Sirds mirst pēdējā, M. Atvuda

Ir grāmatas, kuru "firmas zīme" ir tās nosaukums un tad ir tādas grāmatas, par kuru kvalitāti vēsta tās autora vārds. Mārgareta Atvuda ir vairāku nozīmīgu literatūras balvu īpašniece, sarakstījusi vairāk nekā četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Aizrautīgiem lasītājiem Latvijā ir pazīstama ar Zvaigznes ABC izdoto grāmatu "Kalpones stāsts". Un nu pie lasītājiem ir nonākusi viņas jaunākais romāns - "Sirds mirst pēdējā", brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā. 

Šarmeina un Stens ir precēts pāris, kurš cenšas izdzīvot vidē, kur valda sabrukums, kā ekonomisks, tā sociāls. Viņi abi mitinās savā automašīnā, pārtiek no Šarmeinas dzeramnaudas, kas nopelnīta strādājot bārā un dienas aizvada nemitīgās bailēs un izmisumā. Tāpēc uzzinot par "Pozitrona projektu" - sociālu eksperimentu, kas piedāvā dzīvesvietu Saderības pilsētā un patstāvīgu darbu - viņi nedomājot tajā piesakās. Vienīgais noteikums, lai varētu dzīvot šādā paradīzē, ir katru otro mēnesi pavadīt cietuma kamerā.

Sākumā dzīve šķiet lieliska, taču nekas mākslīgi radīts nevar būt lielisks ilgstoši. Tā tas ir arī ar Stena un Šarmeinas šķietami bezrūpīgo dzīvi "Pozitrona projektā". Daudz aizraujošu notikumu, interesantu notikumu pavērsienu un mazliet vieglas ironijas par mūsdienu sabiedrību. Mārgareta Atvuda ir lieliska rakstniece, apveltīta ar aizrautību un nerimtīgu fantāziju, kas lieliski novērojama viņas romānā "Sirds mirst pēdējā". Grāmata tiešām ir brīnišķīga, šķiet rakstniece jau no pirmās lapas puses satvēra manu interesi dzelžainā tvērienā un neatlaida to līdz pat pēdējai lapas pusei. Grāmatas sižets ir bezgala intensīvs un piesātināts, turklāt, kas ne mazāk svarīgi, lasīšanas laikā prātā nerimstoša ir doma par grāmatas šķietami izfantazētā sižeta iespējamību arī mūsdienu pasaulē. 

"Nebaidies / Don`t be scared", Āris Birze

Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku vēlme doties svešumā, lai meklētu sevi. Tikpat interesanta ir likusies Indijas kā galapunkta izvēle šādiem meklējumiem. Man vislabāk šādās reizēs prāts un sirds attīrās esot dabas tuvumā, mežā vai pie jūras, dodoties garās un enerģiskās pastaigās, kuru laikā iespējams nevien sevi izjaukt, bet arī salikt atpakaļ, nu jau jaunā kārtībā. Taču kā saprotu, ir cilvēki, kuriem ar Latvijas dabas spēku vien ir par maz, tāpēc nepieciešamas svešas valstis un tikpat svešas kultūras, lai atjaunotos un atrastu ceļu pie sevis.  

Sevis meklējumos devās arī grāmatas "Nebaidies / Don`t be scared" autors Āris Birze.  Viņš ir jauns vīrietis, kuru nodarbina dažādi jautājumi par pasauli, tās kārtību un sevi pašu. Atbildes uz sevī rastajām neskaidrībām viņš cenšas atrast Rišikešā, Indijā, meditējot, esot klusās pārdomās ar sevi un šīs pārdomas piefiksējot, lai vēlāk tās apkopotu grāmatā  "Nebaidies / Don`t be scared". 

"Nebaidies / Don`t be scared" ir izlasāma paralēli divās valodās, angļu un latviešu, jo tās autors savas piezīmes reizumis veicis kā vienā, tā otrā valodā (visas piezīmes iekļautas pilnā apjomā kā latviski, tā angliski). Grāmata veidota kā dienasgrāmata, taču vietumis dienasgrāmatas rimto ritmu pārtrauc pašpalīdzības grāmatām raksturīgi teksti. Jāsaka, ka grāmata noteikti nav nekas literāri izcils, bet pavisam noteikti tāds arī nav šīs grāmatas mērķis. Autors vienkārši vēlas ar savu piemēru iedrošināt citus jaunus cilvēkus nepieņemt pasauli tāda kāda tā ir, bet veidot to pašiem. Mazliet žēl, ka grāmatā ir absolūti maz informācijas par pašu Indiju, kas mani būtu interesējusi stipri vairāk par autora sniegtajiem pašizaugsmes manifestiem, taču arī tos lasīt bija interesanti. Dažas no grāmatā iekļautajām domām vedināja arī mani pašu uz pārdomām, kas, pieļauju, ir vistiešākais grāmatas mērķis. Nevis tikai izlasīt par kāda jauna cilvēka centieniem izmainīt sevi, lai pārveidotu pasauli par labāku vietu, bet rosināt arī pašiem rīkoties! Lai izdodas!

Slepkavnieks Anderss un viņa draugi, J. Jūnasons

Dažkārt ļoti simpatizē nopietnu un literāri glītu literatūru atšķaidīt ar kaut ko mazāk nopietnu, pat absurdu. Jūnass Jūnasons šādam mērķim ir absolūti pateicīgs autors. Ar viņa asprātībām un mīlestību uz absurdumu iepazinos jau labu laiku atpakaļ, kad latviski iznāca viņa grāmatas "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" un "Analfabēte, kas prata rēķināt", tāpēc biju patīkami iepriecināta, kad tiku pie viņa trešās asprātības "Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)". 

Absolūti nav nepieciešams paskaidrot, par ko ir pati grāmata, jo Jūnasa Jūnasona grāmatu nosaukumi runā paši par sevi un šī grāmata nav izņēmums. Taču šoreiz šķiet, ka grāmatas sižets ir mazliet samocīts, vietām pat sasteigts, taču joprojām asprātībām un absurdām situācijām pārsātināts. 

Viena no šādām lietām, kas pārpilda grāmatas saturu ir kristietība, jo Slepkavnieks Anderss atklājis, ka slepkavošana nedod dzīvei tādu piepildījumu kā to spēj kristietība, taču uzreiz jāsaka, ka Slepkavnieka Andersa izpratne par kristietību ir stipri ačgārna. Grāmata ir caurausta ar pamatīgu ironiju, raidītu tieši kristietības virzienā, lai gan šī ironija un daudzās asprātības ir siltas un draudzīgas. Arī domāt rosinošas. 

Lasot vietām smējos, vietām raucu degunu nesapratnē, taču grāmata bija pietiekami sirsnīga, lai es gūtu vairāk prieka nekā dusmu. Lai gan jāsaka, ka šī pavisam noteikti nav Jūnasa Jūnasona labākā grāmata, iepriekšējās ir bijušas daudz interesantākas un arī asprātīgākas. 

"Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)" ir jauka lasāmviela, lai pakavētu laiku kāda garāka pārbrauciena laikā, īpaši brīnišķīga vieglai izklaidei baudot pirmos pavasara saules starus parkā, taču nekas izcils. 

Vērtējums: 3/5. 

Problēma? Nieki!

Starp grāmatu blogeriem jau kādu laiku klīst interesanta stafete, kuras mērķis ir noskaidrot lasītāju potenciālo problēmu risinājumus. Jāsaka gan, ka daļu no šīm 11 problēmām, nemaz īsti neuzskatu par problēmām, taču šķita gaužām interesanti palūkot, kas tad man ir sakāms visa šī sakarā ..

1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Mans lasāmo grāmatu saraksts tiešām ir garš, taču es ticu, ka izlasīt visu, ko es vēlos, vienas dzīves laikā ir neiespējami, tāpēc diži par savu lasāmo grāmatu sarakstu neraizējos. Visbiežāk izvēlos to, kas izraisījis interesi, piemēram, bibliotēkas jaunumu plauktā vai nolūkots grāmatnīcas plauktos.


2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?
Man laiku pa laikam gadās tikt pie grāmatas, kura pieviļ visas manas gaidas, taču visbiežāk lasīšanu turpinu, līdz tieku ar to galā. Taču ir arī tādas grāmatas, kuras ir tik negaršīgas, valodiski nebaudāmas, ka pārstāju to lasīšanu jau tad, ja neesmu tikusi ne pusē. Nav vērts mocīties, ja var izzināt arvien jaunu un jaunu lasāmvielu. 

3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?

Goodreads izaicinājums man ir aktuāls tikai tik daudz, lai piefiksētu, cik daudz grāmatu spēju izlasīt gada laikā. Man patīk salīdzināt izlasīto grāmatu skaitu un dažkārt pat pēc grāmatu daudzuma nosakāms, cik labs vai slikts man ir bijis konkrētais gads dzīvē vispār. Formula vienkārša - jo labāk jūtos, jo vairāk lasu. Ja mokos ar sirdssāpēm vai nebūšanām dzīvē, lasīšana nav produktīva.
Īpaši uz izaicinājuma sasniegšanu neiespringstu, visbiežāk tāpat izlasu vairāk, nekā esmu atzīmējusi Goodreads izaicinājumā.


4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Grāmatu sērijas lasu reti, jo vienmēr pēc brīnišķīgas pirmās grāmatas seko nākamā, kas ir mazāk laba, kas samazina manu interesi par visu sēriju kopumā. Turklāt, vēl līdz šim neviena grāmatu sērija man nav piederējusi, tāpēc nesaskaņas to vāku starpā mani absolūti nesatrauc.
Taču man patīk skaisti grāmatu vāki, tos skaistākos eksemplārus es turu sev tuvāk, lai var aplūkot un papriecāties ik pa laikam, savukārt grāmatas ar netīkamiem vākiem es ielieku grāmatplauktā tā, lai neglītums nav samanāms. Tas grāmatplauktu raibums ir TIK skaists!

5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru sakritīs tavas domas par to?

Oj, tā ir diezgan bieži, tāpēc es par to diži nesatraucos. Un ņemot vērā, ka man apkārt ir ārprātā maz lasošu cilvēku, savu nepatiku par kādu grāmatu visbiežāk vienkārši paturu pie sevis. Galvenais ir ik pa laikam atcerēties, ka lasītāju gaumes ir bezgala dažādas. 

6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?

Tad tai ir jābūt absolūti pārpasaulīgai grāmatai! Es ļoti bieži lasu ārpus mājas, parkā, sabiedriskajā transportā, taču šādās vietās agri vai vēlu rodas kas tāds, kas novērš uzmanību, līdz ar to iejušanās grāmatas lapaspusēs ir tikai aptuvena. Raudāšanai ir nepieciešams pilnīgs aizkustinājums, kuru sasniegt ir pagrūti, ja apkārt notiek dzīve.

7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo grāmatu? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?

Noteikti nepārlasīšu. Taču pavisam noteikti palasīšu kādu anotāciju vai pacentīšos atrast savās pierakstu kladēs pašas pārdomas par grāmatu, tās parasti lieliski atgriež grāmatas lasīšanas sajūtās. Ja tiek lasīts daudz un dikti, tad ir pavisam loģiski, ka kaut kas izkrīt no prāta, pašas pieraksti ir otra atmiņa :)

8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?

Es tiešām ļoti reti aizdodu savas grāmatas un pat ja aizdodu, tad ļoti uzticamai personai. Tas nav tādēļ, ka man būtu žēl vai baidītos, ka potenciālais lasītājs uz manas grāmatas atstātu svētdienas pankūku nospiedumus, bet gan tāpēc, ka baidos grāmatu pazaudēt pavisam. Ja aizdodu, tad cītīgi sekoju līdzi, lai grāmata pie manis atgrieztos. 

9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt? 

Lielākoties tā nav negribēšana lasīt, bet gan nepatika pret lasīto. Dažkārt es dikti saskumstu, ja tiešām gadās vairākas grāmatas pēc kārtas, kuras man liek piedzīvot vilšanos, taču tādos brīžos es ķeros klāt kaut kam jau zināmi kvalitatīvam, piemēram, sava mīļākā rakstnieka jaunākajai grāmatai. Jau zināms rakstības stils un valodas maniere iepriecina! 

10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?

Tādos brīžos es lepni paceltu galvu dodos bibliotēkas virzienā un klusi sirdī ceru, ka kāds man dzimšanas dienā uzdāvinās dāvanu karti grāmatnīcas apmeklējumam. Un ja neviens nedāvinās gājienu uz grāmatnīcu, tad es turpināšu pacietīgi gaidīt grāmatu bibliotēkas lasītāju rindās :) 

11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?

Oj, tie var būt pat gadi, jo dažkārt mani grāmatu pirkumi ir tikai tādas iegribas, lielākoties radušās grandiozu atlaižu iespaidā. Taču es par to nesatraucos, jo, ja kaut kas man pieder, es to varu izlasīt jebkurā laikā.

Vai arī tev  kāds no šiem jautājumiem ir aktuāls? 

Istaba, Laima Kota

Astoņdesmitie, komunālais dzīvoklis, pārmaiņu laiks jeb perestroika. Viss tas, kas mani mūžam interesējis, taču līdz šim bijis neaizsniedzams, līdz brīdim, kad vēsturisko grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ietvaros iznāca Laimas Kotas grāmata "Istaba". 

Esmu tik bezgala priecīga par to, ka šī vēsturisko grāmatu sērija pastāv, tā sniedz neatsveramu iespaidu uz manām līdzšinējām vēstures zināšanām, ieviešot tajās kā kārtību, tā aizkrāsojot tur esošos robus. Labākais veids, kādā iepazīt Latvijas raibo vēsturi. 

Taču nu gan par pašu "Istabu".  Laima Kota grāmatas pēcvārdā saka, ka nav vēlējusies romānā notiekošo turēt stingros laika grožos, cenšoties pieskarties laikam nenoteiktā kārtībā, būtiskāko uzsvaru liekot uz spilgtām konkrētajam laika posmam raksturīgām detaļām. Iespējams, ka šī autores vēlme nepierakstīt vēsturiskus faktus, bet gan konkrētā laika sajūtas, ir iemesls, kāpēc šī grāmata tik viegli, gaisīgi un aizrautīgi izlasījās divos elpas vilcienos. Jau no pirmajām grāmatas rindām bija jūtama vēstures un rakstnieces bagātās valodas un fantāzijas sastapšanās. Gaisā burtiski jūtama krāsu smarža, iztālēm sadzirdama otu švirkstoņa un visam pa vidu dažādo komunālā dzīvokļa kaimiņu soļu švīksti garajā gaitenī .. Laima Kota romānu veido krāšņiem otas triepieniem, vietām sniedzot apbrīnojami sulīgas iztēles gleznas, neaizmirstot arī par vēsturisko faktu nepieciešamību. Brīžiem teksts ir pārsātināts ar iespaidiem un enciklopēdiskiem faktiem, taču tas nekādi nebojā teksta kvalitāti. Autore ir negausīga stāstniece, un, ak, cik šis viss ir krāšņi un brīnišķīgi!  

Vienmēr licies interesanti kā vairākas ģimenes un vairāku cilvēku likteņi spējuši dalīt kopīgu ikdienu vienā dzīvoklī, katrs lietojot tikai savu elektrības slēdzi, vārot ūdeni vien savā kanniņā un aizvadot mūžu nemitīgā kopmītnēm raksturīgā ritmā. Grāmatas autorei izdevies nevien raibs ikdienas apraksts, bet arī katra komunālā dzīvokļa iemītnieka sapņu, alku un dziļāko pārdomu mozaīkas veidošana.

"Viņa tomēr gribētu durvis, kuras aizverot viņai nebūtu jādala sava dzīve, nebūtu jāsamierinās, jāpiemērojas. Viņa gribētu dzīvot savā dzīvoklī. Lai nav jāpaskaidro nevienam, kāpēc viņa dara tieši tā, kā vēlas."

Vērtējums: 4,5/5.

"Dzimtenīte", A.Manfelde

Šobrīd lasu tik daudz, ka dažbrīd piemirstas piefiksēt domas un idejas, kur nu vēl radīt veselu ierakstu par tām. Liekas, dažbrīd no sirds apmaldos savā lasāmajā, kur nu vēl rakstāmajā .. Iespējams tikpat liela maldīšanās notikusi arī Andras Manfeldes "Dzimtenīte" galvenajai varonei. Taču, ne jau papīru un domu jūklī viņa maldās, bet dzīvē. Savā un mazliet arī citu.

Rokās turot, šķiet, grāmata būs viegla un ātra, taču, pieķeroties pirmajām rindkopām, top skaidrs, ka ilūzijas par vieglumu jāatmet. Grāmata - tik liela kā pati dzīve. Par laiku un apstākļiem, kādi pienāca un dažkārt joprojām pienāk vai ikvienā ģimenē - brauciens uz svešu zemi laimes vai vismaz biezāka maka meklējumos. Taču, kā rāda Manfeldes talantīgi savītais grāmatas vēstījums - ne jau svešums sniedz laimi. Cilvēka alkas pēc piederības palielinās pa mirklim vien, kas aizvadīts fabrikās, pieputējušu istabu kaktos un krēslas apvītos krogos. Pazaudēto sevi neatrast ne tur, kur lielāka alga, ne tur, kur vissiltākais klēpis .. Taču ceļš pie sevis ir smags un grūts, vēl grūtāks nekā maldīšanās ilūzijās par gaišo un skaisto nākotni.

Grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm. Dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. Bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. Iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.

Vērtējums: 4/5. 

Es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. Laiks mazina dusmas.

"Viena taisnība visiem", D. Leona

Nekad iepriekš nebiju dzirdējusi Donnas Leonas vārdu, tāpēc mirklī, kad izdevniecība Zvaigzne ABC izdeva atkārtoto izdevumu viņas grāmatai "Viena taisnība visiem", biju pārsteigta par šo jauno vārdu savā redzeslokā. Taču izrādās, ka amerikāņu rakstniece Donna Leona ir īsta kriminālromānu rakstīšanas eksperte. Šī kundze savu 74 gadu ilgā mūža laikā paguvusi izdot 25 (!) romānus, turklāt joprojām turpina rakstīt, viņas jaunākais romāns iznāks jau šogad! Satriecoša kundzīte, vai ne? 

"Viena taisnība visiem" ir grāmata, kuras centrālie tēli ir komisārs Gvido Bruneti un noslēpumiem apvītā un skaistā pilsēta Venēcija. Saprotams, ka kriminālromānam neiztikt arī bez nozieguma. "Viena taisnība visiem" vēsta par noziegumu, kurš noticis prestižā militārā akadēmijā - atrasts miris Venēcijā ietekmīga cilvēka dēls Ernesto Moro. Puiša vecāki ir šķīrušies, taču Bruneti atsakās pieļaut domu, ka puisis būtu veicis pašnāvību. Bruneti ķeras pie notikumu izmeklēšanas un jo tālāk viņš virzās notikumu izpētē, jo neapmierinātāki un noraidošāki kļūst militārās skolas studenti un mācībspēki. 

Venēcijas skaistums un kanāli padara romānu nesteidzīgu, mierīgu, autore detalizēti apraksta katru komisāra Bruneti soli, ļaujot pārcelties te uz militāro akadēmiju, te uz policijas pārvaldi. Lieki piebilst, ka policijas kuteris ir būtiskākais pārvietošanās līdzeklis. Dažbrīd romāna nesteidzīgums rada sajūtu, ka teksts nevirzās uz priekšu, notiek tāda mīņāšanās uz vietas, kas garlaiko un novērš uzmanību no paša nozieguma izmeklēšanas. Vietām autore sniedz paskaidrojumus par Itālijas un īpaši pašas Venēcijas politisko situāciju, dažādām ar to saistītām situācijām, tajā pat laikā neaizmirstot atzīmēt, ka uz Bruneti tas ne mazākajā mērā neattiecas, uzsverot Bruneti izredzētību, taču šādas epizodes ir pietiekami reti, lai mazāk piekasīgam lasītājam nešķistu ievērības cienīgas. Tāpat arī jāsaka, ka romāns ir diezgan politisks, tāpēc, tiem, kas ar politiku nedraudzējas, romāns varētu arī nepatikt. 

Iespējams, skandināvu kriminālromāni mani ir izlutinājuši, jo šo nesajutu kā neko īpašu, taču vienu gan šī grāmata ir izdarījusi - radījusi vēlmi kaut reizi uz savas ādas piedzīvot un izdzīvot Venēciju!

Vērtējums: 3/5. 

"Purvs", Arnaldur Indridason

Kad pirmoreiz ieraudzīju paziņojumu par grāmatas "Purvs" iznākšanu dienasgaismā, biju pilna neapslāpējamas intereses tieši divu iemeslu dēļ - iepriekš nebiju sastapusies ar islandiešu literatūru un "Purvs" ir kriminālromāns. Tieši tik vienkārši. 

Ak, ja vien jūsos mīt vēlme lasīt kriminālromānu un ir klusa interese par islandiešu rimto dzīvi, kurā ielaužas slepkavība, šī grāmata ir īstā! 

Romāna "Purvs" darbība norit Ziemeļpurvā, Reikjavīkas rajonā, kur kādā pagraba dzīvoklī atrasts padzīvojuša vīrieša līķis. Viņa rakstāmgalda atviktnē tiek atrasta kāda kapa pieminekļa fotouzņēmums, tāpat arī zīmīte ar savādu vēstījumu .. Izmeklētājs Erlends nojauš, ka šī slepkavība iespējams nav tipiska islandiešu slepkavība un izrādās, ka viņam ir taisnība. Atrastā fotogrāfija izmeklētāju Erlendu ved arvien dziļāk pagātnē, kura glabā biedējošus noslēpumus un ģimenes traģēdijas, liekot pašam Erlendam izsvērt arī savu dzīvi ..

Paralēli detalizētai un aizraujoši aprakstītai izmeklēšanas gaitai, pamazām atklājas arī noslepkavotās personas drūmie pagātnes noslēpumi, savstarpēji savijas vairāku cilvēku likteņi, ģimenes traģēdijas. Manuprāt, lielu lomu grāmatas noskaņā spēlē arī romāna notikumos visur klātesošais lietus, kurš te līst aumaļām, samērcējot visu savā ceļā, te viegli virmo gaisā, tikai ļaujot nojaust savu esamību. Ar to romāns iegūst drūmu, mazliet nospiedošu noskaņu, taču, ak, cik ļoti tas paspilgtina romānā notiekošo. 

Klasiski un ierasti, taču ne mazāk aizraujoši, autors risina notikumus arī paša izmeklētāja Erlenda dzīvē, kura, jāsaka, nav nekāds romantiskais kino. Romānā liels uzsvars likts uz Erlenda un viņa pieaugušās meitas savstarpējām attiecībām. Izmeklētājs un viņa meita narkomāne ir burvīga kombinācija, kas romānu tikai bagātina. 

"Purvs" lasās viegli, raiti, neļaujot no tā novērsties ne uz mirkli. Turklāt, romāns ir bagāts aizraujošām, pat izzinošām detaļām gan par Islandi pašu, gan par dažādām situācijām saistībā ar izmeklēšanu. Ir jūtams, ka autors pirms romāna rakstīšanas ir cītīgi nodevies dažādu jautājumu izpētei, par ko viņam milzīgs kompliments. Tāpat arī kompliments romāna tulkotājam Denam Dimiņam, iespējams tieši pateicoties viņa darbam šis romāns ir kļuvis par brīnišķīgu lasāmvielu, kuru var kāri izgaršot vien pāris vakaros.  

Vērtējums - 5/5. Nespēju neuzslavēt šo kriminālromānu par tā brīnišķīgo noskaņu, mūžīgajām lietavām un detaļām, kurās pamazām atklājās sāpīgas patiesības. Šo romānu ir vērts atcerēties! Un iespējams pat apsvērt domu par Islandes aplūkošanu savām acīm, jo uz to romāns iedvesmo ļoti! Pat ja nemitīgi līst. 

"Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas", L. Voltone

Ir grāmatas, kuras iepriecina, ir grāmatas, kuras atstāj vienaldzīgu un tad ir tādas grāmatas, kā šī. Visu grāmatu grāmata! Izklausās bezgala skaļi un vareni, turklāt labi, ka tā, jo šī grāmata tiešām ir varena.

Eiva Lavendera ir meitene ar spārniem. Māte, cenšoties to sargāt no pasaules cietsirdības, liedz meitai pasaules iepazīšanu. Visa dzīve kā mātei, tā meitai aizrit mājā, kurā atrodas pašiem sava pasaule. Taču slēpjoties no nepazīstamā, alkas to iepazīt kļūst arvien lielākas. Eiva no visas sirds vēlas būt tāda pati meitene kā viņas vienaudzes, bet vai tas ir iespējams, ja vēnās rit savādas un skaistu skumju tirdītas ģimenes asinis?! 

Maģiskā reālisma piekritējiem šis būs saldais ēdiens, taču ir būtiski piebilst, ka maģija grāmatas stāstā ir ievīta neuzkrītoši, turklāt izmantojot maģiskos momentus kā organisku teksta sastāvdaļu necenšoties uzturēt lasītāja uzmanību ar pārspīlējumiem. Uz pūķiem cerēt nav vērts, šī vairāk ir viegla rotaļāšanās ar vārdiem un tēliem, nekā fantāzijas robežu atspoguļošana. 

Šī pavisam noteikti ir grāmata, kura ar bagātas un burvīgas valodas palīdzību ieved savādas un brīnišķīgas ģimenes vēsturē un šodienā. Tieši šī ģimenes vēstures izstāstīšana, turklāt caur Eivas pieredzi, ir tieši tas, kas piešķir grāmatai vislielāko šarmu. Savādās un skaistās skumjas, kā izrādās, nav tikai pusaugu meitenes Eivas sirdī vien, katrs ģimenes loceklis sevī nes kādu smagumu .. Trausli un viegli vienā stāstā sastopas cerības, neizdzīvotas mīlestības, ilgas, sapņi un alkas būt iederīgam. Un, pat neskatoties uz to, ka grāmatas centrā ir daudz pamatīgu notikumu, tās stāsts no pirmā vāka līdz pat pēdējam turpina būt viegls un gaišs. Brīžiem šķita, ka grāmata plēš un plosa, taču tajā pat laikā liekot piedzīvot milzīga siltuma un prieka ieplūšanu sevī caur vārdiem. 

"Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas" ir skaista un trausla proza, meistarīgi uzrakstīta un, šķiet, ne mazāk meistarīgi iztulkota. Turklāt, vienmēr ir patīkami, ja grāmata ir pārdomāta nevien saturiski, bet arī vizuāli. Šeit kompliments izdevniecībai Prometejs, jo grāmata tiešām ir ārkārtīgi skaista un vēl jo skaistāka, kad atvērta :) 

"Tāpēc vien, ka mīlestība neizskatās tā, kā tu domā, vēl nenozīmē, ka tev tās nav." 

"Kārtības maģija", Marija Kondo

Man ar kārtības uzturēšanu šķiet problēmu īsti nekad nav bijis, taču esmu no tām, kas piešķir sentimentu dažādiem sīkiem niekiem, mīl kolekcionēt dažādus izgriezumus no žurnāliem un citus niekus, kuriem kļūstot par daudz, jāatzīst, kaut kāda nekārtība tomēr ieviešas. 

Pirmoreiz par šo grāmatu dzirdēju no draudzenes, kura bija izlasījusi tās anglisko versiju un teica, ka grāmata ir tiešām laba, ja ieviesusies neskaidrība savā iedzīvē un tās lielajos apjomos. 

Atkārtoti par grāmatu ieinteresējos, kad tā tika iztulkota uz latviešu valodu un izdota izdevniecībā Zvaigzne ABC. Toreiz nodomāju: “O, forši, kādreiz varbūt jāizlasa.” Un tā arī to atstāju, līdz brīdim, kad grasījos pārvākties, lai mainītu dzīvesvietu. Sēžot starp kartonu kastēm un lieliem maisu kalniem, sapratu, ka man apkārt ir pārāk daudz lietu, kurām neredzu pielietojumu un kuras vajadzētu vienkārši likvidēt. Toreiz ieviesu mazu revīziju un iestājos rindā uz šo grāmatu tuvējā bibliotēkā. 

Pagāja tieši un precīzi pus gads, līdz es beidzot biju “izstāvējusi” šo rindu uz grāmatu un beidzot varēju ķerties klāt pie lasīšanas (jāpiebilst, ka ir baisi stulbi, ka uz visu pilsētu ir tikai viens foršas grāmatas eksemplārs, dažkārt derētu vairāki)!

Jāsaka, ka šī grāmata ir viegli lasāma, turklāt, vietām to var pat nelasīt, tikai pārskatīt, jo autore sistemātiski atkārto vienu un to pašu informāciju, tikai dažādojot piemērus. Iespējams, ja grāmatā būtu iekļautas tikai būtiskākās idejas, tā būtu vien plāna brošūra. 

Galvenā autores ideja, veicot kārtošana, ir visas vienas grupas priekšmetus savākt vienkopus un tikai tad uzsākt attiecīgās priekšmetu grupas revīziju, tāpat arī vienmēr ir būtiski pajautāt sev, vai konkrētais priekšmets vairo prieku. Ja prieka nav, priekšmetu nepieciešams izmest. Tāpat arī nepieciešams katram priekšmetam atrast konkrētu vietu tās novietošanais un stingri arī turēties pie tās, regulāri nemainot priekšmeta atrašanās vietu.

Pieļauju, ka grāmata uz mani nav atstājusi nepieciešamo iespaidu, jo joprojām iebilstu M.Kondo ieteikumam no visa liekā un nevēlamā atbrīvoties, to vienkārši izmetot. Īpaši sāpīga man šī doma šķiet saistībā ar vēl neizlasītajām grāmatām. Jā, jāatzīst, ka daža laba grāmata neizlasīta manā plauktā stāv jau gadus piecus, iespējams to nepieciešams mainīt. 

Grāmata ir vienkārša, viegli uztverama un brīžiem sastopami arī tiešām labi padomi. Taču galvenais, ko grāmata manī rosināja, bija kārtības spars un apziņa, ka katrs papīra gals, ko esmu kādreiz saglabājusi, šobrīd man vairāk nav vajadzīgs. 

Tāpat arī šī grāmata palīdzēja radīt 2017. gada lasīšanas apņemšanos - mazāk apmeklēt bibliotēku un grāmatnīcu, vairāk lasīt to, kas pašas plauktā. Manuprāt, tas ir labs iesākums, lai apvienotu kā patīkamo, tā lietderīgo. Un Marija Kondo var neizteikt savus iebildumus, jo lasīšana man pavisam noteikti sagādās prieku! :) 

"Iemīlēšanās", Havjers Mariass

"Iemīlēšanās" - cik intriģējošs nosaukums, vai ne? Tieši to es nodomāju, kad man radās iespēja iepazīties ar šo izdevniecības Zvaigzne ABC izdoto grāmatu tuvāk. Uzsākot grāmatas lasīšanu, intriga joprojām saglabājās un man pat kādā brīdī radās doma, ka šī grāmata iespējams būs labākais, ko man nācies pēdējā laikā lasīt, taču .. manas izjūtas grāmatas sakarā ļoti strauji mainījās. 

Šo grāmatu var salīdzināt ar bezrūpīgu un aizraujošu braucienu automašīnā, kuru vada kāds interesants cilvēks, ceļš tiek aizvadīts aizrautīgās sarunās, skaistas ainavas baudīšanā, līdz kādā brīdī pilnīgi neparedzēti automašīnas vadītājs strauji pagriež mašīnas stūri un pilnībā izmaina gan iecerēto maršrutu, gan iepriekšējās sarunas interesanto ritumu. Lūk, to ar šo grāmatu ir izdarījis tās autors - strauji mainījis tās raksturu.

Grāmata iesākas ar brīnišķīgu stāstu par sievietes sastapšanos ar kādu laulātu pāri kafejnīcā. Nekas neparasts, taču šī sieviete ar pāri nav pazīstama, tikai regulāri tos novēro un idealizē to dzīvi, kamēr brokasto un malko savu ik rīta kafiju. Sieviete prāto, ka šo abu cilvēku attiecības ir burvīgas, mīlestības piesātinātas un apskaušanas vērtas, taču kādu dienu viņa ierastās kafejnīcas laikā šo pāri nesastop, tāpat arī nākamajā dienā .. Līdz viņa iepazīstas ar kafejnīcā novērotā vīrieša labāko draugu un uzzina to, kas sagrauj viņas pašas radītos ideālus par šo pāri .. 

Romāna lasīšanas laikā vairākkārt izplānoju iespējamos notikumu pavērsienus un iespējamos noslēpumus, taču autors rūpīgi noliedza ikkatru manis izplānoto detaļu, šķita grāmata savā burvībā ļaus iepazīt dažādās iesaistītās personības, to noslēpumus. Taču paralēli grāmatas notikumiem risinājās arī spēcīga filozofēšana un dzīves patiesību meklēšana, kas kādā brīdī sāka pārņemt galveno romāna sižeta līniju, burtiski to aprijot un nostādot kā otršķirīgu. Romāns ir ļoti daudzslāņains tekstuālā un emocionālā ziņā, taču dažbrīd visa kā šķiet par daudz, padarot romānu bezgala līdzīgu atklāsmju un atziņu kladei. Šī grāmata piespiež lasīt lēnām, nesteidzoties un pārdomājot katru rindkopu, vietām pat piefiksējot kādu teikumu ar smalku zīmuļa līniju, tomēr kas par daudz, tas par skādi un šis noteikti ir romāns, kurā visi šie dzīves patiesības meklējumi ņem virsroku un pilnībā pazaudē manu interesi. 

Šis noteikti ir kvalitatīvs un bagātīgs romāns, kurš var izraisīt tikai divu veidu emocijas - milzīgu patikšanu un tikpat lielu nepatiku. Visa šī teksta bagātība prasa daudz pacietības, taču ja nealkst aizraujoša sižeta, tad pacietība atmaksājas. Koelju cienītāji būs sajūsmā! :)  

Vērtējums: 3/5. 

"Bille un karš", V. Belševica

Pirmoreiz ar Vizmas Belševicas grāmatām par Billi sastapos bērnībā, kad apguvusi lasītprasmi kāri mielojos ar visām vecumam vairāk vai mazāk atbilstošajām grāmatām vecāku grāmatplauktā. Belševicas "Billi" mamma man iespieda rokās vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem, sakot, ka šī varētu būt vērtīga lasāmviela. Savu tā brīža sajūsmu pēc izlasīšanas atceros vēl šodien. Tāpēc lasīt Billi atkārtoti bija kā mēģinājums mazliet atgriezties bērnībā un izgaršot to skaistumu no jauna, nu jau caur pieaugušā izjūtām. 

Šogad rit Vizmas Belševicas 85. jubilejas gads, kad viņas triloģija "Bille" iznāk jau trešo reizi. Pirmoreiz "Bille" tika izdota 1996. gadā izdevniecībā Jumava, pēc tam 2004. gadā to atkārtoti izdeva apgāds Atēna un nu, 2016. gadā, šo triloģiju izdod apgāds Mansards. Grāmata "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, kura iepriekš ir zināma ar nosaukumu "Bille dzīvo tālāk". Iesākumā jāsaka, ka šī grāmata ir vizuāli brīnišķīga, domāju, Vizma Belševica lepotos ar šādu grāmatas izskatu, jo tas ir pārdomāts, saskaņots un, kas pavisam jauki - tajā ir iestrādāta grāmatas dizainam pieskaņota grāmatzīme! 

Lai gan "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, tā, manuprāt, ir uzskatāma par pilnīgi patstāvīgu mākslas darbu arī bez citām triloģijai piederošajām grāmatām. "Bille un karš" lēniem un vērīgiem soļiem ieved lasītāju vācu okupētās Latvijas ikdienā. Karš ir smaga tēma, turklāt ierasti tiek pasniegta drūmi, taču Belševica ir metusi visu smagumu pie malas, ļaujot kara atnākšanas grūtības apzināt caur bērna prātu, izjūtām un pārdzīvojumiem. Belševica prot par lielām sāpēm rakstīt ar pārpasaulīgu gaišumu un vieglumu. Joprojām Bille dodas pie Mīļotantes uz laukiem dzīvoties pa pļavām, joprojām apmeklē skolu, kur blēņas mijas ar pieaugušajam raksturīgu apdomību .. Billes bērnišķīgā un naivā daba ļauj neuztvert kara tuvošanos kā traģēdiju, taču pat neskatoties uz vieglumu un gaišumu, kas caurvij grāmatas valodu, neizbēgami nākas sastapties arī ar milzīgām sāpēm un smeldzi. Bez liela traģisma lasītājs tiek mudināts domāt par smagumu, kāds bijis jāpiedzīvo kā pieaugušajam, izprotot kara tuvošanās nopietnību, tā bērnam, kuram viss iesākumā liekas kā neizprotama pieaugušo radīta spēle. Grāmata ļauj iepazīt bērna izbrīnu par pilsētu, kas izmainās arvien vairāk, par cilvēkiem, kuri iet pa bruģēto ielu ar grūtsirdības nospiestiem pleciem un dzeltenu zvaigzni uz mēteļa piedurknes vai neparedzēti pazūd no redzesloka, par bieziem aizkariem, kas priekšā logam aiz kura slēpjas nāve .. 

Vērtējums: 5/5. Šo ir jāizlasa vismaz vienreiz dzīvē, bet ja rodas iespēja izlasīt mazliet vairāk par vienu reizi, obligāti jādara arī tas. Grāmata, kura savu aktualitāti un literāro vērtību nezaudēs nekad!

"Norakstītie", I.Raščevska

Noslēpumains grāmatas noformējums ne vienmēr nozīmē arī noslēpumainu saturu, īpaši tad, ja grāmatas nosaukums ir ļoti skaļš un liek izjust savdabīgu nolemtību. 

Par Ilgas Raščevskas grāmatu "Norakstītie" biju dzirdējusi jau iepriekš, tāpēc tad, kad radās iespēja to izlasīt (liels paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru), nedomājot ķēros tai klāt, lai iepriekš izjustās noslēpumainības vietā sastaptos ar milzīgu atklātību, sīkumainību detaļās un tiešumu.

Grāmatas autore I.Raščevska daudzus gadus aizvadījusi strādājot par sociālo darbinieci, ikdienā palīdzot un atbalstot dzīves nogurdinātus un apjukušus cilvēkus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pieredzei un iespaidiem krājoties, tapusi šī grāmata, kuras galvenie varoņi ir gluži šādi ļaudis - noguruši, apjukuši, sevī un cilvēkos apmaldījušies, ar milzīgu vēlmi pēc siltuma un palīdzīgas rokas.

Latvija ir bagāta ar nomaļiem ciematiem, tikpat vientuļiem pilsētu nostūriem, kuros noris sava, savrupa dzīve ar tikpat savrupiem noteikumiem.  Grāmatas galvenie notikumi norisinās vienā no šādiem nomaļiem nostūriem - Valdonē, kurā mitinās vairākas ģimenes, katra ar savu sociālo stāvokli, pieredzes bagāžu un saprašanu par pareizu dzīvošanu. Uzreiz gan jāsaka, ka lasāmviela absolūti nav viegla un vienkārša, lasīšanai nepieciešami vairāki piegājieni.

Autore grāmatu ir piesātinājusi ar salauztām dzīvēm, to ir pārpārēm. Tās pārklājas viena pār otru un savijas savā starpā, caur dažādajiem aprakstītajiem notikumiem, pieredzēm un pārdzīvojumiem ļaujot ielūkoties tik daudzos un dažādos cilvēka dzīves un pieaugšanas slāņos. Grāmatas autore ļoti emocionāli un atkailināti runā par lietām, kuras ikdienā it kā cenšamies nemanīt - vecāku pamesti bērni, alkohols, narkotikas, sabiedrības nosodījums utt.

Vietām grāmatas autore aizraujas ar pārpasaulīgiem un emocionāliem apcerējumiem par dzīves netaisnību, dažbrīd arī galveno varoņu dialogos sajūtama moralizēšana un dabiskuma trūkums. Tekstā jūtama autores pašas pieredze un zināšanas, dažbrīd liekot atskārst, ka iespējams šis nemaz nav romāns, bet atklāti izstāstīta cilvēku dzīve.  Iespējams tieši pieredzētais ir bijis par iemeslu pašas autores emocionālajām pārdomām, kas vietām parādās tekstā.

Grāmatas nosaukums "Norakstītie" ir vairāk kā atbilstošs, galvenie varoņi ir kā sevis pašu, tā sabiedrības "norakstīti". Iespējams tāpēc iesākumā bija grūti saprast, kāpēc par kaut ko tik skarbu un sāpīgu nepieciešams rakstīt, taču turpinot lasīšanu ir skaidrs, ka šādai grāmatai ir jābūt. Lai liktu plaši atvērt acis un palūkoties tālāk par paša kurpju purngaliem, saredzot savu problēmu niecīgumu blakus tām, kuras ir spiesti izdzīvot ļaudis, kuri paši pret savu gribu iemesti nosodījuma un nolemtības virpulī. Bez apkārtējo palīdzības saredzēt izeju no bezizejas ir sarežģīti, to no reizes uz reizi atgādina arī grāmatas galvenie varoņi.

Šī pavisam noteikti ir grāmata ar intensīvu garšu un tikpat intensīvu pēcgaršu. Tā neatlaiž vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas .. Iespējams šī nav literāri skaistākā un poētiskākā grāmata, arī par vieglu atpūtu to ir grūti nosaukt, taču tā pavisam noteikti ir ļoti cilvēciska un svarīga.

Vērtējums: 4/5. Iesaku izlasīt visiem, kuri nebaidās no līdzpārdzīvojuma un skarba tiešuma. Iespējams šī grāmata palīdzēs labāk saprast un izprast pašiem sevi un citus. Un iespējams mudinās kādam arī palīdzēt.

"Santa Biblia", Inga Žolude

Šo grāmatu man uzdāvināja vecāki, zinot manu lielo patikšanu pret skaistu, jēgpilnu un bagātu literatūru. Un, saprotams, pret Žoludes pašas talantu. Jāsaka gan, ka līdz lasīšanai šī grāmata gaidīja vairāk kā gadu, taču pirms pāris dienām es to izcēlu no plaukta un izlasīju. Paralēli burtiski kūstot aiz prieka par brīnišķīgi ilustrēto grāmatas vāku (vāka un grāmatā esošo ilustrāciju autore ir neviena cita kā Jana Briķe). 

Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Nīma, kura kopā ar Levu un Tūru dodas pārgājienā no vienas mistiskas stacijas uz otru, lai censtos izglābt pasauli, kurai draud strauja bojāeja. Katra stacija sevī glabā kādu noslēpumu, atsevišķu pasauli, tikumus un likumus, vienlaikus esot kā stafetes kociņš ceļojumam uz katru nākamo .. 

"Santa Biblia" ir Žoludes uzburta pasaule, kurā ir visas tās netaisnības un nesmukumi, kuriem ikdienā bradājam pāri, nepārdomājot notiekošā sekas. Nepamatotas nāves, gruzdoši sārti, miesas alkas un citas galējības. Autore savu tekstu mētā no viena grāvja otrā. Grāmata var šķist sirreālu detaļu pilna, bagāta poētikas un mazliet dvest kaut ko no fantastikas trillera, taču zem šiem dažādajiem sirreālās pasaules slāņiem slēpjas arī druskas no šodienas pasaules, nelielas drupatas no šodienas rūpēm. Šis romāns pavisam noteikti ir par personīgajiem sevis meklējumiem un par tikpat personiskām sāpēm, tikai aplūkots caur sirreālas un iespaidiem pārbagātas pasaules notikumiem. 

"Nav jēgas glābt pasauli, jāglābj ir viens cilvēks, ja to nevar, tad nevar arī pasauli izglābt, [..]."

Šis romāns noteikti patiks fantāzijas žanra cienītājiem, turklāt īpaši tādiem, kuri prot novērtēt latviešu valodas iespējas un krāšņumu. Turklāt romāns nevien ieved savādā un neizprotamā pasaulē, kuru nepieciešams glābt no iznīcības, bet vedina domāt arī par šo, kurā dzīvojam pašlaik. Tekstā viz nevien fantāzijā gremdēta pasaule, bet arī dziļas patiesības, kuras, liekas, urda pašu romāna autori. 

Romāns ir tieši šāds: "[..] nonākam vēl vienā vietā, kur kārtējo reizi laiktelpas plūdums sagriezies ačgārnā cilpā." Visa grāmata ir kā savāds ceļojums laikā un telpā. Un tieši tāpēc arī tā ir tik brīnišķīga!

Vērtējums: 4,5/5. Šis bija brīnišķīgi no vāka līdz vākam, brīnišķīgas ilustrācijas un meistarīgi virtuozs teksts. Bauda acīm un bauda dvēselei. Un tas nekas, ka noslēgumā mazliet visa kā bija par krāšņu.

"Esamība ar Regīnu", N.Ikstena

Pēc tam, kad izlasīju Regīnas Ezeras grāmatu "Aka", sapratu, ka patiesībā par pašu Ezeru zinu traki maz. Un tad radās gan milzīga vēlme, gan izdevība noskaidrot, kāds ir Ezeras talanta noslēpums. Jāsaka gan, ka tas joprojām ir palicis nenoskaidrots, taču simpātijas pret Ezeru ir tikai augušas. Nu tik atliek turpināt iepazīties ar viņas talanta augļiem - viņas darbiem.  

Ir ierasts, ka biogrāfijas un grāmatas ar biogrāfisku raksturu ir bagātas ar datiem, faktiem un diezgan jūtamu atsvešinātību, taču to nekādā mērā nevar attiecināt uz Noras Ikstenas rakstīto grāmatu par Regīnu Ezeru. Šo gan īsti nevar nosaukt par biogrāfiju tās klasiskajā izpratnē, "Esamība ar Regīnu" ir tieši šāda - esamība. Emocionāla un bezgala īsta. Viegli poētiskām Ikstenas pārdomām mijoties ar tikpat poētiskām un mazliet skumjām pašas Ezeras piezīmēm dienasgrāmatā, ir radīts dzīvs un brīnišķīgs ieskats Ezeras radošajā darbībā un iekšējos pārdzīvojumos. 

"Esamība ar Regīnu" ir grāmata, kas rakstīta kā dienasgrāmata. Vieglu haosu iesākumā ievieš dažādie gadskaitļi, kuri absolūti nav sakārtoti hronoloģiskā secībā, taču šis vieglais dienasgrāmatu ierakstu haoss ļauj dažādos lasīšanas mirkļos vienlaicīgi ieskatīties acīs kā Ezeras jaunības aizrautībai, tā vecumdienu vientulībai un nabadzībai. Varu pavisam droši teikt, ka pateicoties Ikstenas milzīgajam darbam un viņas radītā teksta valodas burvībai, ir izdevies radīt pavisam emocionālu un citādu skatījumu uz Regīnu Ezeru. Šī esamība ir visaptveroša, intīma un jūtīga, turklāt poētiski atspoguļo kā sadzīves raizes, tā rakstu darbu radīšanas maģiju. 

Burvīga grāmata par noslēpumainu un tiešām talantīgu personību, citas, tikpat talantīgas, sarakstīta. 

Mums vajag vairāk šādu poētisku un skaisti uzrakstītu biogrāfiju, kuras izvairītos no sasniegtā un konkrētā gada datumā izdarītā, tā vietā koncentrējoties uz katras personības iekšējiem pārdzīvojumiem, radošajiem procesiem un dzīvi pašu. 

Šī grāmata ļāva Regīnas Ezeras esamībai būt klātesošai. Viņas personība vien romāna cienīga! 

Vērtējums: 5/5.

Stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts"

Rudens ir iesācies, esmu ierauta darbos un idejās, taču man vēl ir saglabājies parāds no vasaras noslēguma - stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts". 

Pavisam godīgi varu pateikt, ka par šo krājumu pirmoreiz dzirdēju tikai tad, kad jau bija izdotas pirmās grāmatas no grāmatu sērijas "Mēs, Latvija. XX gadsimts". Kāpēc tik vēlu? Kas to lai zina, taču labāk vēlu, nekā nekad. 

Grāmata iesākas ar diviem priekšvārdiem. Viens no tiem pieder grāmatas idejas autorei Gundegai Repšei, kura dalās savās pārdomās par šāda stāstu krājuma nepieciešamību, savukārt otrs priekšvārds atspoguļo literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa pārdomas par to, kāpēc vēstures atdzīvināšana literatūrā ir tik būtiska. Un ziniet, ja priekšvārds ir tik brīnišķīgs, tad tāda pavisam noteikti ir arī grāmata. Par to es biju pārliecināta pirms stāstu lasīšanas un pārliecinājos pēc to izlasīšanas. 

Kā uzskata V. Nollendorfs, nav jābaidās vēsturi stāstīt kā stāstu, jo mēs paši esam tās daļa. Vēsture nav tikai sausi fakti, tie esam mēs. Katrs ar savu stāstu, savu pieredzi un emocijām. Daļa lielā vēstures stāsta. "Mēs. XX gadsimts" sastāv no divpadsmit talantīgu un brīnišķīgu latviešu rakstnieču stāstiem par sievietes lomu vēstures veidošanā. Katra no rakstniecēm ar savu stāstu piešķir mazliet personiska pieskāriena lielajam vēstures kamolam, ritinot pa pavedienam vien, turklāt darot to bezgala talantīgi.

Ilze Jansone "Pieci"

Stāsta vēsturisko garšu veido valodas rotaļas, ļaujot pašai valodai kļūt par vēsturiskā laikmeta raksturotāju. 

Inga Žolude "Sarunas no frontes"

Tās tiešām arī ir sarunas, dažādi to fragmenti, pa kripatai no ātri pārmītiem vārdiem kara dunā. Un, ak vai, tur ir tik daudz visa kā - nāves, dzīvības, sapņi un cerības, pagātnes un nākotnes. 

Jāsaka, ka tieši šie pirmie divi stāsti ļoti dzīvi un konkrēti runā par vēsturi kā notikumu, turpmākie stāsti stāstu krājumā vēsturi aplūko tikai kā fonu, izmantojot to tikai laika posma raksturošanai, ne atspoguļošanai. 

Andra Neiburga "Kur es esmu"

Šis stāsts ļauj izjust vēsturi tai raksturīgajās detaļās, tā laika ikdienai/dzīvei raksturīgajos sīkumos. Ļoti brīnišķīgi aprakstītas attiecīgajam laika posmam raksturīgas detaļas, brīnišķīgi uzburta vēsturiskā noskaņa. 

Kristīne Želve "Subretes dienas" 

Mazāk simpātisks stāsts par iepriekšējiem, taču arī šis stāsts vēsturi atspoguļo caur cilvēku ikdienu un pārdomām par tā brīža tagadni un nākotni. Vēstures elpa ietīta vēstulēs, kurās nereti tika izstāstīts it viss. 

Nora Ikstena "Paradīzes āboli"

Viņa prot rakstīt tik skaisti! Šoreiz par to, kāds vēsturiskam notikumam spēks un vara pār mazā cilvēka prātu, dzīvi un turpmāko mūžu. Un par to kā paša ieceltais dievs var tevi arī izpostīt. 

Gundega Repše "Bogene"

Jā, uz šī stāsta pamatiem būvēta arī nesen iznākusī grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Pieļauju, ka tieši tāpēc arī man šis stāsts likās simpātiskās par pašu grāmatu, jo īsa un koncentrēta versija. Repšei stāstā "Bogene" izdodas koncentrētā veidā sniegt ļoti bagātīgu un krāšņu vēstures klātesamības sajūtu. Šo stāstu ir vērts izlasīt, īpaši, ja pirms tam lasīta grāmata "Bogene". Saliek visus punktus uz "i".

Ieva Melngalve "Laimdotas atbrīvošana"

Vienkārši un glīti, ar lielu nolemtību un sāpi stāstā. Par nodevību un cilvēka centieniem izdzīvot, par vēlmi palikt latvietim, turklāt tīram.

Dace Rukšāne "Ērglis"

Par izaugšanu, paralēli notiekot kā vēsturei, tā pašai dzīvei. Par pārsteigumu man pašai, šis stāsts man ļoti patika, stāstam piemīt brīnišķīga valoda, ar kuras palīdzību radīta ļoti dzīva vēsturiskā laika glezna. Turklāt, kaut kā pavisam forši šķita, ka stāsta darbība norisinās manā pilsētā, Liepājā. 

Andra Manfelde "Saules pulksteņa protokols"

Pārlieku daudz bagātības ielikts teksta skaistumā un autentiskumā, zaudējot paša teksta sižetu un jēgu. Žēl, mazliet piedzīvoju vilšanos. 

Maira Asare "Ilgā klusā sezona"

Šis bija blāvi un bez īpašas sižeta līnijas, tikai liela kaudze ar literāri glītiem vēstures faktiem. Bet varbūt es vienkārši nepareizi uztvēru autores ideju vēstures atspoguļojumā. 

Laima Muktupāvela "Krusttēvs un brāļi, dūmi un zelts"

Raibi un bagāti atspoguļots vēsturiskais mirklis. Ļoti interesants stāsts.

Visnotaļ bagāts un skaists stāstu krājums, daudzveidīgu vēsturisko atmiņu, pieredžu un iespaidu pilns. Tiešām iesaku izlasīt, nenožēlosi.

Vērtējums: 4,5/5.

"Ja es palieku", G. Formena

Dažkārt bibliotēkas plaukts ar grāmatu jaunumiem mani tik ļoti sagūsta, ka netieku no tā prom, kamēr neesmu tikusi pie kaut kā, ko nemaz neesmu plānojusi lasīt. Tā notika arī šoreiz. 

Grāmatas "Ja es palieku" galvenā varone Mia ir septiņpadsmit gadus veca, dzīvo brīvdomātāju ģimenē, mazais brālis viņu tur gandrīz vai dieva vietā. Draugs Ādams dievina Miu pat par spīti viņas pašas šaubām, lai gan viņi ir tik atšķirīgi kā diena un nakts. Mīlestība Mias virzienā plūst no visām pusēm, taču neskatoties uz to, viņa tik un tā jūtas bezgala atšķirīga no savas mākslinieciskās ģimenes un drauga. Mia kaļ milzīgus nākotnes plānus saistībā ar klasisko mūziku, nododas nemitīgiem čella treniņiem un šķiet, mīl to pat vairāk par sevi pašu. Taču kādā viegli sniegotā dienā viņas dzīve apmet kūleni un nostāda Miu izvēles priekšā - padoties liktenim un mirt vai palikt, lai cīnītos ar zaudējumiem un iespējamām uzvarām. 

Šī noteikti ir ideāla vasaras lasāmviela dzīvi un piesātinātu emociju alkstošiem jauniešiem. Grāmata ir bagāta ar piesātinātām emocijām, tajā pat laikā ir arī pietiekami īsa un koncentrēta, lai to varētu izbaudīt pludmales apmeklējuma laikā. Netrūkst ne pārdzīvojumu, ne pārdomu, arī nemitīgi uz priekšu dzenošais sižets uztur lasīšanas garu. 

Grāmatas sižets ir interesants, taču mani garlaikoja tās izpildījums. Jāatzīst, ka es laikam esmu par vecu un nopietnu šāda tipa literatūrai. Viss šķita pārlieku naivi un steidzīgi, trūka lielākas autores iedziļināšanās stāsta tēlu raksturos. Bija grūti prātā veidot tēlus, jo tiem trūka pienācīga autores apraksta,  manuprāt, acu un matu krāsa ir nepietiekami kritēriji pienācīgai tēla vizualizēšanai. Tāpat arī dažbrīd likās, ka sižets jau ir manīts kaut kur iepriekš - puisis brīvdomātājs iemīlas uzcītīgajā un kārtīgajā meitenē, esība ārpus sava ķermeņa .., jālasa pašiem, citādi sanāks vien tāda priekšā teikšana. 

Tomēr grāmatā ir kāda būtiska nianse, kura arī ir galvenais stāsta mērķis. Miai nemitīgi jācīnās ar pareizās izvēles izdarīšanu, viņa vēlas lai kāds cits pieņem lēmumus viņas vietā, taču neviens to negrasās darīt. Miai pašai jāatbild par saviem lēmumiem un pieņemto lēmumu sekām. Tieši tāpēc arī tik ļoti šo saredzu kā jauniešu literatūru, viņiem lēmumu pieņemšana nepieciešama ik uz soļa, turklāt būtiska, pašiem to neapzinoties. Jauniešu lēmumu pieņemšanai varbūt nav nekāda sakara ar esību uz nāves sliekšņa, bet tiem tik un tā ir tendence iespaidot turpmāko dzīvi. Tāpēc vien ir vērts šo grāmatu lasīt, tā iedrošina uz pārdomām, iespējams palīdzot pat pie izšķirošiem lēmumiem .. 

"Tagad es saprotu, ka mirt ir viegli. Dzīvot ir grūti."

Vērtējums - 3/5.

"Pirms atkal tiksimies", Dž.Moja

Jau ilgāku laiku tiek reklamēta filma "Pirms atkal tiksimies" un šī filma veidota balstoties uz tāda paša nosaukuma grāmatu, kuru sarakstījusi britu rakstniece un žurnāliste vienā personā Džodžo Moja. Pirms skatīties filmu, man vienmēr šķitis būtiski izlasīt arī grāmatu, tāpēc ir gana loģiski, ka vēlējos iepazīties ar grāmatu, pirms manu prātu un uzmanību pārpludina filma. 

Grāmatas "Pirms atkal tiksimies" sižets ir bezgala vienkāršs un ļoti paredzams, turklāt pasniegts tā, ka agri vai vēlu sametas mazliet tā kā žēl. 

Galvenā varone ir dzirkstoša un dzīvespriecīga jauna sieviete Lūisa, kura neilgojas pēc lielo pilsētu iespējām un izaicinājumiem, priekšroku dodot mazpilsētas mieram un klusumam. Un ir arī Vils, bagāts un ambiciozs jauns vīrietis, kurš negadījumā ir spiests zaudēt kā ambīcijas, tā arī veselību, iemantojot milzīgu nīgrumu pret pasauli un pašam pret sevi. Nejaušību rezultātā Lūisa ienāk Vila dzīvē un apņemas to piesātināt ar prieku. 

Jauks, vienkāršs un naivs stāsts par draudzību, mīlestību, zaudējumiem un, galvenokārt, par dzīvi, kādu mēs paši to veidojam. Jau pašā grāmatas sākumā ir skaidrs, kurp šis viss ved, grāmatas sižets ir diezgan klišejisks. Šī pavisam noteikti ir grāmata, kuru lasot uzreiz top skaidrs, ka tai neizbēgami paredzēts romantiskās filmas liktenis.

Grāmata "Pirms atkal tiksimies" ir tiešām sirsnīga, taču vietām ir manāms, ka autore pārcenšas, žēlojot savus varoņus, kas manī kā lasītājā rada tikai aizkaitinājumu. Dažbrīd autore piemirst, ka pasludinājusi galveno varoni Lūisu par mākslinieciska apģērba piekritēju, nevietā un nelaikā izklāstot par "ērmību", kas konkrētajā reizē Lūisai mugurā, nesniedzot tam nekādu tālāku nozīmi. Iespējams autore nav varējusi līdz galam sadzīvot ar pašas pieņemto tēlu, vietām manāma arī galvenās varones vainas izjūta un atvainošanās par to, ka pieaugušā vecumā joprojām ir sajūsmā par pumpainām zeķubiksēm un ērmotām frizūrām. 

Tāpat arī jūtams, ka Džodžo Moja nejūtas ērti risinot sarežģītus dialogus varoņu starpā vai kādas ne pārāk vienkāršas situācijas, bieži atstājot lasītāju bez risinājuma un neziņā. 

Visas nebūšanas ir piedodamas, jo grāmata "Pirms atkal tiksimies" uzrakstīta viegli un interesanti, taču  par mākslīgi veidoto romantiku gan neesmu sajūsmā. Kopumā grāmatai nebūtu nekādas vainas, ja to izvēlētos vismaz piecus gadus atpakaļ. Šim brīdim man tā šķita par pārsaldinātu un naivu. Grāmata kā radīta romantikas piekritējiem un tiem, kuriem patīk bezrūpīga lasīšana. Šī grāmata no lasītāja neprasa iedziļināšanos, tikai klātesamību.

Vērtējums - 3/5.

"Suniski pasakainie gadi", M. Vīvegs

Pēdējā laikā mana roka stipri bieži sniedzas pēc literatūras, kura ļauj ielūkoties vienlaikus kā vēsturē, tā kādas ģimenes dzīvē. Būsim godīgi, cilvēks pēc dabas ir ziņkārīga būtne un šī grāmata apmierina ziņkārību visā tās krāšņumā. 

Turklāt, pilnīgi droši varu likt roku uz sirds un sacīt, ka tad, ja vēstures notikumi tiek izdzīvoti no ikdienas cilvēku skatījuma, tie iegūst pavisam cita mēroga nozīmīgumu. Brīdī, kad vēsture pieskaras cilvēku dzīvēm, sausi vēstures fakti pārstāj būt tikai fakti, tie atkailina cilvēku, visi viņa sapņi un cerības kļūst par daļu no vēstures. Lūk, par to arī ir šī grāmata ar intriģējošo nosaukumu "Suniski pasakainie gadi". 

Smeldzīgā un vietām viegli dzirkstošās asprātībās piesātinātā manierē pasniegts ieskats vienas ģimenes dzīvē sešdesmito gadu Čehijā. Ģimenes liktenis tiek aplūkots no pārgudra un mazliet kaitinoša zēna Kvido skatpunkta, kura dzīves iesākums vien jau ir amizants - viņa mātei sākās dzemdības  izrādes "Gaidot Godo" laikā. Pamazām lasītājs iepazīst Kvido ģimenes kolorītos un košos ģimenes locekļus, viņu pārdzīvojumus un pārliecības, paralēli iepazīstot arī Padomju varas ietekmi pār cilvēku dzīvēm un prātiem. 

Dažbrīd stāsts manī iedzīvināja milzīgu līdzi jušanu, pat savādas skumjas, tajā pat laikā vietām liekot skaļi un nerimstoši smieties. "Suniski pasakainie gadi" ir bagāta ar kolorītiem un krāšņiem tēliem, kuri arī ir galvenie lasītāja intereses noturības vaininieki. Sižetiski grāmata ir interesanta, taču nekādu pārsteidzošu notikumu pavērsienu nav, lasītājam jau pašā grāmatas sākumā ir daudz maz skaidrs, kurp ved stāsta ceļš, īpaši tad, ja pats lasītājs uz savas ādas ir piedzīvojis vai vismaz bijis informēts par Padomju gadu paredzamo dzīves kārtību. Bez aizrautīgās ceļotājas vecmāmiņas, kura ceļojumiem krāj naudu, ģimeni barojot ar dārzeņu kotletēm, un no ceļojumiem sūta pastkartes ar pašas sacerētiem pantiņiem, vai bez tēva, kura centieni pielāgoties Padomju varai izraisa tikai prāta aptumsumu, grāmata zaudētu savu jēgu. Šie brīnišķīgie varoņi piešķir grāmatai nepieciešamās krāsas, lai lasītājs nevēlētos šķirties no stāsta. 

Jāsaka, ka arī pats galvenais varonis Kvido ir īpatnējs un interesants tēls, taču nezināmu iemeslu dēļ, visa personības aizrautība un harizma pamazām izzuda, īpaši paredzama un garlaicīga kļūstot grāmatas noslēgumā. Vispār grāmatas noslēgums pienāca tāds garlaikots un nekāds, milzīgs pretstats stāsta burbuļošanai pašā grāmatas sākumā.  Sliecos to norakstīt uz to, ka lielākā daļā gadījumu visi cilvēki ir bezgala interesanti līdz brīdim, kad izaug un kļūst par pieaugušajiem, kuriem piezogas rūpes un raizes. Arī pieaugušā reālisms, jāatzīst. 

Pat ja nešķiet interesanta ne Čehija, ne parastu darba ļaužu dzīve, grāmata "Suniski pasakainie gadi" ir jāizlasa, jo tajā ir mazliet no visa - ģimeniskums, smeldze, humors un mīlestība. Un tādi tēli, kurus sastopot uz ielas, labprāt klusiņām novērotu, aizslēpies aiz mājas stūra. 

Vērtējums: 4,5/5.

"Vīrs, vārdā Ūve", F. Bakmans

Par grāmatu "Vīrs, vārdā Ūve" biju dzirdējusi jau stipri sen, turklāt visu to labāku, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka laika gaitā nonākšu ne tikai pie dzirdētā, bet pārbaudīšu to arī pati uz savas ādas. Izlasot, protams. Esmu bezgala priecīga, ka šo grāmatu izlasīju, turklāt dārza zaļuma un dabas siltuma ieskauta. Tik sirsnīgām grāmatām, kā "Vīrs, vārdā Ūve" piestāv acīs iespīdējusi saule un šūpuļtīkls, vieglas vēja pūsmas un putnu čalas. Bet nu pietiks liriska ievada, laiks ķerties pie pašas grāmatas. 

Vīrs, vārdā Ūve ir nevien noslēgtas dabas, bet arī pilns loģiskas un ne tik loģiskas pārliecības par pasaules kārtību. Un kārtība viņam interesē visvairāk. Tieši tāpēc Ūve ir līdz riebumam godīgs un precīzs, neatkāpjas no saviem principiem. Katru rītu viņš noteiktā laikā veic apgaitu pa dzīvojamo māju rajonu, lai pārliecinātos vai visi to iedzīvotāji rūpīgi ievēro noteikto kārtību, bet, ja kāds ir nodomājis to neievērot, vīrs, vārdā Ūve nekautrējas par to ziņot. Iesākumā vaininiekam un pēc tam arī atbildīgajām instancēm, ja nepieciešams. Taču kādā dienā nejaušību un, pēc Ūves domām, arī nemākulības rezultātā izveidojas īpatnēja draudzība, kura, aj, kā salauž Ūves ierasto pasaules kārtību. 

"Vīrs, vārdā Ūve" ir grāmata ar milzīgu sirdi tajā. Bagāta ar dzirkstošu humoru un siltumu, pat neskatoties uz to, ka grāmatas stāsta centrā ir īgnais un savrupais vīrs, vārdā Ūve, kura otrais vārds varētu būt "mūžīga neapmierinātība". Grāmata par dārgakmeņiem, kas paslēpti katrā no mums, pat tajā, kurš rāda visskābāko ģīmi. 

Maz pamazām caur Ūves pārdomām par pasaules neloģiskumu un nepārdomātību lasītājam tiek atklāta arī paša Ūves iekšējā pasaule, pārdzīvojumi, piedzīvotais - visa dzīve. Lēnām virzoties uz priekšu grāmatas stāstā, pamazām arī top skaidrs, no kurienes viss šis Ūves īgnums. Turklāt, kas pats ironiskākais, viņa īgnums un neapmierinātība ar apkārt notiekošo ietīts dzirkstošā humorā. Dažbrīd tik dzirkstošā, ka pati sevi pārsteidzu ar skaļiem smiekliem. 

Brīnišķīga grāmata, kas liks smieties, nesaprašanā raukt pieri un pat nobirt pa kādai asarai. Ļoti sirsnīgs un silts bija šis stāsts par Ūvi. 

Vērtējums: 5/5.