Stikla upe, Tommi Kinnunens

Romāns “Stikla upe” ieved lasītāju trīs cilvēku dzīvēs, ļaujot piedzīvot trīs spilgtas dienas, kas savu vietu radušas pagājušā gadsimta 50. gados, vienlaikus vedot cauri visam mūžam un iespējams pat vēl mazliet vairāk. Lai arī teksta centrā ir trīs vienas ģimenes locekļi, vienlaikus varam nolūkoties arī uz citiem ciema iedzīvotājiem.

Ciema centrā kā sirds pukst stikla fabrika, kas nosaka kopējo ciema ritmu, tās tikumus un vērtības. Tīneļu ģimenes bērnu – Jusi, Helmija un Railija – dzīve aizritējusi stikla fabrikas ēnā. Jusi ir garīgi atpalicis, skatās uz pasauli dziļi un asi, vienlaikus piedzīvojot ciema iedzīvotāju vīpsnāšanu. Helmija piedzīvo zaudējumu un nespēj atrast ceļu atpakaļ pie sevis un atgriezties dzīvē, lai audzinātu meitiņu Sāru. Savukārt Railija ir šķietami aptraipījusi savu godu, kas viņai liek nemitīgi cīnīties par savu vietu ciemā, kur aizspriedumi, noslēgtība un noteikta lietu kārtība tiek likta pirmajā vietā, par cilvēku pašu aizmirstot.  

Jāsaka, ka ģimenes attiecību un katra individuālo noslēpumu šķetināšanu saredzu kā Tommi Kinnunena tuvu tēmu. Autors caur trīs ģimenes locekļu sirdīm izstāsta stāstu par noslēpumiem, alkām, ilgām, sapņiem, sāpēm un gaidām, par to, kas citu acīm paliek neredzams. Šķiet, ka viņš redz dziļāk nekā ierasts lūkoties, redz cilvēka dzīles un par šīm dzīlēm raksta. Ļoti skaisti un vērīgi, turklāt.

Kā atsevišķu un neatkarīgu romāna daļu jūtu arī stikla fabriku un tās procesus. Stikla fabrika nosaka ciema iedzīvotāju dzīvju ritmu, pat kārtību, ap stikla fabriku apvijušās ļaužu domas, ģimenes un tradīcijas. Un neizbēgami turpat ir arī pats stikls, kura radīšanas procesa aprakstus autors nav taupījis. Iepazīstot stikla veidošanas noslēpumus, šķietami rodas sajūta, ka caur stikla trauslumu ir iespēja iepazīt arī paša cilvēka trauslo dabu.

Kinnunens jau savā pirmajā romānā “Četru ceļu krustojums” vērīgi lūkojās cilvēka un tā dvēseles dziļumos un turpina to darīt arī romānā “Stikla upe”. Viņš atkal un atkal atgādina par to, kā cilvēki dzīvo viens otram garām .. un kādu postu tas nodara.

“Ziemas aukstums no fabrikas ir atkāpies, un tumstošajā vakarā trīsuļo bērzu maigi zaļās lapas. Helmija jūt, kā šajā siltumā pavisam tuvu ir Rego. Viņš atdalās no mirušā mākslinieka un nostājas viņai aiz muguras. Viņa jūt vīrieša pieskārienu pie muguras, pirksti starp viņas lāpstiņām zīmē putna ligzdu no filigrāna stienīšiem. Viņa atceras, kā smaržo vasara, kā – silta upe.” (185.)

-

Tommi Kinnunens ir somu rakstnieks, kurš latviešu lasītājus pirmoreiz sastapa caur romāna “Četru ceļu krustojums” lapaspusēm. “Četru ceļu krustojums” ir viņa debijas romāns, kas iekarojis kā Somijas, tā Latvijas lasītāju sirdis. Vairāku Somijas literatūras balvu nominants un ieguvējs.

Grāmatu izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2021. Tulkojums no somu valodas – Maima Grīnberga. 

Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm.