Grāmatzīmes

Grāmatu lasīšana ir brīnišķīga nodarbe, taču jāatzīst, ka bieži šo nodarbi iztraucē vai pārtrauc dažādi ikdienas un cilvēka iegribu veidoti apstākļi, kā piemēram, tāds sīkums kā miegs. Un tad nu šajās pauzēs, kad grāmata tiek nolikta malā, ir trīs iespējas kā iegaumēt pēdējās rindkopas atrašanās vietu grāmatā, lai pēcāk lasīšanu turpinātu - grāmatzīme, grāmatas lapu stūru nolocīšana un lapas puses numura iegaumēšana. Mans tētis, piemēram, grāmatzīmes neatzīst kā tādas, viņš saka, ka nav ko niekoties ar papīrīšiem, ja var vienkārši iegaumēt vietu, kurā lasīšana pārtraukta un, ja ar atcerēšanos grūti, var taču palasīt mazliet uz priekšu vai atpakaļ un saprast, kura no rindkopām ir īstā. Savukārt es esmu milzīga grāmatzīmju fane, man šķiet, ka man jau ir izveidojusies tāda mazītiņa grāmatzīmju kolekcija, jo dažkārt pat nespēju izvēlēties, kuru no visām izmantot konkrētajai grāmatai. Un kādā no šādām reizēm iedomājos par citu lasītāju grāmatzīmēm un par to, cik priecīga būtu uzzināt citu lasītāju grāmatzīmju lietošanas vai nelietošanas stāstus. 

Man patīk, ja starp grāmatas lapas pusēm var ielikt kaut ko skaistu, tā, lai grāmatu paņemot rokās, patīkami būtu arī acīm. Lielākoties savas grāmatzīmes gatavoju pati, vadoties pēc radoša noskaņojuma vai internetā nolūkotas idejas, lielākoties izmantoju dažādus jaukus papīra atgriezumus vai filcu. 

Ņemot vērā, ka esmu no personām, kura darot vienu darbu, mīl darīt arī otru, bieži grāmatzīmes top kāda seriāla vai filmas skatīšanās laikā. Nodarbināts gan prāts, gan rokas.

Ja nav noskaņojuma izpausties radoši pašai, tad nesmādēju arī draugu sūtītas pastkartes vai grāmatzīmes, kuras ierodas līdz ar pasūtījumiem no Bookdepository.

Reizēs, kad ir grāmata, bet līdzi nav grāmatzīme, izlīdzos ar to, kas pa rokai - tramvaja talons vai iepirkumu čeks, taču tas ir īslaicīgs risinājums, jo līdzko esmu atpakaļ mājās, arī grāmata iegūst patstāvīgu grāmatzīmi. 

Man patīk ielīst citu grāmatu lasīšanas un to lietošanas paradumos, tāpēc, manuprāt, šis būtu pavisam jauks veids kā to darīt - iepazīt lasītāju caur to grāmatzīmēm. 

Ļoti priecātos, ja izdotos iepazīties ar Norelles, Līgas un Ingas grāmatzīmju lietošanas/ nelietošanas stāstiem un foto. Aicinu arī citus grāmatmīļus padalīties ar saviem grāmatzīmju lietošanas paradumiem. 

"Es ceļoju viena", S. Bjorks

Esmu lasītāja, kura savu nākamās grāmatas izvēli balsta lielākoties uz emocijām vai grāmatas pieejamību bibliotēkas plauktā, taču dažkārt manī ieslēdzas vēl pāris kritēriji, kā piemēram frāze "skandināvu detektīvs" uz grāmatas vāka un vienkārši pasakaini skaists grāmatas noformējums. Šajā grāmatas izvēles reizē iedarbojās visi augstāk minētie kritēriji un labi, kam man viņu ir, citādi būtu palaidusi garām pavisam aizraujošu un noskaņām bagātu grāmatu. 

Tātad, stāsts sekojošais - viena pēc otras tiek  atrastas vairākas mirušas meitenītes, turklāt ietērptas lellēm raksturīgās kleitās un ar kaklā pakārtu zīmīti, uz kuras rakstīts "Es ceļoju viena". Pie nozieguma izmeklēšanas ķeras izmeklētājs Holgers Munks, aicinot sev palīgā dzīves pagurušo, taču ļoti uzticamo izmeklētāju Miu Krīgeri un aizraujošā izmeklēšana var sākties. 

Kā jau kārtīgā detektīvā pieklājas, nozieguma izmeklēšana mijas ar dažādiem tumšiem izmeklētāju personīgajiem pārdzīvojumiem un dzīves nebūšanām, savstarpēji sasaistoties vieglā un plūstošā stāstījumā un, saprotams, nozieguma atrisinājumā. Taču, lai nokļūtu līdz romāna stāstījuma atrisinājumam, jāiepazīstas ar raženi daudz tēliem un notikumiem. Romāna sākums gan, jāsaka, liekas bezgala haotisks, autoram pārlieku koncentrējoties uz romāna varoņu personiskajiem pārdzīvojumiem, brīžiem pārlieku attālinoties no nozieguma izmeklēšanas. Taču nav tik traki kā izklausās, jo romānam ritot uz priekšu, rodas sajūta, ka arī pats grāmatas autors ir uz viļņa un ar katru lapas pusi stāstījums kļūst arvien raitāks un plūstošāks. Starp citu, biju patīkami (nu citus vārdus nerodu) pārsteigta, kad grāmatas stāstā sastapos arī ar diviem noziegumos iesaistītiem latviešu izcelsmes tēliem, kuri stāstā bija pieminēti vien iespaidu paspilgtināšanas nolūkos, bez jebkādas tālākas nozīmes stāstā. Sīkums, bet patīkami, tā teikt. 

Romāns ir tiešām aizraujošs un viegli lasāms. Kad šķietami prātā esi jau kādu turējis aizdomās, visas aizdomas izgaist kā ar burvju mājienu un lasītājs tiek aizrauts pie nākamajiem pierādījumiem un jauna aizdomās turamā. Dažbrīd gan autors sniedz kādu sarežģījumu, kuru pats šķietami nezina kā atrisināt, tāpēc rada pārspīlēti jokainas situācijas, kurās ļauj pašiem izmeklētājiem it kā šķietami no nekurienes atrast risinājumu, nesniedzot nevienu loģisku pamatojumu. Taču šie nelielie misēkļi nav traucējoši, viņi tur vienkārši ir. Iespējams, ka pat kādam mazāk piekasīgam lasītājam ar šo nebūs nekādu problēmu. 

Šis tiešām ir aizraujošs romāns, bagāts ar noslēpumiem, interesantiem un mazliet savdabīgiem personāžiem un piesātināts ar spriedzi. 

Vērtējums: 4,5/5. Ļoti aizraujoša lasāmviela, noteikti iesaku. 

"Nāras sauciens", K. Lekberga

Manas lasīšanas izvēles ir lielākoties viļņveidīgas, respektīvi, kad esmu apguvusi viena žanra literatūru tādā mērā, ka tā uz kādu laiku sāk kļūt man apgrūtinoša, es ķeros pie nākamā žanra. Iespējams tas nav labākais veids, kā izvēlēties nākamo grāmatu lasīšanai, taču man patīk tā pilnības sajūta, ko iegūstu lasot vienu žanru ilgāku laiku. Tā nu es šobrīd esmu mazliet savu patikšanu uz vēsturiskajiem romāniem nolikusi malā un nu ķeros pie nākamās mīlestības - skandināvu detektīvi. 

Līdz šim Kamillas Lekbergas darbi man nebija pazīstami, taču uz grāmatas vāka esošā vārdu virknējums "izcils skandināvu detektīvs" mani pārliecināja ielūkoties, kas "lācītim vēderā". Un izrādās - gana daudz interesanta. 

Grāmatas centrā ir jaunais rakstnieks Kristians, kuram izdevies iegūt apkārtējo uzmanību ar savu pārsteidzošo jauno grāmatu un noslēpumaino personību, taču uzmanības kļūst arvien vairāk, kad viņa lasītāji uzzina - Kristians saņem draudu vēstules. Un vēl šī mīklainā Magnusa pazušana ..

"Nāras sauciens" ir grāmata, kurā stāsts veidojas no dažādām pusēm, vairāku varoņu it kā nemanāmās un tomēr nozīmīgās savstarpējās saistības. Iesākumā ir grūti orientēties milzīgajā darbojošos personu skaitā, tāpat kā ir grūti savienot daudzos notikumus, kas risinās viens caur otru, bet mirklī, kad ir pierasts pie notikumu virzības un varoņu vārdiem tekstā (iesaku pierakstīt, tas atvieglos lasīšanu), grāmatu aizvērt ir neiespējami. 

Manā mīļajā goodreads bija atsauksmes, ka grāmata ir vairāk pielīdzināma mājsaimnieču romānam ar nelieliem detektīva elementiem, bet man gribētos teikt, ka šāds apgalvojums ir stipri pārspīlēts. Iespējams būtu vietā teikt, ka šis pavisam noteikti ir detektīvs, kas domāts asumu un spriedzi alkstošām sievietēm, jo vīriešu auditoriju varētu garlaikot patstāvīgi aplūkotās sadzīviskās situācijas, kā, piemēram, grūtnieču centieni cīnīties ar pastiprinātu apetīti vai šķietami nemīlēto sievu alkas pēc mīlestības. Jāpiebilst, ka vietām grāmatā bija mākslīgi centieni raisīt lasītājā pārdzīvojumus, taču lielākoties teksts bija meistarīgs, viegli plūstošs, turklāt bezgala aizraujošs.

Romāns tur savu roku uz lasītāja pulsa, neļaujot atslābt, tāpat arī neļaujot grāmatu nolikt malā, jo notikumu virzība tekstā ir nemitīga, maz pamazām lasītājam atklājot arvien vairāk. Un dažbrīd tomēr neatklājot neko, tikai atstājot lasītāju ar dažādiem minējumiem. Ļoti meistarīgi veidots stāstījums, smalki un rūpīgi izstrādāts, ļaujot lasītājam izteikt tikai aptuvenus minējumus par notikumu tālāko virzību un tomēr pašu galveno noslēpumu atstājot pēdējām grāmatas lapas pusēm.

Ja patīk lasīt detektīvromānu, kurā ikdienas rūpju un raižu ritums veiksmīgi savienojas ar kriminālo notikumu risināšanu, tad šī grāmata ir īstā.

Vērtējums - 4,5/5.