"Bille un karš", V. Belševica

Pirmoreiz ar Vizmas Belševicas grāmatām par Billi sastapos bērnībā, kad apguvusi lasītprasmi kāri mielojos ar visām vecumam vairāk vai mazāk atbilstošajām grāmatām vecāku grāmatplauktā. Belševicas "Billi" mamma man iespieda rokās vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem, sakot, ka šī varētu būt vērtīga lasāmviela. Savu tā brīža sajūsmu pēc izlasīšanas atceros vēl šodien. Tāpēc lasīt Billi atkārtoti bija kā mēģinājums mazliet atgriezties bērnībā un izgaršot to skaistumu no jauna, nu jau caur pieaugušā izjūtām. 

Šogad rit Vizmas Belševicas 85. jubilejas gads, kad viņas triloģija "Bille" iznāk jau trešo reizi. Pirmoreiz "Bille" tika izdota 1996. gadā izdevniecībā Jumava, pēc tam 2004. gadā to atkārtoti izdeva apgāds Atēna un nu, 2016. gadā, šo triloģiju izdod apgāds Mansards. Grāmata "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, kura iepriekš ir zināma ar nosaukumu "Bille dzīvo tālāk". Iesākumā jāsaka, ka šī grāmata ir vizuāli brīnišķīga, domāju, Vizma Belševica lepotos ar šādu grāmatas izskatu, jo tas ir pārdomāts, saskaņots un, kas pavisam jauki - tajā ir iestrādāta grāmatas dizainam pieskaņota grāmatzīme! 

Lai gan "Bille un karš" ir triloģijas otrā grāmata, tā, manuprāt, ir uzskatāma par pilnīgi patstāvīgu mākslas darbu arī bez citām triloģijai piederošajām grāmatām. "Bille un karš" lēniem un vērīgiem soļiem ieved lasītāju vācu okupētās Latvijas ikdienā. Karš ir smaga tēma, turklāt ierasti tiek pasniegta drūmi, taču Belševica ir metusi visu smagumu pie malas, ļaujot kara atnākšanas grūtības apzināt caur bērna prātu, izjūtām un pārdzīvojumiem. Belševica prot par lielām sāpēm rakstīt ar pārpasaulīgu gaišumu un vieglumu. Joprojām Bille dodas pie Mīļotantes uz laukiem dzīvoties pa pļavām, joprojām apmeklē skolu, kur blēņas mijas ar pieaugušajam raksturīgu apdomību .. Billes bērnišķīgā un naivā daba ļauj neuztvert kara tuvošanos kā traģēdiju, taču pat neskatoties uz vieglumu un gaišumu, kas caurvij grāmatas valodu, neizbēgami nākas sastapties arī ar milzīgām sāpēm un smeldzi. Bez liela traģisma lasītājs tiek mudināts domāt par smagumu, kāds bijis jāpiedzīvo kā pieaugušajam, izprotot kara tuvošanās nopietnību, tā bērnam, kuram viss iesākumā liekas kā neizprotama pieaugušo radīta spēle. Grāmata ļauj iepazīt bērna izbrīnu par pilsētu, kas izmainās arvien vairāk, par cilvēkiem, kuri iet pa bruģēto ielu ar grūtsirdības nospiestiem pleciem un dzeltenu zvaigzni uz mēteļa piedurknes vai neparedzēti pazūd no redzesloka, par bieziem aizkariem, kas priekšā logam aiz kura slēpjas nāve .. 

Vērtējums: 5/5. Šo ir jāizlasa vismaz vienreiz dzīvē, bet ja rodas iespēja izlasīt mazliet vairāk par vienu reizi, obligāti jādara arī tas. Grāmata, kura savu aktualitāti un literāro vērtību nezaudēs nekad!

R. Ezera "Aka" jeb skaists sākums klasikai

starp visiem maniem mēģinājumiem jebkad uzsākt lasīt kaut ko no tā dēvētās klasikas, viss ir beidzies ar sakāvi. man bija radies iespaids, ka tieši tāpēc esmu dzimusi tad kad esmu, lai lasītu to, kas piestāv un ir aktuāls mūsdienām. taču, acīmredzot, kaut kad jau no tām mūsdienām nogurst arī un smalko telefonu un savstarpējās nesarunāšanās laikmetu gribas nomainīt pret diezgan paskarbu pagātnes patiesību, kad ūdens tik viegli neplūda pa ūdens krānu un bērni uzskatīja, ka vecāki ir cieņas vērti. pavisam nesen piedzīvoju šo klasikas kāri, lai gan beidzot vidusskolu biju pārliecināta, ka nekad vairāk nelasīšu neko tik garlaicīgu un skumju. izrādās, ka garlaicīgs ir tikai tas, kas obligāts. un kā senais latvietis jau izsenis ir apgalvojis - starp sēnalām ir arī graudi, tātad kaut kas pavisam labs.

izbeidzoties maniem e-grāmatas krājumiem, secināju, ka laiks iemēģināt Regīnas Ezeras "Aka" (1972.), kas savu kārtu gaidīja jau ilgi. iesākumā es biju diezgan skeptiski noskaņota, bet grāmatas valodā bija kaut kas viegls un dzirkstošs, ka lasīšanu gribējās turpināt. laikam šī bija viena no reizēm, kad es grāmatu lasīju it visur un jebkurā brīvā mirklī. it kā jau tieši tāpēc arī e-grāmatas formāts ir tik ērts, ka tā ir viegla, turklāt ļoti ērti izmantojama un pateicoties R. Ezerai, es to lasīju pat ejot no darba uz mājām. jāsaka gan, ka pārvietoties lasot ir mazliet izaicinoši, jo ceļā var gadīties dažādi šķēršļi, bet "Aka" bija tik burvīgi raiti lasāma, ka es biju gatava saskarties ar grūtībām. 

šī bija tiešām burvīga grāmata par salauztiem likteņiem un mēģinājumu dzīvot tālāk. sarakstīta viegli ritošā un tiešām dzīvā valodā, dažbrīd pat pārsteidza, cik patīkami uz mani iedarbojās jūtami vēsturiskais valodas lietojums, taču jāsaka, ka grāmata, neskatoties uz savu izdošanas gadu, ir pietiekami aktuāla arī mūsdienu cilvēkam. autores apskatītās attiecības starp ģimenes locekļiem un kaimiņiem bija patiesas un īstas, nemēģinot radīt kādu saulaino pasauli, bet mēģinot caur tēliem parādīt pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā, ja cilvēkiem nākas saskarties ar grūtībām. spilgti uzsvērta sadzīvošana ar sekām, Ričam nonākot cietumā un atstājot savu ģimeni un māti vienus ar lielu saimniecību, pagātnes atmiņām un sāpēm par netaisnību un pieļautajām kļūdām. taču pie jebkurām šķietamām bezizejām ir jāmeklē izeja, ko ļoti apņēmīgi dara autores veidotie galvenie tēli - Laura un Rūdolfs, un šie abi tēli ir tiešām krāšņi, jo spēj lasītājā raisīt visdažādākās izjūtas, sākot no riebuma līdz pat milzīgai līdzjūtībai. emocijas, manuprāt, ir viena no lietām, kas lasot ir jāpiedzīvo visā krāšņumā un "Aka" ir viena no tām grāmatā, kas emocijām pierimt neļauj ne mirkli. pēc grāmatas izlasīšanas es secināju, ka pēc "Aka" motīviem ir radīta arī filma "Ezera sonāte", kura, liekas, tagad būs manā obligāti jānoskatās filmu sarakstā. vienmēr ir interesanti salīdzināt pašas fantāzijā radītos tēlus un vidi ar to, kādu to ir redzējis filmas režisors. tad nu redzēsim, kurš uzvarēs. taču vienu es varu pateikt pavisam droši, šī grāmata ir brīnišķīgs sākums manas latviskās klasikas intereses atmodināšanai.

"Ar precēšanos; zin, ir tāpat kā ar lēkšanu aukstā ūdenī. Jāmetas iekšā, tā teikt, bez domāšanas. Sāksi mīņāties, sāksi punktierēt un študierēt, pagalam ir. Nevari vairs ielēkt ne par kādu naudu."