Vienmēr bija kārojies iemīļot skolas bibliotēku un tas nekādi neizdevās, taču šobrīd šķiet, ka sev neapzinoties, es tomēr jutu siltumu pret skolas bibliotēku, pat neskatoties uz to, ka apmeklēju to reti un grāmatas bez nepieciešamības neņēmu. Nu kā lai neiemīl istabas lieluma telpu, kas pilna ar grāmatām?
Bija reize, kad gatavoju lielu darbu literatūrā par Olafu Gūtmani un literatūras skolotāja vēlējās ar mani par šo darbu vēl aprunāties, veikt kopīgas korekcijas vai ko tādu un aicināja viņu satikt bibliotēkā. Tā vienmēr ir likusies kā vislabākā vieta šādām mācību konsultācijām, bet šī nenotika šā tā, bet gan bibliotēkai blakus esošajā grāmatu krātuvē. Ak pasaule, joprojām ar sajūsmu atceros to nelielo krēslas pielieto telpu, ar grāmatām pārblīvētos plauktus un to nolietoto, sadzīvoto un dažādu skolnieku rokās pabijušo grāmatu smaržu. Un tas to grāmatu patikšanu tikai pastiprināja.
Vidusskolā mēdzu šajā bibliotēkā aizvadīt arī savas brīvstundas, biju apradusi ar bibliotekāru nīgrumu un sāku tur justies pat mājīgi, līdz pienāca brīdis, kad beidzot skolu bija jāšķiras nevien no skolas, bet arī no bibliotēkas.
Paralēli skolas bibliotēkai, apmeklēju arī pilsētas galveno bibliotēku, bet tikai reizēs, kad izjutu nepieciešamību atrast kādu informāciju skolai, ko pati skola nespēja piedāvāt. Bagātīga bibliotēka, bet man vienmēr šķita traucējoša nemitīgā īgno bibliotekāru klusuma uzturēšana ar skaļu un traucējošu trokšņotāju rāšanu, turklāt tā ir viena no nemājīgākajām bibliotēkām, kuru esmu apmeklējusi. Laikam tāpēc es ilgu laiku izmantoju mammas labvēlību un sūtīju viņu pēc manis interesējošām grāmatām. Dažkārt viņa atnesa kaut ko arī pēc savas izvēles un tas man šķita pat ļoti interesanti, laikam tāpēc joprojām paļaujos uz viņas ieteikumiem grāmatu jomā.
Pienāca universitātes brīnišķīgie gadi, kurus paralēli aizvadīju gan augstskolas bibliotēkā, gan savā iemīļotajā bērnu bibliotēkā, kura atradās tieši blakus pilsētas galvenajai bibliotēkai. Universitātes bibliotēka pildīja savu funkciju brīnišķīgā veidā - tur tika aizvadītas daudzas stundas mācoties, pildot dažādus skolas uzdevumus un vienkārši kaut ko lasot.
Laikā, kad es nemācījos un nebiju nerimstošās un bezgala garās pastaigās ar kursa biedrenēm, es biju sajūsmā par bērnu bibliotēku, jo tā bija nevien mājīga un bagāta ar bērnu literatūru, bet pārsteidzošā kārtā piepildīta arī ar daudz nopietnāku literatūru, turklāt tur strādāja pārpasaulīgi jaukas bibliotēkāres. Laikam arī tāpēc es lasīju kā izslāpusi. Un kad bērnu bibliotēka vairāk nespēja remdēt manu apetīti, es sāku patstāvīgi apmeklēt arī galveno bibliotēku.
Un tad es pārvācos uz otru pilsētas daļu un beidzot varēju atklāt bibliotēkas filiāli, par kuru biju prātojusi jau senāk. Iepriekš tā bija noslēpumaina ieeja starp daudzstāvu māju vienmuļajām sienām, taču nu tā bija piedzīvojusi pārmaiņas, ieguvusi skaistu remontu un patiešām lielas izmaiņas, kā arī skaistu un patstāvīgu ieeju. Šo es noteikti varu saukt par savu bibliotēku, jo bibliotekāres ir jaukas, telpas ir mājīgas un ikreiz, kad es ierodos pēc kādas grāmatas, bibliotekāres jau man ienākot pa durvīm sauc mani vārdā un atgādina par rezervētajām grāmatām. Mani ļoti silda šī laipnā un personiskā uzņemšana. Jūtos bezgala mājīgi esot tur un pat spēju iztēloties sevi kā vienu no šīs bibliotēkas pilnvērtīgām sastāvdaļām.
Lasītājam laikam ir jānoiet šis garais bibliotēku ceļš, lai atrastu to vienīgo un īsto, to vissiltāko, kuru saukt par savu bibliotēku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru