Kaut kā tā sanāca, ka kopš vasaras man līdzi vilkās ideja par Moriartijas grāmatas "Lielie mazie meli" izlasīšanu, taču nekur tālāk par pašu ideju tikusi es nebiju līdz brīdim, kad, trīs dienas pirms jaunā gada ierašanās, piemājas bibliotēkā šī grāmata beidzot kļuva fiziski sasniedzama. It kā nav labi atstāt nepadarītus darbiņus jaunajam gadam, bet dzīvei pretī nespītēsies, tāpēc ņēmu un lasīju turpat vecajā gadā, lai jaunā sākumā būtu darbiņu paveikusi un pilna ar iespaidiem.
Tātad, Moriartijas romāns ir īsta dāmu grāmata, it kā šķietami nevainīgs mājsaimnieču romāniņš, taču ik pa brīdim starp tenkām, intrigām un noslēpumiem parādās šķietami neparedzēti un negaidīti pavērsieni. Dažbrīd šīs mājsaimnieču drāmas ir daudz par daudz - rodas iespaids, ka grāmatas autore rakstot ir tik ļoti iejutusies stāstā un iekarsusi, ka nav spējusi apstāties. Tāpat arī autore ir cītīgi un pārlieku uzsvērti centusies lasītājam nodot vēstījumu par to, ka arī visietekmīgākais un bagātākais cilvēks (to tur bija daudz par daudz un bez sava gala) ir tikai parasta mirstīga būtne ar savām raizēm un problēmām, tā teikt - ne viss ir zelts, kas spīd. Taču pat neskatoties uz pārmērībām, kas grāmatā bija ik uz soļa, esmu pārsteigta par to, cik ļoti labprāt lasīju un priecājos par šo grāmatu. Man tā tiešām patika, iespējams vasaras bezrūpībā būtu patikusi pat vēl vairāk.
Šis bija jau otrais Moriartijas romāns, ko lasu, iespējams ķeršos klāt arī trešajam, kas zina. Ja jau tā jauki esmu sākusi, nenāktu par ļaunu turpināt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru