31 decembris, 2016

"Iemīlēšanās", Havjers Mariass

"Iemīlēšanās" - cik intriģējošs nosaukums, vai ne? Tieši to es nodomāju, kad man radās iespēja iepazīties ar šo izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu tuvāk. Uzsākot grāmatas lasīšanu, intriga joprojām saglabājās un man pat kādā brīdī radās doma, ka šī grāmata iespējams būs labākais, ko man nācies pēdējā laikā lasīt, taču .. manas izjūtas grāmatas sakarā ļoti strauji mainījās. 
Šo grāmatu var salīdzināt ar bezrūpīgu un aizraujošu braucienu automašīnā, kuru vada kāds interesants cilvēks, ceļš tiek aizvadīts aizrautīgās sarunās, skaistas ainavas baudīšanā, līdz kādā brīdī pilnīgi neparedzēti automašīnas vadītājs strauji pagriež mašīnas stūri un pilnībā izmaina gan iecerēto maršrutu, gan iepriekšējās sarunas interesanto ritumu. Lūk, to ar šo grāmatu ir izdarījis tās autors - strauji mainījis tās raksturu.
Grāmata iesākas ar brīnišķīgu stāstu par sievietes sastapšanos ar kādu laulātu pāri kafejnīcā. Nekas neparasts, taču šī sieviete ar pāri nav pazīstama, tikai regulāri tos novēro un idealizē to dzīvi, kamēr brokasto un malko savu ik rīta kafiju. Sieviete prāto, ka šo abu cilvēku attiecības ir burvīgas, mīlestības piesātinātas un apskaušanas vērtas, taču kādu dienu viņa ierastās kafejnīcas laikā šo pāri nesastop, tāpat arī nākamajā dienā .. Līdz viņa iepazīstas ar kafejnīcā novērotā vīrieša labāko draugu un uzzina to, kas sagrauj viņas pašas radītos ideālus par šo pāri .. 
Romāna lasīšanas laikā vairākkārt izplānoju iespējamos notikumu pavērsienus un iespējamos noslēpumus, taču autors rūpīgi noliedza ikkatru manis izplānoto detaļu, šķita grāmata savā burvībā ļaus iepazīt dažādās iesaistītās personības, to noslēpumus. Taču paralēli grāmatas notikumiem risinājās arī spēcīga filozofēšana un dzīves patiesību meklēšana, kas kādā brīdī sāka pārņemt galveno romāna sižeta līniju, burtiski to aprijot un nostādot kā otršķirīgu. Romāns ir ļoti daudzslāņains tekstuālā un emocionālā ziņā, taču dažbrīd visa kā šķiet par daudz, padarot romānu bezgala līdzīgu atklāsmju un atziņu kladei. Šī grāmata piespiež lasīt lēnām, nesteidzoties un pārdomājot katru rindkopu, vietām pat piefiksējot kādu teikumu ar smalku zīmuļa līniju, tomēr kas par daudz, tas par skādi un šis noteikti ir romāns, kurā visi šie dzīves patiesības meklējumi ņem virsroku un pilnībā pazaudē manu interesi. 
Šis noteikti ir kvalitatīvs un bagātīgs romāns, kurš var izraisīt tikai divu veidu emocijas - milzīgu patikšanu un tikpat lielu nepatiku. Visa šī teksta bagātība prasa daudz pacietības, taču ja nealkst aizraujoša sižeta, tad pacietība atmaksājas. Koelju cienītāji būs sajūsmā! :)  


Vērtējums: 3/5

04 decembris, 2016

"Bille un karš", V. Belševica

Pirmoreiz ar Vizmas Belševicas grāmatām par Billi sastapos bērnībā, kad apguvusi lasītprasmi kāri mielojos ar visām vecumam vairāk vai mazāk atbilstošajām grāmatām vecāku grāmatplauktā. Belševicas "Billi" mamma man iespieda rokās vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem, sakot, ka šī varētu būt vērtīga lasāmviela. Savu tā brīža sajūsmu pēc izlasīšanas atceros vēl šodien. Tāpēc lasīt Billi atkārtoti bija kā mēģinājums mazliet atgriezties bērnībā un izgaršot to skaistumu no jauna, nu jau caur pieaugušā izjūtām. 
Šogad rit Vizmas Belševicas 85. jubilejas gads, kad viņas triloģija "Bille" iznāk jau trešo reizi. Pirmoreiz "Bille" tika izdota 1996. gadā izdevniecībā Jumava, pēc tam 2004. gadā to atkārtoti izdeva apgāds Atēna un nu, 2016. gadā, šo triloģiju izdod apgāds Mansards. Grāmata "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, kura iepriekš ir zināma ar nosaukumu "Bille dzīvo tālāk". Iesākumā jāsaka, ka šī grāmata ir vizuāli brīnišķīga, domāju, Vizma Belševica lepotos ar šādu grāmatas izskatu, jo tas ir pārdomāts, saskaņots un, kas pavisam jauki - tajā ir iestrādāta grāmatas dizainam pieskaņota grāmatzīme! 
Lai gan "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, tā, manuprāt, ir uzskatāma par pilnīgi patstāvīgu mākslas darbu arī bez citām triloģijai piederošajām grāmatām. "Bille un karš" lēniem un vērīgiem soļiem ieved lasītāju vācu okupētās Latvijas ikdienā. Karš ir smaga tēma, turklāt ierasti tiek pasniegta drūmi, taču Belševica ir metusi visu smagumu pie malas, ļaujot kara atnākšanas grūtības apzināt caur bērna prātu, izjūtām un pārdzīvojumiem. Belševica prot par lielām sāpēm rakstīt ar pārpasaulīgu gaišumu un vieglumu. Joprojām Bille dodas pie Mīļotantes uz laukiem dzīvoties pa pļavām, joprojām apmeklē skolu, kur blēņas mijas ar pieaugušajam raksturīgu apdomību .. Billes bērnišķīgā un naivā daba ļauj neuztvert kara tuvošanos kā traģēdiju, taču pat neskatoties uz vieglumu un gaišumu, kas caurvij grāmatas valodu, neizbēgami nākas sastapties arī ar milzīgām sāpēm un smeldzi. Bez liela traģisma lasītājs tiek mudināts domāt par smagumu, kāds bijis jāpiedzīvo kā pieaugušajam, izprotot kara tuvošanās nopietnību, tā bērnam, kuram viss iesākumā liekas kā neizprotama pieaugušo radīta spēle. Grāmata ļauj iepazīt bērna izbrīnu par pilsētu, kas izmainās arvien vairāk, par cilvēkiem, kuri iet pa bruģēto ielu ar grūtsirdības nospiestiem pleciem un dzeltenu zvaigzni uz mēteļa piedurknes vai neparedzēti pazūd no redzesloka, par bieziem aizkariem, kas priekšā logam aiz kura slēpjas nāve .. 

Vērtējums: 5/5. Šo ir jāizlasa vismaz vienreiz dzīvē, bet ja rodas iespēja izlasīt mazliet vairāk par vienu reizi, obligāti jādara arī tas. Grāmata, kura savu aktualitāti un literāro vērtību nezaudēs nekad!


06 novembris, 2016

"Norakstītie", I.Raščevska

Noslēpumains grāmatas noformējums ne vienmēr nozīmē arī noslēpumainu saturu, īpaši tad, ja grāmatas nosaukums ir ļoti skaļš un liek izjust savdabīgu nolemtību. 

Par Ilgas Raščevskas grāmatu "Norakstītie" biju dzirdējusi jau iepriekš, tāpēc tad, kad radās iespēja to izlasīt (liels paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru), nedomājot ķēros tai klāt, lai iepriekš izjustās noslēpumainības vietā sastaptos ar milzīgu atklātību, sīkumainību detaļās un tiešumu.

Grāmatas autore I.Raščevska daudzus gadus aizvadījusi strādājot par sociālo darbinieci, ikdienā palīdzot un atbalstot dzīves nogurdinātus un apjukušus cilvēkus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pieredzei un iespaidiem krājoties, tapusi šī grāmata, kuras galvenie varoņi ir gluži šādi ļaudis - noguruši, apjukuši, sevī un cilvēkos apmaldījušies, ar milzīgu vēlmi pēc siltuma un palīdzīgas rokas.

Latvija ir bagāta ar nomaļiem ciematiem, tikpat vientuļiem pilsētu nostūriem, kuros noris sava, savrupa dzīve ar tikpat savrupiem noteikumiem.  Grāmatas galvenie notikumi norisinās vienā no šādiem nomaļiem nostūriem - Valdonē, kurā mitinās vairākas ģimenes, katra ar savu sociālo stāvokli, pieredzes bagāžu un saprašanu par pareizu dzīvošanu. Uzreiz gan jāsaka, ka lasāmviela absolūti nav viegla un vienkārša, lasīšanai nepieciešami vairāki piegājieni.

Autore grāmatu ir piesātinājusi ar salauztām dzīvēm, to ir pārpārēm. Tās pārklājas viena pār otru un savijas savā starpā, caur dažādajiem aprakstītajiem notikumiem, pieredzēm un pārdzīvojumiem ļaujot ielūkoties tik daudzos un dažādos cilvēka dzīves un pieaugšanas slāņos. Grāmatas autore ļoti emocionāli un atkailināti runā par lietām, kuras ikdienā it kā cenšamies nemanīt - vecāku pamesti bērni, alkohols, narkotikas, sabiedrības nosodījums utt.

Vietām grāmatas autore aizraujas ar pārpasaulīgiem un emocionāliem apcerējumiem par dzīves netaisnību, dažbrīd arī galveno varoņu dialogos sajūtama moralizēšana un dabiskuma trūkums. Tekstā jūtama autores pašas pieredze un zināšanas, dažbrīd liekot atskārst, ka iespējams šis nemaz nav romāns, bet atklāti izstāstīta cilvēku dzīve.  Iespējams tieši pieredzētais ir bijis par iemeslu pašas autores emocionālajām pārdomām, kas vietām parādās tekstā.

Grāmatas nosaukums "Norakstītie" ir vairāk kā atbilstošs, galvenie varoņi ir kā sevis pašu, tā sabiedrības "norakstīti". Iespējams tāpēc iesākumā bija grūti saprast, kāpēc par kaut ko tik skarbu un sāpīgu nepieciešams rakstīt, taču turpinot lasīšanu ir skaidrs, ka šādai grāmatai ir jābūt. Lai liktu plaši atvērt acis un palūkoties tālāk par paša kurpju purngaliem, saredzot savu problēmu niecīgumu blakus tām, kuras ir spiesti izdzīvot ļaudis, kuri paši pret savu gribu iemesti nosodījuma un nolemtības virpulī. Bez apkārtējo palīdzības saredzēt izeju no bezizejas ir sarežģīti, to no reizes uz reizi atgādina arī grāmatas galvenie varoņi.

Šī pavisam noteikti ir grāmata ar intensīvu garšu un tikpat intensīvu pēcgaršu. Tā neatlaiž vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas .. Iespējams šī nav literāri skaistākā un poētiskākā grāmata, arī par vieglu atpūtu to ir grūti nosaukt, taču tā pavisam noteikti ir ļoti cilvēciska un svarīga.

Vērtējums: 4/5. Iesaku izlasīt visiem, kuri nebaidās no līdzpārdzīvojuma un skarba tiešuma. Iespējams šī grāmata palīdzēs labāk saprast un izprast pašiem sevi un citus. Un iespējams mudinās kādam arī palīdzēt.

11 oktobris, 2016

"Santa Biblia", Inga Žolude

Šo grāmatu man uzdāvināja vecāki, zinot manu lielo patikšanu pret skaistu, jēgpilnu un bagātu literatūru. Un, saprotams, pret Žoludes pašas talantu. Jāsaka gan, ka līdz lasīšanai šī grāmata gaidīja vairāk kā gadu, taču pirms pāris dienām es to izcēlu no plaukta un izlasīju. Paralēli burtiski kūstot aiz prieka par brīnišķīgi ilustrēto grāmatas vāku (vāka un grāmatā esošo ilustrāciju autore ir neviena cita kā Jana Briķe). 

Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Nīma, kura kopā ar Levu un Tūru dodas pārgājienā no vienas mistiskas stacijas uz otru, lai censtos izglābt pasauli, kurai draud strauja bojāeja. Katra stacija sevī glabā kādu noslēpumu, atsevišķu pasauli, tikumus un likumus, vienlaikus esot kā stafetes kociņš ceļojumam uz katru nākamo .. 

"Santa Biblia" ir Žoludes uzburta pasaule, kurā ir visas tās netaisnības un nesmukumi, kuriem ikdienā bradājam pāri, nepārdomājot notiekošā sekas. Nepamatotas nāves, gruzdoši sārti, miesas alkas un citas galējības. Autore savu tekstu mētā no viena grāvja otrā. Grāmata var šķist sirreālu detaļu pilna, bagāta poētikas un mazliet dvest kaut ko no fantastikas trillera, taču zem šiem dažādajiem sirreālās pasaules slāņiem slēpjas arī druskas no šodienas pasaules, nelielas drupatas no šodienas rūpēm. Šis romāns pavisam noteikti ir par personīgajiem sevis meklējumiem un par tikpat personiskām sāpēm, tikai aplūkots caur sirreālas un iespaidiem pārbagātas pasaules notikumiem. 

"Nav jēgas glābt pasauli, jāglābj ir viens cilvēks, ja to nevar, tad nevar arī pasauli izglābt, [..]."

Šis romāns noteikti patiks fantāzijas žanra cienītājiem, turklāt īpaši tādiem, kuri prot novērtēt latviešu valodas iespējas un krāšņumu. Turklāt romāns nevien ieved savādā un neizprotamā pasaulē, kuru nepieciešams glābt no iznīcības, bet vedina domāt arī par šo, kurā dzīvojam pašlaik. Tekstā viz nevien fantāzijā gremdēta pasaule, bet arī dziļas patiesības, kuras, liekas, urda pašu romāna autori. 

Romāns ir tieši šāds: "[..] nonākam vēl vienā vietā, kur kārtējo reizi laiktelpas plūdums sagriezies ačgārnā cilpā." Visa grāmata ir kā savāds ceļojums laikā un telpā. Un tieši tāpēc arī tā ir tik brīnišķīga!

Vērtējums: 4,5/5. Šis bija brīnišķīgi no vāka līdz vākam, brīnišķīgas ilustrācijas un meistarīgi virtuozs teksts. Bauda acīm un bauda dvēselei. Un tas nekas, ka noslēgumā mazliet visa kā bija par krāšņu.

04 oktobris, 2016

"Esamība ar Regīnu", N.Ikstena

Pēc tam, kad izlasīju Regīnas Ezeras grāmatu "Aka", sapratu, ka patiesībā par pašu Ezeru zinu traki maz. Un tad radās gan milzīga vēlme, gan izdevība noskaidrot, kāds ir Ezeras talanta noslēpums. Jāsaka gan, ka tas joprojām ir palicis nenoskaidrots, taču simpātijas pret Ezeru ir tikai augušas. Nu tik atliek turpināt iepazīties ar viņas talanta augļiem - viņas darbiem.  

Ir ierasts, ka biogrāfijas un grāmatas ar biogrāfisku raksturu ir bagātas ar datiem, faktiem un diezgan jūtamu atsvešinātību, taču to nekādā mērā nevar attiecināt uz Noras Ikstenas rakstīto grāmatu par Regīnu Ezeru. Šo gan īsti nevar nosaukt par biogrāfiju tās klasiskajā izpratnē, "Esamība ar Regīnu" ir tieši šāda - esamība. Emocionāla un bezgala īsta. Viegli poētiskām Ikstenas pārdomām mijoties ar tikpat poētiskām un mazliet skumjām pašas Ezeras piezīmēm dienasgrāmatā, ir radīts dzīvs un brīnišķīgs ieskats Ezeras radošajā darbībā un iekšējos pārdzīvojumos. 

"Esamība ar Regīnu" ir grāmata, kas rakstīta kā dienasgrāmata. Vieglu haosu iesākumā ievieš dažādie gadskaitļi, kuri absolūti nav sakārtoti hronoloģiskā secībā, taču šis vieglais dienasgrāmatu ierakstu haoss ļauj dažādos lasīšanas mirkļos vienlaicīgi ieskatīties acīs kā Ezeras jaunības aizrautībai, tā vecumdienu vientulībai un nabadzībai. Varu pavisam droši teikt, ka pateicoties Ikstenas milzīgajam darbam un viņas radītā teksta valodas burvībai, ir izdevies radīt pavisam emocionālu un citādu skatījumu uz Regīnu Ezeru. Šī esamība ir visaptveroša, intīma un jūtīga, turklāt poētiski atspoguļo kā sadzīves raizes, tā rakstu darbu radīšanas maģiju. 

Burvīga grāmata par noslēpumainu un tiešām talantīgu personību, citas, tikpat talantīgas, sarakstīta. 
Mums vajag vairāk šādu poētisku un skaisti uzrakstītu biogrāfiju, kuras izvairītos no sasniegtā un konkrētā gada datumā izdarītā, tā vietā koncentrējoties uz katras personības iekšējiem pārdzīvojumiem, radošajiem procesiem un dzīvi pašu. 
Šī grāmata ļāva Regīnas Ezeras esamībai būt klātesošai. Viņas personība vien romāna cienīga! 

Vērtējums: 5/5.

29 septembris, 2016

Stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts"

Rudens ir iesācies, esmu ierauta darbos un idejās, taču man vēl ir saglabājies parāds no vasaras noslēguma - stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts". 
Pavisam godīgi varu pateikt, ka par šo krājumu pirmoreiz dzirdēju tikai tad, kad jau bija izdotas pirmās grāmatas no grāmatu sērijas "Mēs, Latvija. XX gadsimts". Kāpēc tik vēlu? Kas to lai zina, taču labāk vēlu, nekā nekad. 

Grāmata iesākas ar diviem priekšvārdiem. Viens no tiem pieder grāmatas idejas autorei Gundegai Repšei, kura dalās savās pārdomās par šāda stāstu krājuma nepieciešamību, savukārt otrs priekšvārds atspoguļo literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa pārdomas par to, kāpēc vēstures atdzīvināšana literatūrā ir tik būtiska. Un ziniet, ja priekšvārds ir tik brīnišķīgs, tad tāda pavisam noteikti ir arī grāmata. Par to es biju pārliecināta pirms stāstu lasīšanas un pārliecinājos pēc to izlasīšanas. 

Kā uzskata V. Nollendorfs, nav jābaidās vēsturi stāstīt kā stāstu, jo mēs paši esam tās daļa. Vēsture nav tikai sausi fakti, tie esam mēs. Katrs ar savu stāstu, savu pieredzi un emocijām. Daļa lielā vēstures stāsta. "Mēs. XX gadsimts" sastāv no divpadsmit talantīgu un brīnišķīgu latviešu rakstnieču stāstiem par sievietes lomu vēstures veidošanā. Katra no rakstniecēm ar savu stāstu piešķir mazliet personiska pieskāriena lielajam vēstures kamolam, ritinot pa pavedienam vien, turklāt darot to bezgala talantīgi.

Ilze Jansone "Pieci"
Stāsta vēsturisko garšu veido valodas rotaļas, ļaujot pašai valodai kļūt par vēsturiskā laikmeta raksturotāju. 

Inga Žolude "Sarunas no frontes"
Tās tiešām arī ir sarunas, dažādi to fragmenti, pa kripatai no ātri pārmītiem vārdiem kara dunā. Un, ak vai, tur ir tik daudz visa kā - nāves, dzīvības, sapņi un cerības, pagātnes un nākotnes. 
Jāsaka, ka tieši šie pirmie divi stāsti ļoti dzīvi un konkrēti runā par vēsturi kā notikumu, turpmākie stāsti stāstu krājumā vēsturi aplūko tikai kā fonu, izmantojot to tikai laika posma raksturošanai, ne atspoguļošanai. 

Andra Neiburga "Kur es esmu"
Šis stāsts ļauj izjust vēsturi tai raksturīgajās detaļās, tā laika ikdienai/dzīvei raksturīgajos sīkumos. Ļoti brīnišķīgi aprakstītas attiecīgajam laika posmam raksturīgas detaļas, brīnišķīgi uzburta vēsturiskā noskaņa. 

Kristīne Želve "Subretes dienas" 
Mazāk simpātisks stāsts par iepriekšējiem, taču arī šis stāsts vēsturi atspoguļo caur cilvēku ikdienu un pārdomām par tā brīža tagadni un nākotni. Vēstures elpa ietīta vēstulēs, kurās nereti tika izstāstīts it viss. 

Nora Ikstena "Paradīzes āboli"
Viņa prot rakstīt tik skaisti! Šoreiz par to, kāds vēsturiskam notikumam spēks un vara pār mazā cilvēka prātu, dzīvi un turpmāko mūžu. Un par to kā paša ieceltais dievs var tevi arī izpostīt. 

Gundega Repše "Bogene"
Jā, uz šī stāsta pamatiem būvēta arī nesen iznākusī grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Pieļauju, ka tieši tāpēc arī man šis stāsts likās simpātiskās par pašu grāmatu, jo īsa un koncentrēta versija. Repšei stāstā "Bogene" izdodas koncentrētā veidā sniegt ļoti bagātīgu un krāšņu vēstures klātesamības sajūtu. Šo stāstu ir vērts izlasīt, īpaši, ja pirms tam lasīta grāmata "Bogene". Saliek visus punktus uz "i".

Ieva Melngalve "Laimdotas atbrīvošana"
Vienkārši un glīti, ar lielu nolemtību un sāpi stāstā. Par nodevību un cilvēka centieniem izdzīvot, par vēlmi palikt latvietim, turklāt tīram.

Dace Rukšāne "Ērglis"
Par izaugšanu, paralēli notiekot kā vēsturei, tā pašai dzīvei. Par pārsteigumu man pašai, šis stāsts man ļoti patika, stāstam piemīt brīnišķīga valoda, ar kuras palīdzību radīta ļoti dzīva vēsturiskā laika glezna. Turklāt, kaut kā pavisam forši šķita, ka stāsta darbība norisinās manā pilsētā, Liepājā. 

Andra Manfelde "Saules pulksteņa protokols"
Pārlieku daudz bagātības ielikts teksta skaistumā un autentiskumā, zaudējot paša teksta sižetu un jēgu. Žēl, mazliet piedzīvoju vilšanos. 

Maira Asare "Ilgā klusā sezona"
Šis bija blāvi un bez īpašas sižeta līnijas, tikai liela kaudze ar literāri glītiem vēstures faktiem. Bet varbūt es vienkārši nepareizi uztvēru autores ideju vēstures atspoguļojumā. 

Laima Muktupāvela "Krusttēvs un brāļi, dūmi un zelts"
Raibi un bagāti atspoguļots vēsturiskais mirklis. Ļoti interesants stāsts.

Visnotaļ bagāts un skaists stāstu krājums, daudzveidīgu vēsturisko atmiņu, pieredžu un iespaidu pilns. Tiešām iesaku izlasīt, nenožēlosi.

Vērtējums: 4,5/5.

29 augusts, 2016

"Ja es palieku", G. Formena

Dažkārt bibliotēkas plaukts ar grāmatu jaunumiem mani tik ļoti sagūsta, ka netieku no tā prom, kamēr neesmu tikusi pie kaut kā, ko nemaz neesmu plānojusi lasīt. Tā notika arī šoreiz. 

Grāmatas "Ja es palieku" galvenā varone Mia ir septiņpadsmit gadus veca, dzīvo brīvdomātāju ģimenē, mazais brālis viņu tur gandrīz vai dieva vietā. Draugs Ādams dievina Miu pat par spīti viņas pašas šaubām, lai gan viņi ir tik atšķirīgi kā diena un nakts. Mīlestība Mias virzienā plūst no visām pusēm, taču neskatoties uz to, viņa tik un tā jūtas bezgala atšķirīga no savas mākslinieciskās ģimenes un drauga. Mia kaļ milzīgus nākotnes plānus saistībā ar klasisko mūziku, nododas nemitīgiem čella treniņiem un šķiet, mīl to pat vairāk par sevi pašu. Taču kādā viegli sniegotā dienā viņas dzīve apmet kūleni un nostāda Miu izvēles priekšā - padoties liktenim un mirt vai palikt, lai cīnītos ar zaudējumiem un iespējamām uzvarām. 

Šī noteikti ir ideāla vasaras lasāmviela dzīvi un piesātinātu emociju alkstošiem jauniešiem. Grāmata ir bagāta ar piesātinātām emocijām, tajā pat laikā ir arī pietiekami īsa un koncentrēta, lai to varētu izbaudīt pludmales apmeklējuma laikā. Netrūkst ne pārdzīvojumu, ne pārdomu, arī nemitīgi uz priekšu dzenošais sižets uztur lasīšanas garu. 

Grāmatas sižets ir interesants, taču mani garlaikoja tās izpildījums. Jāatzīst, ka es laikam esmu par vecu un nopietnu šāda tipa literatūrai. Viss šķita pārlieku naivi un steidzīgi, trūka lielākas autores iedziļināšanās stāsta tēlu raksturos. Bija grūti prātā veidot tēlus, jo tiem trūka pienācīga autores apraksta,  manuprāt, acu un matu krāsa ir nepietiekami kritēriji pienācīgai tēla vizualizēšanai. Tāpat arī dažbrīd likās, ka sižets jau ir manīts kaut kur iepriekš - puisis brīvdomātājs iemīlas uzcītīgajā un kārtīgajā meitenē, esība ārpus sava ķermeņa .., jālasa pašiem, citādi sanāks vien tāda priekšā teikšana. 

Tomēr grāmatā ir kāda būtiska nianse, kura arī ir galvenais stāsta mērķis. Miai nemitīgi jācīnās ar pareizās izvēles izdarīšanu, viņa vēlas lai kāds cits pieņem lēmumus viņas vietā, taču neviens to negrasās darīt. Miai pašai jāatbild par saviem lēmumiem un pieņemto lēmumu sekām. Tieši tāpēc arī tik ļoti šo saredzu kā jauniešu literatūru, viņiem lēmumu pieņemšana nepieciešama ik uz soļa, turklāt būtiska, pašiem to neapzinoties. Jauniešu lēmumu pieņemšanai varbūt nav nekāda sakara ar esību uz nāves sliekšņa, bet tiem tik un tā ir tendence iespaidot turpmāko dzīvi. Tāpēc vien ir vērts šo grāmatu lasīt, tā iedrošina uz pārdomām, iespējams palīdzot pat pie izšķirošiem lēmumiem .. 

"Tagad es saprotu, ka mirt ir viegli. Dzīvot ir grūti."

Vērtējums - 3/5.

24 augusts, 2016

"Pirms atkal tiksimies", Dž.Moja

Jau ilgāku laiku tiek reklamēta filma "Pirms atkal tiksimies" un šī filma veidota balstoties uz tāda paša nosaukuma grāmatu, kuru sarakstījusi britu rakstniece un žurnāliste vienā personā Džodžo Moja. Pirms skatīties filmu, man vienmēr šķitis būtiski izlasīt arī grāmatu, tāpēc ir gana loģiski, ka vēlējos iepazīties ar grāmatu, pirms manu prātu un uzmanību pārpludina filma. 

Grāmatas "Pirms atkal tiksimies" sižets ir bezgala vienkāršs un ļoti paredzams, turklāt pasniegts tā, ka agri vai vēlu sametas mazliet tā kā žēl. 
Galvenā varone ir dzirkstoša un dzīvespriecīga jauna sieviete Lūisa, kura neilgojas pēc lielo pilsētu iespējām un izaicinājumiem, priekšroku dodot mazpilsētas mieram un klusumam. Un ir arī Vils, bagāts un ambiciozs jauns vīrietis, kurš negadījumā ir spiests zaudēt kā ambīcijas, tā arī veselību, iemantojot milzīgu nīgrumu pret pasauli un pašam pret sevi. Nejaušību rezultātā Lūisa ienāk Vila dzīvē un apņemas to piesātināt ar prieku. 

Jauks, vienkāršs un naivs stāsts par draudzību, mīlestību, zaudējumiem un, galvenokārt, par dzīvi, kādu mēs paši to veidojam. Jau pašā grāmatas sākumā ir skaidrs, kurp šis viss ved, grāmatas sižets ir diezgan klišejisks. Šī pavisam noteikti ir grāmata, kuru lasot uzreiz top skaidrs, ka tai neizbēgami paredzēts romantiskās filmas liktenis.

Grāmata "Pirms atkal tiksimies" ir tiešām sirsnīga, taču vietām ir manāms, ka autore pārcenšas, žēlojot savus varoņus, kas manī kā lasītājā rada tikai aizkaitinājumu. Dažbrīd autore piemirst, ka pasludinājusi galveno varoni Lūisu par mākslinieciska apģērba piekritēju, nevietā un nelaikā izklāstot par "ērmību", kas konkrētajā reizē Lūisai mugurā, nesniedzot tam nekādu tālāku nozīmi. Iespējams autore nav varējusi līdz galam sadzīvot ar pašas pieņemto tēlu, vietām manāma arī galvenās varones vainas izjūta un atvainošanās par to, ka pieaugušā vecumā joprojām ir sajūsmā par pumpainām zeķubiksēm un ērmotām frizūrām. 
Tāpat arī jūtams, ka Džodžo Moja nejūtas ērti risinot sarežģītus dialogus varoņu starpā vai kādas ne pārāk vienkāršas situācijas, bieži atstājot lasītāju bez risinājuma un neziņā. 

Visas nebūšanas ir piedodamas, jo grāmata "Pirms atkal tiksimies" uzrakstīta viegli un interesanti, taču  par mākslīgi veidoto romantiku gan neesmu sajūsmā. Kopumā grāmatai nebūtu nekādas vainas, ja to izvēlētos vismaz piecus gadus atpakaļ. Šim brīdim man tā šķita par pārsaldinātu un naivu. Grāmata kā radīta romantikas piekritējiem un tiem, kuriem patīk bezrūpīga lasīšana. Šī grāmata no lasītāja neprasa iedziļināšanos, tikai klātesamību.

Vērtējums - 3/5.

16 augusts, 2016

"Suniski pasakainie gadi", M. Vīvegs

Pēdējā laikā mana roka stipri bieži sniedzas pēc literatūras, kura ļauj ielūkoties vienlaikus kā vēsturē, tā kādas ģimenes dzīvē. Būsim godīgi, cilvēks pēc dabas ir ziņkārīga būtne un šī grāmata apmierina ziņkārību visā tās krāšņumā. 
Turklāt, pilnīgi droši varu likt roku uz sirds un sacīt, ka tad, ja vēstures notikumi tiek izdzīvoti no ikdienas cilvēku skatījuma, tie iegūst pavisam cita mēroga nozīmīgumu. Brīdī, kad vēsture pieskaras cilvēku dzīvēm, sausi vēstures fakti pārstāj būt tikai fakti, tie atkailina cilvēku, visi viņa sapņi un cerības kļūst par daļu no vēstures. Lūk, par to arī ir šī grāmata ar intriģējošo nosaukumu "Suniski pasakainie gadi". 

Smeldzīgā un vietām viegli dzirkstošās asprātībās piesātinātā manierē pasniegts ieskats vienas ģimenes dzīvē sešdesmito gadu Čehijā. Ģimenes liktenis tiek aplūkots no pārgudra un mazliet kaitinoša zēna Kvido skatpunkta, kura dzīves iesākums vien jau ir amizants - viņa mātei sākās dzemdības  izrādes "Gaidot Godo" laikā. Pamazām lasītājs iepazīst Kvido ģimenes kolorītos un košos ģimenes locekļus, viņu pārdzīvojumus un pārliecības, paralēli iepazīstot arī Padomju varas ietekmi pār cilvēku dzīvēm un prātiem. 

Dažbrīd stāsts manī iedzīvināja milzīgu līdzi jušanu, pat savādas skumjas, tajā pat laikā vietām liekot skaļi un nerimstoši smieties. "Suniski pasakainie gadi" ir bagāta ar kolorītiem un krāšņiem tēliem, kuri arī ir galvenie lasītāja intereses noturības vaininieki. Sižetiski grāmata ir interesanta, taču nekādu pārsteidzošu notikumu pavērsienu nav, lasītājam jau pašā grāmatas sākumā ir daudz maz skaidrs, kurp ved stāsta ceļš, īpaši tad, ja pats lasītājs uz savas ādas ir piedzīvojis vai vismaz bijis informēts par Padomju gadu paredzamo dzīves kārtību. Bez aizrautīgās ceļotājas vecmāmiņas, kura ceļojumiem krāj naudu, ģimeni barojot ar dārzeņu kotletēm, un no ceļojumiem sūta pastkartes ar pašas sacerētiem pantiņiem, vai bez tēva, kura centieni pielāgoties Padomju varai izraisa tikai prāta aptumsumu, grāmata zaudētu savu jēgu. Šie brīnišķīgie varoņi piešķir grāmatai nepieciešamās krāsas, lai lasītājs nevēlētos šķirties no stāsta. 

Jāsaka, ka arī pats galvenais varonis Kvido ir īpatnējs un interesants tēls, taču nezināmu iemeslu dēļ, visa personības aizrautība un harizma pamazām izzuda, īpaši paredzama un garlaicīga kļūstot grāmatas noslēgumā. Vispār grāmatas noslēgums pienāca tāds garlaikots un nekāds, milzīgs pretstats stāsta burbuļošanai pašā grāmatas sākumā.  Sliecos to norakstīt uz to, ka lielākā daļā gadījumu visi cilvēki ir bezgala interesanti līdz brīdim, kad izaug un kļūst par pieaugušajiem, kuriem piezogas rūpes un raizes. Arī pieaugušā reālisms, jāatzīst. 


Pat ja nešķiet interesanta ne Čehija, ne parastu darba ļaužu dzīve, grāmata "Suniski pasakainie gadi" ir jāizlasa, jo tajā ir mazliet no visa - ģimeniskums, smeldze, humors un mīlestība. Un tādi tēli, kurus sastopot uz ielas, labprāt klusiņām novērotu, aizslēpies aiz mājas stūra. 

Vērtējums: 4,5/5.

06 augusts, 2016

"Vīrs, vārdā Ūve", F. Bakmans

Par grāmatu "Vīrs, vārdā Ūve" biju dzirdējusi jau stipri sen, turklāt visu to labāku, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka laika gaitā nonākšu ne tikai pie dzirdētā, bet pārbaudīšu to arī pati uz savas ādas. Izlasot, protams. Esmu bezgala priecīga, ka šo grāmatu izlasīju, turklāt dārza zaļuma un dabas siltuma ieskauta. Tik sirsnīgām grāmatām, kā "Vīrs, vārdā Ūve" piestāv acīs iespīdējusi saule un šūpuļtīkls, vieglas vēja pūsmas un putnu čalas. Bet nu pietiks liriska ievada, laiks ķerties pie pašas grāmatas. 

Vīrs, vārdā Ūve ir nevien noslēgtas dabas, bet arī pilns loģiskas un ne tik loģiskas pārliecības par pasaules kārtību. Un kārtība viņam interesē visvairāk. Tieši tāpēc Ūve ir līdz riebumam godīgs un precīzs, neatkāpjas no saviem principiem. Katru rītu viņš noteiktā laikā veic apgaitu pa dzīvojamo māju rajonu, lai pārliecinātos vai visi to iedzīvotāji rūpīgi ievēro noteikto kārtību, bet, ja kāds ir nodomājis to neievērot, vīrs, vārdā Ūve nekautrējas par to ziņot. Iesākumā vaininiekam un pēc tam arī atbildīgajām instancēm, ja nepieciešams. Taču kādā dienā nejaušību un, pēc Ūves domām, arī nemākulības rezultātā izveidojas īpatnēja draudzība, kura, aj, kā salauž Ūves ierasto pasaules kārtību. 

"Vīrs, vārdā Ūve" ir grāmata ar milzīgu sirdi tajā. Bagāta ar dzirkstošu humoru un siltumu, pat neskatoties uz to, ka grāmatas stāsta centrā ir īgnais un savrupais vīrs, vārdā Ūve, kura otrais vārds varētu būt "mūžīga neapmierinātība". Grāmata par dārgakmeņiem, kas paslēpti katrā no mums, pat tajā, kurš rāda visskābāko ģīmi. 

Maz pamazām caur Ūves pārdomām par pasaules neloģiskumu un nepārdomātību lasītājam tiek atklāta arī paša Ūves iekšējā pasaule, pārdzīvojumi, piedzīvotais - visa dzīve. Lēnām virzoties uz priekšu grāmatas stāstā, pamazām arī top skaidrs, no kurienes viss šis Ūves īgnums. Turklāt, kas pats ironiskākais, viņa īgnums un neapmierinātība ar apkārt notiekošo ietīts dzirkstošā humorā. Dažbrīd tik dzirkstošā, ka pati sevi pārsteidzu ar skaļiem smiekliem. 
Brīnišķīga grāmata, kas liks smieties, nesaprašanā raukt pieri un pat nobirt pa kādai asarai. Ļoti sirsnīgs un silts bija šis stāsts par Ūvi. 

Vērtējums: 5/5

01 augusts, 2016

"Sadzirdēti. Zvannieku stāsti", T. Žagare - Vītiņa

Dažkārt man patīk atslēgties no fantāziju un fikciju pasaules grāmatās, lai pieslēgtos realitātei, kura apjausta caur grāmatas lapas pusēm. 

"Zvannieki" ir Jura un Sandras Cālīšu radītas mājas dzīves un vecāku nesaudzētiem bērniem. Savukārt šī grāmata "Sadzirdēti. Zvannieku stāsti" ir žurnālistes Tatjanas Žagares - Vītiņas lolojums, kas radies iepazīstot Cālīšu ģimeni un tās nesavtību attiecībā pret apkārtējiem. 

Grāmatā apkopoti skumji un sāpīgi dzīvesstāsti, kuros vienīgā gaisma ienākusi tikai pateicoties Cālīšu nesavtībai, milzīgajai cilvēcībai un rūpēm. "Zvannieku" stāsts nav tikai par nesavtīgu palīdzību un siltuma došanu bēdu māktiem un dzīves (taču lielākoties līdzcilvēku) nesaudzētiem bērniem, bet arī par to, kā palīdzība nepazīstamiem cilvēkiem var sniegt kā grūtības, tā arī lielu laimi pašam.
Galvenais, ko grāmatā ietvertie stāsti ļauj saprast, ir divas lietas - cilvēcība un vienkārša uzmanība var izmainīt pat pavisam salauztas dzīves. Un, cik ļoti mūsu valstiskā sistēma ir bezkaunīga un bezjūtīga, kaut kas ar to pamatīgi nav kārtībā. Pārāk bieži un bezrūpīgi no vardarbības (kā fiziskas, tā emocionālas) cietušos bērnus mēģina atgriezt viņu bioloģisko vecāku rokās, apelējot pie ģiemens kā cilvēka izaugsmi veicinošas institūcijas, aizmirstot par bērna drošību un tālāko likteni. Taču man gribas domāt, ka tas ir nebeidzams salauztu dzīvju aplis - pamests bērns apmaldās dzīves sniegtajās izvēlēs un agri dzemdē bērnu, kuram ar laiku nespēj sniegt atbalstu, jo pašam nav pie kā balstīties, līdz ar to arī katrs nākamais bērns ir tikpat apmaldījies kā tā vecāki.
Un man šķiet, ka tieši tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt turēties pie jēdzieniem vecāki un ģimene ikvienā situācijā. Šiem vārdiem būtu jānozīmē mīlestību un siltumu nevis lomu sadalījumu un labskananības bagātu kombināciju, kas izklausās skaisti, taču nefunkcionē. Grāmata "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti." rosina uz milzīgām un pat sāpīgām pārdomām par ģimenes jēdzienu. "Zvannieki" ir ģimene, liela un neparedzama, taču pārbagāta ar mīlestību. Turklāt, kā liecina grāmatā apkopotie (nu jau izaugušo) bērnu  stāsti, šī nesavtīgā mīlestība maina un iedvesmo uz pārmaiņām. Lielām un brīnišķīgām.

Par to arī ir šī grāmata - par iespēju mainīt pasauli. Taču, lai to izdarītu ir jāieskatās pasaulei un tās sāpēm acīs. Mūsos ir liels spēks, ja mēs esam gatavi ar to kādam palīdzēt, nevis kādu izpostīt.

Vērtējums: 5/5.

20 jūlijs, 2016

Grāmatzīmes

Grāmatu lasīšana ir brīnišķīga nodarbe, taču jāatzīst, ka bieži šo nodarbi iztraucē vai pārtrauc dažādi ikdienas un cilvēka iegribu veidoti apstākļi, kā piemēram, tāds sīkums kā miegs. Un tad nu šajās pauzēs, kad grāmata tiek nolikta malā, ir trīs iespējas kā iegaumēt pēdējās rindkopas atrašanās vietu grāmatā, lai pēcāk lasīšanu turpinātu - grāmatzīme, grāmatas lapu stūru nolocīšana un lapas puses numura iegaumēšana. Mans tētis, piemēram, grāmatzīmes neatzīst kā tādas, viņš saka, ka nav ko niekoties ar papīrīšiem, ja var vienkārši iegaumēt vietu, kurā lasīšana pārtraukta un, ja ar atcerēšanos grūti, var taču palasīt mazliet uz priekšu vai atpakaļ un saprast, kura no rindkopām ir īstā. Savukārt es esmu milzīga grāmatzīmju fane, man šķiet, ka man jau ir izveidojusies tāda mazītiņa grāmatzīmju kolekcija, jo dažkārt pat nespēju izvēlēties, kuru no visām izmantot konkrētajai grāmatai. Un kādā no šādām reizēm iedomājos par citu lasītāju grāmatzīmēm un par to, cik priecīga būtu uzzināt citu lasītāju grāmatzīmju lietošanas vai nelietošanas stāstus. 


Man patīk, ja starp grāmatas lapas pusēm var ielikt kaut ko skaistu, tā, lai grāmatu paņemot rokās, patīkami būtu arī acīm. Lielākoties savas grāmatzīmes gatavoju pati, vadoties pēc radoša noskaņojuma vai internetā nolūkotas idejas, lielākoties izmantoju dažādus jaukus papīra atgriezumus vai filcu. 
Ņemot vērā, ka esmu no personām, kura darot vienu darbu, mīl darīt arī otru, bieži grāmatzīmes top kāda seriāla vai filmas skatīšanās laikā. Nodarbināts gan prāts, gan rokas.

Ja nav noskaņojuma izpausties radoši pašai, tad nesmādēju arī draugu sūtītas pastkartes vai grāmatzīmes, kuras ierodas līdz ar pasūtījumiem no Bookdepository.

Reizēs, kad ir grāmata, bet līdzi nav grāmatzīme, izlīdzos ar to, kas pa rokai - tramvaja talons vai iepirkumu čeks, taču tas ir īslaicīgs risinājums, jo līdzko esmu atpakaļ mājās, arī grāmata iegūst patstāvīgu grāmatzīmi. 


Man patīk ielīst citu grāmatu lasīšanas un to lietošanas paradumos, tāpēc, manuprāt, šis būtu pavisam jauks veids kā to darīt - iepazīt lasītāju caur to grāmatzīmēm. 

Ļoti priecātos, ja izdotos iepazīties ar Norelles, Līgas un Ingas grāmatzīmju lietošanas/ nelietošanas stāstiem un foto. Aicinu arī citus grāmatmīļus padalīties ar saviem grāmatzīmju lietošanas paradumiem. 

16 jūlijs, 2016

"Es ceļoju viena", S. Bjorks

Esmu lasītāja, kura savu nākamās grāmatas izvēli balsta lielākoties uz emocijām vai grāmatas pieejamību bibliotēkas plauktā, taču dažkārt manī ieslēdzas vēl pāris kritēriji, kā piemēram frāze "skandināvu detektīvs" uz grāmatas vāka un vienkārši pasakaini skaists grāmatas noformējums. Šajā grāmatas izvēles reizē iedarbojās visi augstāk minētie kritēriji un labi, kam man viņu ir, citādi būtu palaidusi garām pavisam aizraujošu un noskaņām bagātu grāmatu. 

Tātad, stāsts sekojošais - viena pēc otras tiek  atrastas vairākas mirušas meitenītes, turklāt ietērptas lellēm raksturīgās kleitās un ar kaklā pakārtu zīmīti, uz kuras rakstīts "Es ceļoju viena". Pie nozieguma izmeklēšanas ķeras izmeklētājs Holgers Munks, aicinot sev palīgā dzīves pagurušo, taču ļoti uzticamo izmeklētāju Miu Krīgeri un aizraujošā izmeklēšana var sākties. 

Kā jau kārtīgā detektīvā pieklājas, nozieguma izmeklēšana mijas ar dažādiem tumšiem izmeklētāju personīgajiem pārdzīvojumiem un dzīves nebūšanām, savstarpēji sasaistoties vieglā un plūstošā stāstījumā un, saprotams, nozieguma atrisinājumā. Taču, lai nokļūtu līdz romāna stāstījuma atrisinājumam, jāiepazīstas ar raženi daudz tēliem un notikumiem. Romāna sākums gan, jāsaka, liekas bezgala haotisks, autoram pārlieku koncentrējoties uz romāna varoņu personiskajiem pārdzīvojumiem, brīžiem pārlieku attālinoties no nozieguma izmeklēšanas. Taču nav tik traki kā izklausās, jo romānam ritot uz priekšu, rodas sajūta, ka arī pats grāmatas autors ir uz viļņa un ar katru lapas pusi stāstījums kļūst arvien raitāks un plūstošāks. Starp citu, biju patīkami (nu citus vārdus nerodu) pārsteigta, kad grāmatas stāstā sastapos arī ar diviem noziegumos iesaistītiem latviešu izcelsmes tēliem, kuri stāstā bija pieminēti vien iespaidu paspilgtināšanas nolūkos, bez jebkādas tālākas nozīmes stāstā. Sīkums, bet patīkami, tā teikt. 

Romāns ir tiešām aizraujošs un viegli lasāms. Kad šķietami prātā esi jau kādu turējis aizdomās, visas aizdomas izgaist kā ar burvju mājienu un lasītājs tiek aizrauts pie nākamajiem pierādījumiem un jauna aizdomās turamā. Dažbrīd gan autors sniedz kādu sarežģījumu, kuru pats šķietami nezina kā atrisināt, tāpēc rada pārspīlēti jokainas situācijas, kurās ļauj pašiem izmeklētājiem it kā šķietami no nekurienes atrast risinājumu, nesniedzot nevienu loģisku pamatojumu. Taču šie nelielie misēkļi nav traucējoši, viņi tur vienkārši ir. Iespējams, ka pat kādam mazāk piekasīgam lasītājam ar šo nebūs nekādu problēmu. 

Šis tiešām ir aizraujošs romāns, bagāts ar noslēpumiem, interesantiem un mazliet savdabīgiem personāžiem un piesātināts ar spriedzi. 

Vērtējums: 4,5/5. Ļoti aizraujoša lasāmviela, noteikti iesaku. 

11 jūlijs, 2016

"Nāras sauciens", K. Lekberga

Manas lasīšanas izvēles ir lielākoties viļņveidīgas, respektīvi, kad esmu apguvusi viena žanra literatūru tādā mērā, ka tā uz kādu laiku sāk kļūt man apgrūtinoša, es ķeros pie nākamā žanra. Iespējams tas nav labākais veids, kā izvēlēties nākamo grāmatu lasīšanai, taču man patīk tā pilnības sajūta, ko iegūstu lasot vienu žanru ilgāku laiku. Tā nu es šobrīd esmu mazliet savu patikšanu uz vēsturiskajiem romāniem nolikusi malā un nu ķeros pie nākamās mīlestības - skandināvu detektīvi. 

Līdz šim Kamillas Lekbergas darbi man nebija pazīstami, taču uz grāmatas vāka esošā vārdu virknējums "izcils skandināvu detektīvs" mani pārliecināja ielūkoties, kas "lācītim vēderā". Un izrādās - gana daudz interesanta. 
Grāmatas centrā ir jaunais rakstnieks Kristians, kuram izdevies iegūt apkārtējo uzmanību ar savu pārsteidzošo jauno grāmatu un noslēpumaino personību, taču uzmanības kļūst arvien vairāk, kad viņa lasītāji uzzina - Kristians saņem draudu vēstules. Un vēl šī mīklainā Magnusa pazušana ..

"Nāras sauciens" ir grāmata, kurā stāsts veidojas no dažādām pusēm, vairāku varoņu it kā nemanāmās un tomēr nozīmīgās savstarpējās saistības. Iesākumā ir grūti orientēties milzīgajā darbojošos personu skaitā, tāpat kā ir grūti savienot daudzos notikumus, kas risinās viens caur otru, bet mirklī, kad ir pierasts pie notikumu virzības un varoņu vārdiem tekstā (iesaku pierakstīt, tas atvieglos lasīšanu), grāmatu aizvērt ir neiespējami. 
Manā mīļajā goodreads bija atsauksmes, ka grāmata ir vairāk pielīdzināma mājsaimnieču romānam ar nelieliem detektīva elementiem, bet man gribētos teikt, ka šāds apgalvojums ir stipri pārspīlēts. Iespējams būtu vietā teikt, ka šis pavisam noteikti ir detektīvs, kas domāts asumu un spriedzi alkstošām sievietēm, jo vīriešu auditoriju varētu garlaikot patstāvīgi aplūkotās sadzīviskās situācijas, kā, piemēram, grūtnieču centieni cīnīties ar pastiprinātu apetīti vai šķietami nemīlēto sievu alkas pēc mīlestības. Jāpiebilst, ka vietām grāmatā bija mākslīgi centieni raisīt lasītājā pārdzīvojumus, taču lielākoties teksts bija meistarīgs, viegli plūstošs, turklāt bezgala aizraujošs.

Romāns tur savu roku uz lasītāja pulsa, neļaujot atslābt, tāpat arī neļaujot grāmatu nolikt malā, jo notikumu virzība tekstā ir nemitīga, maz pamazām lasītājam atklājot arvien vairāk. Un dažbrīd tomēr neatklājot neko, tikai atstājot lasītāju ar dažādiem minējumiem. Ļoti meistarīgi veidots stāstījums, smalki un rūpīgi izstrādāts, ļaujot lasītājam izteikt tikai aptuvenus minējumus par notikumu tālāko virzību un tomēr pašu galveno noslēpumu atstājot pēdējām grāmatas lapas pusēm.

Ja patīk lasīt detektīvromānu, kurā ikdienas rūpju un raižu ritums veiksmīgi savienojas ar kriminālo notikumu risināšanu, tad šī grāmata ir īstā.

Vērtējums - 4,5/5.

30 jūnijs, 2016

"Četrdesmit sveces", Raimond Kaugver

Ir tādas reizes, kad grāmata lasīšanai tiek izvēlēta pēc pavisam savādiem principiem, dažkārt neviens no tiem nav iespējamais saturs, kas aprakstīts uz aizmugurējā vāka, bet gan pats grāmatas vizuālais noformējums. Tā notika ar šo grāmatu, jo vizuālais vienkāršums un saskaņotība mani apbūra tik ļoti, ka nespēju pretoties grāmatas vilinājumam. 
Pavisam nesen apgāds Mansards ir izdevis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera grāmatu "Četrdesmit sveces" un ņemot vērā, ka grāmata ir vizuāli brīnišķīga biju patiesi priecīga to nocelt no bibliotēkas plaukta un izlasīt. Ar šo grāmatu, šķiet, sāksies mana patikšana pret apgādu Mansards, viņiem izdodas no aizmirstības izcelt burvīgu literatūru, turklāt grāmatām piešķirt burvīgu vizuālo noskaņu 
Kā izrādās, "Četrdesmit sveces" latviski iztulkota tikai tagad (tulkojis Guntars Godiņš, bravo viņam par šo), lai gan pirmizdota tā tika jau tālajā 1966. gadā, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo "romānā aprakstīta dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, sekojošā vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un piedalīšanās Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris – pagājušā gadsimta 60. gados aizliegtās tēmas. " Ir pamatotas aizdomas, ka grāmata ir mazliet autobiogrāfiska, jo grāmatas stāstā ir dažas atbilstības paša rakstnieka Raimonda Kaugvera dzīves gājumam. 

Četrdesmit sveces simbolizē četrdesmit nodzīvotus mūža gadus, kuros ietilpst tik daudz krāsu, emociju un notikumu, arī Otrais Pasaules karš. Mums, latviešiem, tik ļoti saprotama literatūra, jo mūsu tautas vēsturiskais liktenis ir tikpat samezglots kā galvenā varoņa, igauņu puiša Villema dzīve. 
Savā dzimšanas dienā aizdegt tikpat sveču, cik gadu un atcerēties būtiskāko no katra nodzīvotā mirkļa. Lūk, to grāmatas sākumā mudina darīt galvenā stāsta varoņa Villema sieva un svecītēm degot aizrit arī stāsti. Iesākumā klusi, rimti, jaunības spara un pirmās mīlestības apjūsmoti līdz pamazām ieved lielos un svarīgos, pat izšķirošos dzīves līkločos. Un būtisks ir jebkurš nodzīvotais gads, jo tas tikai nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies. 

"Mēs esam pārāk mazi, lai varētu atļauties lielo politiku. Lai tā paliek lielajiem. Mūsu uzdevums ir pašiem sargāties, nosargāt savu tautu."

"Četrdesmit sveces" ir ļoti cilvēcīga un atklāta grāmata, uzrakstīta viegli un gaiši, dažbrīd pat nebaidoties saglabāt asprātību pat kritiskās situācijās. Dažbrīd jūtama autora intensīvi uzplaukušas iekšējās pārdomas, intīmas dvēseles mokas, filozofiski centieni paskaidrot un attaisnot dzīvi. 
Ik pa laikam grāmata spēcīgi iesit pa pakrūti, atgādinot par cilvēka izdzīvošanas instinktu, par  sevis kā prioritātes izvirzīšanu, aiz muguras iespējams atstājot pat dzīvības. Lasot šķiet, ka būtu atbilstoši pārmest galvenajam varonim viņa necilvēcīgumu, taču stāsta gaitā nākas vien apstādināt savas domas, lai saprastu, ka grūtībās katrs redz tikai sava grūtuma smagumu. 

"Es taču viņu noliedzu, it kā būtu noliedzis visu pasauli, lai tikai ātrāk pats tiktu laukā no tumšajām dzīlēm."

Ļoti daudzšķautnaina, dziļa un brīnišķīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas spēcīgi turēties pie banālā teiciena - dzīvot katru dienu kā pēdējo. Dzīve ir jāsvin, jo neparedzami pavērsieni dzīvē tieši tāpēc arī ir neparedzami. Un tu, cilvēk, nekad nezini, kad šis noslēpumainais dzīves pagrieziens tuvosies. 

Vērtējums - 4,5/5. Vērtīga grāmata par parastā cilvēka centieniem iederēties pašam sevī un pasaulē, kas apkārt brūk, jūk un mainās. Vēsturisko romānu piekritēji būs sajūsmā!

21 jūnijs, 2016

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 
Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -
aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 
Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

20 jūnijs, 2016

"Stouners", Džons Viljams

Literatūra tieši tāpēc ir tik brīnumaina, ka caur to var izdzīvot dažādas dzīves. Līdz vājprātam izfantazētas, brīnumainas un tādas, kas radītas no īstās. Turklāt, neticēsiet, bet tā īstā mēdz būt tik pārsteidzoša. 
Laikam tieši tāpēc es arī neesmu tā kvēlākā fantāzijas un fantastikas literatūras cienītāja, mani var aizraut un ieinteresēt visparastākā dzīve, jo nemanot tajā notiek tik daudz .. Un, pat ja nenotiek, ir iespējams nenotiekošo ietērpt burvīgos vārdos un meistarīgi izvirpotos teikumos. Džona Viljama grāmata "Stouners" ir tieši šāda.

Pirmoreiz grāmata ir tikusi izdota 1965. gadā, taču tad neieguva nepieciešamo atbalstu, jo autors grāmatā it nemaz nepievēršas Amerikas sapņa sludināšanai. 2013. grāmatu iztulko populāra franču rakstniece Anna Gavalda un, izmantojot savu popularitāti, iepazīstina Eiropu ar šo grāmatu. Un uzmini nu? Eiropa tajā iemīlas.

Būtībā galvenais grāmatas vēstījums ir par to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, neapzinoties savu dažādo lēmumu tālākejošās sekas. Dažkārt izrādās, ka šīs sekas ir viena vienīga skumja dzīvošana. Tāda nu gadās Stouneram.

Neskatoties uz to, ka grāmatas stāsts ir manāmi sērīgs un jau pašā sākumā bija nojauta, ka viss grāmatas stāsts ved uz bēdīgu dzīves noslēgumu, šī grāmata tik un tā bija pārsteidzoši aizraujoša lasāmviela. Stāsta notikumi slīd šķietami gausi, taču laiku pa laikam pārklājas viens ar otru un lasītājam sniedz negaidītus pavērsienus. Interesanta ir viegli depresīvā gaisotne, kas caurvij pat šķietami priecīgus mirkļus, tādējādi paspilgtinot stāsta drūmo noskaņojumu. 
Ļoti simpatizēja arī maniere, kādā tiek attēloti stāsta personāži - it kā attālināti un samērā bezjūtīgi. Man ļoti patīk šādas galējības personāžu attēlojumā, jo mīlu vai nu detalizētus un emocionāli raksturotus tēlus, vai tādus, kas raksturoti vairāk bezjūtīgi un vienaldzīgi. Vidusceļš nav interesants.

Grāmata, kuru lasīju vasaras plaukumā, taču patiesībā tā vairāk piestāvētu rudens vēsajiem vakariem, siltai segai un krūzei ar paša lasītu zāļu tēju. Tāda brīnišķīga noskaņu grāmata, jo, manuprāt, tieši noskaņas dēļ šo grāmatu ir vērts izlasīt un lasīt arī atkārtoti. 

Vērtējums: 5/5.

09 jūnijs, 2016

Bibliotēkas siltums

Manas pirmās atmiņas par bibliotēku sākas ar pamatskolas/vidusskolas bibliotēku, kurā strādāja baisa izskata un liela nīgruma piepildītas bibliotekāres. Iet uz skolas bibliotēku negribējās tieši dēļ šīm darbiniecēm, taču tā kā grāmatas mācību stundām izsniedza tikai tur, tad divreiz gadā turp bija jādodas obligāti. Man ļoti simpatizēja šīs reizes, kad bibliotēkā izsniedza jaunās grāmatas, tad to vienmēr bija vesels lērums un mājup nešana bija pārpasaulīgi smaga, bet zinu pavisam droši, ka kopš tās reizes mīlu fizisko grāmatu smagumu. Es tiešām varu dienām somā nēsāt līdzi vairākas grāmatas un par to būt vairāk sajūsmā nekā satraukta.
Vienmēr bija kārojies iemīļot skolas bibliotēku un tas nekādi neizdevās, taču šobrīd šķiet, ka sev neapzinoties, es tomēr jutu siltumu pret skolas bibliotēku, pat neskatoties uz to, ka apmeklēju to reti un grāmatas bez nepieciešamības neņēmu. Nu kā lai neiemīl istabas lieluma telpu, kas pilna ar grāmatām?
Bija reize, kad gatavoju lielu darbu literatūrā par Olafu Gūtmani un literatūras skolotāja vēlējās ar mani par šo darbu vēl aprunāties, veikt kopīgas korekcijas vai ko tādu un aicināja viņu satikt bibliotēkā. Tā vienmēr ir likusies kā vislabākā vieta šādām mācību konsultācijām, bet šī nenotika šā tā, bet gan bibliotēkai blakus esošajā grāmatu krātuvē. Ak pasaule, joprojām ar sajūsmu atceros to nelielo krēslas pielieto telpu, ar grāmatām pārblīvētos plauktus un to nolietoto, sadzīvoto un dažādu skolnieku rokās pabijušo grāmatu smaržu. Un tas to grāmatu patikšanu tikai pastiprināja.

Vidusskolā mēdzu šajā bibliotēkā aizvadīt arī savas brīvstundas, biju apradusi ar bibliotekāru nīgrumu un sāku tur justies pat mājīgi, līdz pienāca brīdis, kad beidzot skolu bija jāšķiras nevien no skolas, bet arī no bibliotēkas.

Paralēli skolas bibliotēkai, apmeklēju arī pilsētas galveno bibliotēku, bet tikai reizēs, kad izjutu nepieciešamību atrast kādu informāciju skolai, ko pati skola nespēja piedāvāt. Bagātīga bibliotēka, bet man vienmēr šķita traucējoša nemitīgā īgno bibliotekāru klusuma uzturēšana ar skaļu un traucējošu trokšņotāju rāšanu, turklāt tā ir viena no nemājīgākajām bibliotēkām, kuru esmu apmeklējusi. Laikam tāpēc es ilgu laiku izmantoju mammas labvēlību un sūtīju viņu pēc manis interesējošām grāmatām. Dažkārt viņa atnesa kaut ko arī pēc savas izvēles un tas man šķita pat ļoti interesanti, laikam tāpēc joprojām paļaujos uz viņas ieteikumiem grāmatu jomā.

Pienāca universitātes brīnišķīgie gadi, kurus paralēli aizvadīju gan augstskolas bibliotēkā, gan savā iemīļotajā bērnu bibliotēkā, kura atradās tieši blakus pilsētas galvenajai bibliotēkai. Universitātes bibliotēka pildīja savu funkciju brīnišķīgā veidā - tur tika aizvadītas daudzas stundas mācoties, pildot dažādus skolas uzdevumus un vienkārši kaut ko lasot.
Laikā, kad es nemācījos un nebiju nerimstošās un bezgala garās pastaigās ar kursa biedrenēm, es biju sajūsmā par bērnu bibliotēku, jo tā bija nevien mājīga un bagāta ar bērnu literatūru, bet pārsteidzošā kārtā piepildīta arī ar daudz nopietnāku literatūru, turklāt tur strādāja pārpasaulīgi jaukas bibliotēkāres. Laikam arī tāpēc es lasīju kā izslāpusi. Un kad bērnu bibliotēka vairāk nespēja remdēt manu apetīti, es sāku patstāvīgi apmeklēt arī galveno bibliotēku.

Un tad es pārvācos uz otru pilsētas daļu un beidzot varēju atklāt bibliotēkas filiāli, par kuru biju prātojusi jau senāk. Iepriekš tā bija noslēpumaina ieeja starp daudzstāvu māju vienmuļajām sienām, taču nu tā bija piedzīvojusi pārmaiņas, ieguvusi skaistu remontu un patiešām lielas izmaiņas, kā arī skaistu un patstāvīgu ieeju. Šo es noteikti varu saukt par savu bibliotēku, jo bibliotekāres ir jaukas, telpas ir mājīgas un ikreiz, kad es ierodos pēc kādas grāmatas, bibliotekāres jau man ienākot pa durvīm sauc mani vārdā un atgādina par rezervētajām grāmatām. Mani ļoti silda šī laipnā un personiskā uzņemšana. Jūtos bezgala mājīgi esot tur un pat spēju iztēloties sevi kā vienu no šīs bibliotēkas pilnvērtīgām sastāvdaļām.

Lasītājam laikam ir jānoiet šis garais bibliotēku ceļš, lai atrastu to vienīgo un īsto, to vissiltāko, kuru saukt par savu bibliotēku. 

"Māja pasaules malā", M. Kaningems

Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti. 

Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt. 

Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām. 
Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.

Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi. 

Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara. 
Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!

Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.

31 maijs, 2016

"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.
Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 
Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 
Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."
Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 
Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.

28 maijs, 2016

"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 
Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 
Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.

25 maijs, 2016

"Rakstnieki IR", Gundega Repše

Maijs šoreiz ir bijis tāds gauss un laisks mēnesis izlasītā ziņā, taču iespējams, ka tas ir tikai neapzināts veids kā sagatavoties manam ieplānotajam atvaļinājuma lasīšanas maratonam. Taču lasīts ir un šobrīd ļoti gribu padalīties ar saviem iespaidiem par Gundegas Repšes grāmatu "Rakstnieki IR". 

Jāatzīst, ka iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc tad, kad ieraudzīju to Ventspils Rakstnieku mājas bibliotēkas plauktā, uzreiz sapratu, ka šī ir grāmata, kas obligāti jāieraksta "to be read" sarakstā. Un obligāti arī jāizlasa, jo lasīt rakstnieku darba augļus ir burvīgi, viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams, taču tikpat burvīgi ir sastapties ar rakstnieku kā sabiedrības daļas un vienkāršu līdzcilvēku viedokli. 
Grāmatā "Rakstnieki IR" Gundega Repše ir apvienojusi savas intervijas ar Latvijā labi zināmiem rakstniekiem un dzejniekiem - Edvīns Raups, Guntis Berelis, Liāna Langa, Arno Jundze, Māra Zālīte, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Guntars Godiņš, Agnese Krivalde, Inga Gaile, Dace Rukšāne, Roalds Dobrovenskis, Uldis Bērziņš un Māris Bērziņš. 

Šī grāmata ir must have katra lasoša un domājoša latvieša grāmatu plauktā, jo tik ļoti liek domāt un analizēt, turklāt ne tikai sevi individuāli, bet arī sevi kā veselas tautas sastāvdaļu. Grāmata, kas lasošam un arī rakstošam iedod spēku un iedvesmu, paverot nelielu durvju spraugu uz literatūras virtuves pusi. Turklāt ļaujot redzēt un just uz savas ādas rakstnieku reālās dzīves attieksmi, kura nav aizslēpta aiz romānu krāšņajām metaforām un epitetiem. Grāmata skaidri un gaiši pasniedz viņu viedokli par literatūras procesiem, politiskajām norisēm un vēsturisko notikumu ietekmi uz latviešu tautas šodienu. Un ir tik labi apzināties, ka manas iekšējās pārdomas var atrast vietu, kur piezemēties.

Repšes apkopotajās intervijās tiek runāts par lielām lietām valstiskā līmenī un arī par mazāk lielām, kas personiskas. Liela vieta ierādīta latviešu literatūrai, kura vēl tikai bērna autiņos. Simpatizēja Arno Jundzes sašutums par to, ka valsts varas pārstāvji un sabiedrība kopumā atsakās pieņemt latviešu literatūru kā kvalitatīvu un aizraujošu, tā vietā slavinot krēslas un tās piecdesmit nokrāsas, nelepojoties ar latviešu rakstnieku sasniegto. Jāatzīst, ka pati arī esmu grēkojusi latviešu literatūras mīlestības sakarā, tieši tāpēc ļoti priecājos, ka pēdējos gados latviešu literatūru lasu arvien vairāk un biežāk, turklāt tā, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien kvalitatīvāka. 
Jāpiekrīt arī vairākkārt grāmatā pieminētajai latvieša vēlmei ēst otru latvieti kā vienīgo iespējamo maltīti, neatzīstot otra talantu. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies atzīt, ka arī mēs, latvieši, esam forši, talantīgi un radīt spējīgi? Kāpēc mums kā tautai ir šis milzīgais mazvērtības komplekss un vēlme noniecināt vienam otru? Lūk, par to arī intervijas.

Jāsaka gan, ka pat neskatoties uz visu to, cik grāmata bija aizraujoša un saistoša, tai piemīt arī mazs bet .. Un tie ir Repšes jautājumi, kuri bija pārlieku samezgloti, lai ar vienu izlasīšanu būtu pietiekami izprotami, taču jāsaka, ka dažādu rakstnieku sniegtās atbildes lielākoties atviegloja jautājumu uztveršanu. 

"[..] attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vienmēr vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas." (Māris Bērziņš)

Vērtējums - 4/5. Lieliska grāmata, es tikai nesaprotu, kāpēc sev to atklāju tik vēlu, 

18 maijs, 2016

"Bogene", Gundega Repše

Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, īpaši to varu teikt par Latvijas simtgadei veltīto vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni ir nevien vērtīgi, lai aizpildītu robus savās zināšanās par vēsturi, bet tiem ir arī īpaša aura, liekas šie romāni vairāk uzkavējas prātā, vairāk ieskatās cilvēka dvēseles dziļumos. Taču, lai arī kā es neslavētu vēsturisko romānu ideju, panākumi lielā mērā ir atkarīgi no paša autora meistarības. 
Un šoreiz man jāsaka, ka lasot "Bogeni", kas ir Gundegas Repšes artava vēsturisko romānu sērijā, es varu pateikt tikai vienu - esmu mazliet vīlusies. 

Varu droši pievienoties vairākuma viedoklim, kas izskan interneta ārēs un blogeru ierakstos, ka ar vienu prāta šķautni ir skaidrs, grāmata ir meistardarbs, taču tajā pat laikā kaut kā trūkst, lai tā paņemtu dvēseli un visu lasītāja dzīvo interesi sev līdzi. Es par to domāju gan lasīšanas laikā, gan vēl ilgi pēc izlasīšanas - kas ir tas, kas pietrūkst? Un man pat šķiet, ka es atradu atbildi. 

Grāmata stāsta par Lesteru ģimeni, kuru kara sākums izšķīdina kā cukurgraudus tējā pa malu malām, radot apjukumu un pārdzīvojumus kā pašiem par sevi, tā par pazudušajiem ģimenes locekļiem. 
Notikumi un pārdzīvojumi, kas risinās ar Loti Lesteri vilciena lopu vagonā ir pasniegti viegli uztveramā un man saprotamā formātā, taču līdzko Repše novēršas no notikumiem vilcienā, viņa pievēršas plašiem un liekiem izteiksmes līdzekļiem, pārlieku izplūstot sīkumos, vēsturisku faktu izklāstos un pazaudējot notikumu virzību.
Tā arī ir, manuprāt, vislielākā bēda par šo grāmatu - daudz liekas poēzijas, kas lieliem malkiem norij sižetu. Un ko gan dod skaisti teikumi, ja tajos nav jēgas?!

Vērtējums: 2,5/5

03 maijs, 2016

"Putnu osta", Lilija Berzinska

Tātad, "Putnu osta" - grāmata ar skaistu nosaukumu un fantastiski vilinošu grāmatas noformējumu, laikam jāsaka, ka šīs grāmatas vāka noformējums ir mans šī brīža mīļākais. Bet kā tad ar saturu? 

Grāmatas pēdējais vāks lepni ziņo, ka grāmata "Putnu osta" ir romantiskais romāns, turklāt autores debijas romāns pieaugušajiem. Iesākumā tas šķiet pārlieku skaļš paziņojums, taču izkūstot lapas pusei aiz lapas puses, atklājas skaistas valodas mežģīnes, radot romantiskus pārdzīvojumus nevien grāmatas varoņos, bet arī pašā lasītājā. 

Skaisti veidots un brīnišķīgi uzrakstīts romāns par laika ritējumu un visu to, ar ko cilvēkam nākas sastapties virzoties dzīvē uz priekšu - ieguvumi, zaudējumi, nāves un sāpes, ko tās nes sev līdzi. Grāmatā aplūkota katra varoņa individuālā cīņa ar sevi, saviem sapņiem un realitāti, katra centieni iegūt to, pēc kā ilgojas ikviens - mīlestību un sirdsmieru. 

"Ikvienam bija kāda bīstami krāčaina dvēseles upe; katram gadījās savainoties negaidītā dvēseles nogruvumā; visi kaut reizi ir maldījušies savas būtības necaurredzamos mežos un stiguši savas patības muklājā."

Grāmata iesākas ar nebeidzamiem jautājumiem, nenoskaidrotām dzīvēm un neatrisinātām attiecībām, taču arvien straujāk tuvojoties grāmatas nobeigumam, pamazām atklājās arī atbildes uz jautājumiem, kā arī tika sniegts ieskats iepriekš neiepazītos noslēpumos. 
Varoņu starpā risinās pārlieku filozofiski dialogi, rosinot domāt par tiem, kā vairāk romānam nevis dzīvei piemērotiem, taču tieši šī filozofiskā piegarša dialogos un eksistenciāli sāpīgu jautājumu iztirzāšana sarunu ceļā manī raisīja vislielāko patikšanu pret šo grāmatu. Šī ir līdz kaulam skaista, prātuļot un filozofēt aicinoša grāmata un, iespējams, kādam šo lasot radīsies atbildes uz saviem "kāda dzīvei jēga" jautājumiem. 

Vēl viena grāmatas pievienotā vērtība ir vēlme visu laiku turēt tuvumā papīru un pildspalvu, lai piefiksētu skaistos teikumus, brīnišķīgās domas. Jo skaistā ir tiešām daudz. 

"Viņi bija jauni. Abi alka sāpēt, kāri dzert izmisumu un sakāpinātas emocijas un gatavi katru dienu vismaz desmit reizes atvadīties, lai pēc tam saliptu kopā vēl stiprāk - neatšķetināmi, neatdalāmi un nenoplēšami."

Taču visā šajā brīnišķīgumā ir arī sava karotīte darvas - klišejisks un amerikāņu romantisko filmu cienīgs nobeigums, kas absolūti sabojāja visu grāmatas gaitā radušos burvīgo literāro pēcgaršu. Es ticu, ka grāmatu aizvest līdz vieglām un skaistām beigām nav viegli, taču šeit nu autore varēja pastrādāt mazliet vairāk .. 

Vērtējums: 4/5. Brīnišķīgs debijas romāns par pagātni, kas ir katra cilvēka personību veidojošs apstāklis un par sevis atrašanu. 

30 aprīlis, 2016

"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma.