Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 

Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 

"Norakstītie", I.Raščevska

Noslēpumains grāmatas noformējums ne vienmēr nozīmē arī noslēpumainu saturu, īpaši tad, ja grāmatas nosaukums ir ļoti skaļš un liek izjust savdabīgu nolemtību. 

Par Ilgas Raščevskas grāmatu "Norakstītie" biju dzirdējusi jau iepriekš, tāpēc tad, kad radās iespēja to izlasīt (liels paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru), nedomājot ķēros tai klāt, lai iepriekš izjustās noslēpumainības vietā sastaptos ar milzīgu atklātību, sīkumainību detaļās un tiešumu.

Grāmatas autore I.Raščevska daudzus gadus aizvadījusi strādājot par sociālo darbinieci, ikdienā palīdzot un atbalstot dzīves nogurdinātus un apjukušus cilvēkus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pieredzei un iespaidiem krājoties, tapusi šī grāmata, kuras galvenie varoņi ir gluži šādi ļaudis - noguruši, apjukuši, sevī un cilvēkos apmaldījušies, ar milzīgu vēlmi pēc siltuma un palīdzīgas rokas.

Latvija ir bagāta ar nomaļiem ciematiem, tikpat vientuļiem pilsētu nostūriem, kuros noris sava, savrupa dzīve ar tikpat savrupiem noteikumiem.  Grāmatas galvenie notikumi norisinās vienā no šādiem nomaļiem nostūriem - Valdonē, kurā mitinās vairākas ģimenes, katra ar savu sociālo stāvokli, pieredzes bagāžu un saprašanu par pareizu dzīvošanu. Uzreiz gan jāsaka, ka lasāmviela absolūti nav viegla un vienkārša, lasīšanai nepieciešami vairāki piegājieni.

Autore grāmatu ir piesātinājusi ar salauztām dzīvēm, to ir pārpārēm. Tās pārklājas viena pār otru un savijas savā starpā, caur dažādajiem aprakstītajiem notikumiem, pieredzēm un pārdzīvojumiem ļaujot ielūkoties tik daudzos un dažādos cilvēka dzīves un pieaugšanas slāņos. Grāmatas autore ļoti emocionāli un atkailināti runā par lietām, kuras ikdienā it kā cenšamies nemanīt - vecāku pamesti bērni, alkohols, narkotikas, sabiedrības nosodījums utt.

Vietām grāmatas autore aizraujas ar pārpasaulīgiem un emocionāliem apcerējumiem par dzīves netaisnību, dažbrīd arī galveno varoņu dialogos sajūtama moralizēšana un dabiskuma trūkums. Tekstā jūtama autores pašas pieredze un zināšanas, dažbrīd liekot atskārst, ka iespējams šis nemaz nav romāns, bet atklāti izstāstīta cilvēku dzīve.  Iespējams tieši pieredzētais ir bijis par iemeslu pašas autores emocionālajām pārdomām, kas vietām parādās tekstā.

Grāmatas nosaukums "Norakstītie" ir vairāk kā atbilstošs, galvenie varoņi ir kā sevis pašu, tā sabiedrības "norakstīti". Iespējams tāpēc iesākumā bija grūti saprast, kāpēc par kaut ko tik skarbu un sāpīgu nepieciešams rakstīt, taču turpinot lasīšanu ir skaidrs, ka šādai grāmatai ir jābūt. Lai liktu plaši atvērt acis un palūkoties tālāk par paša kurpju purngaliem, saredzot savu problēmu niecīgumu blakus tām, kuras ir spiesti izdzīvot ļaudis, kuri paši pret savu gribu iemesti nosodījuma un nolemtības virpulī. Bez apkārtējo palīdzības saredzēt izeju no bezizejas ir sarežģīti, to no reizes uz reizi atgādina arī grāmatas galvenie varoņi.

Šī pavisam noteikti ir grāmata ar intensīvu garšu un tikpat intensīvu pēcgaršu. Tā neatlaiž vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas .. Iespējams šī nav literāri skaistākā un poētiskākā grāmata, arī par vieglu atpūtu to ir grūti nosaukt, taču tā pavisam noteikti ir ļoti cilvēciska un svarīga.

Vērtējums: 4/5. Iesaku izlasīt visiem, kuri nebaidās no līdzpārdzīvojuma un skarba tiešuma. Iespējams šī grāmata palīdzēs labāk saprast un izprast pašiem sevi un citus. Un iespējams mudinās kādam arī palīdzēt.

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 

Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 

Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 

Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.