"Nebaidies / Don`t be scared", Āris Birze

Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku vēlme doties svešumā, lai meklētu sevi. Tikpat interesanta ir likusies Indijas kā galapunkta izvēle šādiem meklējumiem. Man vislabāk šādās reizēs prāts un sirds attīrās esot dabas tuvumā, mežā vai pie jūras, dodoties garās un enerģiskās pastaigās, kuru laikā iespējams nevien sevi izjaukt, bet arī salikt atpakaļ, nu jau jaunā kārtībā. Taču kā saprotu, ir cilvēki, kuriem ar Latvijas dabas spēku vien ir par maz, tāpēc nepieciešamas svešas valstis un tikpat svešas kultūras, lai atjaunotos un atrastu ceļu pie sevis.  

Sevis meklējumos devās arī grāmatas "Nebaidies / Don`t be scared" autors Āris Birze.  Viņš ir jauns vīrietis, kuru nodarbina dažādi jautājumi par pasauli, tās kārtību un sevi pašu. Atbildes uz sevī rastajām neskaidrībām viņš cenšas atrast Rišikešā, Indijā, meditējot, esot klusās pārdomās ar sevi un šīs pārdomas piefiksējot, lai vēlāk tās apkopotu grāmatā  "Nebaidies / Don`t be scared". 

"Nebaidies / Don`t be scared" ir izlasāma paralēli divās valodās, angļu un latviešu, jo tās autors savas piezīmes reizumis veicis kā vienā, tā otrā valodā (visas piezīmes iekļautas pilnā apjomā kā latviski, tā angliski). Grāmata veidota kā dienasgrāmata, taču vietumis dienasgrāmatas rimto ritmu pārtrauc pašpalīdzības grāmatām raksturīgi teksti. Jāsaka, ka grāmata noteikti nav nekas literāri izcils, bet pavisam noteikti tāds arī nav šīs grāmatas mērķis. Autors vienkārši vēlas ar savu piemēru iedrošināt citus jaunus cilvēkus nepieņemt pasauli tāda kāda tā ir, bet veidot to pašiem. Mazliet žēl, ka grāmatā ir absolūti maz informācijas par pašu Indiju, kas mani būtu interesējusi stipri vairāk par autora sniegtajiem pašizaugsmes manifestiem, taču arī tos lasīt bija interesanti. Dažas no grāmatā iekļautajām domām vedināja arī mani pašu uz pārdomām, kas, pieļauju, ir vistiešākais grāmatas mērķis. Nevis tikai izlasīt par kāda jauna cilvēka centieniem izmainīt sevi, lai pārveidotu pasauli par labāku vietu, bet rosināt arī pašiem rīkoties! Lai izdodas!

Istaba, Laima Kota

Astoņdesmitie, komunālais dzīvoklis, pārmaiņu laiks jeb perestroika. Viss tas, kas mani mūžam interesējis, taču līdz šim bijis neaizsniedzams, līdz brīdim, kad vēsturisko grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ietvaros iznāca Laimas Kotas grāmata "Istaba". 

Esmu tik bezgala priecīga par to, ka šī vēsturisko grāmatu sērija pastāv, tā sniedz neatsveramu iespaidu uz manām līdzšinējām vēstures zināšanām, ieviešot tajās kā kārtību, tā aizkrāsojot tur esošos robus. Labākais veids, kādā iepazīt Latvijas raibo vēsturi. 

Taču nu gan par pašu "Istabu".  Laima Kota grāmatas pēcvārdā saka, ka nav vēlējusies romānā notiekošo turēt stingros laika grožos, cenšoties pieskarties laikam nenoteiktā kārtībā, būtiskāko uzsvaru liekot uz spilgtām konkrētajam laika posmam raksturīgām detaļām. Iespējams, ka šī autores vēlme nepierakstīt vēsturiskus faktus, bet gan konkrētā laika sajūtas, ir iemesls, kāpēc šī grāmata tik viegli, gaisīgi un aizrautīgi izlasījās divos elpas vilcienos. Jau no pirmajām grāmatas rindām bija jūtama vēstures un rakstnieces bagātās valodas un fantāzijas sastapšanās. Gaisā burtiski jūtama krāsu smarža, iztālēm sadzirdama otu švirkstoņa un visam pa vidu dažādo komunālā dzīvokļa kaimiņu soļu švīksti garajā gaitenī .. Laima Kota romānu veido krāšņiem otas triepieniem, vietām sniedzot apbrīnojami sulīgas iztēles gleznas, neaizmirstot arī par vēsturisko faktu nepieciešamību. Brīžiem teksts ir pārsātināts ar iespaidiem un enciklopēdiskiem faktiem, taču tas nekādi nebojā teksta kvalitāti. Autore ir negausīga stāstniece, un, ak, cik šis viss ir krāšņi un brīnišķīgi!  

Vienmēr licies interesanti kā vairākas ģimenes un vairāku cilvēku likteņi spējuši dalīt kopīgu ikdienu vienā dzīvoklī, katrs lietojot tikai savu elektrības slēdzi, vārot ūdeni vien savā kanniņā un aizvadot mūžu nemitīgā kopmītnēm raksturīgā ritmā. Grāmatas autorei izdevies nevien raibs ikdienas apraksts, bet arī katra komunālā dzīvokļa iemītnieka sapņu, alku un dziļāko pārdomu mozaīkas veidošana.

"Viņa tomēr gribētu durvis, kuras aizverot viņai nebūtu jādala sava dzīve, nebūtu jāsamierinās, jāpiemērojas. Viņa gribētu dzīvot savā dzīvoklī. Lai nav jāpaskaidro nevienam, kāpēc viņa dara tieši tā, kā vēlas."

Vērtējums: 4,5/5.

"Dzimtenīte", A.Manfelde

Šobrīd lasu tik daudz, ka dažbrīd piemirstas piefiksēt domas un idejas, kur nu vēl radīt veselu ierakstu par tām. Liekas, dažbrīd no sirds apmaldos savā lasāmajā, kur nu vēl rakstāmajā .. Iespējams tikpat liela maldīšanās notikusi arī Andras Manfeldes "Dzimtenīte" galvenajai varonei. Taču, ne jau papīru un domu jūklī viņa maldās, bet dzīvē. Savā un mazliet arī citu.

Rokās turot, šķiet, grāmata būs viegla un ātra, taču, pieķeroties pirmajām rindkopām, top skaidrs, ka ilūzijas par vieglumu jāatmet. Grāmata - tik liela kā pati dzīve. Par laiku un apstākļiem, kādi pienāca un dažkārt joprojām pienāk vai ikvienā ģimenē - brauciens uz svešu zemi laimes vai vismaz biezāka maka meklējumos. Taču, kā rāda Manfeldes talantīgi savītais grāmatas vēstījums - ne jau svešums sniedz laimi. Cilvēka alkas pēc piederības palielinās pa mirklim vien, kas aizvadīts fabrikās, pieputējušu istabu kaktos un krēslas apvītos krogos. Pazaudēto sevi neatrast ne tur, kur lielāka alga, ne tur, kur vissiltākais klēpis .. Taču ceļš pie sevis ir smags un grūts, vēl grūtāks nekā maldīšanās ilūzijās par gaišo un skaisto nākotni.

Grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm. Dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. Bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. Iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.

Vērtējums: 4/5. 

Es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. Laiks mazina dusmas.

"Norakstītie", I.Raščevska

Noslēpumains grāmatas noformējums ne vienmēr nozīmē arī noslēpumainu saturu, īpaši tad, ja grāmatas nosaukums ir ļoti skaļš un liek izjust savdabīgu nolemtību. 

Par Ilgas Raščevskas grāmatu "Norakstītie" biju dzirdējusi jau iepriekš, tāpēc tad, kad radās iespēja to izlasīt (liels paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru), nedomājot ķēros tai klāt, lai iepriekš izjustās noslēpumainības vietā sastaptos ar milzīgu atklātību, sīkumainību detaļās un tiešumu.

Grāmatas autore I.Raščevska daudzus gadus aizvadījusi strādājot par sociālo darbinieci, ikdienā palīdzot un atbalstot dzīves nogurdinātus un apjukušus cilvēkus, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka pieredzei un iespaidiem krājoties, tapusi šī grāmata, kuras galvenie varoņi ir gluži šādi ļaudis - noguruši, apjukuši, sevī un cilvēkos apmaldījušies, ar milzīgu vēlmi pēc siltuma un palīdzīgas rokas.

Latvija ir bagāta ar nomaļiem ciematiem, tikpat vientuļiem pilsētu nostūriem, kuros noris sava, savrupa dzīve ar tikpat savrupiem noteikumiem.  Grāmatas galvenie notikumi norisinās vienā no šādiem nomaļiem nostūriem - Valdonē, kurā mitinās vairākas ģimenes, katra ar savu sociālo stāvokli, pieredzes bagāžu un saprašanu par pareizu dzīvošanu. Uzreiz gan jāsaka, ka lasāmviela absolūti nav viegla un vienkārša, lasīšanai nepieciešami vairāki piegājieni.

Autore grāmatu ir piesātinājusi ar salauztām dzīvēm, to ir pārpārēm. Tās pārklājas viena pār otru un savijas savā starpā, caur dažādajiem aprakstītajiem notikumiem, pieredzēm un pārdzīvojumiem ļaujot ielūkoties tik daudzos un dažādos cilvēka dzīves un pieaugšanas slāņos. Grāmatas autore ļoti emocionāli un atkailināti runā par lietām, kuras ikdienā it kā cenšamies nemanīt - vecāku pamesti bērni, alkohols, narkotikas, sabiedrības nosodījums utt.

Vietām grāmatas autore aizraujas ar pārpasaulīgiem un emocionāliem apcerējumiem par dzīves netaisnību, dažbrīd arī galveno varoņu dialogos sajūtama moralizēšana un dabiskuma trūkums. Tekstā jūtama autores pašas pieredze un zināšanas, dažbrīd liekot atskārst, ka iespējams šis nemaz nav romāns, bet atklāti izstāstīta cilvēku dzīve.  Iespējams tieši pieredzētais ir bijis par iemeslu pašas autores emocionālajām pārdomām, kas vietām parādās tekstā.

Grāmatas nosaukums "Norakstītie" ir vairāk kā atbilstošs, galvenie varoņi ir kā sevis pašu, tā sabiedrības "norakstīti". Iespējams tāpēc iesākumā bija grūti saprast, kāpēc par kaut ko tik skarbu un sāpīgu nepieciešams rakstīt, taču turpinot lasīšanu ir skaidrs, ka šādai grāmatai ir jābūt. Lai liktu plaši atvērt acis un palūkoties tālāk par paša kurpju purngaliem, saredzot savu problēmu niecīgumu blakus tām, kuras ir spiesti izdzīvot ļaudis, kuri paši pret savu gribu iemesti nosodījuma un nolemtības virpulī. Bez apkārtējo palīdzības saredzēt izeju no bezizejas ir sarežģīti, to no reizes uz reizi atgādina arī grāmatas galvenie varoņi.

Šī pavisam noteikti ir grāmata ar intensīvu garšu un tikpat intensīvu pēcgaršu. Tā neatlaiž vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas .. Iespējams šī nav literāri skaistākā un poētiskākā grāmata, arī par vieglu atpūtu to ir grūti nosaukt, taču tā pavisam noteikti ir ļoti cilvēciska un svarīga.

Vērtējums: 4/5. Iesaku izlasīt visiem, kuri nebaidās no līdzpārdzīvojuma un skarba tiešuma. Iespējams šī grāmata palīdzēs labāk saprast un izprast pašiem sevi un citus. Un iespējams mudinās kādam arī palīdzēt.

"Santa Biblia", Inga Žolude

Šo grāmatu man uzdāvināja vecāki, zinot manu lielo patikšanu pret skaistu, jēgpilnu un bagātu literatūru. Un, saprotams, pret Žoludes pašas talantu. Jāsaka gan, ka līdz lasīšanai šī grāmata gaidīja vairāk kā gadu, taču pirms pāris dienām es to izcēlu no plaukta un izlasīju. Paralēli burtiski kūstot aiz prieka par brīnišķīgi ilustrēto grāmatas vāku (vāka un grāmatā esošo ilustrāciju autore ir neviena cita kā Jana Briķe). 

Romāna galvenā varone ir jauna sieviete Nīma, kura kopā ar Levu un Tūru dodas pārgājienā no vienas mistiskas stacijas uz otru, lai censtos izglābt pasauli, kurai draud strauja bojāeja. Katra stacija sevī glabā kādu noslēpumu, atsevišķu pasauli, tikumus un likumus, vienlaikus esot kā stafetes kociņš ceļojumam uz katru nākamo .. 

"Santa Biblia" ir Žoludes uzburta pasaule, kurā ir visas tās netaisnības un nesmukumi, kuriem ikdienā bradājam pāri, nepārdomājot notiekošā sekas. Nepamatotas nāves, gruzdoši sārti, miesas alkas un citas galējības. Autore savu tekstu mētā no viena grāvja otrā. Grāmata var šķist sirreālu detaļu pilna, bagāta poētikas un mazliet dvest kaut ko no fantastikas trillera, taču zem šiem dažādajiem sirreālās pasaules slāņiem slēpjas arī druskas no šodienas pasaules, nelielas drupatas no šodienas rūpēm. Šis romāns pavisam noteikti ir par personīgajiem sevis meklējumiem un par tikpat personiskām sāpēm, tikai aplūkots caur sirreālas un iespaidiem pārbagātas pasaules notikumiem. 

"Nav jēgas glābt pasauli, jāglābj ir viens cilvēks, ja to nevar, tad nevar arī pasauli izglābt, [..]."

Šis romāns noteikti patiks fantāzijas žanra cienītājiem, turklāt īpaši tādiem, kuri prot novērtēt latviešu valodas iespējas un krāšņumu. Turklāt romāns nevien ieved savādā un neizprotamā pasaulē, kuru nepieciešams glābt no iznīcības, bet vedina domāt arī par šo, kurā dzīvojam pašlaik. Tekstā viz nevien fantāzijā gremdēta pasaule, bet arī dziļas patiesības, kuras, liekas, urda pašu romāna autori. 

Romāns ir tieši šāds: "[..] nonākam vēl vienā vietā, kur kārtējo reizi laiktelpas plūdums sagriezies ačgārnā cilpā." Visa grāmata ir kā savāds ceļojums laikā un telpā. Un tieši tāpēc arī tā ir tik brīnišķīga!

Vērtējums: 4,5/5. Šis bija brīnišķīgi no vāka līdz vākam, brīnišķīgas ilustrācijas un meistarīgi virtuozs teksts. Bauda acīm un bauda dvēselei. Un tas nekas, ka noslēgumā mazliet visa kā bija par krāšņu.

Stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts"

Rudens ir iesācies, esmu ierauta darbos un idejās, taču man vēl ir saglabājies parāds no vasaras noslēguma - stāstu krājums "Mēs. XX gadsimts". 

Pavisam godīgi varu pateikt, ka par šo krājumu pirmoreiz dzirdēju tikai tad, kad jau bija izdotas pirmās grāmatas no grāmatu sērijas "Mēs, Latvija. XX gadsimts". Kāpēc tik vēlu? Kas to lai zina, taču labāk vēlu, nekā nekad. 

Grāmata iesākas ar diviem priekšvārdiem. Viens no tiem pieder grāmatas idejas autorei Gundegai Repšei, kura dalās savās pārdomās par šāda stāstu krājuma nepieciešamību, savukārt otrs priekšvārds atspoguļo literatūrzinātnieka Valtera Nollendorfa pārdomas par to, kāpēc vēstures atdzīvināšana literatūrā ir tik būtiska. Un ziniet, ja priekšvārds ir tik brīnišķīgs, tad tāda pavisam noteikti ir arī grāmata. Par to es biju pārliecināta pirms stāstu lasīšanas un pārliecinājos pēc to izlasīšanas. 

Kā uzskata V. Nollendorfs, nav jābaidās vēsturi stāstīt kā stāstu, jo mēs paši esam tās daļa. Vēsture nav tikai sausi fakti, tie esam mēs. Katrs ar savu stāstu, savu pieredzi un emocijām. Daļa lielā vēstures stāsta. "Mēs. XX gadsimts" sastāv no divpadsmit talantīgu un brīnišķīgu latviešu rakstnieču stāstiem par sievietes lomu vēstures veidošanā. Katra no rakstniecēm ar savu stāstu piešķir mazliet personiska pieskāriena lielajam vēstures kamolam, ritinot pa pavedienam vien, turklāt darot to bezgala talantīgi.

Ilze Jansone "Pieci"

Stāsta vēsturisko garšu veido valodas rotaļas, ļaujot pašai valodai kļūt par vēsturiskā laikmeta raksturotāju. 

Inga Žolude "Sarunas no frontes"

Tās tiešām arī ir sarunas, dažādi to fragmenti, pa kripatai no ātri pārmītiem vārdiem kara dunā. Un, ak vai, tur ir tik daudz visa kā - nāves, dzīvības, sapņi un cerības, pagātnes un nākotnes. 

Jāsaka, ka tieši šie pirmie divi stāsti ļoti dzīvi un konkrēti runā par vēsturi kā notikumu, turpmākie stāsti stāstu krājumā vēsturi aplūko tikai kā fonu, izmantojot to tikai laika posma raksturošanai, ne atspoguļošanai. 

Andra Neiburga "Kur es esmu"

Šis stāsts ļauj izjust vēsturi tai raksturīgajās detaļās, tā laika ikdienai/dzīvei raksturīgajos sīkumos. Ļoti brīnišķīgi aprakstītas attiecīgajam laika posmam raksturīgas detaļas, brīnišķīgi uzburta vēsturiskā noskaņa. 

Kristīne Želve "Subretes dienas" 

Mazāk simpātisks stāsts par iepriekšējiem, taču arī šis stāsts vēsturi atspoguļo caur cilvēku ikdienu un pārdomām par tā brīža tagadni un nākotni. Vēstures elpa ietīta vēstulēs, kurās nereti tika izstāstīts it viss. 

Nora Ikstena "Paradīzes āboli"

Viņa prot rakstīt tik skaisti! Šoreiz par to, kāds vēsturiskam notikumam spēks un vara pār mazā cilvēka prātu, dzīvi un turpmāko mūžu. Un par to kā paša ieceltais dievs var tevi arī izpostīt. 

Gundega Repše "Bogene"

Jā, uz šī stāsta pamatiem būvēta arī nesen iznākusī grāmata ar tādu pašu nosaukumu. Pieļauju, ka tieši tāpēc arī man šis stāsts likās simpātiskās par pašu grāmatu, jo īsa un koncentrēta versija. Repšei stāstā "Bogene" izdodas koncentrētā veidā sniegt ļoti bagātīgu un krāšņu vēstures klātesamības sajūtu. Šo stāstu ir vērts izlasīt, īpaši, ja pirms tam lasīta grāmata "Bogene". Saliek visus punktus uz "i".

Ieva Melngalve "Laimdotas atbrīvošana"

Vienkārši un glīti, ar lielu nolemtību un sāpi stāstā. Par nodevību un cilvēka centieniem izdzīvot, par vēlmi palikt latvietim, turklāt tīram.

Dace Rukšāne "Ērglis"

Par izaugšanu, paralēli notiekot kā vēsturei, tā pašai dzīvei. Par pārsteigumu man pašai, šis stāsts man ļoti patika, stāstam piemīt brīnišķīga valoda, ar kuras palīdzību radīta ļoti dzīva vēsturiskā laika glezna. Turklāt, kaut kā pavisam forši šķita, ka stāsta darbība norisinās manā pilsētā, Liepājā. 

Andra Manfelde "Saules pulksteņa protokols"

Pārlieku daudz bagātības ielikts teksta skaistumā un autentiskumā, zaudējot paša teksta sižetu un jēgu. Žēl, mazliet piedzīvoju vilšanos. 

Maira Asare "Ilgā klusā sezona"

Šis bija blāvi un bez īpašas sižeta līnijas, tikai liela kaudze ar literāri glītiem vēstures faktiem. Bet varbūt es vienkārši nepareizi uztvēru autores ideju vēstures atspoguļojumā. 

Laima Muktupāvela "Krusttēvs un brāļi, dūmi un zelts"

Raibi un bagāti atspoguļots vēsturiskais mirklis. Ļoti interesants stāsts.

Visnotaļ bagāts un skaists stāstu krājums, daudzveidīgu vēsturisko atmiņu, pieredžu un iespaidu pilns. Tiešām iesaku izlasīt, nenožēlosi.

Vērtējums: 4,5/5.

"Sadzirdēti. Zvannieku stāsti", T. Žagare - Vītiņa

Dažkārt man patīk atslēgties no fantāziju un fikciju pasaules grāmatās, lai pieslēgtos realitātei, kura apjausta caur grāmatas lapas pusēm. 

"Zvannieki" ir Jura un Sandras Cālīšu radītas mājas dzīves un vecāku nesaudzētiem bērniem. Savukārt šī grāmata "Sadzirdēti. Zvannieku stāsti" ir žurnālistes Tatjanas Žagares - Vītiņas lolojums, kas radies iepazīstot Cālīšu ģimeni un tās nesavtību attiecībā pret apkārtējiem. 

