Bārā ienāk zirgs, Dāvids Grosmans

"[..] vislabākais veids, kā kaut kur tikt novērtētam, ir būt kaut kur citur, pareizi?" /26. lpp.

Šis citāts mani noķēra un pieturēja visu grāmatas lasīšanas laiku, jo tik ļoti sasaucās ar manu šī brīža sajūtu par pašas ikdienu, tāpat kā tas sasaucas ar grāmatas sajūtu. Ir sajūta, ka šī grāmata "Bārā ienāk zirgs" ir par centieniem būt kaut kur citur, neesot tur, kur konkrētais mirklis liek atrasties, un par to netveramo vēlmi būt novērtētam, lai kādus līdzekļus tas arī prasītu. 

Komiķis Dovs Grinšteins iecerējis īpašu priekšnesumu, kurš atšķirtos no ierastās stand-up pieredzes. Uz šo pasākumu uzaicinājis arī savu bērnības draugu .. Priekšnesumam ritot uz priekšu, pamazām kā skatītāji, tā lasītāji tiek ievikti arvien dziļāk komiķa atmiņu plašumos, kas arvien vairāk liek apjaust savu klātbūtni lielā notikumā. 

"Bārā ienāk zirgs" iesākās kā jau ikviens stand-up priekšnesums, ar skatītāju iesildīšanu, joku plēšanu un ķircināšanu, taču jau pašā sākumā nepameta sajūta, ka šis stand-up būs atšķirīgs no ierastā. Man vajadzēja patiešām daudz pacietības un pārliecības, ka tas ir tā laika vērts, lai "Bārā ienāk zirgs" turpinātu lasīt, dusmās nenometot to malā. 

Man personīgi nekad nav bijusi tāda baigā patikšana pret stand-up priekšnesumiem un jau grāmatu paņemot rokās, zināju, ka šī grāmata man būs izaicinājums. Jo stand-up. Taču patiesībā tas pat nebija nekāds izaicinājums, īstais pārbaudījums sākās tikai tad, kad "jautrā daļa" bija beigusies. Lasītāju acu priekšā komiķis Dovs izvērš sevi otrādi, burtiski uzplēš, vienlaikus šajās sāpēs raujot līdzi ikvienu, kurš ir klātesošs.  

Jo vairāk lasīju, jo vairāk šķita, ka piedzīvoju kaut ko neaprakstāmu, vārdos neizstāstāmu. Šķita, ka šī nav vienkārši literatūra, bet pieredze. Tāda sāpīga, līdz kaulam apjaušama. Vēl neviena grāmata līdz šim mani nebija izmētājusi pa tik vērienīgiem emociju kalniņiem. Augšā un lejā, riebums un prieks, dusmas un visdziļākās skumjas, vienaldzība un līdzpārdzīvojums .. tik daudz vienā pavisam nelielā grāmatā. "Bārā ienāk zirgs" nav vienkārša grāmata. Sākumā gribas, lai tā ātrāk beidzas, taču tai tiešām piedzīvojot pēdējo lapas pusi, ir tik ļoti žēl, ka nav vēl, pat neskatoties uz to, cik emocionāli grūti brīžiem ir dzīvot līdzi visam notiekošajam. 

Emocionālais uzslāņojums šajā darbā ir iespaidīgs, īsts pārbaudījums, taču ļoti vērtīgs. Gan galvenā varoņa, gan sevis paša dēļ. Jo par to jau arī ir stand-up, manuprāt. Par spēju dzirdēt pateikto, iznest sev cauri un spēt uz to paraudzīties ar mazliet gaišāku, jau atvieglotāku skatu. 

P.S. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka "Bārā ienāk zirgs" ir pārtulkots latviski un, pateicoties Mārai Poļakovai, ieguvis iespēju nokļūt Latvijas lasītāju rokās. Taču vēl priecīgāka esmu par to, ka Māras Poļakovas tulkojums nominēts Latvijas Literatūras Gada balvai 2019. Tā ir iespēja vērtīgai literatūrai piedzīvot sastapšanos ar savu lasītāju, kā tas notika ar mani. Sastapos ar "Bārā ienāk zirgs" un jau nedēļu aizvadu mēmā sajūsmā par šo darbu. Lasiet! 

Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

Plūstošās smiltis, Mālina Pēršsone

Nāve un noziegumi nav tikai dusmīgu un dzīves nogurušu vīriešu lieta, tā var būt mazliet piederīga arī pusaudžiem. Un par to, kā tieši, stāsta zviedru rakstnieces Mālinas Pēssones Džolito romāns "Plūstošās smiltis".

Maja ir astoņpadsmit gadus veca meitene, kura jau deviņus mēnešus atrodas pirmstiesas izmeklēšanas cietumā. Viņa tiek apsūdzēta par līdzdalību masu slepkavībā, kurā bojā gājis arī viņas puisis un labākā draudzene ..

"Plūstošās smiltis" ir aizrautīgi un detalizēti veidots romāns, kurā tā galvenā varone bez liekas koķetērijas izstāsta visu stāstu. Pilnīgi visu, nenoklusējot ne detaļu. Iesākumā šī atklātība ļoti pārsteidz, taču tā ir arī patīkama, nomierinoša, nav nepieciešamības lauzīt galvu par to, kurš ir vainīgs un kurš nav, svarīgi ir tikai ieklausīties tajā, ko galvenā varone vēlas izstāstīt. Un stāstāmā viņai ir tiešām daudz, turklāt tas ir ārkārtīgi svarīgs. Lasītājam ir iespēja gan līdzpārdzīvot Majai tiesas procesa gaitā, gan iepazīties ar viņas dzīvi pirms ieslodzījuma. Šis romāns nav tikai kriminālromāns, kurā ir mēģinājumi atšķetināt nozieguma motīvus, paralēli tiek vēstīts par šķiru kontrastiem, imigrāciju, pusaudžu savstarpējām attiecībām un to iekšējām cīņām. Brīžiem šķiet, ka slepkavība ir bijis tikai iegansts, lai rakstniecei būtu iespēja runāt par to, kas ierasti rakstniekus ne pārāk ļoti interesē - pusaudži. Šis pavisam noteikti nav klasisks skatījums uz pusaudžiem, drīzāk tāds kā mēģinājums iepazīt. Ir ārkārtīgi uzteicama autores vēlme izprast, iedziļināties pusaudžu iekšējās pasaules sadursmēs, turklāt darīt to bez nosodījuma un mazliet neparastos, kriminālromānam atbilstošos, apstākļos.

Šis bija neparasts kriminālromāns, kuru man tā nemaz negribas dēvēt. Šajā romānā nav svarīgi noskaidrot, kurš īsti ir vainīgs, drīzāk – kāpēc? "Plūstošās smiltis" pavisam noteikti ir prasmīgi izstāstīts pusaudža stāsts par to, cik grūti ir stabili turēties uz šīs pasaules, īpaši, ja tajā jūties viens, bez vecāku un apkārtējo atbalsta. Un ziniet, mums šādu stāstu jau sen vajadzēja!

Viss, ko es neatceros, Jūnass H. Khemiri

Ir tādas grāmatas, kuras atstāj dziļus nospiedumus kā prātā, tā sirdī un rada pat kādu savādu apjukumu. Visbiežāk šādas grāmatas paliek prātā vairāku dienu garumā un liek nenogurstoši vērpt un šķetināt to, kas nupat izlasīts. Man šāda grāmata noteikti bija Jūnasa Hasena Khemiri grāmata "Viss, ko es neatceros".

Jūnass Hasens Khemiri ir diezgan ievērojams zviedru prozaiķis, kurš, izrādās, raksta nevien prozu, bet arī dramaturģiju. Interesanti, ka Jūnasa māte ir zviedriete, taču tēvs - tunisietis. Iespējams tāpēc arī grāmatā sastopamo varoņu dzīvesstils, pārliecības un personības ir tik daudzveidīgas,  neaizmirstot arī par to izcelsmes nozīmību. 

Lai gan grāmatu izlasīju jau pirms kāda laika, manī ļoti ilgi urda domas par to un tikpat ilgi biju neizpratnē, ko lai pasaka par grāmatu, kurā bija tik daudz būtisku detaļu, sākot no teksta formas līdz pat pašam tā saturam. 

Samuels mirst. Viņa nāve mudina kādu rakstnieku tuvāk izzināt šī jaunā vīrieša personību un piedzīvoto, cenšoties rast arī kādus iemeslus viņa nāvei. Šis rakstnieks tiekas ar Samuelam tuviem cilvēkiem, uzklausot dažādus viedokļus un domas par Samuelu un viņa dzīvi. Viedokļi par Samuela un viņa dzīvi ir vairāki, līdz grāmatas gaitā tie izkristalizējas līdz divu Samuela dzīvē būtisku personu - dzīvokļa biedra un mīļotās meitenes - pārdomām. Tieši šie viedokļi arī ir tie, kas veido pašu grāmatas saturu, tiem mijoties veidojas arī kopēja aina par Samuela dzīvi un viņa nāves iespējamiem iemesliem .. Un šeit arī ir galvenā grāmatas atslēga - jo vairāk personu, jo daudzveidīgāks skatījums uz vienu un to pašu lietu un notikumu. To pilnā apjomā pierāda šī brīnišķīgā grāmata.

