"Četrdesmit sveces", Raimond Kaugver

Ir tādas reizes, kad grāmata lasīšanai tiek izvēlēta pēc pavisam savādiem principiem, dažkārt neviens no tiem nav iespējamais saturs, kas aprakstīts uz aizmugurējā vāka, bet gan pats grāmatas vizuālais noformējums. Tā notika ar šo grāmatu, jo vizuālais vienkāršums un saskaņotība mani apbūra tik ļoti, ka nespēju pretoties grāmatas vilinājumam. 

Pavisam nesen apgāds Mansards ir izdevis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera grāmatu "Četrdesmit sveces" un ņemot vērā, ka grāmata ir vizuāli brīnišķīga biju patiesi priecīga to nocelt no bibliotēkas plaukta un izlasīt. Ar šo grāmatu, šķiet, sāksies mana patikšana pret apgādu Mansards, viņiem izdodas no aizmirstības izcelt burvīgu literatūru, turklāt grāmatām piešķirt burvīgu vizuālo noskaņu 

Kā izrādās, "Četrdesmit sveces" latviski iztulkota tikai tagad (tulkojis Guntars Godiņš, bravo viņam par šo), lai gan pirmizdota tā tika jau tālajā 1966. gadā, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo "romānā aprakstīta dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, sekojošā vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un piedalīšanās Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris – pagājušā gadsimta 60. gados aizliegtās tēmas. " Ir pamatotas aizdomas, ka grāmata ir mazliet autobiogrāfiska, jo grāmatas stāstā ir dažas atbilstības paša rakstnieka Raimonda Kaugvera dzīves gājumam. 

Četrdesmit sveces simbolizē četrdesmit nodzīvotus mūža gadus, kuros ietilpst tik daudz krāsu, emociju un notikumu, arī Otrais Pasaules karš. Mums, latviešiem, tik ļoti saprotama literatūra, jo mūsu tautas vēsturiskais liktenis ir tikpat samezglots kā galvenā varoņa, igauņu puiša Villema dzīve. 

Savā dzimšanas dienā aizdegt tikpat sveču, cik gadu un atcerēties būtiskāko no katra nodzīvotā mirkļa. Lūk, to grāmatas sākumā mudina darīt galvenā stāsta varoņa Villema sieva un svecītēm degot aizrit arī stāsti. Iesākumā klusi, rimti, jaunības spara un pirmās mīlestības apjūsmoti līdz pamazām ieved lielos un svarīgos, pat izšķirošos dzīves līkločos. Un būtisks ir jebkurš nodzīvotais gads, jo tas tikai nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies. 

"Mēs esam pārāk mazi, lai varētu atļauties lielo politiku. Lai tā paliek lielajiem. Mūsu uzdevums ir pašiem sargāties, nosargāt savu tautu."

"Četrdesmit sveces" ir ļoti cilvēcīga un atklāta grāmata, uzrakstīta viegli un gaiši, dažbrīd pat nebaidoties saglabāt asprātību pat kritiskās situācijās. Dažbrīd jūtama autora intensīvi uzplaukušas iekšējās pārdomas, intīmas dvēseles mokas, filozofiski centieni paskaidrot un attaisnot dzīvi. 

Ik pa laikam grāmata spēcīgi iesit pa pakrūti, atgādinot par cilvēka izdzīvošanas instinktu, par  sevis kā prioritātes izvirzīšanu, aiz muguras iespējams atstājot pat dzīvības. Lasot šķiet, ka būtu atbilstoši pārmest galvenajam varonim viņa necilvēcīgumu, taču stāsta gaitā nākas vien apstādināt savas domas, lai saprastu, ka grūtībās katrs redz tikai sava grūtuma smagumu. 

"Es taču viņu noliedzu, it kā būtu noliedzis visu pasauli, lai tikai ātrāk pats tiktu laukā no tumšajām dzīlēm."

Ļoti daudzšķautnaina, dziļa un brīnišķīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas spēcīgi turēties pie banālā teiciena - dzīvot katru dienu kā pēdējo. Dzīve ir jāsvin, jo neparedzami pavērsieni dzīvē tieši tāpēc arī ir neparedzami. Un tu, cilvēk, nekad nezini, kad šis noslēpumainais dzīves pagrieziens tuvosies. 

Vērtējums - 4,5/5. Vērtīga grāmata par parastā cilvēka centieniem iederēties pašam sevī un pasaulē, kas apkārt brūk, jūk un mainās. Vēsturisko romānu piekritēji būs sajūsmā!

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 

Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -

aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 

Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

"Stouners", Džons Viljams

Literatūra tieši tāpēc ir tik brīnumaina, ka caur to var izdzīvot dažādas dzīves. Līdz vājprātam izfantazētas, brīnumainas un tādas, kas radītas no īstās. Turklāt, neticēsiet, bet tā īstā mēdz būt tik pārsteidzoša. 

Laikam tieši tāpēc es arī neesmu tā kvēlākā fantāzijas un fantastikas literatūras cienītāja, mani var aizraut un ieinteresēt visparastākā dzīve, jo nemanot tajā notiek tik daudz .. Un, pat ja nenotiek, ir iespējams nenotiekošo ietērpt burvīgos vārdos un meistarīgi izvirpotos teikumos. Džona Viljama grāmata "Stouners" ir tieši šāda.

Pirmoreiz grāmata ir tikusi izdota 1965. gadā, taču tad neieguva nepieciešamo atbalstu, jo autors grāmatā it nemaz nepievēršas Amerikas sapņa sludināšanai. 2013. grāmatu iztulko populāra franču rakstniece Anna Gavalda un, izmantojot savu popularitāti, iepazīstina Eiropu ar šo grāmatu. Un uzmini nu? Eiropa tajā iemīlas.

Būtībā galvenais grāmatas vēstījums ir par to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, neapzinoties savu dažādo lēmumu tālākejošās sekas. Dažkārt izrādās, ka šīs sekas ir viena vienīga skumja dzīvošana. Tāda nu gadās Stouneram.

Neskatoties uz to, ka grāmatas stāsts ir manāmi sērīgs un jau pašā sākumā bija nojauta, ka viss grāmatas stāsts ved uz bēdīgu dzīves noslēgumu, šī grāmata tik un tā bija pārsteidzoši aizraujoša lasāmviela. Stāsta notikumi slīd šķietami gausi, taču laiku pa laikam pārklājas viens ar otru un lasītājam sniedz negaidītus pavērsienus. Interesanta ir viegli depresīvā gaisotne, kas caurvij pat šķietami priecīgus mirkļus, tādējādi paspilgtinot stāsta drūmo noskaņojumu. 

Ļoti simpatizēja arī maniere, kādā tiek attēloti stāsta personāži - it kā attālināti un samērā bezjūtīgi. Man ļoti patīk šādas galējības personāžu attēlojumā, jo mīlu vai nu detalizētus un emocionāli raksturotus tēlus, vai tādus, kas raksturoti vairāk bezjūtīgi un vienaldzīgi. Vidusceļš nav interesants.

Grāmata, kuru lasīju vasaras plaukumā, taču patiesībā tā vairāk piestāvētu rudens vēsajiem vakariem, siltai segai un krūzei ar paša lasītu zāļu tēju. Tāda brīnišķīga noskaņu grāmata, jo, manuprāt, tieši noskaņas dēļ šo grāmatu ir vērts izlasīt un lasīt arī atkārtoti. 

Vērtējums: 5/5.

Bibliotēkas siltums

Manas pirmās atmiņas par bibliotēku sākas ar pamatskolas/vidusskolas bibliotēku, kurā strādāja baisa izskata un liela nīgruma piepildītas bibliotekāres. Iet uz skolas bibliotēku negribējās tieši dēļ šīm darbiniecēm, taču tā kā grāmatas mācību stundām izsniedza tikai tur, tad divreiz gadā turp bija jādodas obligāti. Man ļoti simpatizēja šīs reizes, kad bibliotēkā izsniedza jaunās grāmatas, tad to vienmēr bija vesels lērums un mājup nešana bija pārpasaulīgi smaga, bet zinu pavisam droši, ka kopš tās reizes mīlu fizisko grāmatu smagumu. Es tiešām varu dienām somā nēsāt līdzi vairākas grāmatas un par to būt vairāk sajūsmā nekā satraukta.
Vienmēr bija kārojies iemīļot skolas bibliotēku un tas nekādi neizdevās, taču šobrīd šķiet, ka sev neapzinoties, es tomēr jutu siltumu pret skolas bibliotēku, pat neskatoties uz to, ka apmeklēju to reti un grāmatas bez nepieciešamības neņēmu. Nu kā lai neiemīl istabas lieluma telpu, kas pilna ar grāmatām?
Bija reize, kad gatavoju lielu darbu literatūrā par Olafu Gūtmani un literatūras skolotāja vēlējās ar mani par šo darbu vēl aprunāties, veikt kopīgas korekcijas vai ko tādu un aicināja viņu satikt bibliotēkā. Tā vienmēr ir likusies kā vislabākā vieta šādām mācību konsultācijām, bet šī nenotika šā tā, bet gan bibliotēkai blakus esošajā grāmatu krātuvē. Ak pasaule, joprojām ar sajūsmu atceros to nelielo krēslas pielieto telpu, ar grāmatām pārblīvētos plauktus un to nolietoto, sadzīvoto un dažādu skolnieku rokās pabijušo grāmatu smaržu. Un tas to grāmatu patikšanu tikai pastiprināja.

Vidusskolā mēdzu šajā bibliotēkā aizvadīt arī savas brīvstundas, biju apradusi ar bibliotekāru nīgrumu un sāku tur justies pat mājīgi, līdz pienāca brīdis, kad beidzot skolu bija jāšķiras nevien no skolas, bet arī no bibliotēkas.

Paralēli skolas bibliotēkai, apmeklēju arī pilsētas galveno bibliotēku, bet tikai reizēs, kad izjutu nepieciešamību atrast kādu informāciju skolai, ko pati skola nespēja piedāvāt. Bagātīga bibliotēka, bet man vienmēr šķita traucējoša nemitīgā īgno bibliotekāru klusuma uzturēšana ar skaļu un traucējošu trokšņotāju rāšanu, turklāt tā ir viena no nemājīgākajām bibliotēkām, kuru esmu apmeklējusi. Laikam tāpēc es ilgu laiku izmantoju mammas labvēlību un sūtīju viņu pēc manis interesējošām grāmatām. Dažkārt viņa atnesa kaut ko arī pēc savas izvēles un tas man šķita pat ļoti interesanti, laikam tāpēc joprojām paļaujos uz viņas ieteikumiem grāmatu jomā.

Pienāca universitātes brīnišķīgie gadi, kurus paralēli aizvadīju gan augstskolas bibliotēkā, gan savā iemīļotajā bērnu bibliotēkā, kura atradās tieši blakus pilsētas galvenajai bibliotēkai. Universitātes bibliotēka pildīja savu funkciju brīnišķīgā veidā - tur tika aizvadītas daudzas stundas mācoties, pildot dažādus skolas uzdevumus un vienkārši kaut ko lasot.
Laikā, kad es nemācījos un nebiju nerimstošās un bezgala garās pastaigās ar kursa biedrenēm, es biju sajūsmā par bērnu bibliotēku, jo tā bija nevien mājīga un bagāta ar bērnu literatūru, bet pārsteidzošā kārtā piepildīta arī ar daudz nopietnāku literatūru, turklāt tur strādāja pārpasaulīgi jaukas bibliotēkāres. Laikam arī tāpēc es lasīju kā izslāpusi. Un kad bērnu bibliotēka vairāk nespēja remdēt manu apetīti, es sāku patstāvīgi apmeklēt arī galveno bibliotēku.

Un tad es pārvācos uz otru pilsētas daļu un beidzot varēju atklāt bibliotēkas filiāli, par kuru biju prātojusi jau senāk. Iepriekš tā bija noslēpumaina ieeja starp daudzstāvu māju vienmuļajām sienām, taču nu tā bija piedzīvojusi pārmaiņas, ieguvusi skaistu remontu un patiešām lielas izmaiņas, kā arī skaistu un patstāvīgu ieeju. Šo es noteikti varu saukt par savu bibliotēku, jo bibliotekāres ir jaukas, telpas ir mājīgas un ikreiz, kad es ierodos pēc kādas grāmatas, bibliotekāres jau man ienākot pa durvīm sauc mani vārdā un atgādina par rezervētajām grāmatām. Mani ļoti silda šī laipnā un personiskā uzņemšana. Jūtos bezgala mājīgi esot tur un pat spēju iztēloties sevi kā vienu no šīs bibliotēkas pilnvērtīgām sastāvdaļām.

Lasītājam laikam ir jānoiet šis garais bibliotēku ceļš, lai atrastu to vienīgo un īsto, to vissiltāko, kuru saukt par savu bibliotēku. 

"Māja pasaules malā", M. Kaningems

Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti. 

Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt. 

Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām. 

Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.

Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi. 

Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara. 

Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!

Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.