Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

Jūras sāļums, R.Šepetis

Cilvēku alkas pēc mīlestības, piederības un siltuma ir tik spēcīgas, ka tās spēj atrast ceļu pie cilvēka pat visgrūtākajos laikos. Un šķiet, ka lielās grūtībās, pat cīņā par dzīvību, šīs piederības alkas aug tikai arvien lielākas .. To pierāda Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums". 

Romāns ir samērā brīva interpretācija par vēsturisku notikumu - bēgļu evakuācijas kuģa “Vilhelms Gustlofs” bojāeju 1945. gada 30. janvārī, vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 

Otrais pasaules karš tuvojas tā beigām, tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi cenšas rast ceļu uz brīvību. Bēgļu vidū ir arī Emīlija, Joana un Florians. Liktenis savedis kopā šos trīs cilvēkus, katru ar saviem noslēpumiem un sāpēm, un par viņu vienīgo cerību kļūst bēgļu evakuācijas kuģis "Vilhelms Gustlofs". Taču iedomātā drošība nav ilga, trijotni gaida pārbaudījumi, kuri prasīs gan uzticēšanos, gan drosmi. 

Rūta Šepetis, šķiet, ir īsta stāstniece. Viņas romāns vēsta par šausminošiem vēsturiskiem notikumiem, taču meistarīgi veidojot tekstu, viņa ir ļāvusi šiem iepriekš nezināmajiem notikumiem līdz lasītājam nonākt absolūti siltā, raitā vēstījumā. Ir sajūta, ka autore jebkuram vēstures un vēsturiskās literatūras noliedzējam spēs sniegt būtiskus vēsturiskus faktus, lasītājam pašam to nemaz nenojaušot un tieši tas, manuprāt, ir pats foršākais. Romānu lasīt ir viegli, aizraujoši, pat neskatoties uz sāpīgajiem jautājumiem, kas tajā aplūkoti. 

Lielu lomu romāna uzbūvē spēlē romāna galvenie varoņi, kuri ir patīkami, turklāt ārkārtīgi cilvēcīgi, viņu noslēpumi ir tie, kas spēj ievainot visvairāk. Romāna vēstījums līdz lasītājam nonāk caur galveno varoņu stāstījumu, individuālo skatījumu uz tā brīža notikumiem. Šāds stāstījums tekstam piešķir papildus emocionalitāti un spriedzi.

"Tieši tad, kad tu nodomā, ka šis karš ir atņēmis visu, ko esi mīlējis, tu sastopi kādu un atskārsti, ka brīnumianā kārtā tev vēl ir atlicis, ko dot."

Pirmo reizi grāmatas lasīšanas laikā mani pārņēma bailes un apziņa, ka autors ir romāna virzītājspēks, kļuva īsta. Šis romāns ļauj saskatīt autores varu pār tekstu. 

Apbrīnojami, kā ar pāris vienkāršiem vārdiem un dramatisku situāciju autore ir spējusi radīt tik dzīvu, šausminošu un piesātinātu darbu, kura radītās emocijas liek tirpt ādai un noskumt uz pāris dienām.  

"Līķi bija izkaisīti kā konfeti."

Rūta Šepetis prot ar vienkāršu tekstu lasītājā aizskart vistālāko sirds nostūri un tas laikam literatūrā arī ir visbūtiskāk. Spēt pieskarties. 

Vērtējums: 4/5.

Sirds mirst pēdējā, M. Atvuda

Ir grāmatas, kuru "firmas zīme" ir tās nosaukums un tad ir tādas grāmatas, par kuru kvalitāti vēsta tās autora vārds. Mārgareta Atvuda ir vairāku nozīmīgu literatūras balvu īpašniece, sarakstījusi vairāk nekā četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Aizrautīgiem lasītājiem Latvijā ir pazīstama ar Zvaigznes ABC izdoto grāmatu "Kalpones stāsts". Un nu pie lasītājiem ir nonākusi viņas jaunākais romāns - "Sirds mirst pēdējā", brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā. 

Šarmeina un Stens ir precēts pāris, kurš cenšas izdzīvot vidē, kur valda sabrukums, kā ekonomisks, tā sociāls. Viņi abi mitinās savā automašīnā, pārtiek no Šarmeinas dzeramnaudas, kas nopelnīta strādājot bārā un dienas aizvada nemitīgās bailēs un izmisumā. Tāpēc uzzinot par "Pozitrona projektu" - sociālu eksperimentu, kas piedāvā dzīvesvietu Saderības pilsētā un patstāvīgu darbu - viņi nedomājot tajā piesakās. Vienīgais noteikums, lai varētu dzīvot šādā paradīzē, ir katru otro mēnesi pavadīt cietuma kamerā.

Sākumā dzīve šķiet lieliska, taču nekas mākslīgi radīts nevar būt lielisks ilgstoši. Tā tas ir arī ar Stena un Šarmeinas šķietami bezrūpīgo dzīvi "Pozitrona projektā". Daudz aizraujošu notikumu, interesantu notikumu pavērsienu un mazliet vieglas ironijas par mūsdienu sabiedrību. Mārgareta Atvuda ir lieliska rakstniece, apveltīta ar aizrautību un nerimtīgu fantāziju, kas lieliski novērojama viņas romānā "Sirds mirst pēdējā". Grāmata tiešām ir brīnišķīga, šķiet rakstniece jau no pirmās lapas puses satvēra manu interesi dzelžainā tvērienā un neatlaida to līdz pat pēdējai lapas pusei. Grāmatas sižets ir bezgala intensīvs un piesātināts, turklāt, kas ne mazāk svarīgi, lasīšanas laikā prātā nerimstoša ir doma par grāmatas šķietami izfantazētā sižeta iespējamību arī mūsdienu pasaulē. 

"Stouners", Džons Viljams

Literatūra tieši tāpēc ir tik brīnumaina, ka caur to var izdzīvot dažādas dzīves. Līdz vājprātam izfantazētas, brīnumainas un tādas, kas radītas no īstās. Turklāt, neticēsiet, bet tā īstā mēdz būt tik pārsteidzoša. 

Laikam tieši tāpēc es arī neesmu tā kvēlākā fantāzijas un fantastikas literatūras cienītāja, mani var aizraut un ieinteresēt visparastākā dzīve, jo nemanot tajā notiek tik daudz .. Un, pat ja nenotiek, ir iespējams nenotiekošo ietērpt burvīgos vārdos un meistarīgi izvirpotos teikumos. Džona Viljama grāmata "Stouners" ir tieši šāda.

Pirmoreiz grāmata ir tikusi izdota 1965. gadā, taču tad neieguva nepieciešamo atbalstu, jo autors grāmatā it nemaz nepievēršas Amerikas sapņa sludināšanai. 2013. grāmatu iztulko populāra franču rakstniece Anna Gavalda un, izmantojot savu popularitāti, iepazīstina Eiropu ar šo grāmatu. Un uzmini nu? Eiropa tajā iemīlas.

Būtībā galvenais grāmatas vēstījums ir par to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, neapzinoties savu dažādo lēmumu tālākejošās sekas. Dažkārt izrādās, ka šīs sekas ir viena vienīga skumja dzīvošana. Tāda nu gadās Stouneram.

Neskatoties uz to, ka grāmatas stāsts ir manāmi sērīgs un jau pašā sākumā bija nojauta, ka viss grāmatas stāsts ved uz bēdīgu dzīves noslēgumu, šī grāmata tik un tā bija pārsteidzoši aizraujoša lasāmviela. Stāsta notikumi slīd šķietami gausi, taču laiku pa laikam pārklājas viens ar otru un lasītājam sniedz negaidītus pavērsienus. Interesanta ir viegli depresīvā gaisotne, kas caurvij pat šķietami priecīgus mirkļus, tādējādi paspilgtinot stāsta drūmo noskaņojumu. 

Ļoti simpatizēja arī maniere, kādā tiek attēloti stāsta personāži - it kā attālināti un samērā bezjūtīgi. Man ļoti patīk šādas galējības personāžu attēlojumā, jo mīlu vai nu detalizētus un emocionāli raksturotus tēlus, vai tādus, kas raksturoti vairāk bezjūtīgi un vienaldzīgi. Vidusceļš nav interesants.

Grāmata, kuru lasīju vasaras plaukumā, taču patiesībā tā vairāk piestāvētu rudens vēsajiem vakariem, siltai segai un krūzei ar paša lasītu zāļu tēju. Tāda brīnišķīga noskaņu grāmata, jo, manuprāt, tieši noskaņas dēļ šo grāmatu ir vērts izlasīt un lasīt arī atkārtoti. 

Vērtējums: 5/5.

"Māja pasaules malā", M. Kaningems

Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti. 

Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt. 

Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām. 

Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.

Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi. 

Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara. 

Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!

Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.

Alise Manro "Dārgā dzīve"

Ir iespējams, ka stāsti, kas bija ietverti Alises Manro grāmatā “ Dārgā dzīve” ir tieši tādi stāsti, kādus es lasu labprāt, jo stāstus vispār kā tādus es nevēlos lasīt tieši tā iemesla dēļ, ka kaut kas liels tiek ielikts pāris rindkopās. Protams, nevar nepieminēt reizes, kad nekas arī tiek ielikts pāris rindkopās un nosaukts par stāstu. Tad ir pavisam bēdīgi. Taču šoreiz bēdīgi nebija nemaz, jo “Dārgā dzīve” bija pilna ar stāstiem par visvērtīgāko, kas mums ir – dzīvi.

Grāmata,  kura sniedz ieskatu vairākās dzīvēs, kas ir vārdiem neaprakstāmi dažādas, pilnas sāpju, prieku, sapņu un lēmumu. Dažbrīd, lasot šos stāstus, radās sajūta, kā lūkojoties daudzstāvu namu logos. Arī šie logi un katra dzīvokļa sienas slēpj sevī kādu stāstu, cilvēcīgu un īstu. Tieši tas ir grāmatas lielākais trumpis – tā ir par patiesību, pat ja arī izdomātu.

Galvenokārt grāmatas stāstiem vijas cauri it kā šķietami nenozīmīgs, taču svarīgs motīvs, manuprāt, - viss ir neparedzams, kā dzīve, tā pieņemto lēmumu sekas.

Jāuzteic arī Silvijas Brices burvīgais tulkotājas darbs, kas ir tiešām mākslas darbs pats par sevi, grāmatas pievienotā vērtība. Un vēl, laikam ritot esmu atklājusi, ka Zvaigzne ABC sākusi izdot tiešām foršas grāmatas, tā tik turpināt!

“Cilvēkiem ir domas, kuras viņi negribētu domāt. Tā dzīvē notiek.”