Dažkārt ļoti simpatizē nopietnu un literāri glītu literatūru atšķaidīt ar kaut ko mazāk nopietnu, pat absurdu. Jūnass Jūnasons šādam mērķim ir absolūti pateicīgs autors. Ar viņa asprātībām un mīlestību uz absurdumu iepazinos jau labu laiku atpakaļ, kad latviski iznāca viņa grāmatas "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" un "Analfabēte, kas prata rēķināt", tāpēc biju patīkami iepriecināta, kad tiku pie viņa trešās asprātības "Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)".
Absolūti nav nepieciešams paskaidrot, par ko ir pati grāmata, jo Jūnasa Jūnasona grāmatu nosaukumi runā paši par sevi un šī grāmata nav izņēmums. Taču šoreiz šķiet, ka grāmatas sižets ir mazliet samocīts, vietām pat sasteigts, taču joprojām asprātībām un absurdām situācijām pārsātināts.
Viena no šādām lietām, kas pārpilda grāmatas saturu ir kristietība, jo Slepkavnieks Anderss atklājis, ka slepkavošana nedod dzīvei tādu piepildījumu kā to spēj kristietība, taču uzreiz jāsaka, ka Slepkavnieka Andersa izpratne par kristietību ir stipri ačgārna. Grāmata ir caurausta ar pamatīgu ironiju, raidītu tieši kristietības virzienā, lai gan šī ironija un daudzās asprātības ir siltas un draudzīgas. Arī domāt rosinošas.
Lasot vietām smējos, vietām raucu degunu nesapratnē, taču grāmata bija pietiekami sirsnīga, lai es gūtu vairāk prieka nekā dusmu. Lai gan jāsaka, ka šī pavisam noteikti nav Jūnasa Jūnasona labākā grāmata, iepriekšējās ir bijušas daudz interesantākas un arī asprātīgākas.
"Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)" ir jauka lasāmviela, lai pakavētu laiku kāda garāka pārbrauciena laikā, īpaši brīnišķīga vieglai izklaidei baudot pirmos pavasara saules starus parkā, taču nekas izcils.
Vērtējums: 3/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru