Man ļoti garšo kafija. Īpaši garšīgas šķiet tās, kas tiek dzertas ārpus mājām, tāpēc nav pārsteidzoši tas, ka gribu zināt kā garšo Starbucks kafija. Iespēju redzēt Starbucks vaigā man šobrīd nav, tā vietā ķēros pie lasīšanas. Iepriecināju sevi ar mazumiņu, tā teikt.
Maikls Geitss Gills ir kungs ap sešdesmit, kurš savu mūžu aizvadījis veiksmīgā reklāmas uzņēmumā, darba vārdā ziedojot kā savu ģimeni, tā arī personīgo izaugsmi. Taču pienāk diena, kad Maikls uzņēmumam vairāk nešķiet derīgs, tāpēc tiek atlaists. Kā jau lielākajā daļā gadījumu, veiksminiekiem šķiet, ka par nākotni domāt nav nepieciešams, jo tagadne sniedz visu nepieciešamo piepildījumu, arī Maikls par nākotni un iekrājumu veidošanu domājis nav, paļaujoties vien uz savu veiksmi. Līdz viņu atlaiž un nākas saprast, ka situācija ir diezgan padrūma. Arī attiecības ģimenē sašķobās, jo Maikls uzreiz pēc atlaišanas pamanās arī izveidot attiecības ar sporta zālē nejauši sastaptu sievieti. Tieši brīdī, kad viss šķiet bezgala depresīvi, pēkšņi rodas piedāvājums strādāt Starbucks ..
Konkrētā brīža realitāte ar Starbucks tiek papildināta ar milzīgiem atmiņu stāstu kalniem no pagātnes. Šķietami interesanti, taču dažbrīd šo atmiņu stāstu ir pārlieku daudz un nomāc atainoto situāciju Starbucks. Joprojām nesaprotu, kāpēc bija jāpiemin saistība ar Hemingveju, Muhamedu Ali un Anglijas karalieni, jo tas viss bija kā izrauts no cita stāsta, parādot tikai autora vēlmi lielīties. Man būtu gribējies, kaut grāmatā būtu vairāk rakstīts par pašu Starbucks un visu to, kas tam raksturīgs, jo šobrīd šī grāmata ir vienkārši autobiogrāfiski piedzīvojumi dzīves garumā ar Starbucks iejaukšanos.
Grāmatā Starbucks tiek atspoguļots kā visu darbavietu dievs ar visiem saviem brīnišķīgajiem principiem, noteikumiem un burvīgo cieņpilno attieksmi kā pret klientiem, tā darbiniekiem. Lasot man radās jautājums, vai grāmatā aprakstītās un Starbucks piedēvētās īpašības atbilst šobrīd esošajai realitātei un vai grāmatā attēlotais laipnais un izdarīgais Starbucks darbinieks ir tik slavējams arī ikdienas darbā.
Pāris vārdos sakot, šis bija stāsts par to kā snobisks un uzpūtīgs bagātnieku kundziņš nokrīt no sava troņa, sasit pēcpusi un kļūst spiests nolaisties no saviem augstumiem, lai paskatītos uz ikdienu ar plaši atvērtām acīm. Dažbrīd viss šis stāsts izklausījās pēc utopijas, tāds liels "too good to be true".
Noslēgumā autors ir mēģinājis iežēlināt lasītāju ar īpaši žēlabainu atvadu stāstījumu, laikam bija paredzēts no lasītāja izspiest pa asariņai, taču tas nav izdevies. Ja nav sanācis raudāt jau pašā grāmatas sākumā, kad tiek izziņots autora galvas audzējs, tad uz beigām asaras var negaidīt pavisam droši.
"Man priekšā stāvēja atklājums, ka Starbucks galvenais neesmu es pats, bet gan citu apkalpošana."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru