12 jūlijs, 2019

Marijas Parras vafeļu sirdis, vārtsargs un jūra

Laiku pa laikam atšķaidu savus lasīšanas piedzīvojumus ar tādu kārtīgu devu bezrūpības un bērnišķīga prieka. Un, manuprāt, nav labāka veida kā to iegūt par bērnu literatūru. Literatūra, kas domāta bērniem ir tieši par to, kas man visvairāk šobrīd kārojas – prieks un bērnības bezrūpība. 

Šoreiz manās rokās nonāca divas Marijas Parras, brīnišķīgas norvēģu rakstnieces, grāmatas – "Vafeļu sirdis" un "Vārtsargs un jūra". Abas grāmatas ir viena otras turpinājums, bērnība tās labākajās izpausmēs, tāpēc ir neiespējami runāt par vienu grāmatu, nepieminot otru. Šeit nu ir abas. 


Vafeļu sirdis, Marija Parra. 
Liels un mazs, 2016. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Grāmatas galvenie varoņi ir divi draugi, Trille un Lēna, kuri dzīvo kādā Norvēģijas ciematā ar pavisam neparastu nosaukumu – Satriektā Matilde. Absolūti utopiska, taču šķietami pazīstama, mājīga vieta, kurā aizvadīt patiesi piesātinātu bērnību. Un Trillem ar Lēnu tā tiešām tāda arī ir, piedzīvojumu, neprātīgu ideju un dullu izdarību bagāta vasara ir "Vafeļu sirds" centrā. Tāda bērnība! Katram tādu. Un bērnības piedzīvojumu sabiedrotais – Trilles vectēvs – tikpat piedzīvojumu kārs kā Trille un Lēna. Vectēva tēls, iespējams, bija vismīļākais mans šīs grāmatas tēls. 
Ārkārtīgi priecājos par Marijas Parras bezbailīgo mešanos bērnu piedzīvojumu aprakstīšanā, izvairoties no moralizēšanas un didaktikas. "Vafeļu sirds" ir par bērnības piedzīvojumiem, paralēli ļaujot apzināt arī bērnu attieksmi pret draudzību, ģimeni un tās vērtību. Neviļus tiek aizskarta arī tāda smaga tēma kā nāve, kas bērniem ir grūti apjaušama tēma, taču grāmatā tā tiek risināta tik viegli, ka šķiet šis ir vislabākais veids, kādā par to bērniem izstāstīt. 

"Ar nāvi ir gandrīz tāpat kā ar sniegu, neviens nezina, kad tas būs klāt, lai gan vizbiežāk tas notiek ziemā." /127. 

Vārtsargs un jūra, Marija Parra.
Liels un mazs, 2019. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Trille un Lēna ir mazliet paaugušies, pamazām tuvojas pusaudžu vecumam un šajā laikā par vasaras piedzīvojumiem svarīgākas kļūst skolā aizvadītās dienas. "Vārtsargs un jūra" mazliet pieskaras vasaras piedzīvojumiem, taču vairāk koncentrējas uz skolas laiku. Un nav nemaz vajadzīga vasara, lai izdomātu visādas everģēlības. 
Šoreiz Trilles un Lēnas draudzībai nākas piedzīvot dažādus pārdzīvojumus, ir pirmā iemīlēšanās, skolasbiedru apvainojumi un citi izaicinājumi, ar kuriem bieži nākas saskarties pusaudžu vecumā. "Vārtsargs un jūra" bez liekas moralizēšanas iepazīstina ar atbildību pret ģimeni, vides saudzēšanu, attiecībām ar skolasbiedriem, nedaudz tiek aizskarta arī mobinga un veģetārisma tēma. Grāmatā aplūkoto tematu spektrs ir ārkārtīgi plašs, taču tas viss organiski iekļaujas grāmatas stāstā. Šādu tēmu ietveršana ceļ grāmatas vērtību, jo pavisam nejauši mudina bērnu palūkoties mazliet tālāk par sevi pašu, domāt par lieliem jautājumiem, par pasauli sev apkārt.
Vēl absolūti uzteicams ir Lēnas tēls. Mani sajūsmina autores centieni atkāpties no ierastā meiteņu raksturojuma, ļaujot Lēnai būt tādai meitenei, kāda vien tā vēlas būt. Lēna ir mazliet kareivīga, mazliet bezkaunīga un pilna dullu ideju. Priecājos, ka Marija Parra nav gājusi drošo un klišejisko ceļu Lēnas tēla veidošanā. Tas dod iespēju lasītājam (šobrīd ar to domājot grāmatas tiešo mērķauditoriju – bērnam) saprast, ka arī meitenes var kāpt kokos, būvēt plostus, makšķerēt un blēņoties. Pat spēlēt futbolu un būt futbola komandas vārtsargs. Meitenes drīkst visu, ja vien to vēlas. Un šis vēstījums man šīs grāmatas kontekstā tomēr šķiet visbūtiskākais.

"Lieta tāda, Trille, ka būtu taču jāvar iemīlēties, tai pašā laikā nepaliekot uzreiz par idiotu." /251.

"Visu mūžu man bija licies, ka vecāki spēj visu. Taču tagad es sāku šaubīties. Mājās vairs nebija nekādas kārtības. Tur bija sarauktas pieres, juceklis, gulēšana un strīdēšanās." /176.