Stikla upe, Tommi Kinnunens

Romāns “Stikla upe” ieved lasītāju trīs cilvēku dzīvēs, ļaujot piedzīvot trīs spilgtas dienas, kas savu vietu radušas pagājušā gadsimta 50. gados, vienlaikus vedot cauri visam mūžam un iespējams pat vēl mazliet vairāk. Lai arī teksta centrā ir trīs vienas ģimenes locekļi, vienlaikus varam nolūkoties arī uz citiem ciema iedzīvotājiem.

Ciema centrā kā sirds pukst stikla fabrika, kas nosaka kopējo ciema ritmu, tās tikumus un vērtības. Tīneļu ģimenes bērnu – Jusi, Helmija un Railija – dzīve aizritējusi stikla fabrikas ēnā. Jusi ir garīgi atpalicis, skatās uz pasauli dziļi un asi, vienlaikus piedzīvojot ciema iedzīvotāju vīpsnāšanu. Helmija piedzīvo zaudējumu un nespēj atrast ceļu atpakaļ pie sevis un atgriezties dzīvē, lai audzinātu meitiņu Sāru. Savukārt Railija ir šķietami aptraipījusi savu godu, kas viņai liek nemitīgi cīnīties par savu vietu ciemā, kur aizspriedumi, noslēgtība un noteikta lietu kārtība tiek likta pirmajā vietā, par cilvēku pašu aizmirstot.  

Jāsaka, ka ģimenes attiecību un katra individuālo noslēpumu šķetināšanu saredzu kā Tommi Kinnunena tuvu tēmu. Autors caur trīs ģimenes locekļu sirdīm izstāsta stāstu par noslēpumiem, alkām, ilgām, sapņiem, sāpēm un gaidām, par to, kas citu acīm paliek neredzams. Šķiet, ka viņš redz dziļāk nekā ierasts lūkoties, redz cilvēka dzīles un par šīm dzīlēm raksta. Ļoti skaisti un vērīgi, turklāt.

Kā atsevišķu un neatkarīgu romāna daļu jūtu arī stikla fabriku un tās procesus. Stikla fabrika nosaka ciema iedzīvotāju dzīvju ritmu, pat kārtību, ap stikla fabriku apvijušās ļaužu domas, ģimenes un tradīcijas. Un neizbēgami turpat ir arī pats stikls, kura radīšanas procesa aprakstus autors nav taupījis. Iepazīstot stikla veidošanas noslēpumus, šķietami rodas sajūta, ka caur stikla trauslumu ir iespēja iepazīt arī paša cilvēka trauslo dabu.

Kinnunens jau savā pirmajā romānā “Četru ceļu krustojums” vērīgi lūkojās cilvēka un tā dvēseles dziļumos un turpina to darīt arī romānā “Stikla upe”. Viņš atkal un atkal atgādina par to, kā cilvēki dzīvo viens otram garām .. un kādu postu tas nodara.

“Ziemas aukstums no fabrikas ir atkāpies, un tumstošajā vakarā trīsuļo bērzu maigi zaļās lapas. Helmija jūt, kā šajā siltumā pavisam tuvu ir Rego. Viņš atdalās no mirušā mākslinieka un nostājas viņai aiz muguras. Viņa jūt vīrieša pieskārienu pie muguras, pirksti starp viņas lāpstiņām zīmē putna ligzdu no filigrāna stienīšiem. Viņa atceras, kā smaržo vasara, kā – silta upe.” (185.)

-

Tommi Kinnunens ir somu rakstnieks, kurš latviešu lasītājus pirmoreiz sastapa caur romāna “Četru ceļu krustojums” lapaspusēm. “Četru ceļu krustojums” ir viņa debijas romāns, kas iekarojis kā Somijas, tā Latvijas lasītāju sirdis. Vairāku Somijas literatūras balvu nominants un ieguvējs.

Grāmatu izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2021. Tulkojums no somu valodas – Maima Grīnberga. 

Marijas Parras vafeļu sirdis, vārtsargs un jūra

Laiku pa laikam atšķaidu savus lasīšanas piedzīvojumus ar tādu kārtīgu devu bezrūpības un bērnišķīga prieka. Un, manuprāt, nav labāka veida kā to iegūt par bērnu literatūru. Literatūra, kas domāta bērniem ir tieši par to, kas man visvairāk šobrīd kārojas – prieks un bērnības bezrūpība. 

Šoreiz manās rokās nonāca divas Marijas Parras, brīnišķīgas norvēģu rakstnieces, grāmatas – "Vafeļu sirdis" un "Vārtsargs un jūra". Abas grāmatas ir viena otras turpinājums, bērnība tās labākajās izpausmēs, tāpēc ir neiespējami runāt par vienu grāmatu, nepieminot otru. Šeit nu ir abas. 

Vafeļu sirdis, Marija Parra. 
Liels un mazs, 2016. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Grāmatas galvenie varoņi ir divi draugi, Trille un Lēna, kuri dzīvo kādā Norvēģijas ciematā ar pavisam neparastu nosaukumu – Satriektā Matilde. Absolūti utopiska, taču šķietami pazīstama, mājīga vieta, kurā aizvadīt patiesi piesātinātu bērnību. Un Trillem ar Lēnu tā tiešām tāda arī ir, piedzīvojumu, neprātīgu ideju un dullu izdarību bagāta vasara ir "Vafeļu sirds" centrā. Tāda bērnība! Katram tādu. Un bērnības piedzīvojumu sabiedrotais – Trilles vectēvs – tikpat piedzīvojumu kārs kā Trille un Lēna. Vectēva tēls, iespējams, bija vismīļākais mans šīs grāmatas tēls. 

Ārkārtīgi priecājos par Marijas Parras bezbailīgo mešanos bērnu piedzīvojumu aprakstīšanā, izvairoties no moralizēšanas un didaktikas. "Vafeļu sirds" ir par bērnības piedzīvojumiem, paralēli ļaujot apzināt arī bērnu attieksmi pret draudzību, ģimeni un tās vērtību. Neviļus tiek aizskarta arī tāda smaga tēma kā nāve, kas bērniem ir grūti apjaušama tēma, taču grāmatā tā tiek risināta tik viegli, ka šķiet šis ir vislabākais veids, kādā par to bērniem izstāstīt. 

"Ar nāvi ir gandrīz tāpat kā ar sniegu, neviens nezina, kad tas būs klāt, lai gan vizbiežāk tas notiek ziemā." /127. 

Vārtsargs un jūra, Marija Parra.

Liels un mazs, 2019. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Trille un Lēna ir mazliet paaugušies, pamazām tuvojas pusaudžu vecumam un šajā laikā par vasaras piedzīvojumiem svarīgākas kļūst skolā aizvadītās dienas. "Vārtsargs un jūra" mazliet pieskaras vasaras piedzīvojumiem, taču vairāk koncentrējas uz skolas laiku. Un nav nemaz vajadzīga vasara, lai izdomātu visādas everģēlības. 

Šoreiz Trilles un Lēnas draudzībai nākas piedzīvot dažādus pārdzīvojumus, ir pirmā iemīlēšanās, skolasbiedru apvainojumi un citi izaicinājumi, ar kuriem bieži nākas saskarties pusaudžu vecumā. "Vārtsargs un jūra" bez liekas moralizēšanas iepazīstina ar atbildību pret ģimeni, vides saudzēšanu, attiecībām ar skolasbiedriem, nedaudz tiek aizskarta arī mobinga un veģetārisma tēma. Grāmatā aplūkoto tematu spektrs ir ārkārtīgi plašs, taču tas viss organiski iekļaujas grāmatas stāstā. Šādu tēmu ietveršana ceļ grāmatas vērtību, jo pavisam nejauši mudina bērnu palūkoties mazliet tālāk par sevi pašu, domāt par lieliem jautājumiem, par pasauli sev apkārt.
Vēl absolūti uzteicams ir Lēnas tēls. Mani sajūsmina autores centieni atkāpties no ierastā meiteņu raksturojuma, ļaujot Lēnai būt tādai meitenei, kāda vien tā vēlas būt. Lēna ir mazliet kareivīga, mazliet bezkaunīga un pilna dullu ideju. Priecājos, ka Marija Parra nav gājusi drošo un klišejisko ceļu Lēnas tēla veidošanā. Tas dod iespēju lasītājam (šobrīd ar to domājot grāmatas tiešo mērķauditoriju – bērnam) saprast, ka arī meitenes var kāpt kokos, būvēt plostus, makšķerēt un blēņoties. Pat spēlēt futbolu un būt futbola komandas vārtsargs. Meitenes drīkst visu, ja vien to vēlas. Un šis vēstījums man šīs grāmatas kontekstā tomēr šķiet visbūtiskākais.

"Lieta tāda, Trille, ka būtu taču jāvar iemīlēties, tai pašā laikā nepaliekot uzreiz par idiotu." /251.

"Visu mūžu man bija licies, ka vecāki spēj visu. Taču tagad es sāku šaubīties. Mājās vairs nebija nekādas kārtības. Tur bija sarauktas pieres, juceklis, gulēšana un strīdēšanās." /176.

Smilšuvīrs, Lārs Keplers

Karstām vasarām piestāv kriminālromāni, īpaši ar tik tematisku nosaukumu kāds ir Lārsa Keplera "Smilšuvīrs". 

Mikaels ar māsu pazuda pirms trīspadsmit gadiem un tika pasludināti par mirušiem, taču nu viņš pēkšņi tiek atrasts klīstot pa sliežu ceļu uz dzelzceļa tilta. Mikaels apgalvo, ka aizbēdzis no kāda, kura vārds ir Smilšuvīrs un viņa māsa joprojām ir dzīva .. Izmeklētājs Jona Linna uzskatīja, ka Mikaela un viņa māsas pazušanā vainojams sērijveida slepkava Jureks Valters, kurš nu ir uz mūžu ieslodzīts īpaši stingra režīma psihiatriskajā slimnīcā. 

Mikaela parādīšanās izgaismo senos notikumus un lai izglābtu viņa māsu, nepieciešams noskaidrot kādu lomu šajā noziegumā ieņem sērijveida slepkava Jureks Valters. Lai to izdarītu pēc iespējas nemanāmāk, psihiatriskajā slimnīcā slepeni tiek iesūtīta izmeklētāja Jona Linnas kolēģe Sāga Baurere. Un šeit arī sākas visaizraujošākā grāmatas daļa.

Lai gan "Smilšuvīrs" ir daļa no veselas romānu sērijas par Jonu Linnu, tas tomēr ir ļoti patstāvīgs romāns. Jāatzīst, ka par iepriekšējiem šīs sērijas romāniem man nav nekāda iespaida, taču noteikti varu ieteikt lasīt "Smilšuvīru" arī tad, ja nekas iepriekš no Lārsa Keplera nav lasīts. Teksts ir viegli uztverams arī bez iepazīšanās ar iepriekšējiem sērijas romāniem un tas, manuprāt, ir ļoti veiksmīga romāna priekšnoteikums. 

Romāns kaut kādā ziņā mazliet atgādināja par Hanibālu Lekteru, kurš, tāpat kā grāmatas galvenais šausmu elements Jureks Valters, bija sabiedrībai bīstams, ar neizmērojamu ietekmi uz cilvēka psihi un kas tik vēl ne. Romānā ir visnotaļ daudz dramatizētu emociju Jureka Valtera sakarā, šķiet autoram būtu labpaticis iebaidīt savu lasītāju, tādējādi pastiprinot romānā notiekošās darbības spriedzi. Patiesība gan ir mazāk bīstama, taču tikpat interesanta. Kāda tā ir teikt nevaru citādi nolaupīšu daļu no visa grāmatas lasīšanas prieka, bet to nedrīkst. 

Tādu visnotaļ lielu prieku par šo romānu izraisa tā uzbūve. Man patīk, ka romānā paralēli tiek atspoguļota kā Mikaela parādīšanās atpakaļ civilizācijā, tā izmeklēšanas gaita, Mikaela tēva centieni aprast ar pagātnes kļūdām, kā arī Sāgas Baueres riskantā un aizraujošā uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Nu, tur tiešām viss notiek daudz un paralēli, kas šo romānu arī padara tik aizraujošu, ka nolikt malā to ir tiešām grūti. 

"Smilšuvīrs" ir visnotaļ interesants, spriedzes pilns romāns, kuru ir vērts izlasīt. Mazliet pārspīlētas galveno varoņu emocijas, mazliet par daudz paskaidrojumu, tādējādi laupot lasītāja pašpārliecību, mazliet slikts tulkojums, taču sižeta līkloči un notikumu raitais ritējums notur interesi par romānu līdz pēdējai lapaspusei. 

Bārā ienāk zirgs, Dāvids Grosmans

"[..] vislabākais veids, kā kaut kur tikt novērtētam, ir būt kaut kur citur, pareizi?" /26. lpp.

Šis citāts mani noķēra un pieturēja visu grāmatas lasīšanas laiku, jo tik ļoti sasaucās ar manu šī brīža sajūtu par pašas ikdienu, tāpat kā tas sasaucas ar grāmatas sajūtu. Ir sajūta, ka šī grāmata "Bārā ienāk zirgs" ir par centieniem būt kaut kur citur, neesot tur, kur konkrētais mirklis liek atrasties, un par to netveramo vēlmi būt novērtētam, lai kādus līdzekļus tas arī prasītu. 

Komiķis Dovs Grinšteins iecerējis īpašu priekšnesumu, kurš atšķirtos no ierastās stand-up pieredzes. Uz šo pasākumu uzaicinājis arī savu bērnības draugu .. Priekšnesumam ritot uz priekšu, pamazām kā skatītāji, tā lasītāji tiek ievikti arvien dziļāk komiķa atmiņu plašumos, kas arvien vairāk liek apjaust savu klātbūtni lielā notikumā. 

"Bārā ienāk zirgs" iesākās kā jau ikviens stand-up priekšnesums, ar skatītāju iesildīšanu, joku plēšanu un ķircināšanu, taču jau pašā sākumā nepameta sajūta, ka šis stand-up būs atšķirīgs no ierastā. Man vajadzēja patiešām daudz pacietības un pārliecības, ka tas ir tā laika vērts, lai "Bārā ienāk zirgs" turpinātu lasīt, dusmās nenometot to malā. 

Man personīgi nekad nav bijusi tāda baigā patikšana pret stand-up priekšnesumiem un jau grāmatu paņemot rokās, zināju, ka šī grāmata man būs izaicinājums. Jo stand-up. Taču patiesībā tas pat nebija nekāds izaicinājums, īstais pārbaudījums sākās tikai tad, kad "jautrā daļa" bija beigusies. Lasītāju acu priekšā komiķis Dovs izvērš sevi otrādi, burtiski uzplēš, vienlaikus šajās sāpēs raujot līdzi ikvienu, kurš ir klātesošs.  

Jo vairāk lasīju, jo vairāk šķita, ka piedzīvoju kaut ko neaprakstāmu, vārdos neizstāstāmu. Šķita, ka šī nav vienkārši literatūra, bet pieredze. Tāda sāpīga, līdz kaulam apjaušama. Vēl neviena grāmata līdz šim mani nebija izmētājusi pa tik vērienīgiem emociju kalniņiem. Augšā un lejā, riebums un prieks, dusmas un visdziļākās skumjas, vienaldzība un līdzpārdzīvojums .. tik daudz vienā pavisam nelielā grāmatā. "Bārā ienāk zirgs" nav vienkārša grāmata. Sākumā gribas, lai tā ātrāk beidzas, taču tai tiešām piedzīvojot pēdējo lapas pusi, ir tik ļoti žēl, ka nav vēl, pat neskatoties uz to, cik emocionāli grūti brīžiem ir dzīvot līdzi visam notiekošajam. 

Emocionālais uzslāņojums šajā darbā ir iespaidīgs, īsts pārbaudījums, taču ļoti vērtīgs. Gan galvenā varoņa, gan sevis paša dēļ. Jo par to jau arī ir stand-up, manuprāt. Par spēju dzirdēt pateikto, iznest sev cauri un spēt uz to paraudzīties ar mazliet gaišāku, jau atvieglotāku skatu. 

P.S. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka "Bārā ienāk zirgs" ir pārtulkots latviski un, pateicoties Mārai Poļakovai, ieguvis iespēju nokļūt Latvijas lasītāju rokās. Taču vēl priecīgāka esmu par to, ka Māras Poļakovas tulkojums nominēts Latvijas Literatūras Gada balvai 2019. Tā ir iespēja vērtīgai literatūrai piedzīvot sastapšanos ar savu lasītāju, kā tas notika ar mani. Sastapos ar "Bārā ienāk zirgs" un jau nedēļu aizvadu mēmā sajūsmā par šo darbu. Lasiet! 

Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

DNS, Irsa Sigurdardotira

Ja rokās nonāk skandināvu kriminālromāns, tad nešaubīgi var ķerties tā baudīšanai (jā, tieši baudīšanai, ne lasīšanai vien), jo skandināvu romāns ir kvalitātes zīme. Vismaz manās kriminālromānu mīlošā lasītāja acīs.

Irsa Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir, dz. 1963) ir pasaulē atzīta islandiešu kriminālromānu rakstniece, viņas darbi ir tulkoti un izdoti vairāk nekā 30 valodās. Pagaidām romāns "DNS" ir vienīgais viņas romāns, kas izdots latviešu valodā. To no islandiešu valodas tulkojusi Inga Bērziņa. 

Tieši tāpēc, ka iepriekš par Irsu Sigurdardotiru neko nebiju dzirdējusi, grāmata šķita bezgala intriģējoša, taču vēl interesantāku to padarīja arī tās vizuālais noformējums, kuram, kā vēlāk atklājās, ir zināma nozīme. Kāda, to var noskaidrot tikai izlasot pašu grāmatu. 

Kādā Reikjavīkas namā tiek atrasta nežēlīgi nogalināta sieviete. Šīs slepkavības lieciniece ir nogalinātās sievietes septiņgadīgā meita, kura atsakās runāt par redzēto. Slepkavības izmeklēšanā iesaistās izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija, abu sadarbība neizpaliek bez konfliktiem un aizdomām, kuras tiek raidītas vienam otra virzienā. Izmeklēšana kļūst arvien sarežģītāka, kad tiek ziņots par vēl kādu, ne mazāk nežēlīgu slepkavību. 

Psiholoģes neuzticība policijai, sarežģījumi policijas darbā un jau par kriminālromānu klasiku kļuvusī depresīvā izmeklētāja personība piešķir stāstam papildus slāņus jau tā sarežģītajām un šķietami nesaistītajām slepkavības izmeklēšanām. Nevar nepieminēt arī attiecības starp psiholoģi un izmeklētāju, jo izrādās abu tikšanās izmeklēšanas sakarā nebūt nebija pirmā, viņi jau izrādījās iepriekš pazīstami .. Romāns ir intrigu pilns, vienai aizraujoša detaļa seko nākamajai, savērpjot stāstu neticami aizraujošā piedzīvojumā, kurš, lai arī grāmata ir diezgan bieza, ir izlasāms necerēti ātri. Lūk, ko paveic aizraujošs sižets un plūstoša valoda (tur noteikti ir zināma pateicība tulkotājas darbam).

Kā jau to ļauj noprast grāmatas nosaukums, DNS ir galvenais grāmatas sižetu virzošais motīvs. Taču tas atklājas tikai pašā romāna noslēgumā, kur autore savelk kopā stāsta fragmentus vienotā veselumā, ļaujot lasītājam iegūt pilnu nozieguma gaitas un motīvu ainu. Rakstniece vairākkārt romānā iekļauj dažādas detaļas, kurām ir būtiska loma kā nozieguma atrisinājumā, tā slepkavas personības atklāšanā, taču tajā pašā laikā autore ar lielu aizrautību ved lasītāju pa dažādiem maldu ceļiem, atrisinājumu pataupot romāna noslēgumam. 

Romāns ar neatslābstošu tvērienu tur lasītāju pie sevis, ļaujot kvalitatīvi un aizrautīgi piedzīvot literatūru kā izklaidi. Ja nebaida asinis, noziegumi un tumši noslēpumi, šis ir vislabākais veids kā vienlaikus atpūsties un tajā pašā laikā mazliet piedzīvot aktīvu prāta darbību, cenšoties atrisināt noziegumu vēl pirms to paveicis izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija. Ne mirkli nebija jāpiedzīvo vilšanās, jo sižeta virzība, spriedze un nozieguma izmeklēšanas fons cieši turēja manu interesi no pirmās līdz pēdējai lapas pusei. Nu labi, pēdējās lapas pusēs sajutu autores vēlmi visu šo pasākumu noslēgt, neizbēgami, jo visam brīnišķīgajam reiz pienāk beigas.

Iegooglēju, rakstnieces darba spējas ir raženas, viņas pūrā ir vairāki kriminālromāni, kuri, ceru, kādreiz piedzīvos dienasgaismu arī šeit, Latvijā. Būtu forši, ja tulkotāja Inga Bērziņa jau būtu ķērusies klāt nākamajam tulkojumam. Jo, ja Irsa Sigurdardotira visus romānus attīsta tādā kvalitātē, kā "DNS", mums noteikti vajag vēl. Tieši tik aizraujošai jābūt izklaidei ar grāmatu. 

Atraitnes, Linda Laplante

Vasarai noslēdzoties un rudenim jau ritot pilnā sparā, saņēmu piedāvājumu no apgāda Kontinents iepazīties ar Lindas Laplantes darbu "Atraitnes" vēl pirms romāna nonākšanas grāmatnīcu plauktos. Visnotaļ vilinošs piedāvājums jebkuram grāmatu mīlim. Piekritu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, man šķita tiešām vilinoša doma, ka ir iespējams izlasīt romānu, pirms tas no faila datorā kļuvis par drukātu, fiziski taustāmu darbu. Šī limitētā piekļuve radīja samērā noslēpumainu sajūtu. Otrkārt, iepazīstoties ar grāmatas stāsta centrālo ideju, tapa skaidrs, ka šis varētu būt kas nevien aizraujošs, bet arī mazliet neparasts .. Un vēl jau labs iemesls bija tas, ka novembrī uz kino ekrāniem gaidāma Stīva Makvīna filma, kas radīta balstoties uz šīs grāmatas motīviem. Tik vilinoši! 

Vairāki kriminālajā pasaulē ieredzēti noziedzinieki iet bojā nozieguma īstenošanas laikā. Dollija, uzzinot par vīra nāvi, apņemas pabeigt vīra iecerēto noziegumu līdz galam. Vienatnē to paveikt ir neiespējami, tāpēc tiek piesaistītas arī pārējo mirušo noziedzinieku mīļotās sievietes .. Un piedzīvojumi var sākties!

Iespējams kļūdos savos pieņēmumos, taču iepriekš lasot apgāda Kontinets grāmatas, biju droša, ka šī apgāda izdotās grāmatas man ir vien viegla izklaide vasaras laiskajām dienām. Tomēr izrādās, nav nemaz tik vienkārši, kā es biju iedomājusies. 

Romānā "Atraitnes" lasītājam tiek sniegta brīnišķīga iespēja būt gan par liecinieku nozieguma plānošanās darbiem, gan kļūt par aktīvu nozieguma dalībnieku. Un tas, bez liekulības, ir tiešām interesanti. Dažkārt mani traucē dažādu autoru neatlaidīgā vēlme pateikt lasītājam pilnīgi visu, tādējādi neļaujot rast vietu lasītāja fantāzijai, taču šoreiz šīs sīkās detaļas tika pasniegtas tik meistarīgi, ka spēju uzlūkot šo detalizētību kā grāmatas pievienoto vērtību. Ne jau katru dienu ir iespēja līdz sīkākajai detaļai izzināt nozieguma plānošanas noslēpumus. 

