Atraitnes, Linda Laplante

Vasarai noslēdzoties un rudenim jau ritot pilnā sparā, saņēmu piedāvājumu no apgāda Kontinents iepazīties ar Lindas Laplantes darbu "Atraitnes" vēl pirms romāna nonākšanas grāmatnīcu plauktos. Visnotaļ vilinošs piedāvājums jebkuram grāmatu mīlim. Piekritu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, man šķita tiešām vilinoša doma, ka ir iespējams izlasīt romānu, pirms tas no faila datorā kļuvis par drukātu, fiziski taustāmu darbu. Šī limitētā piekļuve radīja samērā noslēpumainu sajūtu. Otrkārt, iepazīstoties ar grāmatas stāsta centrālo ideju, tapa skaidrs, ka šis varētu būt kas nevien aizraujošs, bet arī mazliet neparasts .. Un vēl jau labs iemesls bija tas, ka novembrī uz kino ekrāniem gaidāma Stīva Makvīna filma, kas radīta balstoties uz šīs grāmatas motīviem. Tik vilinoši! 

Vairāki kriminālajā pasaulē ieredzēti noziedzinieki iet bojā nozieguma īstenošanas laikā. Dollija, uzzinot par vīra nāvi, apņemas pabeigt vīra iecerēto noziegumu līdz galam. Vienatnē to paveikt ir neiespējami, tāpēc tiek piesaistītas arī pārējo mirušo noziedzinieku mīļotās sievietes .. Un piedzīvojumi var sākties!

Iespējams kļūdos savos pieņēmumos, taču iepriekš lasot apgāda Kontinets grāmatas, biju droša, ka šī apgāda izdotās grāmatas man ir vien viegla izklaide vasaras laiskajām dienām. Tomēr izrādās, nav nemaz tik vienkārši, kā es biju iedomājusies. 

Romānā "Atraitnes" lasītājam tiek sniegta brīnišķīga iespēja būt gan par liecinieku nozieguma plānošanās darbiem, gan kļūt par aktīvu nozieguma dalībnieku. Un tas, bez liekulības, ir tiešām interesanti. Dažkārt mani traucē dažādu autoru neatlaidīgā vēlme pateikt lasītājam pilnīgi visu, tādējādi neļaujot rast vietu lasītāja fantāzijai, taču šoreiz šīs sīkās detaļas tika pasniegtas tik meistarīgi, ka spēju uzlūkot šo detalizētību kā grāmatas pievienoto vērtību. Ne jau katru dienu ir iespēja līdz sīkākajai detaļai izzināt nozieguma plānošanas noslēpumus. 

Vietām gan jūtama tāda mazliet pārspīlēta sievišķības slavināšana, tāpat ir arī dažādas naivas epizodes, bet kopumā tie ir sīkumi. Man personīgi šis pārspīlējums ļāva nedaudz vieglāk uztvert grāmatas sižetu, piešķirot pat tādu kā humora dzirksti izlasītajam. 

Grāmata ir visnotaļ bieza, vairāk kā 400 lapaspuses pilnas ar spraigiem notikumiem, tieši tāpēc tik aizraujoša. Aizverot grāmatas pēdējo vāku, bija sajūta, ka 400 lapaspuses "paskrējušas" gaismas ātrumā. Tāpēc, ja vēlies kvalitatīvi un aizrautīgi aizvadītus rudens vakarus, Lindas Laplantes romāns "Atraitnes" būs tieši laikā. Grāmatnīcās no 25. oktobra! 

Plūstošās smiltis, Mālina Pēršsone

Nāve un noziegumi nav tikai dusmīgu un dzīves nogurušu vīriešu lieta, tā var būt mazliet piederīga arī pusaudžiem. Un par to, kā tieši, stāsta zviedru rakstnieces Mālinas Pēssones Džolito romāns "Plūstošās smiltis".

Maja ir astoņpadsmit gadus veca meitene, kura jau deviņus mēnešus atrodas pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta par līdzdalību masu slepkavībā, kurā bojā gājis arī viņas puisis un labākā draudzene ..

"Plūstošās smiltis" ir aizrautīgi un detalizēti veidots romāns, kurā tā galvenā varone bez liekas koķetērijas izstāsta visu stāstu. Pilnīgi visu, nenoklusējot ne detaļu. Iesākumā šī atklātība ļoti pārsteidz, taču tā ir arī patīkama, nomierinoša, nav nepieciešamības lauzīt galvu par to, kurš ir vainīgs un kurš nav, svarīgi ir tikai ieklausīties tajā, ko galvenā varone vēlas izstāstīt. Un stāstāmā viņai ir tiešām daudz, turklāt tas ir ārkārtīgi svarīgs. Lasītājam ir iespēja gan līdzpārdzīvot Majai tiesas procesa gaitā, gan iepazīties ar viņas dzīvi pirms ieslodzījuma. Šis romāns nav tikai kriminālromāns, kurā ir mēģinājumi atšķetināt nozieguma motīvus, paralēli tiek vēstīts par šķiru kontrastiem, imigrāciju, pusaudžu savstarpējām attiecībām un to iekšējām cīņām. Brīžiem šķiet, ka slepkavība ir bijis tikai iegansts, lai rakstniecei būtu iespēja runāt par to, kas ierasti rakstniekus ne pārāk ļoti interesē - pusaudži. Šis pavisam noteikti nav klasisks skatījums uz pusaudžiem, drīzāk tāds kā mēģinājums iepazīt. Ir ārkārtīgi uzteicama autores vēlme izprast, iedziļināties pusaudžu iekšējās pasaules sadursmēs, turklāt darīt to bez nosodījuma un mazliet neparastos, kriminālromānam atbilstošos, apstākļos.

Šis bija neparasts kriminālromāns, kuru man tā nemaz negribas dēvēt. Šajā romānā nav svarīgi noskaidrot, kurš īsti ir vainīgs, drīzāk – kāpēc? "Plūstošās smiltis" pavisam noteikti ir prasmīgi izstāstīts pusaudža stāsts par to, cik grūti ir stabili turēties uz šīs pasaules, īpaši, ja tajā jūties viens, bez vecāku un apkārtējo atbalsta. Un ziniet, mums šādu stāstu jau sen vajadzēja!

Pļauka, Abbāss Hiders

Manī valda spēcīga pārliecība, ka literatūra ir kaut kas vairāk par autora fantāziju un spēju virknēt vārdus aizraujošā sižetā. Literatūrai ir vairākas pievienotās vērtības. Viena no tām – spēja palūkoties uz dzīvi un cilvēku no malas. 

Savā grāmatā "Pļauka" Abbāss Hiders ļoti spēcīgi un tieši lūkojas uz bēgļu jautājumiem.

Karims Mensi ar kravas mašīnu sasniedz kādas šosejas malu svešā valstī un cer uz jaunu un izdevušos dzīvi. Taču viņa bēgšana no Irākas neizvēršas tik vienkārša, kā plānots. Viņš bēg no mājām un savas ģimenes, labākas dzīves meklējumos, taču pazaudē kā dzimteni, tā izsapņoto.

Zinot, ka romāna "Pļauka" autors Abbāss Hiders ir dzimis Bagdādē un savas politiskās darbības dēļ ir bijis spiests bēgt, lai turpmāko dzīvi vadītu Vācijā, romāns "Pļauka" vietām balansē uz autobiogrāfijas robežas. Taču nav būtiski, vai romāns ir fikcija vai satur arī kādu autobiogrāfisku informāciju, jo tās galvenais mērķis noteikti nav tikai vēlme izstāstīt pieredzi, bet likt lasītājam to sajust pašam uz savas ādas. Iztēloties, kā ir būt cilvēkam, kurš palicis bez noteiktas vietas, bez mājām un bez piederības. 

"Mēs esam kā bezgaumīgie un lētie produkti no ārzemēm, kurus var nopirkt "ALDI" un "LIDL". Mūs ar kravas mašīnām atved uz šejieni tāpat kā banānus vai lopus, saliek, sašķiro, sadala un lēti pārdod. Kas paliek pāri, nonāk miskastē." 

Arvien vairāk ikdienā pārliecinos, ka izzūd cilvēcība, notiek cilvēku dalīšana pa krāsām, rasēm, naudas maka biezuma, mīļākā dzēriena un tā joprojām .. Un visā šajā pazūd cilvēks. Arī Karims Mensi tiek dalīts, šķelts un analizēts, viņš tiek pakļauts stereotipiem par visiem irākiešiem kā teroristiem .. Taču tajā visā pazūd Karims Mensi kā cilvēks. Ar jūtām, emocijām, attieksmēm un bezgala milzīgu vēlmi būt piederīgam. 

Šī noteikti nav vienkārša grāmata, tā ir vietām skaudra, skumja un sāpīga, dažbrīd cauri sāpēm pavīd arī asprātības, taču galvenokārt lasītāja uzmanība pievērsta likumos esošajiem robiem, vienaldzībai un absurdumam, ar kuru Karimam Mensi nākas sadzīvot. Grāmata kā atgādinājums, ka mēs visi esam cilvēki, visi.


Post Scriptum.
Sākot ar šo ierakstu, manas pārdomas par grāmatām un literatūru papildinās nu jau vairāk ne pašas, bet manas talantīgās draudzenes Aivas fotogrāfijas. Vārdiem, kuriem nav mieram, nepieciešams tikpat nemierīgs sabiedrotais fotogrāfijā un viņai padodas, o jā. Priekā! 

Izsvītrotie, Stefans Anhems

Visbiežāk ar kriminālromāniem ir iespējami divi varianti – vai nu es izrādos attapīgāka, nekā autors ir gaidījis, vai arī autoram izdodas mani tā "apčakarēt", ka palieku mēma no neparedzētajiem notikumu pavērsieniem. Romāna "Izsvītrotie" autors Stefans Anhems noteikti bija pārliecināts, ka viņa romānu lasīs jau samērā rūdīts lasītājs. Viņš pie sava romāna bija no sirds piestrādājis un man tas baigi patīk. Tepat vēlos izteikt komplimentu arī romāna tulkotājai no zviedru valodas  – Ievai Lešinskai, teksts plūstošs un brīnišķīgs, nebija neviena cinīša, uz kura paklupt. 

Nu tātad. Izmeklētājs Fabians Risks, pēc tam, kad ir sataisījis nepatikšanas savā iepriekšējā darbavietā, izlemj atgriezties uz dzīvi bērnības pilsētā. Iecerējis baudīt atvaļinājumu, pirms atgriezties darbā, taču, kas gan ļaus atpūsties, ja pilsētā kāds izlēmis pamazām vienu aiz otra slepkavot savus klasesbiedrus .. Fabians Risks nebūtu Fabians, ja neizlemtu iesaistīties noziegumu izmeklēšanā, vēl jo vairāk pēc tam, kad atklājas, ka nogalinātie ir viņa klasesbiedri .. Un jau pie pirmajām romāna lapas pusēm rodas jautājums – vai tiešām tiks nogalināta visa klase? Kāpēc? 

Šis romāns bija tiešām foršs piedzīvojums, kurš bija pilns ar aizdomām, spriedzi, viltu un visādiem pagātnes noslēpumiem. Kriminālromāns kā smalka mežģīne, katrs sīkumiņš rūpīgi iztamborēts, neviena lieka rotājuma. 

Ir protams man arī pāris lietas, kuras es tomēr līdz galam nespēju autoram piedot, taču uz visas lieliskās grāmatas fona pieļauju, ka tie ir tikai sīkumi, no kuriem man ir viena tāda pietiekami laba atziņa - vienaldzība var beigties ar nāvi, pašam to neapjaušot. 

Galvenā varoņa Fabiana attiecības ar paša ģimeni man šķiet tādas apšaubāmas, jo nav skaidrs, kā var vairākas dienas nesarunāties ar savu pusaudžu dēlu, tāpat arī visa tā "neviens neatceras kā izskatas klasesbiedrs" lieta. Taču tie tiešām ir tikai sīkumi, jo romāns ir aizraujošs no pirmās lapas līdz pat pēdējai. Tik aizraujošs, ka vēl esot grāmatai tikai pusē, jau biju paguvusi to izreklamēt pāris lasošiem draugiem un tagad jau mana grāmata dodas aizraujošā ceļojumā pie maniem draugiem, citiem entuziastiskiem lasītājiem. Jo šis tiešām ir kriminālromāns, ar kuru jādalās.

Kāpņu pilsēta, R.Dž.Benets

Labs nāk ar gaidīšanu. Tā tas vienkārši ir. Un to noteikti var attiecināt arī uz šīs grāmatas izlasīšanu, kura man, skumjā kārtā, prasīja teju gadu (!). Taču skumji ir tikai tas, ka dzīve iejaucās manā lasīšanas ritmā un es nespēju rast pietiekami daudz laika un enerģijas, lai pilntiesīgi lasītu Roberta Džeksona Beneta grāmatu "Kāpņu pilsēta", jo grāmata ir tiešām lieliska. Šķiet visu laiku, ko autors aizvadīja grāmatas sarakstīšanai, es veltīju tās izlasīšanai, bet ko nu par to. Izlasīju un sajūsmā laužu krēslus! Un klusībā sev jautāju – "kur es biju agrāk?".

Es varu tikai iztēloties, cik milzīgu darbu grāmatas "Kāpņu pilsēta" autors ir ieguldījis grāmatas rakstīšanā, jo tā sevī ietver veselu jaunu pasauli – Bulikovu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī šķiet. Bulikovu savulaik pārvaldīja dažādas dievības, katrai no tām bija savi sekotāji un savi likumi, taču sākoties dievību karam, tās nevien aizgāja bojā, bet arī sašķela valsti un tās iedzīvotājus. Bulikovas krāšņoun noslēpumiem apvīto vēsturi izpētīja aizrautīgs profesors Efrems Pangjui, līdz kādā dienā viņš tiek atrasts miris .. Pie viņa slepkavības izpētes ķeras tikpat aizrautīga Bulikovas vēstures entuziaste Šara. Un kā jau tas paredzams, ar to tikai visi piedzīvojumi sākas. 

Jāsaka gan, ka tas ir tikai tāds vienkāršs ieskats "Kāpņu pilsētas" brīnišķīgajā pasaulē, jo tur paralēli notiek tik ārkārtīgi daudz dažādu notikumu un tiek vērpti tādi noslēpumi, kurus atstāstīt būtu nevien neiespējami, bet arī nepieklājīgi. Šī grāmata ir jāizlasa un jāpiedzīvo uz paša ādas! Tas ir tā vērts.

Vārdu pa vārdam uzbūvēta pasaule ar aizraujošu vēsturi, mirušo dievību nostāstiem un neizdibinātiem noslēpumiem, kas ievelk sevī lapas pusi pēc lapas puses. Bija vajadzīga liela pacietība un rūpība, lai spētu izsekot daudzajiem tēliem, kuri grāmatas sākumā gāzās pāri ar vērienu, bet līdzko autora radītā pasaule ar tās sarežģīto vēsturi bija iepazīta, grāmatas lasīšana kļuva par aizraujošu piedzīvojumu. Vēl iepriekš manā raženas lasītājas mūžā nebija gadījusies tik piesātināta grāmata, kurā it viss būtu radīts ar tik lielu rūpību, pat autora uzbūvētās pasaules vēsture! Visnotaļ apbrīnojami. Tieši tāpēc šo grāmatu ir vērts ņemt par piemēru tam, ko spēj rakstnieks - radīt, postīt un veidot no jauna, pat izcelt no pelniem aizgājušo, ja nepieciešams, taču bez liela darba neiztikt.

Un tas tulkojums! Man šķiet, ka puse no manas sajūsmas par šo grāmatu pieder tieši tulkojumam, par kuru atbildīgs Vilis Kasims. Pavisam droši varu teikt, ka tulkotājs ir pastrādājis godam, tik aizraujoša un dzīva valoda, turklāt nepavisam ne vienkāršā pasaulē. 

Runā, ka grāmata "Kāpņu pilsēta" ir tikai tāda neliela daļa no R.Dž.Beneta radītās grāmatu sērijas "The Divine Cities". Es tiešām ļoti ceru, ka Vilis Kasims ir ķēries pie nākamās šīs grāmatu sērijas darba tulkošanas, šis piedzīvojums ir pelnījis turpināties!