101. kilometrs, Guna Roze

Šādas grāmatas mūsu tautai ir nepieciešamas kā pusdienas un svaigs gaiss. Kāds varbūt liegsies, ka nepieciešamība nav nemaz tik liela, jo brokastis paēstas kārtīgas un svaigo gaisu jau ar kādā jaukā dienā var arī nesaņemt, nav jau mirstama vaina, tā teikt. Nav, taču tas viss dod piepildījumu. Īpaši skaidrības ieviešana par dažādiem vēsturiskiem momentiem Latvijas vēsturē. 

Pēdējā laikā ļoti priecājos un novērtēju, ka arvien vairāk parādās grāmatas ar vēsturisku fonu, kurš lielākoties pat nav tikai fons, bet gan grāmatas centrālais tēls.

Iepriekš es biju pazīstama ar informāciju, ka Padomju savienībā par nestrādāšanu varēja ielikt cietumā, tāpēc ļaudis, kuriem strādāšana nešķita kā vistīkamākā nodarbe, mēdza ik pa laikam kaut kur izkārtot pierakstu, ka ir strādātāji un viss kārtībā. Taču šī grāmata sniedz daudz plašāku informāciju par padomju laiku tradīcijām cilvēku pāraudzināšanā un nosacītas kārtības ieviešanā. 

Padomju Savienībā nebija padibeņu un dīkdieņu, tā vismaz visiem labpatika domāt. Patiesībā cilvēku dažādība bija vislielākā kā šodien, tā tolaik, Taču ir viena būtiska atšķirība - Padomju Savienības vara cītīgi piestrādāja, lai atbrīvotos no varai netīkamiem "elementiem" - ubagiem, dīkdieņiem, invalīdiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārlieku brīvdomīgajiem. Ja neizdevās ļaudis vest pie prāta ar miermīlīgiem paņēmieniem, tad šādās situācijās labi noderēja tiesas lēmums "par parazītisku dzīvesveidu", lai izolētu viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidītu labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi - 101. kilometrs. 

"101. kilometrs" ir brīnišķīgi veidots, dokumentālām detaļām un fotoliecībām piesātināts darbs, kas sniedz pamatīgu ieskatu cilvēku dzīvēs, ikdienas notikumos un laikmetam atbilstošās detaļās. Grāmata nevien ļauj palūkoties uz konkrētu vēsturisku posmu, bet arī sniedz apziņu, ka laiks kādā dzīvojam šobrīd ir īsta medusmaize. Visvairāk novērtēju tieši to, ka grāmata ir prozas darbs, iztiekot bez vēsturiskajām grāmatām ierastās faktu pārpilnības, tā vietā dabiski sapludinot vēsturisko patiesību ar autores fantāziju un burvīgo rakstītprasmi. 

Būtiskākais, ko šī grāmata ļauj atkārtoti apjaust - cilvēks ir tikai cilvēks, lai arī kādas varas censtos sagūstīt to dzīves, sapņus un mīlestības. Mīlestība un sapņi ir dzīvi arī visbaisākajās vēstures lapaspusēs.

Vērtējums - 5/5. Vērtīga lasāmviela kā vēstures mīļotājam, tā lasītājam parastajam.

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni", J.Riekstiņš

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" stāsta par tiem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri aprūpēja 1944. gada oktobrī uz Vāciju aizvesto Valsts Rīgas zīdaiņu nama un Valsts Majoru bērnu nama iemītniekus. Grāmata balstīta uz daudziem līdz šim nepublicētiem dokumentiem, vēstulēm un bagātināta ar plašu fotoattēlu materiālu. 

Nebūtu kara, nebūtu arī tūkstošiem izpostītu ģimeņu, kā arī šo bāreņu, kuri kā izrādās, kara laikā kļuva par lielu nastu, īpaši tādās reizēs, ja tēvs bija devies karot un māte bija palikusi viena ar paprāvu bariņu bērnu. 

Interesanti, ka bērni nevien bija lieki saviem vecākiem, bet arī kļuva par sava veida marionetēm varas rokās, par ko ļoti daudz stāsta šajā grāmatā apkopotie dokumenti. Grāmatas sākumā, piemēram, tiek aplūkota nepārtraukta bērnu pārvietošana no vienas nožēlojamas un dzīvei nepiemērotas ēkas uz citu, dažbrīd bērnus izmitinot pat lielā aukstumā un nesniedzot regulāras ēdienreizes. Iespējams, ja nebūtu šo brīnišķīgo un pašaizliedzīgo aprūpētāju, daudzu bērnu likteņi būtu dramatiski noslēgušies ar bada un aukstuma atnestām šausmām. Protams, jāpiemin, ka daudzu bērnu dzīves noslēdzās pat īsti neiesākušās.

