"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.

Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 

Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 

Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."

Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 

Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.

"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 

Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 

Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.

"Rakstnieki IR", Gundega Repše

Maijs šoreiz ir bijis tāds gauss un laisks mēnesis izlasītā ziņā, taču iespējams, ka tas ir tikai neapzināts veids kā sagatavoties manam ieplānotajam atvaļinājuma lasīšanas maratonam. Taču lasīts ir un šobrīd ļoti gribu padalīties ar saviem iespaidiem par Gundegas Repšes grāmatu "Rakstnieki IR". 

Jāatzīst, ka iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc tad, kad ieraudzīju to Ventspils Rakstnieku mājas bibliotēkas plauktā, uzreiz sapratu, ka šī ir grāmata, kas obligāti jāieraksta "to be read" sarakstā. Un obligāti arī jāizlasa, jo lasīt rakstnieku darba augļus ir burvīgi, viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams, taču tikpat burvīgi ir sastapties ar rakstnieku kā sabiedrības daļas un vienkāršu līdzcilvēku viedokli. 

Grāmatā "Rakstnieki IR" Gundega Repše ir apvienojusi savas intervijas ar Latvijā labi zināmiem rakstniekiem un dzejniekiem - Edvīns Raups, Guntis Berelis, Liāna Langa, Arno Jundze, Māra Zālīte, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Guntars Godiņš, Agnese Krivalde, Inga Gaile, Dace Rukšāne, Roalds Dobrovenskis, Uldis Bērziņš un Māris Bērziņš. 

Šī grāmata ir must have katra lasoša un domājoša latvieša grāmatu plauktā, jo tik ļoti liek domāt un analizēt, turklāt ne tikai sevi individuāli, bet arī sevi kā veselas tautas sastāvdaļu. Grāmata, kas lasošam un arī rakstošam iedod spēku un iedvesmu, paverot nelielu durvju spraugu uz literatūras virtuves pusi. Turklāt ļaujot redzēt un just uz savas ādas rakstnieku reālās dzīves attieksmi, kura nav aizslēpta aiz romānu krāšņajām metaforām un epitetiem. Grāmata skaidri un gaiši pasniedz viņu viedokli par literatūras procesiem, politiskajām norisēm un vēsturisko notikumu ietekmi uz latviešu tautas šodienu. Un ir tik labi apzināties, ka manas iekšējās pārdomas var atrast vietu, kur piezemēties.

Repšes apkopotajās intervijās tiek runāts par lielām lietām valstiskā līmenī un arī par mazāk lielām, kas personiskas. Liela vieta ierādīta latviešu literatūrai, kura vēl tikai bērna autiņos. Simpatizēja Arno Jundzes sašutums par to, ka valsts varas pārstāvji un sabiedrība kopumā atsakās pieņemt latviešu literatūru kā kvalitatīvu un aizraujošu, tā vietā slavinot krēslas un tās piecdesmit nokrāsas, nelepojoties ar latviešu rakstnieku sasniegto. Jāatzīst, ka pati arī esmu grēkojusi latviešu literatūras mīlestības sakarā, tieši tāpēc ļoti priecājos, ka pēdējos gados latviešu literatūru lasu arvien vairāk un biežāk, turklāt tā, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien kvalitatīvāka. 

Jāpiekrīt arī vairākkārt grāmatā pieminētajai latvieša vēlmei ēst otru latvieti kā vienīgo iespējamo maltīti, neatzīstot otra talantu. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies atzīt, ka arī mēs, latvieši, esam forši, talantīgi un radīt spējīgi? Kāpēc mums kā tautai ir šis milzīgais mazvērtības komplekss un vēlme noniecināt vienam otru? Lūk, par to arī intervijas.

Jāsaka gan, ka pat neskatoties uz visu to, cik grāmata bija aizraujoša un saistoša, tai piemīt arī mazs bet .. Un tie ir Repšes jautājumi, kuri bija pārlieku samezgloti, lai ar vienu izlasīšanu būtu pietiekami izprotami, taču jāsaka, ka dažādu rakstnieku sniegtās atbildes lielākoties atviegloja jautājumu uztveršanu. 

"[..] attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vienmēr vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas." (Māris Bērziņš)

Vērtējums - 4/5. Lieliska grāmata, es tikai nesaprotu, kāpēc sev to atklāju tik vēlu, 

"Bogene", Gundega Repše

Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, īpaši to varu teikt par Latvijas simtgadei veltīto vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni ir nevien vērtīgi, lai aizpildītu robus savās zināšanās par vēsturi, bet tiem ir arī īpaša aura, liekas šie romāni vairāk uzkavējas prātā, vairāk ieskatās cilvēka dvēseles dziļumos. Taču, lai arī kā es neslavētu vēsturisko romānu ideju, panākumi lielā mērā ir atkarīgi no paša autora meistarības. 

Un šoreiz man jāsaka, ka lasot "Bogeni", kas ir Gundegas Repšes artava vēsturisko romānu sērijā, es varu pateikt tikai vienu - esmu mazliet vīlusies. 

Varu droši pievienoties vairākuma viedoklim, kas izskan interneta ārēs un blogeru ierakstos, ka ar vienu prāta šķautni ir skaidrs, grāmata ir meistardarbs, taču tajā pat laikā kaut kā trūkst, lai tā paņemtu dvēseli un visu lasītāja dzīvo interesi sev līdzi. Es par to domāju gan lasīšanas laikā, gan vēl ilgi pēc izlasīšanas - kas ir tas, kas pietrūkst? Un man pat šķiet, ka es atradu atbildi. 

Grāmata stāsta par Lesteru ģimeni, kuru kara sākums izšķīdina kā cukurgraudus tējā pa malu malām, radot apjukumu un pārdzīvojumus kā pašiem par sevi, tā par pazudušajiem ģimenes locekļiem. 

Notikumi un pārdzīvojumi, kas risinās ar Loti Lesteri vilciena lopu vagonā ir pasniegti viegli uztveramā un man saprotamā formātā, taču līdzko Repše novēršas no notikumiem vilcienā, viņa pievēršas plašiem un liekiem izteiksmes līdzekļiem, pārlieku izplūstot sīkumos, vēsturisku faktu izklāstos un pazaudējot notikumu virzību.

Tā arī ir, manuprāt, vislielākā bēda par šo grāmatu - daudz liekas poēzijas, kas lieliem malkiem norij sižetu. Un ko gan dod skaisti teikumi, ja tajos nav jēgas?!

Vērtējums: 2,5/5. 

"Putnu osta", Lilija Berzinska

Tātad, "Putnu osta" - grāmata ar skaistu nosaukumu un fantastiski vilinošu grāmatas noformējumu, laikam jāsaka, ka šīs grāmatas vāka noformējums ir mans šī brīža mīļākais. Bet kā tad ar saturu? 

Grāmatas pēdējais vāks lepni ziņo, ka grāmata "Putnu osta" ir romantiskais romāns, turklāt autores debijas romāns pieaugušajiem. Iesākumā tas šķiet pārlieku skaļš paziņojums, taču izkūstot lapas pusei aiz lapas puses, atklājas skaistas valodas mežģīnes, radot romantiskus pārdzīvojumus nevien grāmatas varoņos, bet arī pašā lasītājā. 

Skaisti veidots un brīnišķīgi uzrakstīts romāns par laika ritējumu un visu to, ar ko cilvēkam nākas sastapties virzoties dzīvē uz priekšu - ieguvumi, zaudējumi, nāves un sāpes, ko tās nes sev līdzi. Grāmatā aplūkota katra varoņa individuālā cīņa ar sevi, saviem sapņiem un realitāti, katra centieni iegūt to, pēc kā ilgojas ikviens - mīlestību un sirdsmieru. 

"Ikvienam bija kāda bīstami krāčaina dvēseles upe; katram gadījās savainoties negaidītā dvēseles nogruvumā; visi kaut reizi ir maldījušies savas būtības necaurredzamos mežos un stiguši savas patības muklājā."

Grāmata iesākas ar nebeidzamiem jautājumiem, nenoskaidrotām dzīvēm un neatrisinātām attiecībām, taču arvien straujāk tuvojoties grāmatas nobeigumam, pamazām atklājās arī atbildes uz jautājumiem, kā arī tika sniegts ieskats iepriekš neiepazītos noslēpumos. 

Varoņu starpā risinās pārlieku filozofiski dialogi, rosinot domāt par tiem, kā vairāk romānam nevis dzīvei piemērotiem, taču tieši šī filozofiskā piegarša dialogos un eksistenciāli sāpīgu jautājumu iztirzāšana sarunu ceļā manī raisīja vislielāko patikšanu pret šo grāmatu. Šī ir līdz kaulam skaista, prātuļot un filozofēt aicinoša grāmata un, iespējams, kādam šo lasot radīsies atbildes uz saviem "kāda dzīvei jēga" jautājumiem. 

Vēl viena grāmatas pievienotā vērtība ir vēlme visu laiku turēt tuvumā papīru un pildspalvu, lai piefiksētu skaistos teikumus, brīnišķīgās domas. Jo skaistā ir tiešām daudz. 

"Viņi bija jauni. Abi alka sāpēt, kāri dzert izmisumu un sakāpinātas emocijas un gatavi katru dienu vismaz desmit reizes atvadīties, lai pēc tam saliptu kopā vēl stiprāk - neatšķetināmi, neatdalāmi un nenoplēšami."

Taču visā šajā brīnišķīgumā ir arī sava karotīte darvas - klišejisks un amerikāņu romantisko filmu cienīgs nobeigums, kas absolūti sabojāja visu grāmatas gaitā radušos burvīgo literāro pēcgaršu. Es ticu, ka grāmatu aizvest līdz vieglām un skaistām beigām nav viegli, taču šeit nu autore varēja pastrādāt mazliet vairāk .. 

Vērtējums: 4/5. Brīnišķīgs debijas romāns par pagātni, kas ir katra cilvēka personību veidojošs apstāklis un par sevis atrašanu.