Grāmatā apkopoti skumji un sāpīgi dzīvesstāsti, kuros vienīgā gaisma ienākusi tikai pateicoties Cālīšu nesavtībai, milzīgajai cilvēcībai un rūpēm. "Zvannieku" stāsts nav tikai par nesavtīgu palīdzību un siltuma došanu bēdu māktiem un dzīves (taču lielākoties līdzcilvēku) nesaudzētiem bērniem, bet arī par to, kā palīdzība nepazīstamiem cilvēkiem var sniegt kā grūtības, tā arī lielu laimi pašam.
Galvenais, ko grāmatā ietvertie stāsti ļauj saprast, ir divas lietas - cilvēcība un vienkārša uzmanība var izmainīt pat pavisam salauztas dzīves. Un, cik ļoti mūsu valstiskā sistēma ir bezkaunīga un bezjūtīga, kaut kas ar to pamatīgi nav kārtībā. Pārāk bieži un bezrūpīgi no vardarbības (kā fiziskas, tā emocionālas) cietušos bērnus mēģina atgriezt viņu bioloģisko vecāku rokās, apelējot pie ģiemens kā cilvēka izaugsmi veicinošas institūcijas, aizmirstot par bērna drošību un tālāko likteni. Taču man gribas domāt, ka tas ir nebeidzams salauztu dzīvju aplis - pamests bērns apmaldās dzīves sniegtajās izvēlēs un agri dzemdē bērnu, kuram ar laiku nespēj sniegt atbalstu, jo pašam nav pie kā balstīties, līdz ar to arī katrs nākamais bērns ir tikpat apmaldījies kā tā vecāki.
Un man šķiet, ka tieši tādēļ ir pēdējais laiks pārstāt turēties pie jēdzieniem vecāki un ģimene ikvienā situācijā. Šiem vārdiem būtu jānozīmē mīlestību un siltumu nevis lomu sadalījumu un labskananības bagātu kombināciju, kas izklausās skaisti, taču nefunkcionē. Grāmata "Sadzirdētie. Zvannieku stāsti." rosina uz milzīgām un pat sāpīgām pārdomām par ģimenes jēdzienu. "Zvannieki" ir ģimene, liela un neparedzama, taču pārbagāta ar mīlestību. Turklāt, kā liecina grāmatā apkopotie (nu jau izaugušo) bērnu  stāsti, šī nesavtīgā mīlestība maina un iedvesmo uz pārmaiņām. Lielām un brīnišķīgām.

Par to arī ir šī grāmata - par iespēju mainīt pasauli. Taču, lai to izdarītu ir jāieskatās pasaulei un tās sāpēm acīs. Mūsos ir liels spēks, ja mēs esam gatavi ar to kādam palīdzēt, nevis kādu izpostīt.

Vērtējums: 5/5.

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 

Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -

aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

"Stikli", Inga Gaile

Ir vārdos grūti izsacīt, cik daudz skaistas un vērtīgas latviešu literatūras ir radīts pēdējos pāris gados. Ja kādreiz ar latviešu literatūru lielākoties varēja saprast smagus krājumus, bagātus ar ainavām zaļi brūnos toņos un paaudžu izdzīvošanas rūpēm, tad pavisam droši varu teikt, ka nākamās paaudzes varēs lepoties ar ēterisku, juteklisku un līdz mežģīņu smalkumam izstrādātu literatūru. Tā būs literatūra, kuras skaistums sāpēs un, pat neskatoties uz sāpēm, liksies brīnumains. Viena no šādām grāmatām, ar kuru mēs varam lepoties ir Ingas Gailes debijas romāns "Stikli".

"Stikli" ir viena no vēsturiskās grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" grāmatām, kura apskata laika posmu no 1937. gada līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Laiks, kad ārējā spozme nomāca iekšējo nemieru. Laiks, kad aktuāls bija arī eigēnikas jautājums, centieni atbrīvoties no "nepareizā", lai radītu "pareizo", taču bez izpratnes, ka nevienam nav tiesības veikt šādu iedalījumu, kur nu vēl to īstenot. 

Ja iepriekš lasītājās vēsturiskās sērijas "Mēs. Latvijai, XX gadsimts" grāmatās vēstures elpa bija fiziski sajūtama, tad "Stikli" šo vēsturisko laika posmu pasniedz daudz nemanāmāk, it kā garāmejot, nepiešķirot vēsturiskajam laikam īpašu nozīmi. Toties visi vēsturiskā laikmeta pārdzīvojumi izplešas kā nebeidzams zirnekļu tīkls stāsta tēlos, to pārdomās un savstarpējās attiecībās. Vēsturi neveido tikai notikumi, bet arī cilvēku attiecības, cilvēki paši. 

"[..] viņa augums izlija pār skaisto Lidiju un sākās Uldis."

Notikumi vijas viens caur otru nerimstošā un vienotā ritmā, tāpat kā savijas stāsta varoņi un viņu iekšējie pārdzīvojumi. Intīmi un jūtelīgi iekšējie monologi, viss darbs caurvīts ar dvēseles monologiem. Dažbrīd haotiski, dažbrīd ļoti iespaidīgi, bet galvenokārt - īpaši, turklāt atstājot sāpīgus nospiedumus. Katrā cilvēkā slēpjas kāda nezināma sāpe, kāda sen lolota cerība, kāds noslēpums. Par tarakāniem, kas ir ikvienā no mums, tikai redzēt un bakstīt mēs gribam nevis savējos, bet citu. 

Apbrīnojamā vieglumā I. Gaile raksta par lielām un sāpīgām lietām, brīnišķīgi lietojot latviešu valodu, lai veidotu smalki izstrādātu stāstījumu. Iespējams tieši dēļ šīm lielajām sāpēm un milzīgi samezglotajiem likteņiem es nespēju grāmatu izlasīt vienā elpas vilcienā, šoreiz es lasīju lēni, vietām izgaršojot valodu, reizēm apstājoties pārdomās, jo notikumi man nav neļāvuši virzīties tālāk. Dažbrīd bija pārlieku smagi, lai steigtos, turklāt valoda bija tik brīnišķīga, ka nevēlējos, lai grāmata jebkad beigtos. 

"Kaut es zinu, ka nedomā, kaut tu mani akmenī iemūrēji, kaut tu novērsies, kaut tu mani nodevi, kaut tu teici, ka tev ir citi plāni, tevi ieraugot nākam smalkvilnas mētelī, baltajam sniegam krītot uz tavas platmales atlokiem, tevi ieraugot, manas dzīvības sulas izskrien no zemes līdz kājstarpei, tad tālāk līdz sirdij un izgrūž roku sveicienam. Sveiks, sveiks, sveiks - tava lāpa ziemas tumsā stāv iedegta un nedzisīs nekad."

Inga Gaile grāmatas pēcvārdā saka, ka ""Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju". Tā patiešām ir, tāpēc arī dažbrīd ir maznozīmīgs grāmatas pamatā esošais laika ritējums, jo šķiet, ka viss, kas grāmatā ieslēpts, attiecināms arī uz šodienas latvieti. Un tur patiešām ir par ko padomāt un pārdomāt.

Vērtējums: 5/5. Lasīt un pārlasīt. "Stikli" ir lielisks pierādījums tam, cik ļoti krāšņa ir latviešu valoda, cik bagātīgs ir cilvēka iekšējais pārdzīvojums, īpaši, kad sāp.

"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.

Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 

Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 

Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."

Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 

Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.

"Rīga - Maskava", Sabīne Košeļeva

Krievu un latviešu savstarpējās attiecības ir bijis plaši izrunāts un aprunāts temats no laika uz laiku, tāpēc šķita interesanti uzzināt, ka uzrakstīta grāmata par krieva un latvietes mīlestību. 

Ar šādām cerībām par skaistu vai ne tik skaistu mīlestību krieva un latvietes starpā es domāju, kad uzsāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka nesaņemšu to, uz ko cerēju.

Grāmatas "Rīga - Maskava" pēdējais vāks ziņo, ka šī grāmata ir postmoderna mozaīka, kuru jāsaliek vienotā veselumā pašam lasītājam, taču,  manuprāt, tas ir tikai brīnišķīgs veids kā aizrunāt lasītājam acis, neatklājot, ka patiesībā grāmatā ir viena liela literāra nekārtība. 

Mētāšanās starp tēmām, tāpat arī nemitīga teikumu un ideju atkārtošana, kas vedina domāt, ka autores vārda krājums ir stipri nabadzīgs, un līdz galam neizstāstīts stāsts. Kaut kā jau izstāstīts, taču tomēr noklusēts. Rodas iespaids, ka grāmatas autore ir vēlējusies izstāstīt, cik sāpināta un žēlojama ir galvenā varone, neļaujot pašam lasītājam empātiski just līdzi. 

Sākoties stāstam autore mētājas no viena tēla pie otra, mēģinot sniegt ieskatu galvenās varones (autores?!) dzimtas sieviešu likteņos un attiecībās ar krievu tautības vīriešiem. Lasot stipri apjūku, kura oma ir kuram krievam sieva, tāpēc veidoju pat shēmas, lai saprastu, kas ir kas, bet  tikpat veikli, kā uzsākusi, autore izbeidz šo iepazīstināšanu tā arī neviešot skaidrību. Kāpēc bija nepieciešams tāds garš ievads, ja to nebija plānots izmantot turpmākajā stāstā?  

Jāatzīst, ka ir grūti nodalīt autori no grāmatas galvenās varones, taču droši varu teikt, ka nespēju just pietiekami lielu devu empātijas pret stāsta personāžiem. Jāsaka, ka mani vispār ļoti kaitina tāda tipa ļaudis, kas dzīvo ar "mēs dzeram, lai būtu laimīgi un uzspļaujam pasaules kārtībai" attieksmi. Tieši tāda piemita arī galvenajai varonei, kura ir pārliecināta, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja vari lietot alkoholu, ignorēt skolas noteikumus un dzīvot vieglā haosā. Visai šai dzeršanai un vieglprātībai pa vidu viņa iepazīstas ar savu krievu un uzplaukst mīlestība. Šeit man atkal rodas problēmas, jo autore mētājas no iepazīšanās līdz attiecību esamībai, taču tā arī līdz attiecībām stāstā nenonākot, turklāt visam pa vidu izvedot lieku filozofēšanu par pasaules kārtību un savu paaudzi. 

Grāmatas autore stāstu caurvij ar dīvainu un nievājošu spriedelēšanu par Latvijas kā valsts nenozīmīgumu, cenšoties šo nemīlestību pret valsti attiecināt uz visu savu paaudzi. Es šķietami piederu šai paaudzei, bet absolūti atsakos piekrist autores uzskatiem, ka "mana paaudze tikai izskatās jauna" un "mana paaudze īsti neprot runāt par jūtām." Rodas iespaids, ka grāmatas varone ir piepildīta ar milzīgu naidu pret pasauli, savu dzimteni un pret saviem vienaudžiem, turklāt ciena un mīl tikai sevi, lai gan arī to cenšas ik pa brīdim noliegt, aicinot lasītāju noglaudīt viņas galvu un mierināt, ka nav taču tik slikti. 

Šis viss bija greizi un man tiešām grāmata nepatika, nedomāju, ka grāmata ir pelnījusies tikt dēvēta par 21. gadsimta mīlasstāstu, taču es pilnīgi noteikti gribu izteikt uzslavu par krieva vēstulēm, tās nu gan bija tiešām skaistas un mīlestības pilnas, kā izrautas no citas pasaules. 

Vērtējums: 2/5.

"Rakstnieki IR", Gundega Repše

Maijs šoreiz ir bijis tāds gauss un laisks mēnesis izlasītā ziņā, taču iespējams, ka tas ir tikai neapzināts veids kā sagatavoties manam ieplānotajam atvaļinājuma lasīšanas maratonam. Taču lasīts ir un šobrīd ļoti gribu padalīties ar saviem iespaidiem par Gundegas Repšes grāmatu "Rakstnieki IR". 

Jāatzīst, ka iepriekš par šādu grāmatu nebiju ne dzirdējusi, ne lasījusi, tāpēc tad, kad ieraudzīju to Ventspils Rakstnieku mājas bibliotēkas plauktā, uzreiz sapratu, ka šī ir grāmata, kas obligāti jāieraksta "to be read" sarakstā. Un obligāti arī jāizlasa, jo lasīt rakstnieku darba augļus ir burvīgi, viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams, taču tikpat burvīgi ir sastapties ar rakstnieku kā sabiedrības daļas un vienkāršu līdzcilvēku viedokli. 

Grāmatā "Rakstnieki IR" Gundega Repše ir apvienojusi savas intervijas ar Latvijā labi zināmiem rakstniekiem un dzejniekiem - Edvīns Raups, Guntis Berelis, Liāna Langa, Arno Jundze, Māra Zālīte, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele, Guntars Godiņš, Agnese Krivalde, Inga Gaile, Dace Rukšāne, Roalds Dobrovenskis, Uldis Bērziņš un Māris Bērziņš. 

Šī grāmata ir must have katra lasoša un domājoša latvieša grāmatu plauktā, jo tik ļoti liek domāt un analizēt, turklāt ne tikai sevi individuāli, bet arī sevi kā veselas tautas sastāvdaļu. Grāmata, kas lasošam un arī rakstošam iedod spēku un iedvesmu, paverot nelielu durvju spraugu uz literatūras virtuves pusi. Turklāt ļaujot redzēt un just uz savas ādas rakstnieku reālās dzīves attieksmi, kura nav aizslēpta aiz romānu krāšņajām metaforām un epitetiem. Grāmata skaidri un gaiši pasniedz viņu viedokli par literatūras procesiem, politiskajām norisēm un vēsturisko notikumu ietekmi uz latviešu tautas šodienu. Un ir tik labi apzināties, ka manas iekšējās pārdomas var atrast vietu, kur piezemēties.

Repšes apkopotajās intervijās tiek runāts par lielām lietām valstiskā līmenī un arī par mazāk lielām, kas personiskas. Liela vieta ierādīta latviešu literatūrai, kura vēl tikai bērna autiņos. Simpatizēja Arno Jundzes sašutums par to, ka valsts varas pārstāvji un sabiedrība kopumā atsakās pieņemt latviešu literatūru kā kvalitatīvu un aizraujošu, tā vietā slavinot krēslas un tās piecdesmit nokrāsas, nelepojoties ar latviešu rakstnieku sasniegto. Jāatzīst, ka pati arī esmu grēkojusi latviešu literatūras mīlestības sakarā, tieši tāpēc ļoti priecājos, ka pēdējos gados latviešu literatūru lasu arvien vairāk un biežāk, turklāt tā, manuprāt, ar katru gadu kļūst arvien kvalitatīvāka. 

Jāpiekrīt arī vairākkārt grāmatā pieminētajai latvieša vēlmei ēst otru latvieti kā vienīgo iespējamo maltīti, neatzīstot otra talantu. Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies atzīt, ka arī mēs, latvieši, esam forši, talantīgi un radīt spējīgi? Kāpēc mums kā tautai ir šis milzīgais mazvērtības komplekss un vēlme noniecināt vienam otru? Lūk, par to arī intervijas.

Jāsaka gan, ka pat neskatoties uz visu to, cik grāmata bija aizraujoša un saistoša, tai piemīt arī mazs bet .. Un tie ir Repšes jautājumi, kuri bija pārlieku samezgloti, lai ar vienu izlasīšanu būtu pietiekami izprotami, taču jāsaka, ka dažādu rakstnieku sniegtās atbildes lielākoties atviegloja jautājumu uztveršanu. 

"[..] attīstība ir neizbēgama jebkuram un perspektīvā vienmēr vajag raudzīties ar optimismu. Beigu galā, nāve izglābs visus, arī Latvijas kultūru. Vienīgais, ka mirt jau vēl negribas." (Māris Bērziņš)

Vērtējums - 4/5. Lieliska grāmata, es tikai nesaprotu, kāpēc sev to atklāju tik vēlu, 

"Bogene", Gundega Repše

Man ļoti patīk lasīt vēsturiskos romānus, īpaši to varu teikt par Latvijas simtgadei veltīto vēsturisko romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni ir nevien vērtīgi, lai aizpildītu robus savās zināšanās par vēsturi, bet tiem ir arī īpaša aura, liekas šie romāni vairāk uzkavējas prātā, vairāk ieskatās cilvēka dvēseles dziļumos. Taču, lai arī kā es neslavētu vēsturisko romānu ideju, panākumi lielā mērā ir atkarīgi no paša autora meistarības. 

Un šoreiz man jāsaka, ka lasot "Bogeni", kas ir Gundegas Repšes artava vēsturisko romānu sērijā, es varu pateikt tikai vienu - esmu mazliet vīlusies. 

Varu droši pievienoties vairākuma viedoklim, kas izskan interneta ārēs un blogeru ierakstos, ka ar vienu prāta šķautni ir skaidrs, grāmata ir meistardarbs, taču tajā pat laikā kaut kā trūkst, lai tā paņemtu dvēseli un visu lasītāja dzīvo interesi sev līdzi. Es par to domāju gan lasīšanas laikā, gan vēl ilgi pēc izlasīšanas - kas ir tas, kas pietrūkst? Un man pat šķiet, ka es atradu atbildi. 

Grāmata stāsta par Lesteru ģimeni, kuru kara sākums izšķīdina kā cukurgraudus tējā pa malu malām, radot apjukumu un pārdzīvojumus kā pašiem par sevi, tā par pazudušajiem ģimenes locekļiem. 

Notikumi un pārdzīvojumi, kas risinās ar Loti Lesteri vilciena lopu vagonā ir pasniegti viegli uztveramā un man saprotamā formātā, taču līdzko Repše novēršas no notikumiem vilcienā, viņa pievēršas plašiem un liekiem izteiksmes līdzekļiem, pārlieku izplūstot sīkumos, vēsturisku faktu izklāstos un pazaudējot notikumu virzību.

Tā arī ir, manuprāt, vislielākā bēda par šo grāmatu - daudz liekas poēzijas, kas lieliem malkiem norij sižetu. Un ko gan dod skaisti teikumi, ja tajos nav jēgas?!

Vērtējums: 2,5/5. 

"Putnu osta", Lilija Berzinska

Tātad, "Putnu osta" - grāmata ar skaistu nosaukumu un fantastiski vilinošu grāmatas noformējumu, laikam jāsaka, ka šīs grāmatas vāka noformējums ir mans šī brīža mīļākais. Bet kā tad ar saturu? 

Grāmatas pēdējais vāks lepni ziņo, ka grāmata "Putnu osta" ir romantiskais romāns, turklāt autores debijas romāns pieaugušajiem. Iesākumā tas šķiet pārlieku skaļš paziņojums, taču izkūstot lapas pusei aiz lapas puses, atklājas skaistas valodas mežģīnes, radot romantiskus pārdzīvojumus nevien grāmatas varoņos, bet arī pašā lasītājā. 

Skaisti veidots un brīnišķīgi uzrakstīts romāns par laika ritējumu un visu to, ar ko cilvēkam nākas sastapties virzoties dzīvē uz priekšu - ieguvumi, zaudējumi, nāves un sāpes, ko tās nes sev līdzi. Grāmatā aplūkota katra varoņa individuālā cīņa ar sevi, saviem sapņiem un realitāti, katra centieni iegūt to, pēc kā ilgojas ikviens - mīlestību un sirdsmieru. 

"Ikvienam bija kāda bīstami krāčaina dvēseles upe; katram gadījās savainoties negaidītā dvēseles nogruvumā; visi kaut reizi ir maldījušies savas būtības necaurredzamos mežos un stiguši savas patības muklājā."

Grāmata iesākas ar nebeidzamiem jautājumiem, nenoskaidrotām dzīvēm un neatrisinātām attiecībām, taču arvien straujāk tuvojoties grāmatas nobeigumam, pamazām atklājās arī atbildes uz jautājumiem, kā arī tika sniegts ieskats iepriekš neiepazītos noslēpumos. 

Varoņu starpā risinās pārlieku filozofiski dialogi, rosinot domāt par tiem, kā vairāk romānam nevis dzīvei piemērotiem, taču tieši šī filozofiskā piegarša dialogos un eksistenciāli sāpīgu jautājumu iztirzāšana sarunu ceļā manī raisīja vislielāko patikšanu pret šo grāmatu. Šī ir līdz kaulam skaista, prātuļot un filozofēt aicinoša grāmata un, iespējams, kādam šo lasot radīsies atbildes uz saviem "kāda dzīvei jēga" jautājumiem. 

Vēl viena grāmatas pievienotā vērtība ir vēlme visu laiku turēt tuvumā papīru un pildspalvu, lai piefiksētu skaistos teikumus, brīnišķīgās domas. Jo skaistā ir tiešām daudz. 

"Viņi bija jauni. Abi alka sāpēt, kāri dzert izmisumu un sakāpinātas emocijas un gatavi katru dienu vismaz desmit reizes atvadīties, lai pēc tam saliptu kopā vēl stiprāk - neatšķetināmi, neatdalāmi un nenoplēšami."

Taču visā šajā brīnišķīgumā ir arī sava karotīte darvas - klišejisks un amerikāņu romantisko filmu cienīgs nobeigums, kas absolūti sabojāja visu grāmatas gaitā radušos burvīgo literāro pēcgaršu. Es ticu, ka grāmatu aizvest līdz vieglām un skaistām beigām nav viegli, taču šeit nu autore varēja pastrādāt mazliet vairāk .. 

Vērtējums: 4/5. Brīnišķīgs debijas romāns par pagātni, kas ir katra cilvēka personību veidojošs apstāklis un par sevis atrašanu. 

"Vienīgais", Ilze Jansone

Esmu ļoti priecīga, ka aprīļa noslēgumā beidzot izlēmu sastapties ar izdevniecības "Dienas grāmata" izdoto Ilzes Jansones jaunāko romānu "Vienīgais". Lai man piedod visas pārējās aprīļa dienas, bet tās divas, kuras es aizvadīju iegrimusi grāmatā "Vienīgais", bija vienas no labākajām visā mēnesī. Bija vērts visa mēneša garumā klīst starp dažādām vairāk un mazāk aizraujošām grāmatām, lai satiktos ar šo. 

Grāmatas centrā ir četru cilvēku - Arņa, Madaras, Dinas un Linarda mēģinājumi izprast un izdzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, laužoties cauri sevis meklējumiem un attiecību līkločiem. Par katra personīgajiem dēmoniem un dieviem, par Dievu īsto un par katra grāmatas varoņa mēģinājumiem pasaules kārtībā atrast savu vietu, savu piederību plašajai pasaulei. 

Ļoti simpatizē daudzslāņainība, kas valda Jansones darbā. Savstarpējo attiecību atspoguļojums ir dziļš un smalki veidots, izzinot ik katru soli, katras darbības šķietamās sekas. Emocionāli aizraujoša ir ne vien grāmatas varoņu rīcība, bet arī to filozofiskās pārdomas, kuras dažbrīd ir spēcīgi eksistenciālas. Meistarīgi veidots attiecību atspoguļojums, apbrīnojama valodas prasme, Jansone prot mazos vārdos ietērpt lielas lietas, kas, manuprāt, ir vislielākā rakstnieka meistarība. Protams, grāmatā neiztikt arī bez vareni aprakstītiem niekiem, bet tie tikai piešķir papildus šarmu grāmatas pamata stāstam. 

Vienmēr esmu novērtējusi rakstnieku drosmi rakstīt par cilvēkiem, kuri kļūdās daudz un sāpīgi un tikpat kļūdaini cenšas izlabot savas pieļautās kļūdas. Vienalga vai tēli izdomāti vai īsti, tāpat skaidrs, ka daļa stāsta kaut kādā mērā ir veidota balstoties uz paša rakstnieka pārdomām, ciešanām un pieredzes.

Ļoti lielu daļu grāmatas stāsta aizņem tieši ticības jautājumu risināšana, taču, kas man šķita interesanti, ka šīs pārdomas par Dieva nepieciešamību vai noliegumu bija tik smalki un viegli veidotas, ka lasot neradās sajūta par uzbāzību. Manuprāt, attiecībā uz ticības jautājumiem šī robeža starp vieglumu un uzbāzību ir vareni smalka. Cik zinu, Ilze Jansone aizrautīgi studē teoloģiju, kas iespējams ir par iemeslu viegli un smeldzīgi veidotajām varoņu iekšējām pārdomām par sava dieva meklējumiem, tā definējumu sev pašiem .. Šīs ar ticību un neticību veidotās pārdomas tiek veidotas pamatīgi un tomēr skaistā vieglumā, kas manī kā lasītājā rada ticību autores rakstītajam kā vienai un vienīgai patiesībai. Turklāt šie autores pārdomu tīmekļi ievelk pārdomās arī pašu lasītāju .. 

Man vienalga kā Jansone plāno savu turpmāko dzīvi, ja vien viņa turpina rakstīt. Rakstīt kā Dievs. Bravo!

Vērtējums: 5/5. Nevajag nobīties no lielā vārda Dievs uz grāmatas aizmugurējā vāka, jo vienalga vai tu esi ateists vai kristietis, vai jebkādas citas reliģijas pārstāvis, grāmata ir lieliska vien savā valodiskajā pamatīgumā. Dievs ir tikai daļa no visa šī skaistuma. 

"Dancis uz virves", Juris Zvirgzdiņš

Iepriekš Juri Zvirgzdiņu zināju kā autoru, kurš aizrautīgi pievērsies bērnu literatūrai, starplaikos nedaudz pievēršoties arī pieaugušajiem, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraugot bibliotēkas plauktā grāmatu "Dancis uz virves" sapratu, ka tā nu dien nav paredzēta bērniem, bet gan pieaugušajiem. 

"Dancis uz virves" ir stāsts, kas aptver laika posmu no 1939. gada līdz 1944. gadam, vieglā un dzirkstošā manierē sniedzot ieskatu par parastiem tā laika ļaudīm, kuriem dzīvē pienāca brīdis, kad ierastās raizes un rūpes nomainīja Otrā Pasaules kara ieviestās pasaules kārtība. 

Grāmata ir sadalīta nodaļās un katra nodaļa tiek aplūkota no kāda cita varoņa skatpunkta, caur kāda cita varoņa dzīves notikumiem, kas piedzīvoti. Taču grāmatas stāstījumā nerodas pārrāvumi, jo visu nodaļu galvenie varoņi patstāvīgi atrodas stāstā, sastopoties dažādās situācijās un notikumos. 

Jāpiemin, ka dažbrīd stāstījumā rodas nelieli "caurumi", traucējot izprast, vai mainās notikumu vieta/laiks, taču var noprast, ka ar šiem nelielajiem teksta robiem autors cenšas paust, ka galvenajiem notikumiem starplaikā notiekošais nav pieminēšanas vērts.

Grāmatā netrūka viegluma un dzīvespriecīga humora, tieši šī vieglā rakstīšanas maniere un gaisīgā valoda ļauj ar vieglumu izdzīvot "Dancis uz virves" aplūkotos notikumus. Pats autors šo savu izvēlēto grāmatas veidošanas manieri raksturo kā nepieciešamu, jo visiem tāpat jau labi zināms, cik ciešanu un sāpju pilns ir bijis šis laiks, kāpēc gan to būtu nepieciešams vēl uzsvērt?!

Autora vēlme neiedziļināties sāpīgās detaļās un vieglais valodas lietojums dažbrīd rada sajūtu par grāmatu kā  absolūtu izdomājumu. Izklaidējoša grāmata, kuru nav vēlams pārlieku analizēt no vēsturiskā viedokļa, lai gan grāmatas nobeigumā ir minēts, ka bez vēstures notikumu un tēlu izpētes grāmatas veidošanā nav varēts iztikt. Attieksmi pret grāmatu katrs lasītājs var veidot pats, bet manuprāt, tā ir gana izklaidējoša un aizraujoša, lai vēsturiskie notikumi paliktu otrā plānā. 

Uz grāmatas "Dancis uz virves" vāka, kurš, manuprāt, ir viens no glītākajiem pēdējā laikā redzētajiem grāmatu vākiem (ilustrācijas autors - Krišs Salmanis), ir neliela frāze: "Gadsimta skices", kas tiešām raksturo grāmatas saturu. Grāmata ir bagāta ar dažādām gadsimtam raksturīgām ainām, ieskicējot kā cilvēku, tā ierastās kārtības detaļas. 

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīga grāmata, paredzēta kā vēstures interesentam, tā vienkārši aizraujošas un gardas literārās valodas piekritējam. 

"Pieci pirksti", Māra Zālīte

Es reti dāvanā saņemu grāmatas, taču, ja saņemu, tad lielākoties ārkārtīgi skaistas un vērtīgas. Šo man uzdāvināja mamma, pēc tam, kad pēc izlasīšanas bija cītīgi mani mudinājusi arī to izdarīt. Man kaut kā neizdevās to izdarīt, līdz brīdim, kad mamma paziņoja, ka ņems un man to uzdāvinās. Un uzdāvināja arī, Ziemassvētkos. Pienāca pavasaris un es beidzot izlasīju. Paldies, mammu, ka uzdāvināji. 

"Pieci pirksti" sastāv no dažādiem stāstiem, kas ir mazi fragmenti no centieniem atsākt dzīvi Latvijā pēc tam, kad pārdzīvotas Sibīrijas aukstās ziemas, bads un citas, vārdos nenosaucamas šausmas. Visi šie atgriešanās pārdzīvojumi izteikti no piecgadīgas meitenes Lauras skatpunkta, kas, manuprāt, tekstam piešķir šarmu. 

"Pēc gada, viņas atbrauks pēc gada. Kad tas būs? Vēl ilgi. Laura ilgojas. Tik ilgas - vesela gada garumā - būs Lauras ilgas."

Katrs stāsts grāmatā ir neatkarīgs, katrā stāstā  Māra Zālīte ir ielikusi kā sākumu, tā nobeigumu, tikai mazliet liekot nojaust piederību citiem stāstiem grāmatā. Viss kā dzīvē - ja kaut kas sākas, tas kādreiz arī beidzas. Un otrādāk. Taču jāpiebilst, ka pat neskatoties uz stāstu neatkarīgo ritējumu, tikai visas grāmatas stāsti kopā veido īsto pārdzīvojumu. 

"Pieci pirksti" ir valodiski skaista un bagāta grāmata. Un tomēr arī ļoti sāpīga, lai gan katra lapas puse turpina atgādināt arī par mazajām laimītēm, kas ir ik uz soļa un kuras pa īstam saskatīt prot tikai bērna vērīgā acs. 

Laura runā un līdzpārdzīvo par it visu - par zirgiem, kam karstā vasaras dienā dunduri kož, par kurkuļu radītiem plankumiem dīķī, par grāmatām, kas atrastas vircas kalna dziļumā un vēl, un vēl .. Taču, lai arī cik skaisti Zālīte nerakstītu, dažubrīd bērna spriedumi un pārdomas ir pārāk nobriedušas piecus gadus vecam bērnam, vairāk izklausās pēc desmitgadīga bērna, bet tas ir absolūts sīkums visā tajā skaistumā, ko "Pieci pirksti" atspoguļo. Ir saprotama autores vēlme rakstīt tēlaini un bagātīgi, pat ja visā šajā valodiskajā krāšņumā izšķīst grāmatas centieni stāstu pasniegt no bērna skatpunkta. 

Lai gan šī grāmata bija par atgriešanos no Sibīrijas un par dzīvi pēc tās, man liekas, ka Sibīrijas tomēr bija par maz, būtu gribējies lasīt vairāk pārdomu par piedzīvoto un pārdzīvoto, bet iespējams, ka šī vienkārši bija grāmata, kurā nemaz nevajadzēja vairāk, jo patiesībā jau bija labi arī ar to, kas bija. 

Daudz bija Lauras pārdomu par klejojumiem dabā, kas atgrieza mani manā bērnībā, kurā arī bija daudz skaista un viegla prieka tikai par to vien, ka spīd saule, pie zemes mētājas sulīgas plūmes, kuras tā vien prasās kā tikt ieliktas mutē, ka gar ceļiem un mazām takām aug ceļmallapas, kas palīdz nobrāzto elkoņu, ceļu un tulznaino pēdu dziedēšanā .. un par maizes riku, kurai bieza krējuma un cukura cepurīte ..

Un vēl - ļoti liels paldies Zālītei par to burvīgo mazo nodaļu, kurai ir nosaukums "Vārdu skaidrojums". Šī bija tā reize, kad bija forši izlasīt iespējami nesaprastos vārdus, jo ir pilnīgi normāli šī laika ļaudīm piemirst vai nezināt, piemēram, tādu vārdu kā etažerka (plauktiņš). 

"Elsas ir tik dziļas un karstas, itin kā nāktu no vulkāna. Laura agrāk nav zinājusi, ka viņai iekšā ir vulkāns. Lava gāžas pār vaigiem un applaucē visu pasauli."

Vērtējums: 5/5. Skaisti un es priecājos, ka man šis skaistums pieder. 

"raudāt nedrīkst smieties", Inga Gaile

Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju. 

Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.  

"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"

Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man  bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs),  taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas. 

Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju. 

Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.

"Kā man šai vasarā rokas salst,
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."

Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.

Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.

"Pazudušais pērtiķis", Luīze Pastore

Ir bērnu grāmatas un ir pieaugušo grāmatas, un tad vēl ir tādas, kuras kā radītas kā vienam, tā otram lasītāju pulciņam. "Pazudušais pērtiķis" ir Luīzes Pastores pirmā grāmata sērijā "Mākslas detektīvi" un pavisam droši varu teikt, ka šī grāmatu sērija ir kā radīta gan piedzīvojumu kāriem bērniem, gan viņu vecākiem. 

Pastores "Mākslas detektīvu" sērijas galvenais mērķis ir iepazīstināt bērnus ar latviešu mākslinieku darbiem, ļaujot mākslas darba rašanās procesu izdzīvot caur dažādiem aizraujošiem piedzīvojumiem. Un piedzīvojumu šeit arī ne mazums ..
Teo ir puika, kuram gadījusies tā veiksme (vai neveiksme) jaunā gada atnākšanu sagaidīt kopā ar vecākiem kaimiņmājā. Teo ir diezgan skābs saistībā ar šo pasākumu, līdz garlaikoti klīstot pa māju, iepazīstas ar šķietami skaļo un kaitinošo Pogu un kopīgi abi bērni tiek ierauti pērtiķa meklēšanas piedzīvojumos. Kā viņiem veicas, to var uzzināt grāmatas lapas pusēs.
Luīzes Pastores raito un aizraujošo stāstījumu papildina absolūti apburošas un košas Elīnas Brasliņas ilustrācijas. Mani ilustrācijas tik ļoti aizrāva, ka likās, tās varētu veidot pašas savu stāstu un glīti izskatītos arī pie kādas no manām dzīvokļa sienām. Fotogrāfijā redzamā ilustrācija no jaunā gada balles ir mana šīs grāmatas mīļākā ilustrācija. Nu dien brīnišķīgi.
Grāmata, manuprāt, ir aizraujoša, turklāt lieliski tiek galā ar izvirzīto mērķi - bērniem aizraujošā veidā pastāstīt par vēstures un īpaši mākslas vēstures notikumiem. Un kas vēl būtiskāk, kaut ko jaunu var atrast arī pieaugušais. Es tiešām biju palaidusi garām dažādus Jaņa Rozentāla mākslas darbu tapšanas aizkulises, ar kurām iepazinos šajā aizraujošajā grāmatiņā.
Pēc izlasīšanas esmu gandarījuma un iepriekš nepiefiksētu faktu pilna, tagad esmu gatava nākamajai.
Un pavisam droši varu teikt, ka šī būs grāmata, ko noteikti izmantošu savā darbā ar mazajiem ķipariem. Viņi mācēs novērtēt.

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīgs stāsts, kas rit roku rokā ar apburošām ilustrācijām. Apetīte rodas ēdot, tāpēc steidzami jāmeklē vēl. 

"Mātes piens", Nora Ikstena

Skaudri un ar rūgtumu, kurš saglabājas dziļi un elpo pakausī bez apstājas vēl ilgi pēc tam, kad grāmata izlasīta. Turklāt smagums un pārdomas, kas uzgūlās lasīšanas laikā, traucē vienmērīgi domāt, lai veidotu šo ierakstu. Paredzu, ka pēcgarša būs ilga.

Nora Ikstena ar grāmatu "Mātes piens" saviem lasītājiem ir sniegusi nevien sirdi plosošu stāstījumu par vienas ģimenes trim sievietēm, bet arī ļāvusi ielūkoties latviešu izdzīvotās vēstures lapaspusēs. 

Māte nebaro savu bērnu ar krūti, jo baidās ar pienu nodot bērnam savas alkas pēc nāves. Taču ar norobežošanos no sava bērna, māte tikai vairo apjukumu un bailes ne vien sevī, bet arī apkārtējos.  Grāmata ir par mātes un meitas ciešo saikni, par pārdzīvojumiem kā vienā, tā otrā personā, par vēlēšanos aizbēgt no sevis un par sevis meklējumiem no jauna. 

Ikstenas darbā spēcīgi atainots 60. - 80. gadu vēsturiskais fons, neļaujot aizmirst par cilvēciskiem sevis meklējumiem laikā, kad cilvēkiem tika liegts pašiem domāt un rīkoties. Laikmeta raksturojums dažbrīd ir tik spēcīgs, ka ļauj justies kā saplūdušai ar to. Turklāt darbs spilgti ļauj iztēloties savas mammas jaunību.

Interesanti, ka grāmatas galvenajiem tēliem autore nav piešķīrusi vārdus, kas, manuprāt, labāk ļauj iejusties galveno varoņu izjūtās, pārdzīvojumos un pārdomās. Un grāmatā tiešām ir daudz spēcīgu emociju un eksistenciālu pārdomu. 

Šī bija pirmā manis izlasītā grāmata no vēsturisko romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un esmu bezgala gandarīta, ka sāku tieši ar šo. Šī grāmata ir meistardarbs, ceru to iegūt savā īpašumā, jo tā tiešām ir grāmata, kas pelnījusi atrasties grāmatplauktā uz palikšanu. 

Vērtējums: 5/5. Izcils darbs.