Grāmata sniedz ieskatu arī nemitīgos audžuģimeņu apsolījumos un bērnu vēlmē pēc mīlestības, emocionāla un fiziska siltuma un jebkādas piederības. Taču bieži bērniem drošas un ģimeniskas nākotnes vietā nācās samierināties tikai ar tukšiem solījumiem, jo nereti pat neatlaidīga bērnu namu darbinieku un institūciju cīņa par mazo cilvēkbērnu problēmu risināšanu beidzās ar sakāvi. Joprojām spilgti prātā stāv kādas darbinieces sarakste ar iespējamo audžuģimeni, kura nedrīkstēja uzņemties rūpes par mazo bāreni tikai tāpēc, ka audžuģimenes reliģiskā pārliecība neatbilda bārenes dokumentos norādītajai. 

Šī bija interesanta lasāmviela, kas sniedza ieskatu bērnu namu problēmās Otrā pasaules kara laikā, taču pietrūka vairāk atmiņu stāstu, bet par to nav jābēdā, jo autora iepriekšējā grāmata "Sauli dzīves pabērniem" (2012.) piedāvā tieši to, ko es meklēju - atmiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā uzmeklēšu arī šo grāmatu.

Vērtējums - 4,5/5. 

Bleins Hārdens " Bēgšana no nometnes Nr. 14"

Šo grāmatu man rokās iespieda bibliotekāre, pārliecoties pār plecu un pusčukstus sakot: "Tu jau lasi daudz dažādas un interesantas grāmatas. Varbūt tu gribi izlasīt arī šo?!" 

Kad man šādi piedāvā grāmatas, ir grūti atteikt, tāpēc, mazliet pārlaidusi acis grāmatas aizmugurējam vākam, ņēmu tik ciet. 

Ir grūti vērtēt grāmatas, kas atspoguļo dokumentālu stāstu par milzīgām cilvēku sāpēm, taču esmu gandarīta, ka šāda grāmata ir un palīdz modernajā pasaulē iestrēgušajiem bezrūpības un viegluma tīkotājiem apzināties, ka joprojām uz zemes ir vieta, kur jēdziens " brīvība" ir tālas un neaizsniedzamas tāles. Izņemot to brīdi, kad cilvēks no slēgtās pasaules daļas izlemj bēgt. Bet arī tad nav iespējams sastapties ar pilntiesīgu brīvību, jo visu laiku nepamet smagas bailes.

Grāmata stāsta par Ziemeļkorejas sistemātisko patiesības noliegšanu, cilvēku sagūstīšanu, cilvēku dzīvju pārvēršanu par elli un centieniem nosargāt valsts spožo tēlu, kurš rādās košās krāsās tikai pašam Ziemeļkorejas vadonim. Taču galvenais stāsts ir par puisi, kurš jau kopš paša ieņemšanas brīža ir bijis Ziemeļkorejas baisākās nometnes Nr. 14 iedzīvotājs, kurš nebija cilvēks, bet vergs Ziemeļkorejas iegribām, kurš bija piesēts ar neticības un vainas izjūtas sēklām. Nometnē cilvēki tika veidoti par robotiem, bezierunu paklausības vergiem, kuriem bija nevien smagi jāstrādā, bet arī jāpiekopj nodevība un brutalitāte visaugstākajā pakāpē. Pat pret saviem radītājiem - vecākiem.

Vispārsteidzošākais priekš manis bija nevis pats stāsts, bet gan apziņa, kas mani piemeklēja grāmatas lasīšanas laikā - šādas šausmas nav pagātnes atmiņas, bet gan ikdienas parādība kādā daļā mūsdienu pasaules. 

Daudz esmu saskārusies ar attēliem no Ziemeļkorejas gan internetā, gan dažādos žurnālos un vienmēr liekas tā mazliet amizanti vērot Ziemeļkorejas ikdienu, jo vienmēr rodas tāda maza dzīvā muzeja sajūta, bet visa uzjautrinošā un viegli komiskā sajūta izzūd mirklī, kad lasot šo grāmatu nākas saprast, ka aiz šķietami teatrālā tēla slēpjas baisas šausmas, kurām ir ļauts norisināties jau vairāku desmitu gadu garumā. 

Liekas pārsteidzoši, ka tas viss notiek šodienā, kad manā valstī kāds par baisu uzskata telefona neatrašanos wi-fi zonā, lai pārbaudītu jaunumus facebook. Izrādās pasaule joprojām ir diezgan pabaisa vieta, daudzējādā ziņā. 

Atkāpjoties no emocionālā sakāpinājuma grāmatas sakarā, gribas atzīmēt, ka grāmatas sākums ir veidots samērā neveikli, jo dažādu laika posmu atmiņstāstiem sajaucoties ar faktiem, veidojas nenosakāms haoss, taču grāmatai ritot uz priekšu, arī skaidrība kļūst lielāka un stāstījums kļūst arvien raitāks un secīgāks. Jā, laikam tieši notikumu secīgums ir tas, kas palīdz grāmatai iegūt īsto formu. 

Šī grāmata ir jālasa tikai tāpēc vien, lai saprastu, ka Ziemeļkoreja nav nekādas bērnu spēlītes.