Skaudri un ar rūgtumu, kurš saglabājas dziļi un elpo pakausī bez apstājas vēl ilgi pēc tam, kad grāmata izlasīta. Turklāt smagums un pārdomas, kas uzgūlās lasīšanas laikā, traucē vienmērīgi domāt, lai veidotu šo ierakstu. Paredzu, ka pēcgarša būs ilga.
Nora Ikstena ar grāmatu "Mātes piens" saviem lasītājiem ir sniegusi nevien sirdi plosošu stāstījumu par vienas ģimenes trim sievietēm, bet arī ļāvusi ielūkoties latviešu izdzīvotās vēstures lapaspusēs.
Māte nebaro savu bērnu ar krūti, jo baidās ar pienu nodot bērnam savas alkas pēc nāves. Taču ar norobežošanos no sava bērna, māte tikai vairo apjukumu un bailes ne vien sevī, bet arī apkārtējos. Grāmata ir par mātes un meitas ciešo saikni, par pārdzīvojumiem kā vienā, tā otrā personā, par vēlēšanos aizbēgt no sevis un par sevis meklējumiem no jauna.
Ikstenas darbā spēcīgi atainots 60. - 80. gadu vēsturiskais fons, neļaujot aizmirst par cilvēciskiem sevis meklējumiem laikā, kad cilvēkiem tika liegts pašiem domāt un rīkoties. Laikmeta raksturojums dažbrīd ir tik spēcīgs, ka ļauj justies kā saplūdušai ar to. Turklāt darbs spilgti ļauj iztēloties savas mammas jaunību.
Interesanti, ka grāmatas galvenajiem tēliem autore nav piešķīrusi vārdus, kas, manuprāt, labāk ļauj iejusties galveno varoņu izjūtās, pārdzīvojumos un pārdomās. Un grāmatā tiešām ir daudz spēcīgu emociju un eksistenciālu pārdomu.
Šī bija pirmā manis izlasītā grāmata no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un esmu bezgala gandarīta, ka sāku tieši ar šo. Šī grāmata ir meistardarbs, ceru to iegūt savā īpašumā, jo tā tiešām ir grāmata, kas pelnījusi atrasties grāmatplauktā uz palikšanu.
Vērtējums: 5/5. Izcils darbs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru