Astoņdesmitie, komunālais dzīvoklis, pārmaiņu laiks jeb perestroika. Viss tas, kas mani mūžam interesējis, taču līdz šim bijis neaizsniedzams, līdz brīdim, kad vēsturisko grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ietvaros iznāca Laimas Kotas grāmata "Istaba".
Esmu tik bezgala priecīga par to, ka šī vēsturisko grāmatu sērija pastāv, tā sniedz neatsveramu iespaidu uz manām līdzšinējām vēstures zināšanām, ieviešot tajās kā kārtību, tā aizkrāsojot tur esošos robus. Labākais veids, kādā iepazīt Latvijas raibo vēsturi.
Taču nu gan par pašu "Istabu". Laima Kota grāmatas pēcvārdā saka, ka nav vēlējusies romānā notiekošo turēt stingros laika grožos, cenšoties pieskarties laikam nenoteiktā kārtībā, būtiskāko uzsvaru liekot uz spilgtām konkrētajam laika posmam raksturīgām detaļām. Iespējams, ka šī autores vēlme nepierakstīt vēsturiskus faktus, bet gan konkrētā laika sajūtas, ir iemesls, kāpēc šī grāmata tik viegli, gaisīgi un aizrautīgi izlasījās divos elpas vilcienos. Jau no pirmajām grāmatas rindām bija jūtama vēstures un rakstnieces bagātās valodas un fantāzijas sastapšanās. Gaisā burtiski jūtama krāsu smarža, iztālēm sadzirdama otu švirkstoņa un visam pa vidu dažādo komunālā dzīvokļa kaimiņu soļu švīksti garajā gaitenī .. Laima Kota romānu veido krāšņiem otas triepieniem, vietām sniedzot apbrīnojami sulīgas iztēles gleznas, neaizmirstot arī par vēsturisko faktu nepieciešamību. Brīžiem teksts ir pārsātināts ar iespaidiem un enciklopēdiskiem faktiem, taču tas nekādi nebojā teksta kvalitāti. Autore ir negausīga stāstniece, un, ak, cik šis viss ir krāšņi un brīnišķīgi!
Vienmēr licies interesanti kā vairākas ģimenes un vairāku cilvēku likteņi spējuši dalīt kopīgu ikdienu vienā dzīvoklī, katrs lietojot tikai savu elektrības slēdzi, vārot ūdeni vien savā kanniņā un aizvadot mūžu nemitīgā kopmītnēm raksturīgā ritmā. Grāmatas autorei izdevies nevien raibs ikdienas apraksts, bet arī katra komunālā dzīvokļa iemītnieka sapņu, alku un dziļāko pārdomu mozaīkas veidošana.
"Viņa tomēr gribētu durvis, kuras aizverot viņai nebūtu jādala sava dzīve, nebūtu jāsamierinās, jāpiemērojas. Viņa gribētu dzīvot savā dzīvoklī. Lai nav jāpaskaidro nevienam, kāpēc viņa dara tieši tā, kā vēlas."
Vērtējums: 4,5/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru