"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 

Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 

Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.