"Tu neesi sniegs", Inga Pizāne

Man no dzejas ir mazliet bail. Iespējams tāpēc, ka skolas laikā dzejas lasīšanai un analizēšanai nebija iespējamas emocionālas pārdomas, bet tikai tādas, kuras skolotāja akceptēja par pareizām. Un man vienmēr pēcāk lasot dzeju bija bijis mazliet bail, vai es būšu sapratusi pareizi, vai būšu uztvērusi dzejnieka ielikto vēstījumu. Un ko tad, ja vēstījums ir pavisam citādāks kā manis izplānotais?!

Pavisam nesen Instagram tika izziņota Ingas Pizānes dzejas krājuma "Tu neesi sniegs" izloze un, neuzminēsiet, es to ieguvu savā īpašumā. Un šobrīd, kad tas jau izlasīts, varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka man nu pieder pašai savs dzejas krājums. Šis tiešām ir no tiem, kuru gribas savā grāmatu plauktā, lai pārlasītu, ieskatītos un padomātu. 

Dzejas krājums sastāv no dzejoļiem, kuros cauri gadalaikiem izdzīvota mīlestība visās tās toņkārtās, no ziemas spelgoņa līdz par pavasara plaukumam, no vasaras spirgtuma līdz pat rudens melanholijai. Taču mani nepamet sajūta, ka mīlestība neatbildēta, iespurgusi starp biezām sniega kupenām. 

Man ļoti simpatizē, ka Ingas Pizānes dzejā par mīlestību tiek runāts visās tās šķautnēs, mīlestība tiek atspoguļota tāda kāda tā ir, ar visiem sasitumiem un sāpēm, skaistumiem un siltumu. 

Dzeja, kurā lasītājs var iemiesoties itin viegli, sajust savus pārdzīvojumus un priekus "Tu neesi sniegs" dzejas rindās. Un tieši šī iemiesošanās, manuprāt, ir pats foršākais. 

"Ziemā aiziet ir auksti -

aizejot sāpīgi snieg."

Vērtējums: 4,5/5. Smalka un silta dzeja, pat neskatoties uz sniega aukstumu. Kāds dzejolis pavisam skaists un kāds iespējams ne tik skaists, bet vienaldzīgu neatstās nevienu. 

"raudāt nedrīkst smieties", Inga Gaile

Man kādreiz bija draudzene. Ārprātā talantīga māksliniece, kura mīlēja zīmēt, sapņot, rakstīt vēstules ar roku un naktīs lasīt dzeju, īpaši jau Ingas Gailes dzeju. 

Šī draudzība izbeidzās, jo šī burvīgā māksliniece izvēlējās aizbēgt kā no manas, tā citu dzīvēm viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Iespējams bēgt, melot un slēpties ir vislabākā no izvēlēm. Taču pat neskatoties uz to, man joprojām ir viņas zīmētie darbi pie sienām un siltas atmiņas. Tieši to dēļ es beidzot atradu Gailes dzejas krājumu (vienu no daudziem) un to izlasīju.  

"[..] runā, ka debesis nebūs vajadzīgas
un smaržas varēšot karotēm ēst, [..]"

Iepriekš dzeju esmu lasījusi maz, tikai tā garām ejot, laikam tieši tāpēc man  bija grūti uztvert dzejoļos ietverto ideju (par maz treniņa, tas ir vairāk kā skaidrs),  taču burvīgais vārdu izkārtojums frāzēs un valodiskais vieglums, kas caurvij dzejoļus, ir skaists. Turklāt grāmatā ietvertā dzeja nemanāmi liek domāt un novērtēt ikdienas sīkos niekus, garām slīdošās dzīves ainas. 

Dažbrīd traucējoša liekas ielas klaidoņu valodas stila ielaušanās dzejā, kas kā no nekurienes uzrodas, izjaucot dzejoļa plūdumu un poētisko ritmu, lai atkal pazustu. Iespējams Inga Gaile šim īpašajam valodas lietojumam ir paredzējusi kādu nozīmi, taču, manuprāt, tas tikai bojā dzejas harmoniju. 

Ir kāds interesants iestarpinājums - grāmatā apkopotos dzejoļus ik pa brīdim šķir papīra locīšanas pamācība, kas grāmatas noslēgumā sola izlocīties par meiteni ar kruzuļainu kleitu. Praksē nepārbaudīju, bet tik un tā likās forši, tāda kā grāmatas pievienotā vērtība, tā teikt, ja negribas dzeju, tad vismaz var papīru palocīt mazliet daudzveidīgāk par ierasto dzērvi.

"Kā man šai vasarā rokas salst,
Kā smejas asfalts un reibst bez vīna,
Gribu atplēst plakstiņus tavus un
Pamosties, pamosties balta un tīra."

Un mazai atkāpei - Gaile šogad ir izdevusi savu pirmo prozas darbu, kas iekļauts vēsturiskajā sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kuru izdod izdevniecība Dienas Grāmata. Paredzu, ka tas būs valodiski skaists darbs. Viņas dzeja tāda noteikti ir.

Vērtējums: 4,5/5. Mana saprašana vēl ir par īsu, lai spētu uztvert ideju, bet to, ko es spēju saprast, es novērtēju un mazliet pat pasāpēju.

dzeja grāmatu nosaukumos

Pa dažādiem blogiem klejo brīnišķīga Ingas Pizānes - Dilbas uzsākta akcija, kas rosina cilvēkus ar patiku uz lasīšanu, izveidot pašiem savu dzejas darbu, veidotu no grāmatu nosaukumiem. 

Skatienu sava grāmatu plaukta virzienā raidīju vairākkārt, līdz iedvesmas pilna devos pie tā, lai pārcilājot savas grāmatas, arī tiku pie trim jaukiem haikām radniecīgiem pantiņiem. 

Nāve- tās nav beigas

Tās dienas acīm.

Viņpus stikla

Četri pēc pusnakts.

Esiet sveicinātas, skumjas

Elpas šūpoles.

Apskāviens - 

Putekļi smilšu pulkstenī.

Sods par klusēšanu

Šeit biju es.

Sarkanie bērni -

Kartona kareivji.

Skaisti, vai ne? Un līdzi nāk nevien secinājums, ka dzeja rodas mums visapkārt, bet arī tas, cik tomēr daudz jauku neizlasītu darbu guļ manā grāmatu plauktā. Lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt.