"Kalpones stāsts", M. Atvuda

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda atceras arī agrāko laiku, kad viņai bija vīrs un meita, kuru viņa ļoti mīlēja. 

Šis ir Zemfredas stāsts par to, kā ir būt Kalponei, paralēli prātā un atmiņu dziļākajos nostūros risinot ainas no pagātnes un iedomātas nākotnes. Autorei piemīt talants rotaļāties ar vārdiem, teikumu pa teikumam lasītāja prātā radot košas un interesantas mozaīkas. Vienmēr esmu spējusi novērtēt nesteidzīgi un spēcīgi veidotus teikumus, pārpasaulīgi vienkāršus salīdzinājumus, kuri turpina virpināties pa prāta nostūriem. Grāmata lasās raiti un viegli, maz pamazām ievedot Gileādas republikas notikumos, noteiktajā kārtībā un Zemfredas pārdomās. Turklāt, lasot šo grāmatu, tā nepamet prātu pat tad, kad grāmatas vāki tiek aizvērti.

Pat neskatoties uz to, ka šī grāmata pirmoreiz pasauli ieraudzīja jau 1985. gadā, man jāpiekrīt jau izskanējušiem viedokļiem, ka šis mirklis ir vislabākais, kad "Kalpones stāstam" nonākt pie latviešu lasītājiem. 

Bez nodaļas - Vēsturiskās piezīmes - grāmatas beigās droši varēja iztikt, tādējādi ļaujot pašam grāmatas lasītājam pēc izlasīšanas galvā risināt dažādas teorijas par iespējamajām stāsta beigām un iespējamo Zemfredas tālāko likteni. 

"Es alkstu pieskarties kaut kam citam, ne tikai audumam un kokam. Es alkstu izdarīt pieskaršanās aktu."

Vērtējums - 5/5. Tas bija izcili! Kad prātā atstātās pēdas būs kļuvušas mazliet bālākas, lasīšu vēl Atvudas darbus. Šobrīd mazliet bail, ka varētu būt par smagu, ja neieturētu vieglu pauzi. 

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni", J.Riekstiņš

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" stāsta par tiem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri aprūpēja 1944. gada oktobrī uz Vāciju aizvesto Valsts Rīgas zīdaiņu nama un Valsts Majoru bērnu nama iemītniekus. Grāmata balstīta uz daudziem līdz šim nepublicētiem dokumentiem, vēstulēm un bagātināta ar plašu fotoattēlu materiālu. 

Nebūtu kara, nebūtu arī tūkstošiem izpostītu ģimeņu, kā arī šo bāreņu, kuri kā izrādās, kara laikā kļuva par lielu nastu, īpaši tādās reizēs, ja tēvs bija devies karot un māte bija palikusi viena ar paprāvu bariņu bērnu. 

Interesanti, ka bērni nevien bija lieki saviem vecākiem, bet arī kļuva par sava veida marionetēm varas rokās, par ko ļoti daudz stāsta šajā grāmatā apkopotie dokumenti. Grāmatas sākumā, piemēram, tiek aplūkota nepārtraukta bērnu pārvietošana no vienas nožēlojamas un dzīvei nepiemērotas ēkas uz citu, dažbrīd bērnus izmitinot pat lielā aukstumā un nesniedzot regulāras ēdienreizes. Iespējams, ja nebūtu šo brīnišķīgo un pašaizliedzīgo aprūpētāju, daudzu bērnu likteņi būtu dramatiski noslēgušies ar bada un aukstuma atnestām šausmām. Protams, jāpiemin, ka daudzu bērnu dzīves noslēdzās pat īsti neiesākušās.

Grāmata sniedz ieskatu arī nemitīgos audžuģimeņu apsolījumos un bērnu vēlmē pēc mīlestības, emocionāla un fiziska siltuma un jebkādas piederības. Taču bieži bērniem drošas un ģimeniskas nākotnes vietā nācās samierināties tikai ar tukšiem solījumiem, jo nereti pat neatlaidīga bērnu namu darbinieku un institūciju cīņa par mazo cilvēkbērnu problēmu risināšanu beidzās ar sakāvi. Joprojām spilgti prātā stāv kādas darbinieces sarakste ar iespējamo audžuģimeni, kura nedrīkstēja uzņemties rūpes par mazo bāreni tikai tāpēc, ka audžuģimenes reliģiskā pārliecība neatbilda bārenes dokumentos norādītajai. 

Šī bija interesanta lasāmviela, kas sniedza ieskatu bērnu namu problēmās Otrā pasaules kara laikā, taču pietrūka vairāk atmiņu stāstu, bet par to nav jābēdā, jo autora iepriekšējā grāmata "Sauli dzīves pabērniem" (2012.) piedāvā tieši to, ko es meklēju - atmiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā uzmeklēšu arī šo grāmatu.

Vērtējums - 4,5/5. 

"Kā Starbucks izglāba manu dzīvi", M.G.Gills

Man ļoti garšo kafija. Īpaši garšīgas šķiet tās, kas tiek dzertas ārpus mājām, tāpēc nav pārsteidzoši tas, ka gribu zināt kā garšo Starbucks kafija. Iespēju redzēt Starbucks vaigā man šobrīd nav, tā vietā ķēros pie lasīšanas. Iepriecināju sevi ar mazumiņu, tā teikt. 

Maikls Geitss Gills ir kungs ap sešdesmit, kurš savu mūžu aizvadījis veiksmīgā reklāmas uzņēmumā, darba vārdā ziedojot kā savu ģimeni, tā arī personīgo izaugsmi. Taču pienāk diena, kad Maikls uzņēmumam vairāk nešķiet derīgs, tāpēc tiek atlaists. Kā jau lielākajā daļā gadījumu, veiksminiekiem šķiet, ka par nākotni domāt nav nepieciešams, jo tagadne sniedz visu nepieciešamo piepildījumu, arī Maikls par nākotni un iekrājumu veidošanu domājis nav, paļaujoties vien uz savu veiksmi. Līdz viņu atlaiž un nākas saprast, ka situācija ir diezgan padrūma. Arī attiecības ģimenē sašķobās, jo Maikls uzreiz pēc atlaišanas pamanās arī izveidot attiecības ar sporta zālē nejauši sastaptu sievieti. Tieši brīdī, kad viss šķiet bezgala depresīvi, pēkšņi rodas piedāvājums strādāt Starbucks .. 

Konkrētā brīža realitāte ar Starbucks tiek papildināta ar milzīgiem atmiņu stāstu kalniem no pagātnes. Šķietami interesanti, taču dažbrīd šo atmiņu stāstu ir pārlieku daudz un nomāc atainoto situāciju Starbucks. Joprojām nesaprotu, kāpēc bija jāpiemin saistība ar Hemingveju, Muhamedu Ali un Anglijas karalieni, jo tas viss bija kā izrauts no cita stāsta, parādot tikai autora vēlmi lielīties. Man būtu gribējies, kaut grāmatā būtu vairāk rakstīts par pašu Starbucks un visu to, kas tam raksturīgs, jo šobrīd šī grāmata ir vienkārši autobiogrāfiski piedzīvojumi dzīves garumā ar Starbucks iejaukšanos. 

Grāmatā Starbucks tiek atspoguļots kā visu darbavietu dievs ar visiem saviem brīnišķīgajiem principiem, noteikumiem un burvīgo cieņpilno attieksmi kā pret klientiem, tā darbiniekiem. Lasot man radās jautājums, vai grāmatā aprakstītās un Starbucks piedēvētās īpašības atbilst šobrīd esošajai realitātei un vai grāmatā attēlotais laipnais un izdarīgais Starbucks darbinieks ir tik slavējams arī ikdienas darbā. 

Pāris vārdos sakot, šis bija stāsts par to kā snobisks un uzpūtīgs bagātnieku kundziņš nokrīt no sava troņa, sasit pēcpusi un kļūst spiests nolaisties no saviem augstumiem, lai paskatītos uz ikdienu ar plaši atvērtām acīm. Dažbrīd viss šis stāsts izklausījās pēc utopijas, tāds liels "too good to be true". 

Noslēgumā autors ir mēģinājis iežēlināt lasītāju ar īpaši žēlabainu atvadu stāstījumu, laikam bija paredzēts no lasītāja izspiest pa asariņai, taču tas nav izdevies. Ja nav sanācis raudāt jau pašā grāmatas sākumā, kad tiek izziņots autora galvas audzējs, tad uz beigām asaras var negaidīt pavisam droši. 

"Man priekšā stāvēja atklājums, ka Starbucks galvenais neesmu es pats, bet gan citu apkalpošana." 

Alise Manro "Dārgā dzīve"

Ir iespējams, ka stāsti, kas bija ietverti Alises Manro grāmatā “ Dārgā dzīve” ir tieši tādi stāsti, kādus es lasu labprāt, jo stāstus vispār kā tādus es nevēlos lasīt tieši tā iemesla dēļ, ka kaut kas liels tiek ielikts pāris rindkopās. Protams, nevar nepieminēt reizes, kad nekas arī tiek ielikts pāris rindkopās un nosaukts par stāstu. Tad ir pavisam bēdīgi. Taču šoreiz bēdīgi nebija nemaz, jo “Dārgā dzīve” bija pilna ar stāstiem par visvērtīgāko, kas mums ir – dzīvi.

Grāmata,  kura sniedz ieskatu vairākās dzīvēs, kas ir vārdiem neaprakstāmi dažādas, pilnas sāpju, prieku, sapņu un lēmumu. Dažbrīd, lasot šos stāstus, radās sajūta, kā lūkojoties daudzstāvu namu logos. Arī šie logi un katra dzīvokļa sienas slēpj sevī kādu stāstu, cilvēcīgu un īstu. Tieši tas ir grāmatas lielākais trumpis – tā ir par patiesību, pat ja arī izdomātu.

Galvenokārt grāmatas stāstiem vijas cauri it kā šķietami nenozīmīgs, taču svarīgs motīvs, manuprāt, - viss ir neparedzams, kā dzīve, tā pieņemto lēmumu sekas.

Jāuzteic arī Silvijas Brices burvīgais tulkotājas darbs, kas ir tiešām mākslas darbs pats par sevi, grāmatas pievienotā vērtība. Un vēl, laikam ritot esmu atklājusi, ka Zvaigzne ABC sākusi izdot tiešām foršas grāmatas, tā tik turpināt!

“Cilvēkiem ir domas, kuras viņi negribētu domāt. Tā dzīvē notiek.”

Bleins Hārdens " Bēgšana no nometnes Nr. 14"

Šo grāmatu man rokās iespieda bibliotekāre, pārliecoties pār plecu un pusčukstus sakot: "Tu jau lasi daudz dažādas un interesantas grāmatas. Varbūt tu gribi izlasīt arī šo?!" 

Kad man šādi piedāvā grāmatas, ir grūti atteikt, tāpēc, mazliet pārlaidusi acis grāmatas aizmugurējam vākam, ņēmu tik ciet. 

Ir grūti vērtēt grāmatas, kas atspoguļo dokumentālu stāstu par milzīgām cilvēku sāpēm, taču esmu gandarīta, ka šāda grāmata ir un palīdz modernajā pasaulē iestrēgušajiem bezrūpības un viegluma tīkotājiem apzināties, ka joprojām uz zemes ir vieta, kur jēdziens " brīvība" ir tālas un neaizsniedzamas tāles. Izņemot to brīdi, kad cilvēks no slēgtās pasaules daļas izlemj bēgt. Bet arī tad nav iespējams sastapties ar pilntiesīgu brīvību, jo visu laiku nepamet smagas bailes.

Grāmata stāsta par Ziemeļkorejas sistemātisko patiesības noliegšanu, cilvēku sagūstīšanu, cilvēku dzīvju pārvēršanu par elli un centieniem nosargāt valsts spožo tēlu, kurš rādās košās krāsās tikai pašam Ziemeļkorejas vadonim. Taču galvenais stāsts ir par puisi, kurš jau kopš paša ieņemšanas brīža ir bijis Ziemeļkorejas baisākās nometnes Nr. 14 iedzīvotājs, kurš nebija cilvēks, bet vergs Ziemeļkorejas iegribām, kurš bija piesēts ar neticības un vainas izjūtas sēklām. Nometnē cilvēki tika veidoti par robotiem, bezierunu paklausības vergiem, kuriem bija nevien smagi jāstrādā, bet arī jāpiekopj nodevība un brutalitāte visaugstākajā pakāpē. Pat pret saviem radītājiem - vecākiem.

Vispārsteidzošākais priekš manis bija nevis pats stāsts, bet gan apziņa, kas mani piemeklēja grāmatas lasīšanas laikā - šādas šausmas nav pagātnes atmiņas, bet gan ikdienas parādība kādā daļā mūsdienu pasaules. 

Daudz esmu saskārusies ar attēliem no Ziemeļkorejas gan internetā, gan dažādos žurnālos un vienmēr liekas tā mazliet amizanti vērot Ziemeļkorejas ikdienu, jo vienmēr rodas tāda maza dzīvā muzeja sajūta, bet visa uzjautrinošā un viegli komiskā sajūta izzūd mirklī, kad lasot šo grāmatu nākas saprast, ka aiz šķietami teatrālā tēla slēpjas baisas šausmas, kurām ir ļauts norisināties jau vairāku desmitu gadu garumā. 

Liekas pārsteidzoši, ka tas viss notiek šodienā, kad manā valstī kāds par baisu uzskata telefona neatrašanos wi-fi zonā, lai pārbaudītu jaunumus facebook. Izrādās pasaule joprojām ir diezgan pabaisa vieta, daudzējādā ziņā. 

Atkāpjoties no emocionālā sakāpinājuma grāmatas sakarā, gribas atzīmēt, ka grāmatas sākums ir veidots samērā neveikli, jo dažādu laika posmu atmiņstāstiem sajaucoties ar faktiem, veidojas nenosakāms haoss, taču grāmatai ritot uz priekšu, arī skaidrība kļūst lielāka un stāstījums kļūst arvien raitāks un secīgāks. Jā, laikam tieši notikumu secīgums ir tas, kas palīdz grāmatai iegūt īsto formu. 

Šī grāmata ir jālasa tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka Ziemeļkoreja nav nekādas bērnu spēlītes. 

Laiena Moriartija "Lielie mazie meli"

Kaut kā tā sanāca, ka kopš vasaras man līdzi vilkās ideja par Moriartijas grāmatas "Lielie mazie meli" izlasīšanu, taču nekur tālāk par pašu ideju tikusi es nebiju līdz brīdim, kad, trīs dienas pirms jaunā gada ierašanās, piemājas bibliotēkā šī grāmata beidzot kļuva fiziski sasniedzama. It kā nav labi atstāt nepadarītus darbiņus jaunajam gadam, bet dzīvei pretī nespītēsies, tāpēc ņēmu un lasīju turpat vecajā gadā, lai jaunā sākumā būtu darbiņu paveikusi un pilna ar iespaidiem.

Tātad, Moriartijas romāns ir īsta dāmu grāmata, it kā šķietami nevainīgs mājsaimnieču romāniņš, taču ik pa brīdim starp tenkām, intrigām un noslēpumiem parādās šķietami neparedzēti un negaidīti pavērsieni. Dažbrīd šīs mājsaimnieču drāmas ir daudz par daudz - rodas iespaids, ka grāmatas autore rakstot ir tik ļoti iejutusies stāstā un iekarsusi, ka nav spējusi apstāties. Tāpat arī autore ir cītīgi un pārlieku uzsvērti centusies lasītājam nodot vēstījumu par to, ka arī visietekmīgākais un bagātākais cilvēks (to tur bija daudz par daudz un bez sava gala) ir tikai parasta mirstīga būtne ar savām raizēm un problēmām, tā teikt - ne viss ir zelts, kas spīd. Taču pat neskatoties uz pārmērībām, kas grāmatā bija ik uz soļa, esmu pārsteigta par to, cik ļoti labprāt lasīju un priecājos par šo grāmatu. Man tā tiešām patika, iespējams vasaras bezrūpībā būtu patikusi pat vēl vairāk. 

Šis bija jau otrais Moriartijas romāns, ko lasu, iespējams ķeršos klāt arī trešajam, kas zina. Ja jau tā jauki esmu sākusi, nenāktu par ļaunu turpināt.