Dažkārt man patīk atslēgties no fantāziju un fikciju pasaules grāmatās, lai pieslēgtos realitātei, kura apjausta caur grāmatas lapas pusēm.
"Zvannieki" ir Jura un Sandras Cālīšu radītas mājas dzīves un vecāku nesaudzētiem bērniem. Savukārt šī grāmata "Sadzirdēti. Zvannieku stāsti" ir žurnālistes Tatjanas Žagares - Vītiņas lolojums, kas radies iepazīstot Cālīšu ģimeni un tās nesavtību attiecībā pret apkārtējiem.
Grāmatā apkopoti skumji un sāpīgi dzīvesstāsti, kuros vienīgā gaisma ienākusi tikai pateicoties Cālīšu nesavtībai, milzīgajai cilvēcībai un rūpēm. "Zvannieku" stāsts nav tikai par nesavtīgu palīdzību un siltuma došanu bēdu māktiem un dzīves (taču lielākoties līdzcilvēku) nesaudzētiem bērniem, bet arī par to, kā palīdzība nepazīstamiem cilvēkiem var sniegt kā grūtības, tā arī lielu laimi pašam.
Galvenais, ko grāmatā ietvertie stāsti ļauj saprast, ir divas lietas - cilvēcība un vienkārša uzmanība var izmainīt pat pavisam salauztas dzīves. Un, cik ļoti mūsu valstiskā sistēma ir bezkaunīga un bezjūtīga, kaut kas ar to pamatīgi nav kārtībā. Pārāk bieži un bezrūpīgi no vardarbības (kā fiziskas, tā emocionālas) cietušos bērnus mēģina atgriezt viņu bioloģisko vecāku rokās, apelējot pie ģiemens kā cilvēka izaugsmi veicinošas institūcijas, aizmirstot par bērna drošību un tālāko likteni. Taču man gribas domāt, ka tas ir nebeidzams salauztu dzīvju aplis - pamests bērns apmaldās dzīves sniegtajās izvēlēs un agri dzemdē bērnu, kuram ar laiku nespēj sniegt atbalstu, jo pašam nav pie kā balstīties, līdz ar to arī katrs nākamais bērns ir tikpat apmaldījies kā tā vecāki.
Un man šķiet, ka tieši tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt turēties pie jēdzieniem vecāki un ģimene ikvienā situācijā. Šiem vārdiem būtu jānozīmē mīlestību un siltumu nevis lomu sadalījumu un labskananības bagātu kombināciju, kas izklausās skaisti, taču nefunkcionē. Grāmata "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti." rosina uz milzīgām un pat sāpīgām pārdomām par ģimenes jēdzienu. "Zvannieki" ir ģimene, liela un neparedzama, taču pārbagāta ar mīlestību. Turklāt, kā liecina grāmatā apkopotie (nu jau izaugušo) bērnu stāsti, šī nesavtīgā mīlestība maina un iedvesmo uz pārmaiņām. Lielām un brīnišķīgām.
Par to arī ir šī grāmata - par iespēju mainīt pasauli. Taču, lai to izdarītu ir jāieskatās pasaulei un tās sāpēm acīs. Mūsos ir liels spēks, ja mēs esam gatavi ar to kādam palīdzēt, nevis kādu izpostīt.
Vērtējums: 5/5.
Galvenais, ko grāmatā ietvertie stāsti ļauj saprast, ir divas lietas - cilvēcība un vienkārša uzmanība var izmainīt pat pavisam salauztas dzīves. Un, cik ļoti mūsu valstiskā sistēma ir bezkaunīga un bezjūtīga, kaut kas ar to pamatīgi nav kārtībā. Pārāk bieži un bezrūpīgi no vardarbības (kā fiziskas, tā emocionālas) cietušos bērnus mēģina atgriezt viņu bioloģisko vecāku rokās, apelējot pie ģiemens kā cilvēka izaugsmi veicinošas institūcijas, aizmirstot par bērna drošību un tālāko likteni. Taču man gribas domāt, ka tas ir nebeidzams salauztu dzīvju aplis - pamests bērns apmaldās dzīves sniegtajās izvēlēs un agri dzemdē bērnu, kuram ar laiku nespēj sniegt atbalstu, jo pašam nav pie kā balstīties, līdz ar to arī katrs nākamais bērns ir tikpat apmaldījies kā tā vecāki.
Un man šķiet, ka tieši tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt turēties pie jēdzieniem vecāki un ģimene ikvienā situācijā. Šiem vārdiem būtu jānozīmē mīlestību un siltumu nevis lomu sadalījumu un labskananības bagātu kombināciju, kas izklausās skaisti, taču nefunkcionē. Grāmata "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti." rosina uz milzīgām un pat sāpīgām pārdomām par ģimenes jēdzienu. "Zvannieki" ir ģimene, liela un neparedzama, taču pārbagāta ar mīlestību. Turklāt, kā liecina grāmatā apkopotie (nu jau izaugušo) bērnu stāsti, šī nesavtīgā mīlestība maina un iedvesmo uz pārmaiņām. Lielām un brīnišķīgām.
Par to arī ir šī grāmata - par iespēju mainīt pasauli. Taču, lai to izdarītu ir jāieskatās pasaulei un tās sāpēm acīs. Mūsos ir liels spēks, ja mēs esam gatavi ar to kādam palīdzēt, nevis kādu izpostīt.
Vērtējums: 5/5.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru