"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma. 

"Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata", Henrika Andersone

Būt pusaudzim nav viegli, jo ir sajūta, ka pasaule griežas netaisnīgi ātri, pret tevi vēršot visas savas likstas, pat neskatoties uz to, ka dažkārt lielākā daļa bēdu ir pašizdomātas. Tas ir grūts posms cilvēka attīstībā, tāpēc arī emocijas ir bangojošas un viļņojošas kā jūra vētras laikā. 

Henrika Andersone caur šo grāmatu ir centusies pietuvoties tuvāk pusaudžu pasaulei, mēģinot izprast un atvieglot pusaudžu vecuma rūpes un raizes. Par pamatu grāmatai autore ir izmantojusi savas cītīgi rakstītās dienasgrāmatas (runā, ka to esot ļoti daudz) un pati savu pusaudža laika pieredzi un pārdzīvojumus. Simpātiski, ka autore nav baidījusies atgriezties šajā sarežģītajā laika posmā, lai to aprakstītu. 

Arī Emma Glorija viļņojas un bango, cenšoties tikt galā ar pirmajām iemīlēšanās emocijām, ar klavieru skolotāja seksuālo interesi par viņu, ar šķirtajiem vecākiem un nenoturīgajām emocijām. Arī draudzība ir Emmas Glorijas sāpīgais punkts, jo tā ir tikpat nenoturīga kā solījumi par to rūpēties. Un kā mēs visi to zinām, nav nekā noturīgāka par pusaudža iedomām, ka pats spēj atrisināt radušās problēmas. Emmai Glorijai šķiet, ka viņa vislabāk zina kā atrisināt visu to, kas notiek viņā pašā un viņas dzīvē, taču ātri vien nākas saprast, ka viņas problēmu risināšanas metodes tās nevis atrisina, bet rada vietā vēl citas. 

Jāsaka godīgi, ka man pašai riebās pusaudzes gadi, tāpēc arī ir tik grūti izjust patīkamu empātiju pret Emmu Gloriju viņas pārdzīvojumos. Taču ir saprotama viņas vēlme būt piederīgai, saprastai un atbalstītai, lai gan ar savu esību un izturēšanos viņa signalizē tieši pretējo. 

Lai arī man bija grūti šo grāmatu lasīt, es tomēr domāju, ka pusaudžiem ir vērtīgi to izlasīt, lai saprastu, ka viņi nav vieni ar saviem pārdzīvojumiem, turklāt ne vienmēr pie notiekošā ir vainojami tieši viņi paši. 

Visvairāk no šīs grāmatas man patika ieraksti Ilgu grāmatā. Tā ir pierakstu klade, kurai Emma Glorija nebaidās uzticēt savas patiesās izjūtas un pārdzīvojumus. Caur Ilgu grāmatu Emma Glorija sarunājas ar savu iedomu draugu Sesīliju, kuru viņa sajūt kā daļu sevis. Manuprāt, caur Sesīliju tiek realizēta Emmas Glorijas iekšējā nepieciešamība pēc dumpinieciskas pašizpausmes. Katram pusaudzim ir sava Sesīlija, taču sadzīvot ar katru no šīm būtnēm ir grūti. 

Vērtējums: 3,5/5. 

Foto no interneta aizraujošajām dzīlēm. 

"Dancis uz virves", Juris Zvirgzdiņš

Iepriekš Juri Zvirgzdiņu zināju kā autoru, kurš aizrautīgi pievērsies bērnu literatūrai, starplaikos nedaudz pievēršoties arī pieaugušajiem, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraugot bibliotēkas plauktā grāmatu "Dancis uz virves" sapratu, ka tā nu dien nav paredzēta bērniem, bet gan pieaugušajiem. 

"Dancis uz virves" ir stāsts, kas aptver laika posmu no 1939. gada līdz 1944. gadam, vieglā un dzirkstošā manierē sniedzot ieskatu par parastiem tā laika ļaudīm, kuriem dzīvē pienāca brīdis, kad ierastās raizes un rūpes nomainīja Otrā Pasaules kara ieviestās pasaules kārtība. 

Grāmata ir sadalīta nodaļās un katra nodaļa tiek aplūkota no kāda cita varoņa skatpunkta, caur kāda cita varoņa dzīves notikumiem, kas piedzīvoti. Taču grāmatas stāstījumā nerodas pārrāvumi, jo visu nodaļu galvenie varoņi patstāvīgi atrodas stāstā, sastopoties dažādās situācijās un notikumos. 

Jāpiemin, ka dažbrīd stāstījumā rodas nelieli "caurumi", traucējot izprast, vai mainās notikumu vieta/laiks, taču var noprast, ka ar šiem nelielajiem teksta robiem autors cenšas paust, ka galvenajiem notikumiem starplaikā notiekošais nav pieminēšanas vērts.

Grāmatā netrūka viegluma un dzīvespriecīga humora, tieši šī vieglā rakstīšanas maniere un gaisīgā valoda ļauj ar vieglumu izdzīvot "Dancis uz virves" aplūkotos notikumus. Pats autors šo savu izvēlēto grāmatas veidošanas manieri raksturo kā nepieciešamu, jo visiem tāpat jau labi zināms, cik ciešanu un sāpju pilns ir bijis šis laiks, kāpēc gan to būtu nepieciešams vēl uzsvērt?!

Autora vēlme neiedziļināties sāpīgās detaļās un vieglais valodas lietojums dažbrīd rada sajūtu par grāmatu kā  absolūtu izdomājumu. Izklaidējoša grāmata, kuru nav vēlams pārlieku analizēt no vēsturiskā viedokļa, lai gan grāmatas nobeigumā ir minēts, ka bez vēstures notikumu un tēlu izpētes grāmatas veidošanā nav varēts iztikt. Attieksmi pret grāmatu katrs lasītājs var veidot pats, bet manuprāt, tā ir gana izklaidējoša un aizraujoša, lai vēsturiskie notikumi paliktu otrā plānā. 

Uz grāmatas "Dancis uz virves" vāka, kurš, manuprāt, ir viens no glītākajiem pēdējā laikā redzētajiem grāmatu vākiem (ilustrācijas autors - Krišs Salmanis), ir neliela frāze: "Gadsimta skices", kas tiešām raksturo grāmatas saturu. Grāmata ir bagāta ar dažādām gadsimtam raksturīgām ainām, ieskicējot kā cilvēku, tā ierastās kārtības detaļas. 

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīga grāmata, paredzēta kā vēstures interesentam, tā vienkārši aizraujošas un gardas literārās valodas piekritējam. 

"Pieci pirksti", Māra Zālīte

Es reti dāvanā saņemu grāmatas, taču, ja saņemu, tad lielākoties ārkārtīgi skaistas un vērtīgas. Šo man uzdāvināja mamma, pēc tam, kad pēc izlasīšanas bija cītīgi mani mudinājusi arī to izdarīt. Man kaut kā neizdevās to izdarīt, līdz brīdim, kad mamma paziņoja, ka ņems un man to uzdāvinās. Un uzdāvināja arī, Ziemassvētkos. Pienāca pavasaris un es beidzot izlasīju. Paldies, mammu, ka uzdāvināji. 

"Pieci pirksti" sastāv no dažādiem stāstiem, kas ir mazi fragmenti no centieniem atsākt dzīvi Latvijā pēc tam, kad pārdzīvotas Sibīrijas aukstās ziemas, bads un citas, vārdos nenosaucamas šausmas. Visi šie atgriešanās pārdzīvojumi izteikti no piecgadīgas meitenes Lauras skatpunkta, kas, manuprāt, tekstam piešķir šarmu. 

"Pēc gada, viņas atbrauks pēc gada. Kad tas būs? Vēl ilgi. Laura ilgojas. Tik ilgas - vesela gada garumā - būs Lauras ilgas."

Katrs stāsts grāmatā ir neatkarīgs, katrā stāstā  Māra Zālīte ir ielikusi kā sākumu, tā nobeigumu, tikai mazliet liekot nojaust piederību citiem stāstiem grāmatā. Viss kā dzīvē - ja kaut kas sākas, tas kādreiz arī beidzas. Un otrādāk. Taču jāpiebilst, ka pat neskatoties uz stāstu neatkarīgo ritējumu, tikai visas grāmatas stāsti kopā veido īsto pārdzīvojumu. 

"Pieci pirksti" ir valodiski skaista un bagāta grāmata. Un tomēr arī ļoti sāpīga, lai gan katra lapas puse turpina atgādināt arī par mazajām laimītēm, kas ir ik uz soļa un kuras pa īstam saskatīt prot tikai bērna vērīgā acs. 

Laura runā un līdzpārdzīvo par it visu - par zirgiem, kam karstā vasaras dienā dunduri kož, par kurkuļu radītiem plankumiem dīķī, par grāmatām, kas atrastas vircas kalna dziļumā un vēl, un vēl .. Taču, lai arī cik skaisti Zālīte nerakstītu, dažubrīd bērna spriedumi un pārdomas ir pārāk nobriedušas piecus gadus vecam bērnam, vairāk izklausās pēc desmitgadīga bērna, bet tas ir absolūts sīkums visā tajā skaistumā, ko "Pieci pirksti" atspoguļo. Ir saprotama autores vēlme rakstīt tēlaini un bagātīgi, pat ja visā šajā valodiskajā krāšņumā izšķīst grāmatas centieni stāstu pasniegt no bērna skatpunkta. 

Lai gan šī grāmata bija par atgriešanos no Sibīrijas un par dzīvi pēc tās, man liekas, ka Sibīrijas tomēr bija par maz, būtu gribējies lasīt vairāk pārdomu par piedzīvoto un pārdzīvoto, bet iespējams, ka šī vienkārši bija grāmata, kurā nemaz nevajadzēja vairāk, jo patiesībā jau bija labi arī ar to, kas bija. 

Daudz bija Lauras pārdomu par klejojumiem dabā, kas atgrieza mani manā bērnībā, kurā arī bija daudz skaista un viegla prieka tikai par to vien, ka spīd saule, pie zemes mētājas sulīgas plūmes, kuras tā vien prasās kā tikt ieliktas mutē, ka gar ceļiem un mazām takām aug ceļmallapas, kas palīdz nobrāzto elkoņu, ceļu un tulznaino pēdu dziedēšanā .. un par maizes riku, kurai bieza krējuma un cukura cepurīte ..

Un vēl - ļoti liels paldies Zālītei par to burvīgo mazo nodaļu, kurai ir nosaukums "Vārdu skaidrojums". Šī bija tā reize, kad bija forši izlasīt iespējami nesaprastos vārdus, jo ir pilnīgi normāli šī laika ļaudīm piemirst vai nezināt, piemēram, tādu vārdu kā etažerka (plauktiņš). 

"Elsas ir tik dziļas un karstas, itin kā nāktu no vulkāna. Laura agrāk nav zinājusi, ka viņai iekšā ir vulkāns. Lava gāžas pār vaigiem un applaucē visu pasauli."

Vērtējums: 5/5. Skaisti un es priecājos, ka man šis skaistums pieder. 

"raudāt nedrīkst smieties", Inga Gaile

Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju. 

Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.  

"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"

Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man  bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs),  taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas. 

Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju. 

Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.

"Kā man šai vasarā rokas salst,
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."

Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.

Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.

"Aizpilsētas stāsti", Šons Tans

Līdz šim es tā īpaši nesteidzos iepazīties ar bērnu literatūru, taču arvien pieaugošā profesionālā nepieciešamība un arī, jāatzīst, interese mani mudināja vairāk pavērot un uz savas ādas izdzīvot to, kas tiek pasniegts kā bērniem atbilstoša literatūra. Turklāt, tieši darbs bērnudārzā ir licis saprast, ka mūsdienās bērnu literatūras lauciņš ir tik plašs un daudzkrāsains, ka nav nepieciešamības aprobežoties tikai ar visām skolotājām tik labi pazīstamo latviešu tautas pasaku klāstu un dažiem veiksmīgiem Padomju Savienībā tapušiem literatūras šedevriem. Mūsdienu bērnu literatūrā tiešām ir daudz visa kā ārkārtīgi laba un noderīga. 

Šāda frāze izskanēja arī  nesenajā Austras Gaigales lekcijā par mūsdienu bērnu un jauniešu literatūras tendencēm. Tur es pirmo reizi dzirdēju par Šonu Tanu, viņš tika pieminēts kā viens no grafiskā stāsta aizsācējiem, kas burtiski nozīmē, ka kāds stāsts tiek izstāstīts nevis ar vārdiem, bet tikai ar ilustrāciju palīdzību. Tas viss likās ārkārtīgi interesanti un intriģējoši, tāpēc mirklī, kad bibliotēkas plauktā ieraudzīju izdevniecības "Liels un mazs" izdoto Šona Tana grāmatu "Aizpilsētas stāsti", nedomājot to ņēmu savās rokās, lai paskatītos "kas lācītim vēderā". 

"Aizpilsētas stāsti" ir grāmata, kurā iekšā, jāatzīst, ir gana daudz visa kā, turklāt grāmatas saturs ir izstrādāts rūpīgi un pārdomāti, kā teksts, tā ilustrācijas. Taču par visu pēc kārtas.

Pirmkārt, šī noteikti ir grāmata, kas, manuprāt, ir vairāk domāta pieaugušajiem, lai atrastu savu iekšējo bērnu. Protams, pilnīgi iespējams, ka grāmata ir lasāma priekšā arī bērniem, taču ar savu pārsteidzošo dziļumu un teksta nopietnību, stāsti vairāk piemēroti pieaugušajiem. Autora vēlme likt lasītājam plašāk paskatīties uz pasauli sev apkārt ir brīnišķīga, turklāt Valdis Ābols tekstu ir iedzīvinājis burvīgā un vieglā latviešu valodas tulkojumā. 

Stāstos sastopams ir it viss - pagalmi, kuros katrā ir pa izrotātai raķetei, zaru vīriņi, kuri cilvēkiem met ar viņu pašu jautājumiem, bezvārda svētki un slepeni iekšpagalmi .. Viss, par ko būtu nepieciešams padomāt, iedomāties vai vismaz atcerēties, cik ļoti to visu kārojās bērnu dienās. 

Otrkārt, Šona Tana  "Aizpilsētas stāsti ir neaprakstāmi daudzveidīga nevien tekstuāli, bet arī ilustratīvi. 

Vietām grāmatas ilustrācijās jaušamas grafiskā stāsta iezīmes, kā stāstā "Vectētiņa stāsts", kur stāsta vidusdaļu autors ļauj lasītājam izdzīvot tikai ar vairāku ilustrāciju palīdzību, pēcāk to atkal turpinot lasītājam tik ierastajā vārdiskajā manierē. Savukārt, stāstam "Neviena cita zeme" ir manāmi atšķirīgāka, maigāka stila ilustrācijas nekā grāmatas citiem stāstiem. 

Spilgtākais un interesantākais man personīgi šķita stāsts/ilustrācija "Tālais lietus", kas bija vizuāli aizraujošā veidā izstāstīts stāsts par neizmantotiem dzejoļiem, kuri saveļas lielā kamolā, paceļas debesīs un nolīst pār pilsētu kā lietus, atstājot cilvēkiem papīra strēmelēm nosētas ielas un ar rindām, kas atrodamas uz šīm papīra driskām, cilvēkos iedēstot dažādas viņiem vien nozīmīgas domas. Stāsta ideja ir brīnišķīga, taču vēl brīnišķīgāks ir tā ilustratīvais pasniegšanas veids - stāsts izvietots uz dažādām papīra strēmelītēm, dažādos rokrakstos aprakstītām. 

Ilustrāciju daudzveidība ir ne vien ilustrāciju veidošanas manierē, bet pat izmantotajos materiālos. Ir košas ilustrācijas, kurām blakus ir arī tādas, kuru veidošanā izmantotas tikai parastā zīmuļa līnijas vai krītiņu daudzveidīgo toņu spēles. 

Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka izpētāms un izzināms ir it viss šajā grāmatā. Šons Tans ir padomājis  par to, lai viņa ilustrācijas veldzētu lasītāja acis, bet prātu nodarbinātu stāstos ietvertās detaļas un saucieni pēc iedziļināšanās. 

Vērtējums: 5/5. Es pilnīgi noteikti iesaku šo grāmatu un pilnīgi noteikti varu teikt, ka šī man būs viena no grāmatām, kurā patverties atkal un atkal. Bravo.

"Pazudušais pērtiķis", Luīze Pastore

Ir bērnu grāmatas un ir pieaugušo grāmatas, un tad vēl ir tādas, kuras kā radītas kā vienam, tā otram lasītāju pulciņam. "Pazudušais pērtiķis" ir Luīzes Pastores pirmā grāmata sērijā "Mākslas detektīvi" un pavisam droši varu teikt, ka šī grāmatu sērija ir kā radīta gan piedzīvojumu kāriem bērniem, gan viņu vecākiem. 

Pastores "Mākslas detektīvu" sērijas galvenais mērķis ir iepazīstināt bērnus ar latviešu mākslinieku darbiem, ļaujot mākslas darba rašanās procesu izdzīvot caur dažādiem aizraujošiem piedzīvojumiem. Un piedzīvojumu šeit arī ne mazums ..
Teo ir puika, kuram gadījusies tā veiksme (vai neveiksme) jaunā gada atnākšanu sagaidīt kopā ar vecākiem kaimiņmājā. Teo ir diezgan skābs saistībā ar šo pasākumu, līdz garlaikoti klīstot pa māju, iepazīstas ar šķietami skaļo un kaitinošo Pogu un kopīgi abi bērni tiek ierauti pērtiķa meklēšanas piedzīvojumos. Kā viņiem veicas, to var uzzināt grāmatas lapas pusēs.
Luīzes Pastores raito un aizraujošo stāstījumu papildina absolūti apburošas un košas Elīnas Brasliņas ilustrācijas. Mani ilustrācijas tik ļoti aizrāva, ka likās, tās varētu veidot pašas savu stāstu un glīti izskatītos arī pie kādas no manām dzīvokļa sienām. Fotogrāfijā redzamā ilustrācija no jaunā gada balles ir mana šīs grāmatas mīļākā ilustrācija. Nu dien brīnišķīgi.
Grāmata, manuprāt, ir aizraujoša, turklāt lieliski tiek galā ar izvirzīto mērķi - bērniem aizraujošā veidā pastāstīt par vēstures un īpaši mākslas vēstures notikumiem. Un kas vēl būtiskāk, kaut ko jaunu var atrast arī pieaugušais. Es tiešām biju palaidusi garām dažādus Jaņa Rozentāla mākslas darbu tapšanas aizkulises, ar kurām iepazinos šajā aizraujošajā grāmatiņā.
Pēc izlasīšanas esmu gandarījuma un iepriekš nepiefiksētu faktu pilna, tagad esmu gatava nākamajai.
Un pavisam droši varu teikt, ka šī būs grāmata, ko noteikti izmantošu savā darbā ar mazajiem ķipariem. Viņi mācēs novērtēt.

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīgs stāsts, kas rit roku rokā ar apburošām ilustrācijām. Apetīte rodas ēdot, tāpēc steidzami jāmeklē vēl. 

"Mātes piens", Nora Ikstena

Skaudri un ar rūgtumu, kurš saglabājas dziļi un elpo pakausī bez apstājas vēl ilgi pēc tam, kad grāmata izlasīta. Turklāt smagums un pārdomas, kas uzgūlās lasīšanas laikā, traucē vienmērīgi domāt, lai veidotu šo ierakstu. Paredzu, ka pēcgarša būs ilga.

Nora Ikstena ar grāmatu "Mātes piens" saviem lasītājiem ir sniegusi nevien sirdi plosošu stāstījumu par vienas ģimenes trim sievietēm, bet arī ļāvusi ielūkoties latviešu izdzīvotās vēstures lapaspusēs. 

Māte nebaro savu bērnu ar krūti, jo baidās ar pienu nodot bērnam savas alkas pēc nāves. Taču ar norobežošanos no sava bērna, māte tikai vairo apjukumu un bailes ne vien sevī, bet arī apkārtējos.  Grāmata ir par mātes un meitas ciešo saikni, par pārdzīvojumiem kā vienā, tā otrā personā, par vēlēšanos aizbēgt no sevis un par sevis meklējumiem no jauna. 

Ikstenas darbā spēcīgi atainots 60. - 80. gadu vēsturiskais fons, neļaujot aizmirst par cilvēciskiem sevis meklējumiem laikā, kad cilvēkiem tika liegts pašiem domāt un rīkoties. Laikmeta raksturojums dažbrīd ir tik spēcīgs, ka ļauj justies kā saplūdušai ar to. Turklāt darbs spilgti ļauj iztēloties savas mammas jaunību.

Interesanti, ka grāmatas galvenajiem tēliem autore nav piešķīrusi vārdus, kas, manuprāt, labāk ļauj iejusties galveno varoņu izjūtās, pārdzīvojumos un pārdomās. Un grāmatā tiešām ir daudz spēcīgu emociju un eksistenciālu pārdomu. 

Šī bija pirmā manis izlasītā grāmata no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un esmu bezgala gandarīta, ka sāku tieši ar šo. Šī grāmata ir meistardarbs, ceru to iegūt savā īpašumā, jo tā tiešām ir grāmata, kas pelnījusi atrasties grāmatplauktā uz palikšanu. 

Vērtējums: 5/5. Izcils darbs.

"Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī", R. Puertolā

Faķīrs no Indijas pārliecinājis vietējos iedzīvotājus, lai tie kopīgi samet naudu lidmašīnas biļetei uz Parīzi, lai faķīrs varētu iegādāties naglu gultu vistuvāk esošajā Ikea veikalā. Faķīrs ir pārliecināts, ka viss izdosies liekot lietā savu viltību, viltotu 100 eiro banknoti, kas nodrukāta tikai uz vienas puses un zīda uzvalku, kas viņam mugurā, lai radītu svarīga cilvēka iespaidu. Faķīram liekas, ka viņš ir visviltīgākais cilvēks visā pasaulē, bet kā izrādīsies grāmatas gaitā, ne viņā vienā slēpjas asprātīga attapība .. 

Grāmatas "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" autors ir spāņu izcelsmes franču rakstnieks Romēns Puertolā. Man nav lielas pieredzes ar franču literatūru, taču lasot šo grāmatu radās iespaids, ka man turpmāk radīsies problēmas ar franču humoru. Grāmata tiek pasludināta kā brīnišķīga un smieties mudinoša, taču manī neradās sajūta, ka grāmatā kaut uz mirkli kāds būtu jokojis. Iespējams pie vainas ir tulkojums, taču neesmu pārliecināta. 

Sižetiski grāmata raisa atmiņas par Jūnasona grāmatu "Analfabēte, kas prata rēķināt", iespējams tāpēc, ka šīs grāmatas nosaukums ir asprātīgs, turklāt grāmatas stāstu ir mēģināts veidot kā asprātīgu notikumu pavērsienu virkni. Jāsaka, ka zviedra versija par asprātīgiem piedzīvojumiem man patika daudzreiz labāk. 

Taču grāmatai "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" ir arī labas kvalitātes, kā piemēram, viss tas trakais ārprāts, kas risināts grāmatas stāstā - vienam notikumam seko nākamais, ne mazāk pārsteidzošs, Šie patstāvīgi notiekošie notikumi uztur vēlmi turpināt lasīšanu, lai gan dažubrīd notikumu gaita kļūst mazliet paredzama. Jāpiekrīt daudzajiem lasītāju viedokļiem, ka grāmatas beigas ir pārlieku saldas, lai būtu patiesība, taču jau grāmatas sākumā tapa skaidrs, ka autora galvenā vēlme ir strauji mainīt faķīra viltīgo un egocentrisko dabu pret iejūtīgu un patīkamu. 

Vērtējums - 3/5. Man nepatika, jo gaidīju tiešām asprātīgus piedzīvojumus, taču, kas vienam nesaprotams, otram mīlams. Nesteidzīgai lasīšanai pludmalē der ideāli. 

dzeja grāmatu nosaukumos

Pa dažādiem blogiem klejo brīnišķīga Ingas Pizānes - Dilbas uzsākta akcija, kas rosina cilvēkus ar patiku uz lasīšanu, izveidot pašiem savu dzejas darbu, veidotu no grāmatu nosaukumiem. 

Skatienu sava grāmatu plaukta virzienā raidīju vairākkārt, līdz iedvesmas pilna devos pie tā, lai pārcilājot savas grāmatas, arī tiku pie trim jaukiem haikām radniecīgiem pantiņiem. 

Nāve- tās nav beigas

Tās dienas acīm.

Viņpus stikla

Četri pēc pusnakts.

Esiet sveicinātas, skumjas

Elpas šūpoles.

Apskāviens - 

Putekļi smilšu pulkstenī.

Sods par klusēšanu

Šeit biju es.

Sarkanie bērni -

Kartona kareivji.

Skaisti, vai ne? Un līdzi nāk nevien secinājums, ka dzeja rodas mums visapkārt, bet arī tas, cik tomēr daudz jauku neizlasītu darbu guļ manā grāmatu plauktā. Lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt.

101. kilometrs, Guna Roze

Šādas grāmatas mūsu tautai ir nepieciešamas kā pusdienas un svaigs gaiss. Kāds varbūt liegsies, ka nepieciešamība nav nemaz tik liela, jo brokastis paēstas kārtīgas un svaigo gaisu jau ar kādā jaukā dienā var arī nesaņemt, nav jau mirstama vaina, tā teikt. Nav, taču tas viss dod piepildījumu. Īpaši skaidrības ieviešana par dažādiem vēsturiskiem momentiem Latvijas vēsturē. 

Pēdējā laikā ļoti priecājos un novērtēju, ka arvien vairāk parādās grāmatas ar vēsturisku fonu, kurš lielākoties pat nav tikai fons, bet gan grāmatas centrālais tēls.

Iepriekš es biju pazīstama ar informāciju, ka Padomju savienībā par nestrādāšanu varēja ielikt cietumā, tāpēc ļaudis, kuriem strādāšana nešķita kā vistīkamākā nodarbe, mēdza ik pa laikam kaut kur izkārtot pierakstu, ka ir strādātāji un viss kārtībā. Taču šī grāmata sniedz daudz plašāku informāciju par padomju laiku tradīcijām cilvēku pāraudzināšanā un nosacītas kārtības ieviešanā. 

Padomju Savienībā nebija padibeņu un dīkdieņu, tā vismaz visiem labpatika domāt. Patiesībā cilvēku dažādība bija vislielākā kā šodien, tā tolaik, Taču ir viena būtiska atšķirība - Padomju Savienības vara cītīgi piestrādāja, lai atbrīvotos no varai netīkamiem "elementiem" - ubagiem, dīkdieņiem, invalīdiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārlieku brīvdomīgajiem. Ja neizdevās ļaudis vest pie prāta ar miermīlīgiem paņēmieniem, tad šādās situācijās labi noderēja tiesas lēmums "par parazītisku dzīvesveidu", lai izolētu viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidītu labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi - 101. kilometrs. 

"101. kilometrs" ir brīnišķīgi veidots, dokumentālām detaļām un fotoliecībām piesātināts darbs, kas sniedz pamatīgu ieskatu cilvēku dzīvēs, ikdienas notikumos un laikmetam atbilstošās detaļās. Grāmata nevien ļauj palūkoties uz konkrētu vēsturisku posmu, bet arī sniedz apziņu, ka laiks kādā dzīvojam šobrīd ir īsta medusmaize. Visvairāk novērtēju tieši to, ka grāmata ir prozas darbs, iztiekot bez vēsturiskajām grāmatām ierastās faktu pārpilnības, tā vietā dabiski sapludinot vēsturisko patiesību ar autores fantāziju un burvīgo rakstītprasmi. 

Būtiskākais, ko šī grāmata ļauj atkārtoti apjaust - cilvēks ir tikai cilvēks, lai arī kādas varas censtos sagūstīt to dzīves, sapņus un mīlestības. Mīlestība un sapņi ir dzīvi arī visbaisākajās vēstures lapaspusēs.

Vērtējums - 5/5. Vērtīga lasāmviela kā vēstures mīļotājam, tā lasītājam parastajam.

"Melnā rītausma", S. & R. Berjlindi

Kāda nama pagalma smilšu kastē tiek atrasta nogalināta trīsgadīga meitenīte, dažas dienas vēlāk tiek noslepkavots septiņus gadus vecs zēns. Aizdomas krīt uz rasistiski noskaņotu ļaužu grupām, kas izteikušas draudus bērnu vecākiem. 

Ar Olīviju, kas uz laiku norīkota darbā ārpus Stokholmas, sazinās kriminālkomisāre Mete, kura vada šo slepkavību izmeklēšanu. Abas sievietes apvieno spēkus, lai notvertu slepkavu.

Savukārt bijušā kriminālkomisāra Toma Stiltona rokās nonāk grāmata, kurā ielikti avīžu izgriezumi, kas vēsta par neatklāto eskorta meitenes Jillas slepkavību. Tieši no šīs slepkavības izmeklēšanas Stiltons savulaik atstādināts, un viņš nav spējis to aizmirst.

Kad gan Jillas, gan bērnu slepkavību izmeklēšanā iegūto DNS rezultāti sakrīt, notikumi iegūst jaunu pavērsienu, atkal savedot kopā Stiltonu, Olīviju un Meti. 

Šī ir trešā Berjlindu pāra grāmata, kurā Toms un Olīvija sastopas noziegumu krustcelēs, un jāsaka, ka šī ir ne mazāk iespaidīga par iepriekšējām divām - "Pilnmēness paisums" un "Trešā balss". Tas ir apbrīnojami, cik daudzveidīgi, pārsteidzoši un piesātināti šie autori raksta. Šoreiz viņu sadarbības rezultātā ir radies meistarīgi veidots romāns par Zviedrijā aktuāliem jautājumiem - rasismu. Notikumi savijas viens ar otru vienmērīgā saiknē, lasītājam sniedzot kā jautājumus, tā atbildes, turklāt pārsteidzošā meistarībā ievijot arī pirmo grāmatu noslēpumus. Varu likt galvu ķīlā, ka autori visas trīs grāmatas ir rakstījuši vienlaikus, jo lasot "Melno rītausmu", nepamet sajūta, ka viss šis bija jau zināms pirms tapa pirmā no viņu grāmatām "Pilnmēness paisums". 

Galvenie tēli, manuprāt, ir īsti skandināviski (nevienu nepazīstu, bet viedoklis ir, kā smejies) - savrupi, vienatību mīloši un pašpietiekami. Dažbrīd mazliet kaitinoša ir Olīvijas spraukšanās visur pa vidu kā vieglprātīgai pusaudzei, taču kaut kā jau viņa ir jāiesaista notikumos, vai ne tā?! Tēli savstarpēji ir ļoti dažādi, viens par otru interesantāki, aizraujoši ir nevien notikumi kriminālajā pasaulē, bet arī tas, kas tiek risināts katra varoņa personīgajā dzīvē. 
Šo grāmatu pilnīgi noteikti var lasīt neatkarīgi no tā vai iepriekš ir lasīts kāds no Sillas un Rolfa Berjlindu darbiem, jo grāmata sniedz ieskatu ne vien konkrētajos notikumos, bet nedaudz ieskicē arī būtiskākās nianses no pirmajām grāmatām. Lasītājam, kurš ir lasījis visas grāmatas no Olīvijas un Toma Stiltona sērijas, šie jau iepriekš pieminētie sīkumi varētu likties traucējoši, taču tie iespējams ir nepieciešami, lai lasītājs iegūtu pilnīgāku priekšstatu par galveno varoņu - Toma, Metes un Olīvijas - pagātnes pārdzīvojumiem.   

Vērtējums - 5/5. Grāmata ir tiešām veiksmīga, meistardarbs ne detektīvs. 

"Kalpones stāsts", M. Atvuda

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda atceras arī agrāko laiku, kad viņai bija vīrs un meita, kuru viņa ļoti mīlēja. 

Šis ir Zemfredas stāsts par to, kā ir būt Kalponei, paralēli prātā un atmiņu dziļākajos nostūros risinot ainas no pagātnes un iedomātas nākotnes. Autorei piemīt talants rotaļāties ar vārdiem, teikumu pa teikumam lasītāja prātā radot košas un interesantas mozaīkas. Vienmēr esmu spējusi novērtēt nesteidzīgi un spēcīgi veidotus teikumus, pārpasaulīgi vienkāršus salīdzinājumus, kuri turpina virpināties pa prāta nostūriem. Grāmata lasās raiti un viegli, maz pamazām ievedot Gileādas republikas notikumos, noteiktajā kārtībā un Zemfredas pārdomās. Turklāt, lasot šo grāmatu, tā nepamet prātu pat tad, kad grāmatas vāki tiek aizvērti.

Pat neskatoties uz to, ka šī grāmata pirmoreiz pasauli ieraudzīja jau 1985. gadā, man jāpiekrīt jau izskanējušiem viedokļiem, ka šis mirklis ir vislabākais, kad "Kalpones stāstam" nonākt pie latviešu lasītājiem. 

Bez nodaļas - Vēsturiskās piezīmes - grāmatas beigās droši varēja iztikt, tādējādi ļaujot pašam grāmatas lasītājam pēc izlasīšanas galvā risināt dažādas teorijas par iespējamajām stāsta beigām un iespējamo Zemfredas tālāko likteni. 

"Es alkstu pieskarties kaut kam citam, ne tikai audumam un kokam. Es alkstu izdarīt pieskaršanās aktu."

Vērtējums - 5/5. Tas bija izcili! Kad prātā atstātās pēdas būs kļuvušas mazliet bālākas, lasīšu vēl Atvudas darbus. Šobrīd mazliet bail, ka varētu būt par smagu, ja neieturētu vieglu pauzi. 

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni", J.Riekstiņš

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" stāsta par tiem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri aprūpēja 1944. gada oktobrī uz Vāciju aizvesto Valsts Rīgas zīdaiņu nama un Valsts Majoru bērnu nama iemītniekus. Grāmata balstīta uz daudziem līdz šim nepublicētiem dokumentiem, vēstulēm un bagātināta ar plašu fotoattēlu materiālu. 

Nebūtu kara, nebūtu arī tūkstošiem izpostītu ģimeņu, kā arī šo bāreņu, kuri kā izrādās, kara laikā kļuva par lielu nastu, īpaši tādās reizēs, ja tēvs bija devies karot un māte bija palikusi viena ar paprāvu bariņu bērnu. 

Interesanti, ka bērni nevien bija lieki saviem vecākiem, bet arī kļuva par sava veida marionetēm varas rokās, par ko ļoti daudz stāsta šajā grāmatā apkopotie dokumenti. Grāmatas sākumā, piemēram, tiek aplūkota nepārtraukta bērnu pārvietošana no vienas nožēlojamas un dzīvei nepiemērotas ēkas uz citu, dažbrīd bērnus izmitinot pat lielā aukstumā un nesniedzot regulāras ēdienreizes. Iespējams, ja nebūtu šo brīnišķīgo un pašaizliedzīgo aprūpētāju, daudzu bērnu likteņi būtu dramatiski noslēgušies ar bada un aukstuma atnestām šausmām. Protams, jāpiemin, ka daudzu bērnu dzīves noslēdzās pat īsti neiesākušās.

Grāmata sniedz ieskatu arī nemitīgos audžuģimeņu apsolījumos un bērnu vēlmē pēc mīlestības, emocionāla un fiziska siltuma un jebkādas piederības. Taču bieži bērniem drošas un ģimeniskas nākotnes vietā nācās samierināties tikai ar tukšiem solījumiem, jo nereti pat neatlaidīga bērnu namu darbinieku un institūciju cīņa par mazo cilvēkbērnu problēmu risināšanu beidzās ar sakāvi. Joprojām spilgti prātā stāv kādas darbinieces sarakste ar iespējamo audžuģimeni, kura nedrīkstēja uzņemties rūpes par mazo bāreni tikai tāpēc, ka audžuģimenes reliģiskā pārliecība neatbilda bārenes dokumentos norādītajai. 

Šī bija interesanta lasāmviela, kas sniedza ieskatu bērnu namu problēmās Otrā pasaules kara laikā, taču pietrūka vairāk atmiņu stāstu, bet par to nav jābēdā, jo autora iepriekšējā grāmata "Sauli dzīves pabērniem" (2012.) piedāvā tieši to, ko es meklēju - atmiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā uzmeklēšu arī šo grāmatu.

Vērtējums - 4,5/5. 

"Kā Starbucks izglāba manu dzīvi", M.G.Gills

Man ļoti garšo kafija. Īpaši garšīgas šķiet tās, kas tiek dzertas ārpus mājām, tāpēc nav pārsteidzoši tas, ka gribu zināt kā garšo Starbucks kafija. Iespēju redzēt Starbucks vaigā man šobrīd nav, tā vietā ķēros pie lasīšanas. Iepriecināju sevi ar mazumiņu, tā teikt. 

Maikls Geitss Gills ir kungs ap sešdesmit, kurš savu mūžu aizvadījis veiksmīgā reklāmas uzņēmumā, darba vārdā ziedojot kā savu ģimeni, tā arī personīgo izaugsmi. Taču pienāk diena, kad Maikls uzņēmumam vairāk nešķiet derīgs, tāpēc tiek atlaists. Kā jau lielākajā daļā gadījumu, veiksminiekiem šķiet, ka par nākotni domāt nav nepieciešams, jo tagadne sniedz visu nepieciešamo piepildījumu, arī Maikls par nākotni un iekrājumu veidošanu domājis nav, paļaujoties vien uz savu veiksmi. Līdz viņu atlaiž un nākas saprast, ka situācija ir diezgan padrūma. Arī attiecības ģimenē sašķobās, jo Maikls uzreiz pēc atlaišanas pamanās arī izveidot attiecības ar sporta zālē nejauši sastaptu sievieti. Tieši brīdī, kad viss šķiet bezgala depresīvi, pēkšņi rodas piedāvājums strādāt Starbucks .. 

Konkrētā brīža realitāte ar Starbucks tiek papildināta ar milzīgiem atmiņu stāstu kalniem no pagātnes. Šķietami interesanti, taču dažbrīd šo atmiņu stāstu ir pārlieku daudz un nomāc atainoto situāciju Starbucks. Joprojām nesaprotu, kāpēc bija jāpiemin saistība ar Hemingveju, Muhamedu Ali un Anglijas karalieni, jo tas viss bija kā izrauts no cita stāsta, parādot tikai autora vēlmi lielīties. Man būtu gribējies, kaut grāmatā būtu vairāk rakstīts par pašu Starbucks un visu to, kas tam raksturīgs, jo šobrīd šī grāmata ir vienkārši autobiogrāfiski piedzīvojumi dzīves garumā ar Starbucks iejaukšanos. 

Grāmatā Starbucks tiek atspoguļots kā visu darbavietu dievs ar visiem saviem brīnišķīgajiem principiem, noteikumiem un burvīgo cieņpilno attieksmi kā pret klientiem, tā darbiniekiem. Lasot man radās jautājums, vai grāmatā aprakstītās un Starbucks piedēvētās īpašības atbilst šobrīd esošajai realitātei un vai grāmatā attēlotais laipnais un izdarīgais Starbucks darbinieks ir tik slavējams arī ikdienas darbā. 

Pāris vārdos sakot, šis bija stāsts par to kā snobisks un uzpūtīgs bagātnieku kundziņš nokrīt no sava troņa, sasit pēcpusi un kļūst spiests nolaisties no saviem augstumiem, lai paskatītos uz ikdienu ar plaši atvērtām acīm. Dažbrīd viss šis stāsts izklausījās pēc utopijas, tāds liels "too good to be true". 

Noslēgumā autors ir mēģinājis iežēlināt lasītāju ar īpaši žēlabainu atvadu stāstījumu, laikam bija paredzēts no lasītāja izspiest pa asariņai, taču tas nav izdevies. Ja nav sanācis raudāt jau pašā grāmatas sākumā, kad tiek izziņots autora galvas audzējs, tad uz beigām asaras var negaidīt pavisam droši. 

"Man priekšā stāvēja atklājums, ka Starbucks galvenais neesmu es pats, bet gan citu apkalpošana." 

Alise Manro "Dārgā dzīve"

Ir iespējams, ka stāsti, kas bija ietverti Alises Manro grāmatā “ Dārgā dzīve” ir tieši tādi stāsti, kādus es lasu labprāt, jo stāstus vispār kā tādus es nevēlos lasīt tieši tā iemesla dēļ, ka kaut kas liels tiek ielikts pāris rindkopās. Protams, nevar nepieminēt reizes, kad nekas arī tiek ielikts pāris rindkopās un nosaukts par stāstu. Tad ir pavisam bēdīgi. Taču šoreiz bēdīgi nebija nemaz, jo “Dārgā dzīve” bija pilna ar stāstiem par visvērtīgāko, kas mums ir – dzīvi.

Grāmata,  kura sniedz ieskatu vairākās dzīvēs, kas ir vārdiem neaprakstāmi dažādas, pilnas sāpju, prieku, sapņu un lēmumu. Dažbrīd, lasot šos stāstus, radās sajūta, kā lūkojoties daudzstāvu namu logos. Arī šie logi un katra dzīvokļa sienas slēpj sevī kādu stāstu, cilvēcīgu un īstu. Tieši tas ir grāmatas lielākais trumpis – tā ir par patiesību, pat ja arī izdomātu.

Galvenokārt grāmatas stāstiem vijas cauri it kā šķietami nenozīmīgs, taču svarīgs motīvs, manuprāt, - viss ir neparedzams, kā dzīve, tā pieņemto lēmumu sekas.

Jāuzteic arī Silvijas Brices burvīgais tulkotājas darbs, kas ir tiešām mākslas darbs pats par sevi, grāmatas pievienotā vērtība. Un vēl, laikam ritot esmu atklājusi, ka Zvaigzne ABC sākusi izdot tiešām foršas grāmatas, tā tik turpināt!

“Cilvēkiem ir domas, kuras viņi negribētu domāt. Tā dzīvē notiek.”

Bleins Hārdens " Bēgšana no nometnes Nr. 14"

Šo grāmatu man rokās iespieda bibliotekāre, pārliecoties pār plecu un pusčukstus sakot: "Tu jau lasi daudz dažādas un interesantas grāmatas. Varbūt tu gribi izlasīt arī šo?!" 

Kad man šādi piedāvā grāmatas, ir grūti atteikt, tāpēc, mazliet pārlaidusi acis grāmatas aizmugurējam vākam, ņēmu tik ciet. 

Ir grūti vērtēt grāmatas, kas atspoguļo dokumentālu stāstu par milzīgām cilvēku sāpēm, taču esmu gandarīta, ka šāda grāmata ir un palīdz modernajā pasaulē iestrēgušajiem bezrūpības un viegluma tīkotājiem apzināties, ka joprojām uz zemes ir vieta, kur jēdziens " brīvība" ir tālas un neaizsniedzamas tāles. Izņemot to brīdi, kad cilvēks no slēgtās pasaules daļas izlemj bēgt. Bet arī tad nav iespējams sastapties ar pilntiesīgu brīvību, jo visu laiku nepamet smagas bailes.

Grāmata stāsta par Ziemeļkorejas sistemātisko patiesības noliegšanu, cilvēku sagūstīšanu, cilvēku dzīvju pārvēršanu par elli un centieniem nosargāt valsts spožo tēlu, kurš rādās košās krāsās tikai pašam Ziemeļkorejas vadonim. Taču galvenais stāsts ir par puisi, kurš jau kopš paša ieņemšanas brīža ir bijis Ziemeļkorejas baisākās nometnes Nr. 14 iedzīvotājs, kurš nebija cilvēks, bet vergs Ziemeļkorejas iegribām, kurš bija piesēts ar neticības un vainas izjūtas sēklām. Nometnē cilvēki tika veidoti par robotiem, bezierunu paklausības vergiem, kuriem bija nevien smagi jāstrādā, bet arī jāpiekopj nodevība un brutalitāte visaugstākajā pakāpē. Pat pret saviem radītājiem - vecākiem.

Vispārsteidzošākais priekš manis bija nevis pats stāsts, bet gan apziņa, kas mani piemeklēja grāmatas lasīšanas laikā - šādas šausmas nav pagātnes atmiņas, bet gan ikdienas parādība kādā daļā mūsdienu pasaules. 

Daudz esmu saskārusies ar attēliem no Ziemeļkorejas gan internetā, gan dažādos žurnālos un vienmēr liekas tā mazliet amizanti vērot Ziemeļkorejas ikdienu, jo vienmēr rodas tāda maza dzīvā muzeja sajūta, bet visa uzjautrinošā un viegli komiskā sajūta izzūd mirklī, kad lasot šo grāmatu nākas saprast, ka aiz šķietami teatrālā tēla slēpjas baisas šausmas, kurām ir ļauts norisināties jau vairāku desmitu gadu garumā. 

Liekas pārsteidzoši, ka tas viss notiek šodienā, kad manā valstī kāds par baisu uzskata telefona neatrašanos wi-fi zonā, lai pārbaudītu jaunumus facebook. Izrādās pasaule joprojām ir diezgan pabaisa vieta, daudzējādā ziņā. 

Atkāpjoties no emocionālā sakāpinājuma grāmatas sakarā, gribas atzīmēt, ka grāmatas sākums ir veidots samērā neveikli, jo dažādu laika posmu atmiņstāstiem sajaucoties ar faktiem, veidojas nenosakāms haoss, taču grāmatai ritot uz priekšu, arī skaidrība kļūst lielāka un stāstījums kļūst arvien raitāks un secīgāks. Jā, laikam tieši notikumu secīgums ir tas, kas palīdz grāmatai iegūt īsto formu. 

Šī grāmata ir jālasa tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka Ziemeļkoreja nav nekādas bērnu spēlītes. 

Laiena Moriartija "Lielie mazie meli"

Kaut kā tā sanāca, ka kopš vasaras man līdzi vilkās ideja par Moriartijas grāmatas "Lielie mazie meli" izlasīšanu, taču nekur tālāk par pašu ideju tikusi es nebiju līdz brīdim, kad, trīs dienas pirms jaunā gada ierašanās, piemājas bibliotēkā šī grāmata beidzot kļuva fiziski sasniedzama. It kā nav labi atstāt nepadarītus darbiņus jaunajam gadam, bet dzīvei pretī nespītēsies, tāpēc ņēmu un lasīju turpat vecajā gadā, lai jaunā sākumā būtu darbiņu paveikusi un pilna ar iespaidiem.

Tātad, Moriartijas romāns ir īsta dāmu grāmata, it kā šķietami nevainīgs mājsaimnieču romāniņš, taču ik pa brīdim starp tenkām, intrigām un noslēpumiem parādās šķietami neparedzēti un negaidīti pavērsieni. Dažbrīd šīs mājsaimnieču drāmas ir daudz par daudz - rodas iespaids, ka grāmatas autore rakstot ir tik ļoti iejutusies stāstā un iekarsusi, ka nav spējusi apstāties. Tāpat arī autore ir cītīgi un pārlieku uzsvērti centusies lasītājam nodot vēstījumu par to, ka arī visietekmīgākais un bagātākais cilvēks (to tur bija daudz par daudz un bez sava gala) ir tikai parasta mirstīga būtne ar savām raizēm un problēmām, tā teikt - ne viss ir zelts, kas spīd. Taču pat neskatoties uz pārmērībām, kas grāmatā bija ik uz soļa, esmu pārsteigta par to, cik ļoti labprāt lasīju un priecājos par šo grāmatu. Man tā tiešām patika, iespējams vasaras bezrūpībā būtu patikusi pat vēl vairāk. 

Šis bija jau otrais Moriartijas romāns, ko lasu, iespējams ķeršos klāt arī trešajam, kas zina. Ja jau tā jauki esmu sākusi, nenāktu par ļaunu turpināt. 

Māra Jakubovska "Direktoriene"

"Lai cik dīvaini tas būtu, stāvoklis sabiedrībā itin nemaz nenodrošināja adekvātu stāvokli mājās."

lūk, šis citāts pasaka gandrīz visu galveno, kas būtu jāzina nevien katram šīs grāmatas lasītājam, bet arī cilvēkam parastajam. burtiski lielisks citāts.

tāds diezgan asprātīgs pastāsts par skolas direktores mēģinājumiem saglabāt savu ietekmi darbā, vienlaikus cīnoties ar pilnīgu caurspīdīgumu mājas un ģimenes dzīvē. direktore Margarita, iespējams pašai to neapjaušot, valda un skalda savā darba vietā, cenšoties pretoties kolektīva intrigām, dažādām ikdienas bēdām un neveiksmēm un vienlaikus virzot vidusskolu uz skaisti skanošo ģimnāzijas statusu. taču ārpus darbavietas Margaritas direktores vara izkrīt no rokām un nākas samierināties ar vīramāti kā priekšnieci, kura par vienīgo pasaules darbu, kurš ir pelnījis cieņu, uzskata lauksaimniecību, kurā cenšas ievilkt ikkatru no ģimenes, ar Margaritu sākot. un it kā ar visām šīm klapatām būtu par maz, Margaritai sāp sirds arī par neveiksmīgo komunikāciju ar vīru un meitām, kuras dzīvojas pa Anglijas plašumiem. 

tātad, grāmata par ikdienas parasto cilvēku. 

šī grāmata ir patīkami plāna un tieši tāpēc ātri izlasāma, turklāt valoda ir raita un viegli uztverama, nav pateikts nekas sarežģīts, vienkārši aplūkota viena cilvēka mēģinājumi būt mazliet pārcilvēkam un tomēr tikai un vienīgi cilvēkam, ar jūtām, emocijām un sāpēm.  

lasot lieliski spēju iztēloties šo stāstu iestudētu kā teātra izrādi ar pāris dramatisma momentiem komēdijas mērcē. 

gribas izteikt komplimentu arī par burvīgo grāmatas noformējumu, tiešām ļoti simpātisks.

Dž. Vorsa "Darba nama ēnas"

Jāsāk ar to, ka man ir tāda diezgan savāda interese par medicīnu, jo to praktizēt es neuzskatu par nepieciešamu, toties ar vislielāko apetīti izlasu un apskatu visu, kas ir saistīts ar medicīnu. Tāpēc tas nebija nekas pārsteidzošs, ka ieraugot bibliotēkas plauktā Dženiferes Vorsas grāmatu "Izsauciet vecmāti", biju vairāk kā lielā sajūsmā par saistošu lasāmvielu, īpaši, ja tā ir ar autobiogrāfisku raksturu. 

"Izsauciet vecmāti" es izlasīju vienā elpas vilcienā un biju sajūsmā par 50-to gadu Anglijas dzīves attēlojumu un vēl vairāk par tā laika vecmātes ikdienas darbu. Grāmata bija tiešām aizraujoša un acīmredzami pieprasīta, tāpēc var saprast grāmatas autores vēlmi tā teikt "pavilkt slavas mirkli garāku", izdodot vēl vienu grāmatu "Darba nama ēnas". Un šeit jau vairāk nav iespējams dziedāt tādas slavas dziesmas kā pirmajai grāmatai.

Grāmata "Darba nama ēnas" sniedz ieskatu 50-to gadu Londonas nabadzīgo iedzīvotāju ikdienā un darba namu sadzīvē, kas bija sava veida mūsdienu sociālās mājas, tikai ar mērķi cilvēkus nevien izmitināt, bet arī nostrādināt pēc pilnas programmas. Tēma visnotaļ interesanta, taču ir savi bet.

Pirmkārt, grāmatas nosaukums ir ļoti maldinošs, jo grāmatas lielāko daļu sastāda Nonātu nama darbinieku likteņi un tāda tēma kā darba nami parādās tikai vietām, ļoti minimāli sniedzot ieskatu par paša nama nozīmi un funkcijām. Otrkārt, tematiski grāmata liekas kā romāna "Izsauciet vecmāti" aizkadra piezīmes, iztiekot bez pirmajā grāmatā esošajiem dzemdību stāstiem. Iespējams, ja iesākumā abas grāmatas būtu apvienotas vienā, būtu izdevies viens vareni biezs, bet aizraujošs romāns. Bet nu ko padarīsi, pēc kara, tā teikt, visi gudri. 

Taču neskatoties uz nepilnībām, ir arī pozitīvas iezīmes, kā piemēram bezgala jaukā un vieglā grāmatas valoda. Arī dažādie sadzīves fakti no 50-to gadu Anglijas ikdienas dzīves ir interesanti un aizraujoši.