Vietām gan jūtama tāda mazliet pārspīlēta sievišķības slavināšana, tāpat ir arī dažādas naivas epizodes, bet kopumā tie ir sīkumi. Man personīgi šis pārspīlējums ļāva nedaudz vieglāk uztvert grāmatas sižetu, piešķirot pat tādu kā humora dzirksti izlasītajam. 

Grāmata ir visnotaļ bieza, vairāk kā 400 lapaspuses pilnas ar spraigiem notikumiem, tieši tāpēc tik aizraujoša. Aizverot grāmatas pēdējo vāku, bija sajūta, ka 400 lapaspuses "paskrējušas" gaismas ātrumā. Tāpēc, ja vēlies kvalitatīvi un aizrautīgi aizvadītus rudens vakarus, Lindas Laplantes romāns "Atraitnes" būs tieši laikā. Grāmatnīcās no 25. oktobra! 

Plūstošās smiltis, Mālina Pēršsone

Nāve un noziegumi nav tikai dusmīgu un dzīves nogurušu vīriešu lieta, tā var būt mazliet piederīga arī pusaudžiem. Un par to, kā tieši, stāsta zviedru rakstnieces Mālinas Pēssones Džolito romāns "Plūstošās smiltis".

Maja ir astoņpadsmit gadus veca meitene, kura jau deviņus mēnešus atrodas pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta par līdzdalību masu slepkavībā, kurā bojā gājis arī viņas puisis un labākā draudzene ..

"Plūstošās smiltis" ir aizrautīgi un detalizēti veidots romāns, kurā tā galvenā varone bez liekas koķetērijas izstāsta visu stāstu. Pilnīgi visu, nenoklusējot ne detaļu. Iesākumā šī atklātība ļoti pārsteidz, taču tā ir arī patīkama, nomierinoša, nav nepieciešamības lauzīt galvu par to, kurš ir vainīgs un kurš nav, svarīgi ir tikai ieklausīties tajā, ko galvenā varone vēlas izstāstīt. Un stāstāmā viņai ir tiešām daudz, turklāt tas ir ārkārtīgi svarīgs. Lasītājam ir iespēja gan līdzpārdzīvot Majai tiesas procesa gaitā, gan iepazīties ar viņas dzīvi pirms ieslodzījuma. Šis romāns nav tikai kriminālromāns, kurā ir mēģinājumi atšķetināt nozieguma motīvus, paralēli tiek vēstīts par šķiru kontrastiem, imigrāciju, pusaudžu savstarpējām attiecībām un to iekšējām cīņām. Brīžiem šķiet, ka slepkavība ir bijis tikai iegansts, lai rakstniecei būtu iespēja runāt par to, kas ierasti rakstniekus ne pārāk ļoti interesē - pusaudži. Šis pavisam noteikti nav klasisks skatījums uz pusaudžiem, drīzāk tāds kā mēģinājums iepazīt. Ir ārkārtīgi uzteicama autores vēlme izprast, iedziļināties pusaudžu iekšējās pasaules sadursmēs, turklāt darīt to bez nosodījuma un mazliet neparastos, kriminālromānam atbilstošos, apstākļos.

Šis bija neparasts kriminālromāns, kuru man tā nemaz negribas dēvēt. Šajā romānā nav svarīgi noskaidrot, kurš īsti ir vainīgs, drīzāk – kāpēc? "Plūstošās smiltis" pavisam noteikti ir prasmīgi izstāstīts pusaudža stāsts par to, cik grūti ir stabili turēties uz šīs pasaules, īpaši, ja tajā jūties viens, bez vecāku un apkārtējo atbalsta. Un ziniet, mums šādu stāstu jau sen vajadzēja!

Pļauka, Abbāss Hiders

Manī valda spēcīga pārliecība, ka literatūra ir kaut kas vairāk par autora fantāziju un spēju virknēt vārdus aizraujošā sižetā. Literatūrai ir vairākas pievienotās vērtības. Viena no tām – spēja palūkoties uz dzīvi un cilvēku no malas. 

Savā grāmatā "Pļauka" Abbāss Hiders ļoti spēcīgi un tieši lūkojas uz bēgļu jautājumiem.

Karims Mensi ar kravas mašīnu sasniedz kādas šosejas malu svešā valstī un cer uz jaunu un izdevušos dzīvi. Taču viņa bēgšana no Irākas neizvēršas tik vienkārša, kā plānots. Viņš bēg no mājām un savas ģimenes, labākas dzīves meklējumos, taču pazaudē kā dzimteni, tā izsapņoto.

Zinot, ka romāna "Pļauka" autors Abbāss Hiders ir dzimis Bagdādē un savas politiskās darbības dēļ ir bijis spiests bēgt, lai turpmāko dzīvi vadītu Vācijā, romāns "Pļauka" vietām balansē uz autobiogrāfijas robežas. Taču nav būtiski, vai romāns ir fikcija vai satur arī kādu autobiogrāfisku informāciju, jo tās galvenais mērķis noteikti nav tikai vēlme izstāstīt pieredzi, bet likt lasītājam to sajust pašam uz savas ādas. Iztēloties, kā ir būt cilvēkam, kurš palicis bez noteiktas vietas, bez mājām un bez piederības. 

"Mēs esam kā bezgaumīgie un lētie produkti no ārzemēm, kurus var nopirkt "ALDI" un "LIDL". Mūs ar kravas mašīnām atved uz šejieni tāpat kā banānus vai lopus, saliek, sašķiro, sadala un lēti pārdod. Kas paliek pāri, nonāk miskastē." 

Arvien vairāk ikdienā pārliecinos, ka izzūd cilvēcība, notiek cilvēku dalīšana pa krāsām, rasēm, naudas maka biezuma, mīļākā dzēriena un tā joprojām .. Un visā šajā pazūd cilvēks. Arī Karims Mensi tiek dalīts, šķelts un analizēts, viņš tiek pakļauts stereotipiem par visiem irākiešiem kā teroristiem .. Taču tajā visā pazūd Karims Mensi kā cilvēks. Ar jūtām, emocijām, attieksmēm un bezgala milzīgu vēlmi būt piederīgam. 

Šī noteikti nav vienkārša grāmata, tā ir vietām skaudra, skumja un sāpīga, dažbrīd cauri sāpēm pavīd arī asprātības, taču galvenokārt lasītāja uzmanība pievērsta likumos esošajiem robiem, vienaldzībai un absurdumam, ar kuru Karimam Mensi nākas sadzīvot. Grāmata kā atgādinājums, ka mēs visi esam cilvēki, visi.


Post Scriptum.
Sākot ar šo ierakstu, manas pārdomas par grāmatām un literatūru papildinās nu jau vairāk ne pašas, bet manas talantīgās draudzenes Aivas fotogrāfijas. Vārdiem, kuriem nav mieram, nepieciešams tikpat nemierīgs sabiedrotais fotogrāfijā un viņai padodas, o jā. Priekā! 

Izsvītrotie, Stefans Anhems

Visbiežāk ar kriminālromāniem ir iespējami divi varianti – vai nu es izrādos attapīgāka, nekā autors ir gaidījis, vai arī autoram izdodas mani tā "apčakarēt", ka palieku mēma no neparedzētajiem notikumu pavērsieniem. Romāna "Izsvītrotie" autors Stefans Anhems noteikti bija pārliecināts, ka viņa romānu lasīs jau samērā rūdīts lasītājs. Viņš pie sava romāna bija no sirds piestrādājis un man tas baigi patīk. Tepat vēlos izteikt komplimentu arī romāna tulkotājai no zviedru valodas  – Ievai Lešinskai, teksts plūstošs un brīnišķīgs, nebija neviena cinīša, uz kura paklupt. 

Nu tātad. Izmeklētājs Fabians Risks, pēc tam, kad ir sataisījis nepatikšanas savā iepriekšējā darbavietā, izlemj atgriezties uz dzīvi bērnības pilsētā. Iecerējis baudīt atvaļinājumu, pirms atgriezties darbā, taču, kas gan ļaus atpūsties, ja pilsētā kāds izlēmis pamazām vienu aiz otra slepkavot savus klasesbiedrus .. Fabians Risks nebūtu Fabians, ja neizlemtu iesaistīties noziegumu izmeklēšanā, vēl jo vairāk pēc tam, kad atklājas, ka nogalinātie ir viņa klasesbiedri .. Un jau pie pirmajām romāna lapas pusēm rodas jautājums – vai tiešām tiks nogalināta visa klase? Kāpēc? 

Šis romāns bija tiešām foršs piedzīvojums, kurš bija pilns ar aizdomām, spriedzi, viltu un visādiem pagātnes noslēpumiem. Kriminālromāns kā smalka mežģīne, katrs sīkumiņš rūpīgi iztamborēts, neviena lieka rotājuma. 

Ir protams man arī pāris lietas, kuras es tomēr līdz galam nespēju autoram piedot, taču uz visas lieliskās grāmatas fona pieļauju, ka tie ir tikai sīkumi, no kuriem man ir viena tāda pietiekami laba atziņa - vienaldzība var beigties ar nāvi, pašam to neapjaušot. 

Galvenā varoņa Fabiana attiecības ar paša ģimeni man šķiet tādas apšaubāmas, jo nav skaidrs, kā var vairākas dienas nesarunāties ar savu pusaudžu dēlu, tāpat arī visa tā "neviens neatceras kā izskatas klasesbiedrs" lieta. Taču tie tiešām ir tikai sīkumi, jo romāns ir aizraujošs no pirmās lapas līdz pat pēdējai. Tik aizraujošs, ka vēl esot grāmatai tikai pusē, jau biju paguvusi to izreklamēt pāris lasošiem draugiem un tagad jau mana grāmata dodas aizraujošā ceļojumā pie maniem draugiem, citiem entuziastiskiem lasītājiem. Jo šis tiešām ir kriminālromāns, ar kuru jādalās.

Kāpņu pilsēta, R.Dž.Benets

Labs nāk ar gaidīšanu. Tā tas vienkārši ir. Un to noteikti var attiecināt arī uz šīs grāmatas izlasīšanu, kura man, skumjā kārtā, prasīja teju gadu (!). Taču skumji ir tikai tas, ka dzīve iejaucās manā lasīšanas ritmā un es nespēju rast pietiekami daudz laika un enerģijas, lai pilntiesīgi lasītu Roberta Džeksona Beneta grāmatu "Kāpņu pilsēta", jo grāmata ir tiešām lieliska. Šķiet visu laiku, ko autors aizvadīja grāmatas sarakstīšanai, es veltīju tās izlasīšanai, bet ko nu par to. Izlasīju un sajūsmā laužu krēslus! Un klusībā sev jautāju – "kur es biju agrāk?".

Es varu tikai iztēloties, cik milzīgu darbu grāmatas "Kāpņu pilsēta" autors ir ieguldījis grāmatas rakstīšanā, jo tā sevī ietver veselu jaunu pasauli – Bulikovu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī šķiet. Bulikovu savulaik pārvaldīja dažādas dievības, katrai no tām bija savi sekotāji un savi likumi, taču sākoties dievību karam, tās nevien aizgāja bojā, bet arī sašķela valsti un tās iedzīvotājus. Bulikovas krāšņoun noslēpumiem apvīto vēsturi izpētīja aizrautīgs profesors Efrems Pangjui, līdz kādā dienā viņš tiek atrasts miris .. Pie viņa slepkavības izpētes ķeras tikpat aizrautīga Bulikovas vēstures entuziaste Šara. Un kā jau tas paredzams, ar to tikai visi piedzīvojumi sākas. 

Jāsaka gan, ka tas ir tikai tāds vienkāršs ieskats "Kāpņu pilsētas" brīnišķīgajā pasaulē, jo tur paralēli notiek tik ārkārtīgi daudz dažādu notikumu un tiek vērpti tādi noslēpumi, kurus atstāstīt būtu nevien neiespējami, bet arī nepieklājīgi. Šī grāmata ir jāizlasa un jāpiedzīvo uz paša ādas! Tas ir tā vērts.

Vārdu pa vārdam uzbūvēta pasaule ar aizraujošu vēsturi, mirušo dievību nostāstiem un neizdibinātiem noslēpumiem, kas ievelk sevī lapas pusi pēc lapas puses. Bija vajadzīga liela pacietība un rūpība, lai spētu izsekot daudzajiem tēliem, kuri grāmatas sākumā gāzās pāri ar vērienu, bet līdzko autora radītā pasaule ar tās sarežģīto vēsturi bija iepazīta, grāmatas lasīšana kļuva par aizraujošu piedzīvojumu. Vēl iepriekš manā raženas lasītājas mūžā nebija gadījusies tik piesātināta grāmata, kurā it viss būtu radīts ar tik lielu rūpību, pat autora uzbūvētās pasaules vēsture! Visnotaļ apbrīnojami. Tieši tāpēc šo grāmatu ir vērts ņemt par piemēru tam, ko spēj rakstnieks - radīt, postīt un veidot no jauna, pat izcelt no pelniem aizgājušo, ja nepieciešams, taču bez liela darba neiztikt.

Un tas tulkojums! Man šķiet, ka puse no manas sajūsmas par šo grāmatu pieder tieši tulkojumam, par kuru atbildīgs Vilis Kasims. Pavisam droši varu teikt, ka tulkotājs ir pastrādājis godam, tik aizraujoša un dzīva valoda, turklāt nepavisam ne vienkāršā pasaulē. 

Runā, ka grāmata "Kāpņu pilsēta" ir tikai tāda neliela daļa no R.Dž.Beneta radītās grāmatu sērijas "The Divine Cities". Es tiešām ļoti ceru, ka Vilis Kasims ir ķēries pie nākamās šīs grāmatu sērijas darba tulkošanas, šis piedzīvojums ir pelnījis turpināties!

Lielā burvība, Elizabete Gilberta

Dažreiz ir grāmatas, kuras vienkārši vajag izlasīt, īpaši, ja to tematika ir tieši tam brīdim visaktuālākā. Kādu laiku atpakaļ piedzīvoju tiešām lielu radošu krīzi, kuras laikā šķita, ka neesmu spējīga radīt neko radošu, kur nu vēl vispār radīt. Un tad, kā saukta nāca grāmata par radošumu. Krāšņa un skatienu saistoša, tieši tāda ir izdevniecībā Zvaigzne ABC nesen izdotā grāmata "Lielā burvība". Grāmatas autore ir Elizabete Gilberta, kuras vārds daudziem jau ir pazīstams, galvenokārt, grāmatas "Ēd, lūdzies, mīli" sakarā. Es savu iepazīšanos ar Elizabetes Gilbertas grāmatām sāku ar "Lielā burvība" un šķiet, ka tā ir bijusi vispareizākā izvēle. 

Kas tad ir "Lielā burvība"? Šķiet ar lielo burvību var apzīmēt to brīnišķīgo brīdi, kad jūti sevi pieplūstam ar idejām un radošu enerģiju. Vienkāršā, bet nenoliedzami entuziastiskā manierē Elizabete Gilberta iepazīstina gan ar grūto radošuma piesaistīšanas procesu, gan iedvesmo tālākām radošām idejām. 

Autores idejas ir visnotaļ iedrošinošas un iedvesmojošas, taču kaut kādā savādā kārtā šīs brīnišķīgās domas ietītas pavisam neērta un mazliet pat ērmota pašpalīdzības teksta mētelītī. Pacietīgi lobot nost liekos teksta slāņus, ir iespējams iegūt ļoti vērtīgu palīdzību un uzmundrinājumu sava radošuma atdzīvināšanai. Tieši šo lieko tekstu dēļ man šķita pareizi grāmatu lasīt lēnām, nesteidzoties. Taču pat šādi izgaršojot un izlobot svarīgāko, grāmata ir ļoti ātri izlasāma.

Grāmata "Lielā burvība" piedāvā dažādas radošas idejas, kuras, manuprāt, vietām pasniegtas bez iedziļināšanās. Iespējams, ja kādām no idejām tiktu piedāvāts plašāks tās iztirzājums un vērtējums, grāmata nebūtu vairs tik viegla un visiem izprotama, taču šī papļāpāšana par radošuma tēmu tomēr ir gana simpātiska, lai grāmatu gribētos izlasīt, tajā atzīmēt vērtīgākās rindas un ik pa brīdim prātā tās pārcilāt. 

Šī noteikti ir grāmata, kuru ir vērts paņemt rokās tajās reizēs, kad viss radošais spars ir apsīcis. Un iespējams dažreiz pietiks vien paskatīties uz eksplozīvi košo vāku, lai raisītos kāda radoša doma. 

Skugabaldrs/ Ēnu lapsa, Sjouns

Man šķiet, ka dažkārt grāmatas iesākumā savaldzina ar savu vizuālo izskatu un tikai pēc tam pamazām ļaujot novērtēt arī tās saturiskās kvalitātes. Jau tad, kad ieraudzīju Sjouna grāmatas "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" reklāmfotogrāfijas, sapratu, ka šis būs kaut kas brīnišķīgs. Un tad, kad beidzot turēju šo islandieša tekstu rokās, man atlika tikai labpatikā nopūsties no tā skaistuma. Šai grāmatai tiešām ir trakoti glīts noformējums.

Bet nu par pašu grāmatu "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa". Tā ir patiešām neliela, taču ārkārtīgi piesātināta lasāmviela, kurā mijas Islandes mežonīgā daba (ak, cik Sjouns niansēti un detalizēti to apraksta) ar cilvēka alkām gūt varu pār dabu un līdzcilvēkiem .. un to neiegūt.

Sjouns vienā pavisam nelielā grāmatā ir pamanījies prasmīgi apvienot divus paralēlus sižetus, kuri veiksmīgi sevī ietver arī mazliet eksistenciālu un filozofisku pārdomu.
Mācītājs Baldrs 1883. gada ziemas spelgonī dodas lapsas medībās ar neatlaidīgu mērķi iegūt tās kažoku. Tikmēr Fridriks prāto par nākotnes plāniem un nejaušā meitenes Abas sastapšana nes viņam pārliecību, ka uz dzīvi ir iespējams skatīties arī neparastāk. Katrs no šiem notikumiem tiek aprakstīti absolūti atšķirīgā stilā, ne jau velti šī grāmata ir dēvējama par tautas pasaku. Šajā pasakā satiekas mītiskais un mistiskais ar cilvēcisko. Un ir tik pārsteidzoši, ka tulkotājam Denam Dimiņam izdevies nevien saglabāt teksta dziļumu un pamatīgumu, bet arī radīt islandisko sajūtu tajā.

"Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" ir brīnišķīga lasāmviela, kura nevien aizved uz 19. gadsimta Islandi, bet ieved arī piesātinātas un niansētas literatūras pasaulē. Pat ja lasot pirmos grāmatas teikumus ir sajūta, ka tas būs kas neizprotams un pārlieku mistisks, teikumu pa teikumam teksts ļauj acu priekšā radīt neaizmirstamu un piesātinātu ainavu.

Viss, ko es neatceros, Jūnass H. Khemiri

Ir tādas grāmatas, kuras atstāj dziļus nospiedumus kā prātā, tā sirdī un rada pat kādu savādu apjukumu. Visbiežāk šādas grāmatas paliek prātā vairāku dienu garumā un liek nenogurstoši vērpt un šķetināt to, kas nupat izlasīts. Man šāda grāmata noteikti bija Jūnasa Hasena Khemiri grāmata "Viss, ko es neatceros".

Jūnass Hasens Khemiri ir diezgan ievērojams zviedru prozaiķis, kurš, izrādās, raksta nevien prozu, bet arī dramaturģiju. Interesanti, ka Jūnasa māte ir zviedriete, taču tēvs - tunisietis. Iespējams tāpēc arī grāmatā sastopamo varoņu dzīvesstils, pārliecības un personības ir tik daudzveidīgas,  neaizmirstot arī par to izcelsmes nozīmību. 

Lai gan grāmatu izlasīju jau pirms kāda laika, manī ļoti ilgi urda domas par to un tikpat ilgi biju neizpratnē, ko lai pasaka par grāmatu, kurā bija tik daudz būtisku detaļu, sākot no teksta formas līdz pat pašam tā saturam. 

Samuels mirst. Viņa nāve mudina kādu rakstnieku tuvāk izzināt šī jaunā vīrieša personību un piedzīvoto, cenšoties rast arī kādus iemeslus viņa nāvei. Šis rakstnieks tiekas ar Samuelam tuviem cilvēkiem, uzklausot dažādus viedokļus un domas par Samuelu un viņa dzīvi. Viedokļi par Samuela un viņa dzīvi ir vairāki, līdz grāmatas gaitā tie izkristalizējas līdz divu Samuela dzīvē būtisku personu - dzīvokļa biedra un mīļotās meitenes - pārdomām. Tieši šie viedokļi arī ir tie, kas veido pašu grāmatas saturu, tiem mijoties veidojas arī kopēja aina par Samuela dzīvi un viņa nāves iespējamiem iemesliem .. Un šeit arī ir galvenā grāmatas atslēga - jo vairāk personu, jo daudzveidīgāks skatījums uz vienu un to pašu lietu un notikumu. To pilnā apjomā pierāda šī brīnišķīgā grāmata.

Iesākumā teksts virzās uz priekšu pavisam nesteidzīgi, taču, jo tālāk virzās notikumi, jo dinamiskāks kļūst arī pats teksts. Notikumi savijas viens ar otru, tāpat arī dažādie skatījumi uz notikumiem, pamazām mazos mozaīkas gabaliņus lasītāja prātā pārvēršot par lielu un skaidru vēstījumu.
Grāmatā tiek aplūkota nevien Samuela personiskā dzīve un daudzveidīgie skatījumi uz Samuela personību, bet netieši un neuzbāzīgi tiek risināts arī Zviedrijā (un ne tikai) tik aktuālais ieceļotāju jautājums, ļaujot netieši domāt arī par paša autora personisko pieredzi šīs tēmas sakarībā.

"Viss, ko es neatceros" ir ideāli piemērota lasāmviela šim drēgnajam laikam, kad gribas meklēt patvērumu zem siltas segas. Šī grāmata spēj atstāt uz tiešām ilgas pārdomu pauzes, jaudīga lasāmviela, kura nevien pārsteidz ar savu neparasto teksta formu, bet arī ar teksta garšu. Iegrimšana aizraujoša teksta līkločos ir garantēta.

Ekstazī stāsti, F. Beigbeders

Mani mēģinājumi sadraudzēties ar Frederika Beigbedera romāniem ir bijuši vairāki, taču lielākoties neesmu spējusi izprast viņa rakstības stilu un aplūkoto tematiku. Iespējams tāpēc, ka vienkārši nebija īstais brīdis. Viņa stāstu krājuma "Ekstazī stāsti" iznākšana apgādā Mansards man bija kā signāls, ka jāmēģina vēlreiz. Glītais un asprātīgais grāmatas vāks arī bija paildus motivācija grāmatas izlasīšanai.

Stāstu krājums "Ekstazī stāsti" sastāv no 14 dažādiem īsiem stāstiem, kas tapuši laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam. Stāstu tulkojumi tapuši jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas Grīnbergas vadībā. Šī iespēja lasīt viena autora tekstu dažādu tulkotāju interpretācijā jau vien bija tā vērta, pieļauju, ka darbiņš pie tulkojumiem nav bijis no vieglajiem. 

Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka ekstazī ir smaga narkotika "ar saviem kāpumiem un kritumiem [..]. Šīs grāmatas autors to vairs nelieto un arī lasītājam neiesaka pamēģināt: ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums, kas sarakstīts tā ietekmē. Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?"

Lasot šo stāstu krājumu, šķiet, ka ripa tomēr ir nepieciešama, lai kaut ko tik provokatīvu, skaļu un pat pretīgu uzrakstītu, taču nepamet doma, ka iespējams tāda ir arī patiesā Beigbedera kā rakstnieka daba - izaicinoša un absolūti atklāta. Beigbeders skaļi un drosmīgi runā par atkarībām, uzdzīvi, seksuālajām fantāzijām un vienlaikus mazliet smejas par sevi, dzīvi, literatūru un lasītāju. Un lai gan vietām stāsti balansē uz pretīguma robežas, tajos ir kas neaprakstāmi saistošs. Iespējams morāle, kura slēpjas tur, kur, šķiet, morāle ne tuvumā nav bijusi. 

Interesanti, ka katrs stāsts ir veidots savādākā formā, piemēram, pirmais stāsts "Splīns Šarla de Golla lidostā" sastāv tikai no jautājumiem, ar kuru palīdzību ir iespējams apzināt notikumu gaitu, lai gan atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas. Vairāki stāsti ir izteikti fragmentāri, kā puzles gabaliņi, kurus saliekot kopā iespējams izveidot veselu attēlu. Stāstos nav atrodamas klasiskā stāsta sižeta un atrisinājuma attiecības, tiem piemīt neparasts izpildījums, kas stāstus padara izteikti daudzveidīgus. Man šis bija pavisam noderīgs un interesants eksperiments, lai aplūkotu, ko iespējams izdarīt ar tekstu un ko iespējams tam nodarīt, tāds "kā rakstīt un kā pavisam noteikti nerakstīt" ceļvedis. 

Tieši tāpēc, ka stāstos ir ļoti daudz seksa, apreibinošu vielu, bezrūpības un absurda, ir grūti izšķirt, kur sākas iedomas un kur - realitāte, taču iespējams tas nav svarīgi. Būtiskākais, ka ikkatrs stāsts ir kā nebeidzama kulminācija. Kā ekstazī efekts - kaifs lietošanas brīdī, taču tukšums pēc tā. 

"Semikols ir ļoti erotiska padarīšana."

Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 

Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 

Ielu muzikanta dienasgrāmata, H. Vagrants

Latvijā, šķiet, ielu muzikantus sastapt var vien retu reizi, taču man vienmēr ir šķitis, ka zem nosaukuma "ielu muzikants" slēpjas kas daudz vairāk par tuneļos un ielās izskanējušu mīlestību pret mūziku. Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" likās kā visīstākā atslēga uz ielu muzikanta mūzikas un piedzīvojumu noslēpumu lādi. 

Jāatzīst, ka visvairāk par visu man interesēja uzzināt, vai apkārt notiekošajā dzīvē, kas slīd gar ielu muzikanta aizrautību ielās, ir iespaidu pārbagātība. Ir, pavisam noteikti.

Dienasgrāmatas autors savus piedzīvojumus apkopojis īpaši nekoncentrējoties uz kādu konkrētu datumu un laiku piefiksēšanu, tā vietā savus iespaidus un pārdzīvojumus sadalot vairākās nodaļās, katra no tām vēsta par konkrētu galamērķi un tikpat konkrētiem notikumiem attiecīgajā vietā. Uzreiz gan jāsaka, ka grāmatas nosaukums ir ārkārtīgi šaurs priekš visa tā krāšņuma, kas dienasgrāmatā aprakstīts. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Nosaukums, kas sniedz ieskatu tikai niecīgā daļā no tā visa, par ko vēsta šī grāmata. Gan piedzīvojumi stopējot, gan aizraujoši stāsti no visu laiku vērienīgākā mēģinājuma atdzīvināt Vudstokas šarmu - festivāls Varavīksne. Protams, ka ir arī interesanti un ne tik interesanti notikumi no ielu muzikanta ikdienas. Atrodams arī pa kādai druskai informatīva rakstura teksts, ļaujot iepazīt arī ielu muzikantu nerakstītos likumus un citas interesantas, bet iespējams, citiem nezināmas detaļas. Grāmata nudien ir krāšņa kā no dažādiem audumu gabaliem austs lupatu deķis. Man gan mazliet žēl, ka stopēšanas piedzīvojumi aprakstīti plašāk par pašu ielu muzicēšanu, lai gan jāatzīst, ka stopēšana arī ir bagāta ar piedzīvojumiem. 

Tikpat raibs kā lupatu deķis ir arī autora valodas lietojums, kas man vietām traucēja visu šo piedzīvojumu dienasgrāmatu uztvert nopietni (taču varbūt mana nopietnība bija tas īstais traucēklis?!). Vietumis autors bija ļoti dabisks, dzirkstošs un absolūti bezrūpīgs valodas lietojumā, taču brīžiem autora valoda kļuva akadēmiska, pat didaktiska. Man mazliet traucēja šī nevienprātība, lai gan jāatzīst, ka autors lieliski spēja mainīt valodas lietojumu, tā īsti nemaz neradot aizas starp dažādiem valodas stiliem. 

Bezrūpīgiem jauniešiem un piedzīvojumu kāriem studentiem šī grāmata pilnīgi noteikti šķitīs aizraujoša un, iespējams, pat uz piedzīvojumiem mudinoša. Un kas zina, varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, kāds savā somā ieliks pārīti tīru zeķu, savu iekrāto kabatas naudu un dosies atlikušo vasaras daļu aizvadīt neprognozējamos piedzīvojumos. Kas zina. Vai vismaz ļaus jauki pasapņot atvērtām acīm par to, cik aizraujoši tas varētu būt, ja drosmes būtu mazliet vairāk .. 

Jūras sāļums, R.Šepetis

Cilvēku alkas pēc mīlestības, piederības un siltuma ir tik spēcīgas, ka tās spēj atrast ceļu pie cilvēka pat visgrūtākajos laikos. Un šķiet, ka lielās grūtībās, pat cīņā par dzīvību, šīs piederības alkas aug tikai arvien lielākas .. To pierāda Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums". 

Romāns ir samērā brīva interpretācija par vēsturisku notikumu - bēgļu evakuācijas kuģa “Vilhelms Gustlofs” bojāeju 1945. gada 30. janvārī, vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 

Otrais pasaules karš tuvojas tā beigām, tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi cenšas rast ceļu uz brīvību. Bēgļu vidū ir arī Emīlija, Joana un Florians. Liktenis savedis kopā šos trīs cilvēkus, katru ar saviem noslēpumiem un sāpēm, un par viņu vienīgo cerību kļūst bēgļu evakuācijas kuģis "Vilhelms Gustlofs". Taču iedomātā drošība nav ilga, trijotni gaida pārbaudījumi, kuri prasīs gan uzticēšanos, gan drosmi. 

Rūta Šepetis, šķiet, ir īsta stāstniece. Viņas romāns vēsta par šausminošiem vēsturiskiem notikumiem, taču meistarīgi veidojot tekstu, viņa ir ļāvusi šiem iepriekš nezināmajiem notikumiem līdz lasītājam nonākt absolūti siltā, raitā vēstījumā. Ir sajūta, ka autore jebkuram vēstures un vēsturiskās literatūras noliedzējam spēs sniegt būtiskus vēsturiskus faktus, lasītājam pašam to nemaz nenojaušot un tieši tas, manuprāt, ir pats foršākais. Romānu lasīt ir viegli, aizraujoši, pat neskatoties uz sāpīgajiem jautājumiem, kas tajā aplūkoti. 

Lielu lomu romāna uzbūvē spēlē romāna galvenie varoņi, kuri ir patīkami, turklāt ārkārtīgi cilvēcīgi, viņu noslēpumi ir tie, kas spēj ievainot visvairāk. Romāna vēstījums līdz lasītājam nonāk caur galveno varoņu stāstījumu, individuālo skatījumu uz tā brīža notikumiem. Šāds stāstījums tekstam piešķir papildus emocionalitāti un spriedzi.

"Tieši tad, kad tu nodomā, ka šis karš ir atņēmis visu, ko esi mīlējis, tu sastopi kādu un atskārsti, ka brīnumianā kārtā tev vēl ir atlicis, ko dot."

Pirmo reizi grāmatas lasīšanas laikā mani pārņēma bailes un apziņa, ka autors ir romāna virzītājspēks, kļuva īsta. Šis romāns ļauj saskatīt autores varu pār tekstu. 

Apbrīnojami, kā ar pāris vienkāršiem vārdiem un dramatisku situāciju autore ir spējusi radīt tik dzīvu, šausminošu un piesātinātu darbu, kura radītās emocijas liek tirpt ādai un noskumt uz pāris dienām.  

"Līķi bija izkaisīti kā konfeti."

Rūta Šepetis prot ar vienkāršu tekstu lasītājā aizskart vistālāko sirds nostūri un tas laikam literatūrā arī ir visbūtiskāk. Spēt pieskarties. 

Vērtējums: 4/5.

Vongezers, J. Vagnere

Iedomājies, ka visu valsti ir pārņēmusi nāvējoša epidēmija. Rodas sajūta, ka nepieciešams bēgt, doties labi tālu, lai pasargātu sevi un savu ģimeni. Jūtot epidēmijas straujo izplatīšanos, tiek slēgtas pilsētas, ieviests stingrs aizliegums doties uz slimības skartajām vietām. Cilvēku lielākā vēlēšanās ir bēgt. Arī Aņka vēlas bēgt. Bēgt no Maskavā uzliesmojušās epidēmijas, kura pamazām pārvēršas par pandēmiju. 

Tiek izlemts par labu vietai, kura atrodas pietiekami tālu no epidēmijas skartās Maskavas, - Vongezers. Pārtikas krājumi, medikamenti un pat ieroči tiek salikti mašīnā un ceļš var sākties. 

Liktenis nav lēmis Aņkai doties ceļā ar savu ģimeni vien, viņiem pievienojas vairāki šķietami zināmi un tomēr bezgala sveši cilvēki. Ceļā dodas vienpadsmit cilvēki, kuros visos mīt alkas izglābties pašiem un glābt savus mīļos. Kāda ir šī bēgšana no epidēmijas, to ļauj uzzināt Jana Vagnere savā romānā "Vongezers". 

Kā jau tas labi zināms, grūtības ļauj iepazīt cilvēku īsto dabu. Un kur gan lielākas grūtības par valsts mēroga epidēmiju, kura nesaudzē nevienu, kurš bijis ar to saskarē? Nezinu vai tāds ir bijis autores mērķis, taču visvairāk savu īsto dabu parāda romāna galvenā varone Aņka, kura ceļam kļūstot arvien grūtākam, arī lasītāja virzienā raida arvien vairāk sava rakstura "nesmukumus" - lasītājs tiek apgrūtināts ar viņas kaprīzēm, pārlieku sakāpināto emocionalitāti un savdabīgu apkārtējo teroru. 

Romāna sižets ir nudien aizraujošs, taču tā pasniegšanas veids manu interesi nemitīgi iznīcināja. Mēģinājums vārdos aprakstīt cilvēku izjūtas un pārdzīvojumus jūtot nāves tuvošanos ir ļoti apsveicams, taču, manuprāt, autore pārcentās. Romānu lasīt ir īpaši aizraujoši, ja tas ir pārbagāts ar spriedzi, kuras šajā romānā netrūkst, taču vietām būtiski traucē autores vēlme pateikt vairāk nekā nepieciešams, atkārtot un uzsvērt kādas autoresprāt ļoti būtiskas lietas, laupot lasītājam iespēju pašam veikt kādus secinājumus par izlasīto. Brīžiem šķita, ka autore savu lasītāju vienkārši uzskata par neizglītotu un neattapīgu, tas man ļoti traucēja, bet ko nu tur daudz. Sižets visus manus pārdzīvojumus par teksta kvalitāti izlīdzināja. 

Tekstā manāma autores interese par dažādiem teksta veidošanas elementiem, nezinu, vai tas bija apzināti, taču bija interesanti vērot autores mēģinājumus galvenās varones iekšējās pārdomas atspoguļot ar apziņas plūsmas palīdzību. Vietām bija vērojamas mazliet vienkāršākas spēles ar tekstu, piemēram, supergari (nu tiešām ļoti gari) teikumi, kurus izlasot līdz beigām, aizmirsās teikuma sākumā notiekošais. 

Grāmata kopumā bija aizraujoša. Šis bija mans pirmais krievu autores romāns, kas ļāva nevien iepazīt mūsdienu krievu romānu, bet radīja arī plašāku interesi par krievu literatūru kopumā. Iespējams, ka tas, ko novēroju kā sev nepatīkamu, ir tas, kāda krievu literatūra ir savā būtībā, bet šīs tāds bezgala pāragrs secinājums. Lasīšu un vērošu, kas krievu literatūrai "vēderā". 

Vērtējums: 3/5. 

Billes skaistā jaunība, V. Belševica

Plaukstošu ziedu piesātināts un koši zaļi iekrāsots, maijs ir Vizmas Belševicas jubilejas mēnesis. Jau vairākus gadus šī talantīgā rakstniece nav starp dzīvajiem, taču viņas darbi joprojām ir dzīvi un lasītāju iemīļoti. 

Šis ir rakstnieces 85. jubilejas gads, kuru apgāds Mansards nolēma atzīmēt ar V. Belševicas triloģijas "Bille" atkārtotu izdošanu. Triloģija sastāv no grāmatām "Bille", "Bille un karš" un "Billes skaistā jaunība". 

"Billes skaistā jaunība" ir triloģijas noslēdzošā grāmata, kurā ir iespējams dzīvot līdzi Sibillas Gūtmanes jaunības dienu pārdzīvojumiem, priekiem un piedzīvotajam pēckara Rīgā. 

Bille ir nenoteikta kā pati jaunība, kad gribas te dzirkstīt, te liet gaužas asaras. V. Belševica jūt jaunības duālismu un parāda to visā tās krāšņumā - te pirmajā skūpstā, kas gluži vai neskaitās, te sirdssāpēs un vēlmē iederēties gan pasaulē, gan sevī pašā.  

Jāsaka gan, ka vietumis uz Billi rodas tādas kā dusmas, niknums par viņas neapdomību, augstprātību un varbūt pat - vīzdegunību. Brīžiem viņa šķiet tuva kā labākā draudzene, kā kaut kas silts un sirdij pazīstams un citkārt uznāk dusmas, kuras liek gribēt uzgriezt muguru un aizmirst. Tik cilvēcīga un dažkārt vāja ir Bille. Iespējams, ka tas ir laiks, kurš liek viņai tādai būt vai mūžīgā izsalkumā gurkstošais vēders, taču tieši tāda ir tā skaistā jaunība, kad cilvēks aug un ar acs kaktiņu lūkojas nākotnes virzienā ar siltu cerību, īpaši laikā, kad cerība jāmeklē ikvienā sīkā lietā un notikumā. 

Kaut kas Vizmas Belševicas tekstos ir bezgala mīļš un pazīstams. Burtiski sajūtams uz pašas ādas. Rakstniece vērpj tekstu ar naivu un bērnišķīgu prieku, pārlieku to nepušķojot, taču darot bagātu ar mūsdienās jau sen aizmirstiem vārdiem un izteikumiem.  "Billes skaistā jaunība" pavisam noteikti ir darbs, kurš nekoncentrējas uz pēckara grūtībām,  uzsvaru liekot uz Billes pieaugšanu un ikkatra viena cilvēka ilgām pēc siltuma un piederības. Un ir tik mierinoši apzināties, ka V. Belševicas talantīgi veidotajā tekstā ir iespējams atrast ko pazīstamu no pašas agrās jaunības sajūtām. Tas tik pierāda vienu - jaunība ir skaista jebkurā laikā un vietā!