30 aprīlis, 2016

"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma. 


17 aprīlis, 2016

"Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata", Henrika Andersone

Būt pusaudzim nav viegli, jo ir sajūta, ka pasaule griežas netaisnīgi ātri, pret tevi vēršot visas savas likstas, pat neskatoties uz to, ka dažkārt lielākā daļa bēdu ir pašizdomātas. Tas ir grūts posms cilvēka attīstībā, tāpēc arī emocijas ir bangojošas un viļņojošas kā jūra vētras laikā. 

Henrika Andersone caur šo grāmatu ir centusies pietuvoties tuvāk pusaudžu pasaulei, mēģinot izprast un atvieglot pusaudžu vecuma rūpes un raizes. Par pamatu grāmatai autore ir izmantojusi savas cītīgi rakstītās dienasgrāmatas (runā, ka to esot ļoti daudz) un pati savu pusaudža laika pieredzi un pārdzīvojumus. Simpātiski, ka autore nav baidījusies atgriezties šajā sarežģītajā laika posmā, lai to aprakstītu. 

Arī Emma Glorija viļņojas un bango, cenšoties tikt galā ar pirmajām iemīlēšanās emocijām, ar klavieru skolotāja seksuālo interesi par viņu, ar šķirtajiem vecākiem un nenoturīgajām emocijām. Arī draudzība ir Emmas Glorijas sāpīgais punkts, jo tā ir tikpat nenoturīga kā solījumi par to rūpēties. Un kā mēs visi to zinām, nav nekā noturīgāka par pusaudža iedomām, ka pats spēj atrisināt radušās problēmas. Emmai Glorijai šķiet, ka viņa vislabāk zina kā atrisināt visu to, kas notiek viņā pašā un viņas dzīvē, taču ātri vien nākas saprast, ka viņas problēmu risināšanas metodes tās nevis atrisina, bet rada vietā vēl citas. 

Jāsaka godīgi, ka man pašai riebās pusaudzes gadi, tāpēc arī ir tik grūti izjust patīkamu empātiju pret Emmu Gloriju viņas pārdzīvojumos. Taču ir saprotama viņas vēlme būt piederīgai, saprastai un atbalstītai, lai gan ar savu esību un izturēšanos viņa signalizē tieši pretējo. 
Lai arī man bija grūti šo grāmatu lasīt, es tomēr domāju, ka pusaudžiem ir vērtīgi to izlasīt, lai saprastu, ka viņi nav vieni ar saviem pārdzīvojumiem, turklāt ne vienmēr pie notiekošā ir vainojami tieši viņi paši. 

Visvairāk no šīs grāmatas man patika ieraksti Ilgu grāmatā. Tā ir pierakstu klade, kurai Emma Glorija nebaidās uzticēt savas patiesās izjūtas un pārdzīvojumus. Caur Ilgu grāmatu Emma Glorija sarunājas ar savu iedomu draugu Sesīliju, kuru viņa sajūt kā daļu sevis. Manuprāt, caur Sesīliju tiek realizēta Emmas Glorijas iekšējā nepieciešamība pēc dumpinieciskas pašizpausmes. Katram pusaudzim ir sava Sesīlija, taču sadzīvot ar katru no šīm būtnēm ir grūti. 


Vērtējums: 3,5/5

Foto no interneta aizraujošajām dzīlēm. 


08 aprīlis, 2016

"Dancis uz virves", Juris Zvirgzdiņš

Iepriekš Juri Zvirgzdiņu zināju kā autoru, kurš aizrautīgi pievērsies bērnu literatūrai, starplaikos nedaudz pievēršoties arī pieaugušajiem, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraugot bibliotēkas plauktā grāmatu "Dancis uz virves" sapratu, ka tā nu dien nav paredzēta bērniem, bet gan pieaugušajiem. 
"Dancis uz virves" ir stāsts, kas aptver laika posmu no 1939. gada līdz 1944. gadam, vieglā un dzirkstošā manierē sniedzot ieskatu par parastiem tā laika ļaudīm, kuriem dzīvē pienāca brīdis, kad ierastās raizes un rūpes nomainīja Otrā Pasaules kara ieviestās pasaules kārtība. 

Grāmata ir sadalīta nodaļās un katra nodaļa tiek aplūkota no kāda cita varoņa skatpunkta, caur kāda cita varoņa dzīves notikumiem, kas piedzīvoti. Taču grāmatas stāstījumā nerodas pārrāvumi, jo visu nodaļu galvenie varoņi patstāvīgi atrodas stāstā, sastopoties dažādās situācijās un notikumos. 
Jāpiemin, ka dažbrīd stāstījumā rodas nelieli "caurumi", traucējot izprast, vai mainās notikumu vieta/laiks, taču var noprast, ka ar šiem nelielajiem teksta robiem autors cenšas paust, ka galvenajiem notikumiem starplaikā notiekošais nav pieminēšanas vērts.

Grāmatā netrūka viegluma un dzīvespriecīga humora, tieši šī vieglā rakstīšanas maniere un gaisīgā valoda ļauj ar vieglumu izdzīvot "Dancis uz virves" aplūkotos notikumus. Pats autors šo savu izvēlēto grāmatas veidošanas manieri raksturo kā nepieciešamu, jo visiem tāpat jau labi zināms, cik ciešanu un sāpju pilns ir bijis šis laiks, kāpēc gan to būtu nepieciešams vēl uzsvērt?!
Autora vēlme neiedziļināties sāpīgās detaļās un vieglais valodas lietojums dažbrīd rada sajūtu par grāmatu kā  absolūtu izdomājumu. Izklaidējoša grāmata, kuru nav vēlams pārlieku analizēt no vēsturiskā viedokļa, lai gan grāmatas nobeigumā ir minēts, ka bez vēstures notikumu un tēlu izpētes grāmatas veidošanā nav varēts iztikt. Attieksmi pret grāmatu katrs lasītājs var veidot pats, bet manuprāt, tā ir gana izklaidējoša un aizraujoša, lai vēsturiskie notikumi paliktu otrā plānā. 

Uz grāmatas "Dancis uz virves" vāka, kurš, manuprāt, ir viens no glītākajiem pēdējā laikā redzētajiem grāmatu vākiem (ilustrācijas autors - Krišs Salmanis), ir neliela frāze: "Gadsimta skices", kas tiešām raksturo grāmatas saturu. Grāmata ir bagāta ar dažādām gadsimtam raksturīgām ainām, ieskicējot kā cilvēku, tā ierastās kārtības detaļas. 

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīga grāmata, paredzēta kā vēstures interesentam, tā vienkārši aizraujošas un gardas literārās valodas piekritējam. 

03 aprīlis, 2016

"Pieci pirksti", Māra Zālīte

Es reti dāvanā saņemu grāmatas, taču, ja saņemu, tad lielākoties ārkārtīgi skaistas un vērtīgas. Šo man uzdāvināja mamma, pēc tam, kad pēc izlasīšanas bija cītīgi mani mudinājusi arī to izdarīt. Man kaut kā neizdevās to izdarīt, līdz brīdim, kad mamma paziņoja, ka ņems un man to uzdāvinās. Un uzdāvināja arī, Ziemassvētkos. Pienāca pavasaris un es beidzot izlasīju. Paldies, mammu, ka uzdāvināji. 

"Pieci pirksti" sastāv no dažādiem stāstiem, kas ir mazi fragmenti no centieniem atsākt dzīvi Latvijā pēc tam, kad pārdzīvotas Sibīrijas aukstās ziemas, bads un citas, vārdos nenosaucamas šausmas. Visi šie atgriešanās pārdzīvojumi izteikti no piecgadīgas meitenes Lauras skatpunkta, kas, manuprāt, tekstam piešķir šarmu. 

"Pēc gada, viņas atbrauks pēc gada. Kad tas būs? Vēl ilgi. Laura ilgojas. Tik ilgas - vesela gada garumā - būs Lauras ilgas."

Katrs stāsts grāmatā ir neatkarīgs, katrā stāstā  Māra Zālīte ir ielikusi kā sākumu, tā nobeigumu, tikai mazliet liekot nojaust piederību citiem stāstiem grāmatā. Viss kā dzīvē - ja kaut kas sākas, tas kādreiz arī beidzas. Un otrādāk. Taču jāpiebilst, ka pat neskatoties uz stāstu neatkarīgo ritējumu, tikai visas grāmatas stāsti kopā veido īsto pārdzīvojumu. 

"Pieci pirksti" ir valodiski skaista un bagāta grāmata. Un tomēr arī ļoti sāpīga, lai gan katra lapas puse turpina atgādināt arī par mazajām laimītēm, kas ir ik uz soļa un kuras pa īstam saskatīt prot tikai bērna vērīgā acs. 
Laura runā un līdzpārdzīvo par it visu - par zirgiem, kam karstā vasaras dienā dunduri kož, par kurkuļu radītiem plankumiem dīķī, par grāmatām, kas atrastas vircas kalna dziļumā un vēl, un vēl .. Taču, lai arī cik skaisti Zālīte nerakstītu, dažubrīd bērna spriedumi un pārdomas ir pārāk nobriedušas piecus gadus vecam bērnam, vairāk izklausās pēc desmitgadīga bērna, bet tas ir absolūts sīkums visā tajā skaistumā, ko "Pieci pirksti" atspoguļo. Ir saprotama autores vēlme rakstīt tēlaini un bagātīgi, pat ja visā šajā valodiskajā krāšņumā izšķīst grāmatas centieni stāstu pasniegt no bērna skatpunkta. 

Lai gan šī grāmata bija par atgriešanos no Sibīrijas un par dzīvi pēc tās, man liekas, ka Sibīrijas tomēr bija par maz, būtu gribējies lasīt vairāk pārdomu par piedzīvoto un pārdzīvoto, bet iespējams, ka šī vienkārši bija grāmata, kurā nemaz nevajadzēja vairāk, jo patiesībā jau bija labi arī ar to, kas bija. 
Daudz bija Lauras pārdomu par klejojumiem dabā, kas atgrieza mani manā bērnībā, kurā arī bija daudz skaista un viegla prieka tikai par to vien, ka spīd saule, pie zemes mētājas sulīgas plūmes, kuras tā vien prasās kā tikt ieliktas mutē, ka gar ceļiem un mazām takām aug ceļmallapas, kas palīdz nobrāzto elkoņu, ceļu un tulznaino pēdu dziedēšanā .. un par maizes riku, kurai bieza krējuma un cukura cepurīte ..

Un vēl - ļoti liels paldies Zālītei par to burvīgo mazo nodaļu, kurai ir nosaukums "Vārdu skaidrojums". Šī bija tā reize, kad bija forši izlasīt iespējami nesaprastos vārdus, jo ir pilnīgi normāli šī laika ļaudīm piemirst vai nezināt, piemēram, tādu vārdu kā etažerka (plauktiņš). 

"Elsas ir tik dziļas un karstas, itin kā nāktu no vulkāna. Laura agrāk nav zinājusi, ka viņai iekšā ir vulkāns. Lava gāžas pār vaigiem un applaucē visu pasauli."

Vērtējums: 5/5. Skaisti un es priecājos, ka man šis skaistums pieder. 

02 aprīlis, 2016

"raudāt nedrīkst smieties", Inga Gaile

Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju. 

Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.  


"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"

Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man  bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs),  taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas. 

Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju. 

Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.

"Kā man šai vasarā rokas salst,
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."

Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.

Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.