sākums.

It kā šķietami mierpilna ceturdiena, taču nemiers lien ārā no putekļainiem kaktiem un liek spert soli uz priekšu. šis būs mans solis uz priekšu. Kāpēc manam sākumam ir šāds nosaukums - naktsskapītis? Jo tas ir sākums stāstam. 

Man vienmēr ir bijusi liela mīlestība uz lasīšanu, rakstītiem vārdiem un grāmatām. joprojām ar brīnišķīgi siltām sajūtām atceros vasaras, kuras pavadīju pie omītes, viņas grāmatu plaukti bija pilni ar "Pasaules bērni" grāmatu sērijas darbiem, kas man likās kā visas pasaules esence. Vasaras aizritēja lasot burvīgus stāstus un atstāstot tos omītei, ravējot visdažādāko garšaugu dobes vai nolasot jāņogu krūmu bagātības. Ne nu manai omītei interesēja, bet aizrautība viņas acīs mani silda joprojām, par to, ka ļāva stāstīt un klausījās. un kopš tā brīža man vienmēr bija sapnis par lielu grāmatplauktu un naktsskapīti, uz kura vienmēr būs grāmatu kalni un neaizsniegtu sapņu tāles. Es vienmēr esmu gribējusi daudz lasīt un vēl vairāk izlasīt. un nu man ir vismaz pusotra daļa sapņa piepildījuma. 

Īsts grāmatu gardēdis zinās pateikt, ka grāmatu nekad nevar būt par daudz un grāmatu plaukts vienmēr būs par šauru, lai cik ļoti to atbrīvotu no it kā šķietami liekā. Taču naktsskapītis ir tieši tik mazs, ka tur vietas nekad nav pietiekami. Man šķiet, ka manai dzīvei izbeigsies jēga tajā brīdī, kad uz mana naktsskapīša nestāvēs nekas lasāms. Tā noteikti būs mana mūža visskumjākā diena. Bet ko nu par to. Ir jālasa, kamēr ir laiks dzīvei un kamēr ir kāds, kas raksta. Naktsskapītis piedos, ja kalni būs pārāk augsti.