Iesākumā teksts virzās uz priekšu pavisam nesteidzīgi, taču, jo tālāk virzās notikumi, jo dinamiskāks kļūst arī pats teksts. Notikumi savijas viens ar otru, tāpat arī dažādie skatījumi uz notikumiem, pamazām mazos mozaīkas gabaliņus lasītāja prātā pārvēršot par lielu un skaidru vēstījumu.
Grāmatā tiek aplūkota nevien Samuela personiskā dzīve un daudzveidīgie skatījumi uz Samuela personību, bet netieši un neuzbāzīgi tiek risināts arī Zviedrijā (un ne tikai) tik aktuālais ieceļotāju jautājums, ļaujot netieši domāt arī par paša autora personisko pieredzi šīs tēmas sakarībā.

"Viss, ko es neatceros" ir ideāli piemērota lasāmviela šim drēgnajam laikam, kad gribas meklēt patvērumu zem siltas segas. Šī grāmata spēj atstāt uz tiešām ilgas pārdomu pauzes, jaudīga lasāmviela, kura nevien pārsteidz ar savu neparasto teksta formu, bet arī ar teksta garšu. Iegrimšana aizraujoša teksta līkločos ir garantēta.

"Vīrs, vārdā Ūve", F. Bakmans

Par grāmatu "Vīrs, vārdā Ūve" biju dzirdējusi jau stipri sen, turklāt visu to labāku, tāpēc nebija nekādu šaubu, ka laika gaitā nonākšu ne tikai pie dzirdētā, bet pārbaudīšu to arī pati uz savas ādas. Izlasot, protams. Esmu bezgala priecīga, ka šo grāmatu izlasīju, turklāt dārza zaļuma un dabas siltuma ieskauta. Tik sirsnīgām grāmatām, kā "Vīrs, vārdā Ūve" piestāv acīs iespīdējusi saule un šūpuļtīkls, vieglas vēja pūsmas un putnu čalas. Bet nu pietiks liriska ievada, laiks ķerties pie pašas grāmatas. 

Vīrs, vārdā Ūve ir nevien noslēgtas dabas, bet arī pilns loģiskas un ne tik loģiskas pārliecības par pasaules kārtību. Un kārtība viņam interesē visvairāk. Tieši tāpēc Ūve ir līdz riebumam godīgs un precīzs, neatkāpjas no saviem principiem. Katru rītu viņš noteiktā laikā veic apgaitu pa dzīvojamo māju rajonu, lai pārliecinātos vai visi to iedzīvotāji rūpīgi ievēro noteikto kārtību, bet, ja kāds ir nodomājis to neievērot, vīrs, vārdā Ūve nekautrējas par to ziņot. Iesākumā vaininiekam un pēc tam arī atbildīgajām instancēm, ja nepieciešams. Taču kādā dienā nejaušību un, pēc Ūves domām, arī nemākulības rezultātā izveidojas īpatnēja draudzība, kura, aj, kā salauž Ūves ierasto pasaules kārtību. 

"Vīrs, vārdā Ūve" ir grāmata ar milzīgu sirdi tajā. Bagāta ar dzirkstošu humoru un siltumu, pat neskatoties uz to, ka grāmatas stāsta centrā ir īgnais un savrupais vīrs, vārdā Ūve, kura otrais vārds varētu būt "mūžīga neapmierinātība". Grāmata par dārgakmeņiem, kas paslēpti katrā no mums, pat tajā, kurš rāda visskābāko ģīmi. 

Maz pamazām caur Ūves pārdomām par pasaules neloģiskumu un nepārdomātību lasītājam tiek atklāta arī paša Ūves iekšējā pasaule, pārdzīvojumi, piedzīvotais - visa dzīve. Lēnām virzoties uz priekšu grāmatas stāstā, pamazām arī top skaidrs, no kurienes viss šis Ūves īgnums. Turklāt, kas pats ironiskākais, viņa īgnums un neapmierinātība ar apkārt notiekošo ietīts dzirkstošā humorā. Dažbrīd tik dzirkstošā, ka pati sevi pārsteidzu ar skaļiem smiekliem. 

Brīnišķīga grāmata, kas liks smieties, nesaprašanā raukt pieri un pat nobirt pa kādai asarai. Ļoti sirsnīgs un silts bija šis stāsts par Ūvi. 

Vērtējums: 5/5. 

"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 

Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -

aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu.