"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.

Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 

Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 

Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."

Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 

Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.