Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

DNS, Irsa Sigurdardotira

Ja rokās nonāk skandināvu kriminālromāns, tad nešaubīgi var ķerties tā baudīšanai (jā, tieši baudīšanai, ne lasīšanai vien), jo skandināvu romāns ir kvalitātes zīme. Vismaz manās kriminālromānu mīlošā lasītāja acīs.

Irsa Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir, dz. 1963) ir pasaulē atzīta islandiešu kriminālromānu rakstniece, viņas darbi ir tulkoti un izdoti vairāk nekā 30 valodās. Pagaidām romāns "DNS" ir vienīgais viņas romāns, kas izdots latviešu valodā. To no islandiešu valodas tulkojusi Inga Bērziņa. 

Tieši tāpēc, ka iepriekš par Irsu Sigurdardotiru neko nebiju dzirdējusi, grāmata šķita bezgala intriģējoša, taču vēl interesantāku to padarīja arī tās vizuālais noformējums, kuram, kā vēlāk atklājās, ir zināma nozīme. Kāda, to var noskaidrot tikai izlasot pašu grāmatu. 

Kādā Reikjavīkas namā tiek atrasta nežēlīgi nogalināta sieviete. Šīs slepkavības lieciniece ir nogalinātās sievietes septiņgadīgā meita, kura atsakās runāt par redzēto. Slepkavības izmeklēšanā iesaistās izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija, abu sadarbība neizpaliek bez konfliktiem un aizdomām, kuras tiek raidītas vienam otra virzienā. Izmeklēšana kļūst arvien sarežģītāka, kad tiek ziņots par vēl kādu, ne mazāk nežēlīgu slepkavību. 

Psiholoģes neuzticība policijai, sarežģījumi policijas darbā un jau par kriminālromānu klasiku kļuvusī depresīvā izmeklētāja personība piešķir stāstam papildus slāņus jau tā sarežģītajām un šķietami nesaistītajām slepkavības izmeklēšanām. Nevar nepieminēt arī attiecības starp psiholoģi un izmeklētāju, jo izrādās abu tikšanās izmeklēšanas sakarā nebūt nebija pirmā, viņi jau izrādījās iepriekš pazīstami .. Romāns ir intrigu pilns, vienai aizraujoša detaļa seko nākamajai, savērpjot stāstu neticami aizraujošā piedzīvojumā, kurš, lai arī grāmata ir diezgan bieza, ir izlasāms necerēti ātri. Lūk, ko paveic aizraujošs sižets un plūstoša valoda (tur noteikti ir zināma pateicība tulkotājas darbam).

Kā jau to ļauj noprast grāmatas nosaukums, DNS ir galvenais grāmatas sižetu virzošais motīvs. Taču tas atklājas tikai pašā romāna noslēgumā, kur autore savelk kopā stāsta fragmentus vienotā veselumā, ļaujot lasītājam iegūt pilnu nozieguma gaitas un motīvu ainu. Rakstniece vairākkārt romānā iekļauj dažādas detaļas, kurām ir būtiska loma kā nozieguma atrisinājumā, tā slepkavas personības atklāšanā, taču tajā pašā laikā autore ar lielu aizrautību ved lasītāju pa dažādiem maldu ceļiem, atrisinājumu pataupot romāna noslēgumam. 

Romāns ar neatslābstošu tvērienu tur lasītāju pie sevis, ļaujot kvalitatīvi un aizrautīgi piedzīvot literatūru kā izklaidi. Ja nebaida asinis, noziegumi un tumši noslēpumi, šis ir vislabākais veids kā vienlaikus atpūsties un tajā pašā laikā mazliet piedzīvot aktīvu prāta darbību, cenšoties atrisināt noziegumu vēl pirms to paveicis izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija. Ne mirkli nebija jāpiedzīvo vilšanās, jo sižeta virzība, spriedze un nozieguma izmeklēšanas fons cieši turēja manu interesi no pirmās līdz pēdējai lapas pusei. Nu labi, pēdējās lapas pusēs sajutu autores vēlmi visu šo pasākumu noslēgt, neizbēgami, jo visam brīnišķīgajam reiz pienāk beigas.

Iegooglēju, rakstnieces darba spējas ir raženas, viņas pūrā ir vairāki kriminālromāni, kuri, ceru, kādreiz piedzīvos dienasgaismu arī šeit, Latvijā. Būtu forši, ja tulkotāja Inga Bērziņa jau būtu ķērusies klāt nākamajam tulkojumam. Jo, ja Irsa Sigurdardotira visus romānus attīsta tādā kvalitātē, kā "DNS", mums noteikti vajag vēl. Tieši tik aizraujošai jābūt izklaidei ar grāmatu.