"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma.