Līdz šim es tā īpaši nesteidzos iepazīties ar bērnu literatūru, taču arvien pieaugošā profesionālā nepieciešamība un arī, jāatzīst, interese mani mudināja vairāk pavērot un uz savas ādas izdzīvot to, kas tiek pasniegts kā bērniem atbilstoša literatūra. Turklāt, tieši darbs bērnudārzā ir licis saprast, ka mūsdienās bērnu literatūras lauciņš ir tik plašs un daudzkrāsains, ka nav nepieciešamības aprobežoties tikai ar visām skolotājām tik labi pazīstamo latviešu tautas pasaku klāstu un dažiem veiksmīgiem Padomju Savienībā tapušiem literatūras šedevriem. Mūsdienu bērnu literatūrā tiešām ir daudz visa kā ārkārtīgi laba un noderīga.
Šāda frāze izskanēja arī nesenajā Austras Gaigales lekcijā par mūsdienu bērnu un jauniešu literatūras tendencēm. Tur es pirmo reizi dzirdēju par Šonu Tanu, viņš tika pieminēts kā viens no grafiskā stāsta aizsācējiem, kas burtiski nozīmē, ka kāds stāsts tiek izstāstīts nevis ar vārdiem, bet tikai ar ilustrāciju palīdzību. Tas viss likās ārkārtīgi interesanti un intriģējoši, tāpēc mirklī, kad bibliotēkas plauktā ieraudzīju izdevniecības "Liels un mazs" izdoto Šona Tana grāmatu "Aizpilsētas stāsti", nedomājot to ņēmu savās rokās, lai paskatītos "kas lācītim vēderā".
"Aizpilsētas stāsti" ir grāmata, kurā iekšā, jāatzīst, ir gana daudz visa kā, turklāt grāmatas saturs ir izstrādāts rūpīgi un pārdomāti, kā teksts, tā ilustrācijas. Taču par visu pēc kārtas.
Pirmkārt, šī noteikti ir grāmata, kas, manuprāt, ir vairāk domāta pieaugušajiem, lai atrastu savu iekšējo bērnu. Protams, pilnīgi iespējams, ka grāmata ir lasāma priekšā arī bērniem, taču ar savu pārsteidzošo dziļumu un teksta nopietnību, stāsti vairāk piemēroti pieaugušajiem. Autora vēlme likt lasītājam plašāk paskatīties uz pasauli sev apkārt ir brīnišķīga, turklāt Valdis Ābols tekstu ir iedzīvinājis burvīgā un vieglā latviešu valodas tulkojumā.
Stāstos sastopams ir it viss - pagalmi, kuros katrā ir pa izrotātai raķetei, zaru vīriņi, kuri cilvēkiem met ar viņu pašu jautājumiem, bezvārda svētki un slepeni iekšpagalmi .. Viss, par ko būtu nepieciešams padomāt, iedomāties vai vismaz atcerēties, cik ļoti to visu kārojās bērnu dienās.
Otrkārt, Šona Tana "Aizpilsētas stāsti ir neaprakstāmi daudzveidīga nevien tekstuāli, bet arī ilustratīvi.
Vietām grāmatas ilustrācijās jaušamas grafiskā stāsta iezīmes, kā stāstā "Vectētiņa stāsts", kur stāsta vidusdaļu autors ļauj lasītājam izdzīvot tikai ar vairāku ilustrāciju palīdzību, pēcāk to atkal turpinot lasītājam tik ierastajā vārdiskajā manierē. Savukārt, stāstam "Neviena cita zeme" ir manāmi atšķirīgāka, maigāka stila ilustrācijas nekā grāmatas citiem stāstiem.
Spilgtākais un interesantākais man personīgi šķita stāsts/ilustrācija "Tālais lietus", kas bija vizuāli aizraujošā veidā izstāstīts stāsts par neizmantotiem dzejoļiem, kuri saveļas lielā kamolā, paceļas debesīs un nolīst pār pilsētu kā lietus, atstājot cilvēkiem papīra strēmelēm nosētas ielas un ar rindām, kas atrodamas uz šīm papīra driskām, cilvēkos iedēstot dažādas viņiem vien nozīmīgas domas. Stāsta ideja ir brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāks ir tā ilustratīvais pasniegšanas veids - stāsts izvietots uz dažādām papīra strēmelītēm, dažādos rokrakstos aprakstītām.
Ilustrāciju daudzveidība ir ne vien ilustrāciju veidošanas manierē, bet pat izmantotajos materiālos. Ir košas ilustrācijas, kurām blakus ir arī tādas, kuru veidošanā izmantotas tikai parastā zīmuļa līnijas vai krītiņu daudzveidīgo toņu spēles.
Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka izpētāms un izzināms ir it viss šajā grāmatā. Šons Tans ir padomājis par to, lai viņa ilustrācijas veldzētu lasītāja acis, bet prātu nodarbinātu stāstos ietvertās detaļas un saucieni pēc iedziļināšanās.
Vērtējums: 5/5. Es pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu un pilnīgi noteikti varu teikt, ka šī man būs viena no grāmatām, kurā patverties atkal un atkal. Bravo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru