30 marts, 2016

"Aizpilsētas stāsti", Šons Tans

Līdz šim es tā īpaši nesteidzos iepazīties ar bērnu literatūru, taču arvien pieaugošā profesionālā nepieciešamība un arī, jāatzīst, interese mani mudināja vairāk pavērot un uz savas ādas izdzīvot to, kas tiek pasniegts kā bērniem atbilstoša literatūra. Turklāt, tieši darbs bērnudārzā ir licis saprast, ka mūsdienās bērnu literatūras lauciņš ir tik plašs un daudzkrāsains, ka nav nepieciešamības aprobežoties tikai ar visām skolotājām tik labi pazīstamo latviešu tautas pasaku klāstu un dažiem veiksmīgiem Padomju Savienībā tapušiem literatūras šedevriem. Mūsdienu bērnu literatūrā tiešām ir daudz visa kā ārkārtīgi laba un noderīga. 
Šāda frāze izskanēja arī  nesenajā Austras Gaigales lekcijā par mūsdienu bērnu un jauniešu literatūras tendencēm. Tur es pirmo reizi dzirdēju par Šonu Tanu, viņš tika pieminēts kā viens no grafiskā stāsta aizsācējiem, kas burtiski nozīmē, ka kāds stāsts tiek izstāstīts nevis ar vārdiem, bet tikai ar ilustrāciju palīdzību. Tas viss likās ārkārtīgi interesanti un intriģējoši, tāpēc mirklī, kad bibliotēkas plauktā ieraudzīju izdevniecības "Liels un mazs" izdoto Šona Tana grāmatu "Aizpilsētas stāsti", nedomājot to ņēmu savās rokās, lai paskatītos "kas lācītim vēderā". 
"Aizpilsētas stāsti" ir grāmata, kurā iekšā, jāatzīst, ir gana daudz visa kā, turklāt grāmatas saturs ir izstrādāts rūpīgi un pārdomāti, kā teksts, tā ilustrācijas. Taču par visu pēc kārtas.
Pirmkārt, šī noteikti ir grāmata, kas, manuprāt, ir vairāk domāta pieaugušajiem, lai atrastu savu iekšējo bērnu. Protams, pilnīgi iespējams, ka grāmata ir lasāma priekšā arī bērniem, taču ar savu pārsteidzošo dziļumu un teksta nopietnību, stāsti vairāk piemēroti pieaugušajiem. Autora vēlme likt lasītājam plašāk paskatīties uz pasauli sev apkārt ir brīnišķīga, turklāt Valdis Ābols tekstu ir iedzīvinājis burvīgā un vieglā latviešu valodas tulkojumā. 
Stāstos sastopams ir it viss - pagalmi, kuros katrā ir pa izrotātai raķetei, zaru vīriņi, kuri cilvēkiem met ar viņu pašu jautājumiem, bezvārda svētki un slepeni iekšpagalmi .. Viss, par ko būtu nepieciešams padomāt, iedomāties vai vismaz atcerēties, cik ļoti to visu kārojās bērnu dienās. 
Otrkārt, Šona Tana  "Aizpilsētas stāsti ir neaprakstāmi daudzveidīga nevien tekstuāli, bet arī ilustratīvi. 
Vietām grāmatas ilustrācijās jaušamas grafiskā stāsta iezīmes, kā stāstā "Vectētiņa stāsts", kur stāsta vidusdaļu autors ļauj lasītājam izdzīvot tikai ar vairāku ilustrāciju palīdzību, pēcāk to atkal turpinot lasītājam tik ierastajā vārdiskajā manierē. Savukārt, stāstam "Neviena cita zeme" ir manāmi atšķirīgāka, maigāka stila ilustrācijas nekā grāmatas citiem stāstiem. 
Spilgtākais un interesantākais man personīgi šķita stāsts/ilustrācija "Tālais lietus", kas bija vizuāli aizraujošā veidā izstāstīts stāsts par neizmantotiem dzejoļiem, kuri saveļas lielā kamolā, paceļas debesīs un nolīst pār pilsētu kā lietus, atstājot cilvēkiem papīra strēmelēm nosētas ielas un ar rindām, kas atrodamas uz šīm papīra driskām, cilvēkos iedēstot dažādas viņiem vien nozīmīgas domas. Stāsta ideja ir brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāks ir tā ilustratīvais pasniegšanas veids - stāsts izvietots uz dažādām papīra strēmelītēm, dažādos rokrakstos aprakstītām. 
Ilustrāciju daudzveidība ir ne vien ilustrāciju veidošanas manierē, bet pat izmantotajos materiālos. Ir košas ilustrācijas, kurām blakus ir arī tādas, kuru veidošanā izmantotas tikai parastā zīmuļa līnijas vai krītiņu daudzveidīgo toņu spēles. 
Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka izpētāms un izzināms ir it viss šajā grāmatā. Šons Tans ir padomājis  par to, lai viņa ilustrācijas veldzētu lasītāja acis, bet prātu nodarbinātu stāstos ietvertās detaļas un saucieni pēc iedziļināšanās. 

Vērtējums: 5/5. Es pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu un pilnīgi noteikti varu teikt, ka šī man būs viena no grāmatām, kurā patverties atkal un atkal. Bravo.

25 marts, 2016

"Pazudušais pērtiķis", Luīze Pastore

Ir bērnu grāmatas un ir pieaugušo grāmatas, un tad vēl ir tādas, kuras kā radītas kā vienam, tā otram lasītāju pulciņam. "Pazudušais pērtiķis" ir Luīzes Pastores pirmā grāmata sērijā "Mākslas detektīvi" un pavisam droši varu teikt, ka šī grāmatu sērija ir kā radīta gan piedzīvojumu kāriem bērniem, gan viņu vecākiem. 
Pastores "Mākslas detektīvu" sērijas galvenais mērķis ir iepazīstināt bērnus ar latviešu mākslinieku darbiem, ļaujot mākslas darba rašanās procesu izdzīvot caur dažādiem aizraujošiem piedzīvojumiem. Un piedzīvojumu šeit arī ne mazums ..
Teo ir puika, kuram gadījusies tā veiksme (vai neveiksme) jaunā gada atnākšanu sagaidīt kopā ar vecākiem kaimiņmājā. Teo ir diezgan skābs saistībā ar šo pasākumu, līdz garlaikoti klīstot pa māju, iepazīstas ar šķietami skaļo un kaitinošo Pogu un kopīgi abi bērni tiek ierauti pērtiķa meklēšanas piedzīvojumos. Kā viņiem veicas, to var uzzināt grāmatas lapas pusēs.
Luīzes Pastores raito un aizraujošo stāstījumu papildina absolūti apburošas un košas Elīnas Brasliņas ilustrācijas. Mani ilustrācijas tik ļoti aizrāva, ka likās, tās varētu veidot pašas savu stāstu un glīti izskatītos arī pie kādas no manām dzīvokļa sienām. Fotogrāfijā redzamā ilustrācija no jaunā gada balles ir mana šīs grāmatas mīļākā ilustrācija. Nu dien brīnišķīgi.
Grāmata, manuprāt, ir aizraujoša, turklāt lieliski tiek galā ar izvirzīto mērķi - bērniem aizraujošā veidā pastāstīt par vēstures un īpaši mākslas vēstures notikumiem. Un kas vēl būtiskāk, kaut ko jaunu var atrast arī pieaugušais. Es tiešām biju palaidusi garām dažādus Jaņa Rozentāla mākslas darbu tapšanas aizkulises, ar kurām iepazinos šajā aizraujošajā grāmatiņā.
Pēc izlasīšanas esmu gandarījuma un iepriekš nepiefiksētu faktu pilna, tagad esmu gatava nākamajai.
Un pavisam droši varu teikt, ka šī būs grāmata, ko noteikti izmantošu savā darbā ar mazajiem ķipariem. Viņi mācēs novērtēt.

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīgs stāsts, kas rit roku rokā ar apburošām ilustrācijām. Apetīte rodas ēdot, tāpēc steidzami jāmeklē vēl. 

03 marts, 2016

"Mātes piens", Nora Ikstena

Skaudri un ar rūgtumu, kurš saglabājas dziļi un elpo pakausī bez apstājas vēl ilgi pēc tam, kad grāmata izlasīta. Turklāt smagums un pārdomas, kas uzgūlās lasīšanas laikā, traucē vienmērīgi domāt, lai veidotu šo ierakstu. Paredzu, ka pēcgarša būs ilga.

Nora Ikstena ar grāmatu "Mātes piens" saviem lasītājiem ir sniegusi nevien sirdi plosošu stāstījumu par vienas ģimenes trim sievietēm, bet arī ļāvusi ielūkoties latviešu izdzīvotās vēstures lapaspusēs. 

Māte nebaro savu bērnu ar krūti, jo baidās ar pienu nodot bērnam savas alkas pēc nāves. Taču ar norobežošanos no sava bērna, māte tikai vairo apjukumu un bailes ne vien sevī, bet arī apkārtējos.  Grāmata ir par mātes un meitas ciešo saikni, par pārdzīvojumiem kā vienā, tā otrā personā, par vēlēšanos aizbēgt no sevis un par sevis meklējumiem no jauna. 
Ikstenas darbā spēcīgi atainots 60. - 80. gadu vēsturiskais fons, neļaujot aizmirst par cilvēciskiem sevis meklējumiem laikā, kad cilvēkiem tika liegts pašiem domāt un rīkoties. Laikmeta raksturojums dažbrīd ir tik spēcīgs, ka ļauj justies kā saplūdušai ar to. Turklāt darbs spilgti ļauj iztēloties savas mammas jaunību.

Interesanti, ka grāmatas galvenajiem tēliem autore nav piešķīrusi vārdus, kas, manuprāt, labāk ļauj iejusties galveno varoņu izjūtās, pārdzīvojumos un pārdomās. Un grāmatā tiešām ir daudz spēcīgu emociju un eksistenciālu pārdomu. 

Šī bija pirmā manis izlasītā grāmata no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un esmu bezgala gandarīta, ka sāku tieši ar šo. Šī grāmata ir meistardarbs, ceru to iegūt savā īpašumā, jo tā tiešām ir grāmata, kas pelnījusi atrasties grāmatplauktā uz palikšanu. 

Vērtējums: 5/5. Izcils darbs.