Pļauka, Abbāss Hiders

Manī valda spēcīga pārliecība, ka literatūra ir kaut kas vairāk par autora fantāziju un spēju virknēt vārdus aizraujošā sižetā. Literatūrai ir vairākas pievienotās vērtības. Viena no tām – spēja palūkoties uz dzīvi un cilvēku no malas. 

Savā grāmatā "Pļauka" Abbāss Hiders ļoti spēcīgi un tieši lūkojas uz bēgļu jautājumiem.

Karims Mensi ar kravas mašīnu sasniedz kādas šosejas malu svešā valstī un cer uz jaunu un izdevušos dzīvi. Taču viņa bēgšana no Irākas neizvēršas tik vienkārša, kā plānots. Viņš bēg no mājām un savas ģimenes, labākas dzīves meklējumos, taču pazaudē kā dzimteni, tā izsapņoto.

Zinot, ka romāna "Pļauka" autors Abbāss Hiders ir dzimis Bagdādē un savas politiskās darbības dēļ ir bijis spiests bēgt, lai turpmāko dzīvi vadītu Vācijā, romāns "Pļauka" vietām balansē uz autobiogrāfijas robežas. Taču nav būtiski, vai romāns ir fikcija vai satur arī kādu autobiogrāfisku informāciju, jo tās galvenais mērķis noteikti nav tikai vēlme izstāstīt pieredzi, bet likt lasītājam to sajust pašam uz savas ādas. Iztēloties, kā ir būt cilvēkam, kurš palicis bez noteiktas vietas, bez mājām un bez piederības. 

"Mēs esam kā bezgaumīgie un lētie produkti no ārzemēm, kurus var nopirkt "ALDI" un "LIDL". Mūs ar kravas mašīnām atved uz šejieni tāpat kā banānus vai lopus, saliek, sašķiro, sadala un lēti pārdod. Kas paliek pāri, nonāk miskastē." 

Arvien vairāk ikdienā pārliecinos, ka izzūd cilvēcība, notiek cilvēku dalīšana pa krāsām, rasēm, naudas maka biezuma, mīļākā dzēriena un tā joprojām .. Un visā šajā pazūd cilvēks. Arī Karims Mensi tiek dalīts, šķelts un analizēts, viņš tiek pakļauts stereotipiem par visiem irākiešiem kā teroristiem .. Taču tajā visā pazūd Karims Mensi kā cilvēks. Ar jūtām, emocijām, attieksmēm un bezgala milzīgu vēlmi būt piederīgam. 

Šī noteikti nav vienkārša grāmata, tā ir vietām skaudra, skumja un sāpīga, dažbrīd cauri sāpēm pavīd arī asprātības, taču galvenokārt lasītāja uzmanība pievērsta likumos esošajiem robiem, vienaldzībai un absurdumam, ar kuru Karimam Mensi nākas sadzīvot. Grāmata kā atgādinājums, ka mēs visi esam cilvēki, visi.


Post Scriptum.
Sākot ar šo ierakstu, manas pārdomas par grāmatām un literatūru papildinās nu jau vairāk ne pašas, bet manas talantīgās draudzenes Aivas fotogrāfijas. Vārdiem, kuriem nav mieram, nepieciešams tikpat nemierīgs sabiedrotais fotogrāfijā un viņai padodas, o jā. Priekā!