Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, īpaši to varu teikt par Latvijas simtgadei veltīto vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni ir nevien vērtīgi, lai aizpildītu robus savās zināšanās par vēsturi, bet tiem ir arī īpaša aura, liekas šie romāni vairāk uzkavējas prātā, vairāk ieskatās cilvēka dvēseles dziļumos. Taču, lai arī kā es neslavētu vēsturisko romānu ideju, panākumi lielā mērā ir atkarīgi no paša autora meistarības.
Un šoreiz man jāsaka, ka lasot "Bogeni", kas ir Gundegas Repšes artava vēsturisko romānu sērijā, es varu pateikt tikai vienu - esmu mazliet vīlusies.
Varu droši pievienoties vairākuma viedoklim, kas izskan interneta ārēs un blogeru ierakstos, ka ar vienu prāta šķautni ir skaidrs, grāmata ir meistardarbs, taču tajā pat laikā kaut kā trūkst, lai tā paņemtu dvēseli un visu lasītāja dzīvo interesi sev līdzi. Es par to domāju gan lasīšanas laikā, gan vēl ilgi pēc izlasīšanas - kas ir tas, kas pietrūkst? Un man pat šķiet, ka es atradu atbildi.
Grāmata stāsta par Lesteru ģimeni, kuru kara sākums izšķīdina kā cukurgraudus tējā pa malu malām, radot apjukumu un pārdzīvojumus kā pašiem par sevi, tā par pazudušajiem ģimenes locekļiem.
Notikumi un pārdzīvojumi, kas risinās ar Loti Lesteri vilciena lopu vagonā ir pasniegti viegli uztveramā un man saprotamā formātā, taču līdzko Repše novēršas no notikumiem vilcienā, viņa pievēršas plašiem un liekiem izteiksmes līdzekļiem, pārlieku izplūstot sīkumos, vēsturisku faktu izklāstos un pazaudējot notikumu virzību.
Tā arī ir, manuprāt, vislielākā bēda par šo grāmatu - daudz liekas poēzijas, kas lieliem malkiem norij sižetu. Un ko gan dod skaisti teikumi, ja tajos nav jēgas?!
Vērtējums: 2,5/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru