Pēdējā laikā mana roka stipri bieži sniedzas pēc literatūras, kura ļauj ielūkoties vienlaikus kā vēsturē, tā kādas ģimenes dzīvē. Būsim godīgi, cilvēks pēc dabas ir ziņkārīga būtne un šī grāmata apmierina ziņkārību visā tās krāšņumā.
Turklāt, pilnīgi droši varu likt roku uz sirds un sacīt, ka tad, ja vēstures notikumi tiek izdzīvoti no ikdienas cilvēku skatījuma, tie iegūst pavisam cita mēroga nozīmīgumu. Brīdī, kad vēsture pieskaras cilvēku dzīvēm, sausi vēstures fakti pārstāj būt tikai fakti, tie atkailina cilvēku, visi viņa sapņi un cerības kļūst par daļu no vēstures. Lūk, par to arī ir šī grāmata ar intriģējošo nosaukumu "Suniski pasakainie gadi".
Smeldzīgā un vietām viegli dzirkstošās asprātībās piesātinātā manierē pasniegts ieskats vienas ģimenes dzīvē sešdesmito gadu Čehijā. Ģimenes liktenis tiek aplūkots no pārgudra un mazliet kaitinoša zēna Kvido skatpunkta, kura dzīves iesākums vien jau ir amizants - viņa mātei sākās dzemdības izrādes "Gaidot Godo" laikā. Pamazām lasītājs iepazīst Kvido ģimenes kolorītos un košos ģimenes locekļus, viņu pārdzīvojumus un pārliecības, paralēli iepazīstot arī Padomju varas ietekmi pār cilvēku dzīvēm un prātiem.
Dažbrīd stāsts manī iedzīvināja milzīgu līdzi jušanu, pat savādas skumjas, tajā pat laikā vietām liekot skaļi un nerimstoši smieties. "Suniski pasakainie gadi" ir bagāta ar kolorītiem un krāšņiem tēliem, kuri arī ir galvenie lasītāja intereses noturības vaininieki. Sižetiski grāmata ir interesanta, taču nekādu pārsteidzošu notikumu pavērsienu nav, lasītājam jau pašā grāmatas sākumā ir daudz maz skaidrs, kurp ved stāsta ceļš, īpaši tad, ja pats lasītājs uz savas ādas ir piedzīvojis vai vismaz bijis informēts par Padomju gadu paredzamo dzīves kārtību. Bez aizrautīgās ceļotājas vecmāmiņas, kura ceļojumiem krāj naudu, ģimeni barojot ar dārzeņu kotletēm, un no ceļojumiem sūta pastkartes ar pašas sacerētiem pantiņiem, vai bez tēva, kura centieni pielāgoties Padomju varai izraisa tikai prāta aptumsumu, grāmata zaudētu savu jēgu. Šie brīnišķīgie varoņi piešķir grāmatai nepieciešamās krāsas, lai lasītājs nevēlētos šķirties no stāsta.
Jāsaka, ka arī pats galvenais varonis Kvido ir īpatnējs un interesants tēls, taču nezināmu iemeslu dēļ, visa personības aizrautība un harizma pamazām izzuda, īpaši paredzama un garlaicīga kļūstot grāmatas noslēgumā. Vispār grāmatas noslēgums pienāca tāds garlaikots un nekāds, milzīgs pretstats stāsta burbuļošanai pašā grāmatas sākumā. Sliecos to norakstīt uz to, ka lielākā daļā gadījumu visi cilvēki ir bezgala interesanti līdz brīdim, kad izaug un kļūst par pieaugušajiem, kuriem piezogas rūpes un raizes. Arī pieaugušā reālisms, jāatzīst.
Pat ja nešķiet interesanta ne Čehija, ne parastu darba ļaužu dzīve, grāmata "Suniski pasakainie gadi" ir jāizlasa, jo tajā ir mazliet no visa - ģimeniskums, smeldze, humors un mīlestība. Un tādi tēli, kurus sastopot uz ielas, labprāt klusiņām novērotu, aizslēpies aiz mājas stūra.
Vērtējums: 4,5/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru