Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju.
Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.
"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"
Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs), taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas.
Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju.
Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."
Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.
Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru