21 jūnijs, 2016

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 
Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -
aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana