Problēma? Nieki!

Starp grāmatu blogeriem jau kādu laiku klīst interesanta stafete, kuras mērķis ir noskaidrot lasītāju potenciālo problēmu risinājumus. Jāsaka gan, ka daļu no šīm 11 problēmām, nemaz īsti neuzskatu par problēmām, taču šķita gaužām interesanti palūkot, kas tad man ir sakāms visa šī sakarā ..

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Mans lasāmo grāmatu saraksts tiešām ir garš, taču es ticu, ka izlasīt visu, ko es vēlos, vienas dzīves laikā ir neiespējami, tāpēc diži par savu lasāmo grāmatu sarakstu neraizējos. Visbiežāk izvēlos to, kas izraisījis interesi, piemēram, bibliotēkas jaunumu plauktā vai nolūkots grāmatnīcas plauktos.


2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?
Man laiku pa laikam gadās tikt pie grāmatas, kura pieviļ visas manas gaidas, taču visbiežāk lasīšanu turpinu, līdz tieku ar to galā. Taču ir arī tādas grāmatas, kuras ir tik negaršīgas, valodiski nebaudāmas, ka pārstāju to lasīšanu jau tad, ja neesmu tikusi ne pusē. Nav vērts mocīties, ja var izzināt arvien jaunu un jaunu lasāmvielu. 

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Goodreads izaicinājums man ir aktuāls tikai tik daudz, lai piefiksētu, cik daudz grāmatu spēju izlasīt gada laikā. Man patīk salīdzināt izlasīto grāmatu skaitu un dažkārt pat pēc grāmatu daudzuma nosakāms, cik labs vai slikts man ir bijis konkrētais gads dzīvē vispār. Formula vienkārša - jo labāk jūtos, jo vairāk lasu. Ja mokos ar sirdssāpēm vai nebūšanām dzīvē, lasīšana nav produktīva.
Īpaši uz izaicinājuma sasniegšanu neiespringstu, visbiežāk tāpat izlasu vairāk, nekā esmu atzīmējusi Goodreads izaicinājumā.


4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Grāmatu sērijas lasu reti, jo vienmēr pēc brīnišķīgas pirmās grāmatas seko nākamā, kas ir mazāk laba, kas samazina manu interesi par visu sēriju kopumā. Turklāt, vēl līdz šim neviena grāmatu sērija man nav piederējusi, tāpēc nesaskaņas to vāku starpā mani absolūti nesatrauc.
Taču man patīk skaisti grāmatu vāki, tos skaistākos eksemplārus es turu sev tuvāk, lai var aplūkot un papriecāties ik pa laikam, savukārt grāmatas ar netīkamiem vākiem es ielieku grāmatplauktā tā, lai neglītums nav samanāms. Tas grāmatplauktu raibums ir TIK skaists!

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru sakritīs tavas domas par to?

Oj, tā ir diezgan bieži, tāpēc es par to diži nesatraucos. Un ņemot vērā, ka man apkārt ir ārprātā maz lasošu cilvēku, savu nepatiku par kādu grāmatu visbiežāk vienkārši paturu pie sevis. Galvenais ir ik pa laikam atcerēties, ka lasītāju gaumes ir bezgala dažādas. 

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Tad tai ir jābūt absolūti pārpasaulīgai grāmatai! Es ļoti bieži lasu ārpus mājas, parkā, sabiedriskajā transportā, taču šādās vietās agri vai vēlu rodas kas tāds, kas novērš uzmanību, līdz ar to iejušanās grāmatas lapaspusēs ir tikai aptuvena. Raudāšanai ir nepieciešams pilnīgs aizkustinājums, kuru sasniegt ir pagrūti, ja apkārt notiek dzīve.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo grāmatu? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Noteikti nepārlasīšu. Taču pavisam noteikti palasīšu kādu anotāciju vai pacentīšos atrast savās pierakstu kladēs pašas pārdomas par grāmatu, tās parasti lieliski atgriež grāmatas lasīšanas sajūtās. Ja tiek lasīts daudz un dikti, tad ir pavisam loģiski, ka kaut kas izkrīt no prāta, pašas pieraksti ir otra atmiņa :)

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Es tiešām ļoti reti aizdodu savas grāmatas un pat ja aizdodu, tad ļoti uzticamai personai. Tas nav tādēļ, ka man būtu žēl vai baidītos, ka potenciālais lasītājs uz manas grāmatas atstātu svētdienas pankūku nospiedumus, bet gan tāpēc, ka baidos grāmatu pazaudēt pavisam. Ja aizdodu, tad cītīgi sekoju līdzi, lai grāmata pie manis atgrieztos. 

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt? 

Lielākoties tā nav negribēšana lasīt, bet gan nepatika pret lasīto. Dažkārt es dikti saskumstu, ja tiešām gadās vairākas grāmatas pēc kārtas, kuras man liek piedzīvot vilšanos, taču tādos brīžos es ķeros klāt kaut kam jau zināmi kvalitatīvam, piemēram, sava mīļākā rakstnieka jaunākajai grāmatai. Jau zināms rakstības stils un valodas maniere iepriecina! 

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Tādos brīžos es lepni paceltu galvu dodos bibliotēkas virzienā un klusi sirdī ceru, ka kāds man dzimšanas dienā uzdāvinās dāvanu karti grāmatnīcas apmeklējumam. Un ja neviens nedāvinās gājienu uz grāmatnīcu, tad es turpināšu pacietīgi gaidīt grāmatu bibliotēkas lasītāju rindās :) 

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Oj, tie var būt pat gadi, jo dažkārt mani grāmatu pirkumi ir tikai tādas iegribas, lielākoties radušās grandiozu atlaižu iespaidā. Taču es par to nesatraucos, jo, ja kaut kas man pieder, es to varu izlasīt jebkurā laikā.

Vai arī tev  kāds no šiem jautājumiem ir aktuāls? 

Istaba, Laima Kota

Astoņdesmitie, komunālais dzīvoklis, pārmaiņu laiks jeb perestroika. Viss tas, kas mani mūžam interesējis, taču līdz šim bijis neaizsniedzams, līdz brīdim, kad vēsturisko grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ietvaros iznāca Laimas Kotas grāmata "Istaba". 

Esmu tik bezgala priecīga par to, ka šī vēsturisko grāmatu sērija pastāv, tā sniedz neatsveramu iespaidu uz manām līdzšinējām vēstures zināšanām, ieviešot tajās kā kārtību, tā aizkrāsojot tur esošos robus. Labākais veids, kādā iepazīt Latvijas raibo vēsturi. 

Taču nu gan par pašu "Istabu".  Laima Kota grāmatas pēcvārdā saka, ka nav vēlējusies romānā notiekošo turēt stingros laika grožos, cenšoties pieskarties laikam nenoteiktā kārtībā, būtiskāko uzsvaru liekot uz spilgtām konkrētajam laika posmam raksturīgām detaļām. Iespējams, ka šī autores vēlme nepierakstīt vēsturiskus faktus, bet gan konkrētā laika sajūtas, ir iemesls, kāpēc šī grāmata tik viegli, gaisīgi un aizrautīgi izlasījās divos elpas vilcienos. Jau no pirmajām grāmatas rindām bija jūtama vēstures un rakstnieces bagātās valodas un fantāzijas sastapšanās. Gaisā burtiski jūtama krāsu smarža, iztālēm sadzirdama otu švirkstoņa un visam pa vidu dažādo komunālā dzīvokļa kaimiņu soļu švīksti garajā gaitenī .. Laima Kota romānu veido krāšņiem otas triepieniem, vietām sniedzot apbrīnojami sulīgas iztēles gleznas, neaizmirstot arī par vēsturisko faktu nepieciešamību. Brīžiem teksts ir pārsātināts ar iespaidiem un enciklopēdiskiem faktiem, taču tas nekādi nebojā teksta kvalitāti. Autore ir negausīga stāstniece, un, ak, cik šis viss ir krāšņi un brīnišķīgi!  

Vienmēr licies interesanti kā vairākas ģimenes un vairāku cilvēku likteņi spējuši dalīt kopīgu ikdienu vienā dzīvoklī, katrs lietojot tikai savu elektrības slēdzi, vārot ūdeni vien savā kanniņā un aizvadot mūžu nemitīgā kopmītnēm raksturīgā ritmā. Grāmatas autorei izdevies nevien raibs ikdienas apraksts, bet arī katra komunālā dzīvokļa iemītnieka sapņu, alku un dziļāko pārdomu mozaīkas veidošana.

"Viņa tomēr gribētu durvis, kuras aizverot viņai nebūtu jādala sava dzīve, nebūtu jāsamierinās, jāpiemērojas. Viņa gribētu dzīvot savā dzīvoklī. Lai nav jāpaskaidro nevienam, kāpēc viņa dara tieši tā, kā vēlas."

Vērtējums: 4,5/5.

"Dzimtenīte", A.Manfelde

Šobrīd lasu tik daudz, ka dažbrīd piemirstas piefiksēt domas un idejas, kur nu vēl radīt veselu ierakstu par tām. Liekas, dažbrīd no sirds apmaldos savā lasāmajā, kur nu vēl rakstāmajā .. Iespējams tikpat liela maldīšanās notikusi arī Andras Manfeldes "Dzimtenīte" galvenajai varonei. Taču, ne jau papīru un domu jūklī viņa maldās, bet dzīvē. Savā un mazliet arī citu.

Rokās turot, šķiet, grāmata būs viegla un ātra, taču, pieķeroties pirmajām rindkopām, top skaidrs, ka ilūzijas par vieglumu jāatmet. Grāmata - tik liela kā pati dzīve. Par laiku un apstākļiem, kādi pienāca un dažkārt joprojām pienāk vai ikvienā ģimenē - brauciens uz svešu zemi laimes vai vismaz biezāka maka meklējumos. Taču, kā rāda Manfeldes talantīgi savītais grāmatas vēstījums - ne jau svešums sniedz laimi. Cilvēka alkas pēc piederības palielinās pa mirklim vien, kas aizvadīts fabrikās, pieputējušu istabu kaktos un krēslas apvītos krogos. Pazaudēto sevi neatrast ne tur, kur lielāka alga, ne tur, kur vissiltākais klēpis .. Taču ceļš pie sevis ir smags un grūts, vēl grūtāks nekā maldīšanās ilūzijās par gaišo un skaisto nākotni.

Grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm. Dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. Bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. Iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.

Vērtējums: 4/5. 

Es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. Laiks mazina dusmas.