23 decembris, 2015

Māra Jakubovska "Direktoriene"

"Lai cik dīvaini tas būtu, stāvoklis sabiedrībā itin nemaz nenodrošināja adekvātu stāvokli mājās."
lūk, šis citāts pasaka gandrīz visu galveno, kas būtu jāzina nevien katram šīs grāmatas lasītājam, bet arī cilvēkam parastajam. burtiski lielisks citāts.

tāds diezgan asprātīgs pastāsts par skolas direktores mēģinājumiem saglabāt savu ietekmi darbā, vienlaikus cīnoties ar pilnīgu caurspīdīgumu mājas un ģimenes dzīvē. direktore Margarita, iespējams pašai to neapjaušot, valda un skalda savā darba vietā, cenšoties pretoties kolektīva intrigām, dažādām ikdienas bēdām un neveiksmēm un vienlaikus virzot vidusskolu uz skaisti skanošo ģimnāzijas statusu. taču ārpus darbavietas Margaritas direktores vara izkrīt no rokām un nākas samierināties ar vīramāti kā priekšnieci, kura par vienīgo pasaules darbu, kurš ir pelnījis cieņu, uzskata lauksaimniecību, kurā cenšas ievilkt ikkatru no ģimenes, ar Margaritu sākot. un it kā ar visām šīm klapatām būtu par maz, Margaritai sāp sirds arī par neveiksmīgo komunikāciju ar vīru un meitām, kuras dzīvojas pa Anglijas plašumiem. 

tātad, grāmata par ikdienas parasto cilvēku. 

šī grāmata ir patīkami plāna un tieši tāpēc ātri izlasāma, turklāt valoda ir raita un viegli uztverama, nav pateikts nekas sarežģīts, vienkārši aplūkota viena cilvēka mēģinājumi būt mazliet pārcilvēkam un tomēr tikai un vienīgi cilvēkam, ar jūtām, emocijām un sāpēm.  
lasot lieliski spēju iztēloties šo stāstu iestudētu kā teātra izrādi ar pāris dramatisma momentiem komēdijas mērcē. 

gribas izteikt komplimentu arī par burvīgo grāmatas noformējumu, tiešām ļoti simpātisks.



22 decembris, 2015

Dž. Vorsa "Darba nama ēnas"

Jāsāk ar to, ka man ir tāda diezgan savāda interese par medicīnu, jo to praktizēt es neuzskatu par nepieciešamu, toties ar vislielāko apetīti izlasu un apskatu visu, kas ir saistīts ar medicīnu. Tāpēc tas nebija nekas pārsteidzošs, ka ieraugot bibliotēkas plauktā Dženiferes Vorsas grāmatu "Izsauciet vecmāti", biju vairāk kā lielā sajūsmā par saistošu lasāmvielu, īpaši, ja tā ir ar autobiogrāfisku raksturu. 
"Izsauciet vecmāti" es izlasīju vienā elpas vilcienā un biju sajūsmā par 50-to gadu Anglijas dzīves attēlojumu un vēl vairāk par tā laika vecmātes ikdienas darbu. Grāmata bija tiešām aizraujoša un acīmredzami pieprasīta, tāpēc var saprast grāmatas autores vēlmi tā teikt "pavilkt slavas mirkli garāku", izdodot vēl vienu grāmatu "Darba nama ēnas". Un šeit jau vairāk nav iespējams dziedāt tādas slavas dziesmas kā pirmajai grāmatai.
Grāmata "Darba nama ēnas" sniedz ieskatu 50-to gadu Londonas nabadzīgo iedzīvotāju ikdienā un darba namu sadzīvē, kas bija sava veida mūsdienu sociālās mājas, tikai ar mērķi cilvēkus nevien izmitināt, bet arī nostrādināt pēc pilnas programmas. Tēma visnotaļ interesanta, taču ir savi bet.
Pirmkārt, grāmatas nosaukums ir ļoti maldinošs, jo grāmatas lielāko daļu sastāda Nonātu nama darbinieku likteņi un tāda tēma kā darba nami parādās tikai vietām, ļoti minimāli sniedzot ieskatu par paša nama nozīmi un funkcijām. Otrkārt, tematiski grāmata liekas kā romāna "Izsauciet vecmāti" aizkadra piezīmes, iztiekot bez pirmajā grāmatā esošajiem dzemdību stāstiem. Iespējams, ja iesākumā abas grāmatas būtu apvienotas vienā, būtu izdevies viens vareni biezs, bet aizraujošs romāns. Bet nu ko padarīsi, pēc kara, tā teikt, visi gudri. 
Taču neskatoties uz nepilnībām, ir arī pozitīvas iezīmes, kā piemēram bezgala jaukā un vieglā grāmatas valoda. Arī dažādie sadzīves fakti no 50-to gadu Anglijas ikdienas dzīves ir interesanti un aizraujoši. 

19 decembris, 2015

H. Murakami "Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi"

ir tāds prieks ar tevi, Murakami, atkal sastapties pēc diezgan ilga pārtraukuma! liekas, es atkal esmu gatava lasīt un pārlasīt Murakami grāmatas, tāpat arī liekas, ka kopš pēdējās reizes, kad lasīju viņa darbus, mainījusies esmu ne vien es, bet arī pats Murakami. 
šobrīd ir spēcīga sajūta, ka "Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi" ir īstā izvēle, ar kuru atsākt draudzību ar Murakami darbiem, jo grāmatas stāstā aprakstītā draudzības tēma man ir tuva tieši līdzības dēļ. un stāsts ir pasniegts burvīgā manierē.

pieci draugi, kuriem liekas, ka viņu draudzība ir stipra un mūžīga, pēkšņi saprot, ka kaut kas nav kā nākas un Tadzaki tiek atstāts viens, ar savām domām, bez draugiem un paskaidrojumiem, kāpēc viss notiek kā notiek. kā jau šādās situācijās, kad cilvēks paliek viens, uzmācas eksistenciālas domas, jāpiedzīvo cīņa pašam ar sevi un par sevi. taču Tadzaki pēc sešpadsmit gadiem, kas pavadīti strādājot un cenšoties sadziedēt aizvainojumu par draudzības noraidījumu, tomēr tiek mudināts noskaidrot, kāpēc šī draudzība tik spēji beigusies. un grāmatas gaitā viss tiešām noskaidrojas, turklāt pietiekami raitā un interesantā veidā.
galvenais varonis, kā jau Murakami darbos ierasts, ir vienpatis, ar savām dīvainajām iedomām un neticību par savas esības vērtību. šajā tēlu vientulībā un nospiedošajā gaisotnē ap viņiem ir kaut kāda savdabīgi piesaistoša maģija. laikam tāpēc vien tik ļoti izbaudu Murakami darbus, tajā visā ir kaut kas šarmants.
Haruki Murakami vienmēr ir bijis mistisks sava vēstījuma veidošanā, turklāt es ticu, ka katrs lasītājs viņa sniegto mistisko gaisotni izprot savādāk, taču šoreiz rakstot grāmatu, Murakami ir bijis mazliet mazāk mistisks nekā citas reizes. stāstā tiešām bija cilvēkvārdi, loģisks un raits notikumu ritējums un tāda lielāka turēšanās pie zemes, nekā iepriekšējos darbos. ārkārtīgi dažādi attēlota pasaule, iekšējie pārdzīvojumi, tomēr cenšoties saglabāt ritmu - mierīgu un mazliet paredzamu notikumu ritējumu. 
pāris vārdos sakot, šī bija grāmata par sevis meklējumiem, zaudējumiem un atradumiem, visam notiekot caur ikdienas paradumiem, kaislībām, sapņiem un nejauši iepazītiem ļaudīm.

man grāmata ļoti patika, tāpēc to noteikti iesaku izlasīt arī citiem Murakami faniem un nefaniem. valodas raituma un viegluma dēļ grāmata ir absolūti burvīga, nepastāv iestrēgšana lapaspusēs. 


"cilvēka sirds ir naktsputns. tas kaut ko klusi gaida un, kad pienāk īstais brīdis, pagriežas un taisnā līnijā lido prom."

12 decembris, 2015

top 10

pirms vairāk kā gada pa interneta plašumiem un dažādiem blogiem klīda savdabīga grāmatu lasītāju un mīlētāju akcija, kurā cilvēki tika aicināti atcerēties reiz izlasīto un izveidot grāmatu top 10, kurā būtu īpaši nozīmīgas un/vai mīļas grāmatas. 
tolaik es arī tādu topu izveidoju un atceroties par to, vēlējos to atkārtoti aplūkot un sevī izvērtēt vai ir kaut kas mainījies emocijās pret grāmatām. pārskatot šo sarakstu, gan jāsaka, ka mainīt nevēlētos neko, tikai pievienot vēl vienu, kā pievienoto vērtību, - R. Pulkkinena "Patiesība", kas bija valodiska bauda, turklāt, pasakaini savērpta meistarīgā stāstā. tiešām no tām grāmatām, kura ir jālasa un jātur tuvu sev klāt.

tātad, tops. secībai nav īpašas nozīmes, galvenā ir vērtība.

I.ŽOLUDE "Sarkanie bērni."
mans prieks un acuraugs, ne grāmata. šī bija pirmā šīs autores grāmata, kuru izlasīju. un iemīlējos gan viņas izmantotajā valodā, gan viņas prāta veidotajos trikos, kas vijas cauri visām viņas grāmatām, bet šajā man vistīkamāk. es viņu mīlu. elšu, pūšu un kliedzu no sajūsmas! 


I. JANSONE  "Insomnia."
sižets depresīvs, bet toties valoda, kādā grāmata sarakstīta ir pasakaina. mani sajūsmina Jansones un Žoludes prasme spēlēties ar vārdiem, teikumiem. esmu sajūsmā par savādi un garšīgi uzrakstītām grāmatām.


N. SPĀRKS "Piezīmju grāmatiņa."
lasīta pašā padsmitgadnieces plaukumā un izlasīta vienas nakts laikā, raudot kā trakai un asaras slaukot segas pārvalka stūros. tieši tāpēc tik būtiska. 


S. DŽ. VOTSONS "Pirms es aizeju gulēt."
grāmata tika izlasīta pavisam nesen un bija kā apliecinājums tam, ka cilvēkiem ticēt nedrīkst. veiksmīgi uzrakstīts romāns, kurš pēc tam liek aizdomāties par to, ka nekad un nekur nevar zināt, kurš un kā tevi vēlas apčakarēt. 


M. GĪLIHS "Apskāviens."
grāmata par dīvaini, kurš strādā morgā un viņa jūtīgo emocionālo un visu citu pasauli. skaista un ērmota grāmata, bet pasakaina savā dīvainībā, viena no "obligāti jāizlasa atkārtoti" saraksta. 


S. KINGS "Zvēru kapiņi."
grāmata - iepazīšanās ar Kingu un šausmu pasauli. pirms tikšanās ar šo grāmatu, lielākoties lasīju visādus pusmīlas romānus, līdz divdesmit gadu vecumā tiku ierauta Kinga maģiskajā pasaulē. grāmata liek saprast, ka labāk kā skatīties šausmas filmās, ir pašai tās izdomāt lasot. 


DŽ. D. SELINDŽERS "Uz kraujas rudzu laukā."
viena no pirmajām reizēm, kad smējos kā kutināta, lasot grāmatu. iespējams, ja tagad pārlasītu, arī savus smieklus pārdomātu, bet man joprojām ir saglabājusies ļoti saulaina sajūta saistībā ar šo grāmatu. 


N. GOLDBERGA "Rakstīt par būtisko."
kad man šo grāmatu uzdāvināja, pirmās pāris nedēļas vazāju to sev līdzi jebkur, kur devos, turklāt, ne tikai pārnēsājot to, bet arī pārlasot.
ar šo grāmatu es aizsāku arī savu brīvā dabā lasītājas karjeru un ar šo grāmatu joprojām uzturu siltas attiecības. šī grāmata dod ticību, ka es kādreiz uzrakstīšu pati savu grāmatu. ļoti par to ceru. 


H. MURAKAMI "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules."
mana pirmā iepazīšanās ar Murakami pārauga mīlestībā. patīk tik ļoti, ka ļoti. viņš pats nezina, par ko raksta, bet raksta par to pārdomāti, pārliecināti un pietiekami īpatnēji, lai es būtu sajūsmā.

09 decembris, 2015

Unni Lindela "Sapņu ķērājs"

dažreiz ir tā vērts nostaigāt gar bibliotēkas plauktiem un izvēlēties kaut ko uz labu laimi. šoreiz laime bija patiešām laba, jo tā mani aizveda pie aizraujoša norvēģu autores Unni Lindelas (Unni Lindell) kriminālromāna. Unni Lindela, kā izrādās, ir diezgan atzīta autore, kura galvenokārt pazīstama ar saviem kriminālromāniem, taču raksta arī dzeju un bērnu grāmatas. autores kriminālromāns "Sapņu ķērājs" pat ir saņēmis balvu par 1999. gada Norvēģijas labāko kriminālromānu, tātad viss ir pavisam nopietni un pietiekami atzīstami. 
es it kā šķietami zinu, ka Adventes laikam vajadzētu būt mierpilnam, attiecinot to nevien uz ikdienu, bet arī uz literatūru, bet es vienkārši nespēju pretoties Skandināvu literatūrai, īpaši kriminālromāniem, tāpēc lai kā pretotos, "Sapņu ķērājs" tika izņemts no plaukta un nests mājās, lai to burtiski apēstu. uztraukumam nav pamata, grāmata tiks atgriezta atpakaļ, bet sajūtu gan es paturēšu sev. 
tātad stāsts sekojošs - pazūd meitene, pēc tam vēl viena un neviens nesaprot, kā tas nākas, ka abas pazudušās ir ne vien draudzenes, bet arī tiek atrastas mirušas, turklāt ar manāmi iztrūkstošām matu šķipsnām. izmeklētājam Kātu Īsaksenam ir jāizmeklē visa šī sarežģītā lieta, vienlaikus mēģinot atrisināt sarežģījumus paša dzīvē. pavedienu atrisinājumam daudz, bet tajā pat laikā neviena, nemitīgi saglabājot jautājumu - vai būs vēl kāds upuris? iesākumā jāsaka, ka pirms lasīšanas ir jābūt apņēmības pilnam neapjukt daudzo tēlu vārdos, uzvārdos un mātes/tēva vārdos. turklāt, ņemot vērā, ka norvēģu vārdi nav nekādas Annas, apjukt ir absolūti viegli. tāpēc es pat iesākumā pie grāmatas iekšmalas pielīmēju post-it lapiņu, kur pierakstīju biežāk darbojošās personas un to lomu romānā, lai nepazaudētos starp vārdiem, kamēr vēl neesmu tikusi līdz noziegumam. ja ir atrasts veids, kā sadzīvot ar ārkārtīgi daudzajiem tēliem un to vārdiem, tad grāmata aizrauj ar notikumu daudzveidību un līdz pēdējam mirklim neizprotamo risinājumu. intriga saglabājas līdz pašām grāmatas beigām, ik pa laikam ļaujot man klusībā pie sevis turēt aizdomās ikvienu. meistarīgi un aizraujoši. 
liekas burvīgi, ka autore nav uzskatījusi par nepieciešamu attēlot galveno izmeklētāju Kātu Īsaksenu kā pārcilvēku, kas ir raksturīgi lielai daļai kriminālromānu autoru. tā vietā izmeklētājs ir cilvēks, kura dzīve ir samežģījusies vairāk nekā šķietami neatrisināmā izmeklēšanas lieta. izmeklētāja cilvēciskais vājums un iekšējā cīņa ar dēmoniem grāmatai piešķir īstumu un vairāk dramatisma nekā pašas slepkavības. 
paralēli izmeklētāja dzīvei un cīņai ar slepkavību izmeklēšanu, autore burvīgi atspoguļo arī notikumos iesaistīto personu pārdomas un izjūtas, neaizmirstot arī par pašas slepkavas nodomu un emociju atspoguļojumu. dažbrīd gan, jāatzīst, autore ir mazliet pārcentusies ar tēlainiem izteikumiem, kuri starp slepkavību izmeklēšanas un sadzīves sīkumu aprakstiem liekas kā no citas pasaules vai vismaz kā piederīgi citam stāstam. bet tas nav tik traucējoši kā iesākumā liekas. kopsummā ņemot, grāmata ir tiešām ļoti laba un aizraujoša, iesaku ikvienam skandināvu literatūras aizrautīgam fanam. es pavisam noteikti centīšos atrast un izlasīt vēl kādu viņas grāmatu.

06 decembris, 2015

R. Ezera "Aka" jeb skaists sākums klasikai

starp visiem maniem mēģinājumiem jebkad uzsākt lasīt kaut ko no tā dēvētās klasikas, viss ir beidzies ar sakāvi. man bija radies iespaids, ka tieši tāpēc esmu dzimusi tad kad esmu, lai lasītu to, kas piestāv un ir aktuāls mūsdienām. taču, acīmredzot, kaut kad jau no tām mūsdienām nogurst arī un smalko telefonu un savstarpējās nesarunāšanās laikmetu gribas nomainīt pret diezgan paskarbu pagātnes patiesību, kad ūdens tik viegli neplūda pa ūdens krānu un bērni uzskatīja, ka vecāki ir cieņas vērti. pavisam nesen piedzīvoju šo klasikas kāri, lai gan beidzot vidusskolu biju pārliecināta, ka nekad vairāk nelasīšu neko tik garlaicīgu un skumju. izrādās, ka garlaicīgs ir tikai tas, kas obligāts. un kā senais latvietis jau izsenis ir apgalvojis - starp sēnalām ir arī graudi, tātad kaut kas pavisam labs.
izbeidzoties maniem e-grāmatas krājumiem, secināju, ka laiks iemēģināt Regīnas Ezeras "Aka" (1972.), kas savu kārtu gaidīja jau ilgi. iesākumā es biju diezgan skeptiski noskaņota, bet grāmatas valodā bija kaut kas viegls un dzirkstošs, ka lasīšanu gribējās turpināt. laikam šī bija viena no reizēm, kad es grāmatu lasīju it visur un jebkurā brīvā mirklī. it kā jau tieši tāpēc arī e-grāmatas formāts ir tik ērts, ka tā ir viegla, turklāt ļoti ērti izmantojama un pateicoties R. Ezerai, es to lasīju pat ejot no darba uz mājām. jāsaka gan, ka pārvietoties lasot ir mazliet izaicinoši, jo ceļā var gadīties dažādi šķēršļi, bet "Aka" bija tik burvīgi raiti lasāma, ka es biju gatava saskarties ar grūtībām. 
šī bija tiešām burvīga grāmata par salauztiem likteņiem un mēģinājumu dzīvot tālāk. sarakstīta viegli ritošā un tiešām dzīvā valodā, dažbrīd pat pārsteidza, cik patīkami uz mani iedarbojās jūtami vēsturiskais valodas lietojums, taču jāsaka, ka grāmata, neskatoties uz savu izdošanas gadu, ir pietiekami aktuāla arī mūsdienu cilvēkam. autores apskatītās attiecības starp ģimenes locekļiem un kaimiņiem bija patiesas un īstas, nemēģinot radīt kādu saulaino pasauli, bet mēģinot caur tēliem parādīt pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā, ja cilvēkiem nākas saskarties ar grūtībām. spilgti uzsvērta sadzīvošana ar sekām, Ričam nonākot cietumā un atstājot savu ģimeni un māti vienus ar lielu saimniecību, pagātnes atmiņām un sāpēm par netaisnību un pieļautajām kļūdām. taču pie jebkurām šķietamām bezizejām ir jāmeklē izeja, ko ļoti apņēmīgi dara autores veidotie galvenie tēli - Laura un Rūdolfs, un šie abi tēli ir tiešām krāšņi, jo spēj lasītājā raisīt visdažādākās izjūtas, sākot no riebuma līdz pat milzīgai līdzjūtībai. emocijas, manuprāt, ir viena no lietām, kas lasot ir jāpiedzīvo visā krāšņumā un "Aka" ir viena no tām grāmatā, kas emocijām pierimt neļauj ne mirkli. pēc grāmatas izlasīšanas es secināju, ka pēc "Aka" motīviem ir radīta arī filma "Ezera sonāte", kura, liekas, tagad būs manā obligāti jānoskatās filmu sarakstā. vienmēr ir interesanti salīdzināt pašas fantāzijā radītos tēlus un vidi ar to, kādu to ir redzējis filmas režisors. tad nu redzēsim, kurš uzvarēs. taču vienu es varu pateikt pavisam droši, šī grāmata ir brīnišķīgs sākums manas latviskās klasikas intereses atmodināšanai.
"Ar precēšanos; zin, ir tāpat kā ar lēkšanu aukstā ūdenī. Jāmetas iekšā, tā teikt, bez domāšanas. Sāksi mīņāties, sāksi punktierēt un študierēt, pagalam ir. Nevari vairs ielēkt ne par kādu naudu."

03 decembris, 2015

sākums.

It kā šķietami mierpilna ceturdiena, taču nemiers lien ārā no putekļainiem kaktiem un liek spert soli uz priekšu. šis būs mans solis uz priekšu. Kāpēc manam sākumam ir šāds nosaukums - naktsskapītis? Jo tas ir sākums stāstam. 
Man vienmēr ir bijusi liela mīlestība uz lasīšanu, rakstītiem vārdiem un grāmatām. joprojām ar brīnišķīgi siltām sajūtām atceros vasaras, kuras pavadīju pie omītes, viņas grāmatu plaukti bija pilni ar "Pasaules bērni" grāmatu sērijas darbiem, kas man likās kā visas pasaules esence. Vasaras aizritēja lasot burvīgus stāstus un atstāstot tos omītei, ravējot visdažādāko garšaugu dobes vai nolasot jāņogu krūmu bagātības. Ne nu manai omītei interesēja, bet aizrautība viņas acīs mani silda joprojām, par to, ka ļāva stāstīt un klausījās. un kopš tā brīža man vienmēr bija sapnis par lielu grāmatplauktu un naktsskapīti, uz kura vienmēr būs grāmatu kalni un neaizsniegtu sapņu tāles. Es vienmēr esmu gribējusi daudz lasīt un vēl vairāk izlasīt. un nu man ir vismaz pusotra daļa sapņa piepildījuma. 
Īsts grāmatu gardēdis zinās pateikt, ka grāmatu nekad nevar būt par daudz un grāmatu plaukts vienmēr būs par šauru, lai cik ļoti to atbrīvotu no it kā šķietami liekā. Taču naktsskapītis ir tieši tik mazs, ka tur vietas nekad nav pietiekami. Man šķiet, ka manai dzīvei izbeigsies jēga tajā brīdī, kad uz mana naktsskapīša nestāvēs nekas lasāms. Tā noteikti būs mana mūža visskumjākā diena. Bet ko nu par to. Ir jālasa, kamēr ir laiks dzīvei un kamēr ir kāds, kas raksta. Naktsskapītis piedos, ja kalni būs pārāk augsti.