"Četrdesmit sveces", Raimond Kaugver

Ir tādas reizes, kad grāmata lasīšanai tiek izvēlēta pēc pavisam savādiem principiem, dažkārt neviens no tiem nav iespējamais saturs, kas aprakstīts uz aizmugurējā vāka, bet gan pats grāmatas vizuālais noformējums. Tā notika ar šo grāmatu, jo vizuālais vienkāršums un saskaņotība mani apbūra tik ļoti, ka nespēju pretoties grāmatas vilinājumam. 

Pavisam nesen apgāds Mansards ir izdevis igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera grāmatu "Četrdesmit sveces" un ņemot vērā, ka grāmata ir vizuāli brīnišķīga biju patiesi priecīga to nocelt no bibliotēkas plaukta un izlasīt. Ar šo grāmatu, šķiet, sāksies mana patikšana pret apgādu Mansards, viņiem izdodas no aizmirstības izcelt burvīgu literatūru, turklāt grāmatām piešķirt burvīgu vizuālo noskaņu 

Kā izrādās, "Četrdesmit sveces" latviski iztulkota tikai tagad (tulkojis Guntars Godiņš, bravo viņam par šo), lai gan pirmizdota tā tika jau tālajā 1966. gadā, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo "romānā aprakstīta dzīve Igaunijā pirmās neatkarības laikā, neatkarības zaudēšana un padomju okupācija, sekojošā vācu okupācija, leģions, bēgšana uz Somiju, iestāšanās 200. igauņu kājnieku pulkā un piedalīšanās Somijas Turpinājuma karā, atgriešanās dzimtenē, arests, izsūtīšana uz Sibīriju, lēģeris – pagājušā gadsimta 60. gados aizliegtās tēmas. " Ir pamatotas aizdomas, ka grāmata ir mazliet autobiogrāfiska, jo grāmatas stāstā ir dažas atbilstības paša rakstnieka Raimonda Kaugvera dzīves gājumam. 

Četrdesmit sveces simbolizē četrdesmit nodzīvotus mūža gadus, kuros ietilpst tik daudz krāsu, emociju un notikumu, arī Otrais Pasaules karš. Mums, latviešiem, tik ļoti saprotama literatūra, jo mūsu tautas vēsturiskais liktenis ir tikpat samezglots kā galvenā varoņa, igauņu puiša Villema dzīve. 

Savā dzimšanas dienā aizdegt tikpat sveču, cik gadu un atcerēties būtiskāko no katra nodzīvotā mirkļa. Lūk, to grāmatas sākumā mudina darīt galvenā stāsta varoņa Villema sieva un svecītēm degot aizrit arī stāsti. Iesākumā klusi, rimti, jaunības spara un pirmās mīlestības apjūsmoti līdz pamazām ieved lielos un svarīgos, pat izšķirošos dzīves līkločos. Un būtisks ir jebkurš nodzīvotais gads, jo tas tikai nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies. 

"Mēs esam pārāk mazi, lai varētu atļauties lielo politiku. Lai tā paliek lielajiem. Mūsu uzdevums ir pašiem sargāties, nosargāt savu tautu."

"Četrdesmit sveces" ir ļoti cilvēcīga un atklāta grāmata, uzrakstīta viegli un gaiši, dažbrīd pat nebaidoties saglabāt asprātību pat kritiskās situācijās. Dažbrīd jūtama autora intensīvi uzplaukušas iekšējās pārdomas, intīmas dvēseles mokas, filozofiski centieni paskaidrot un attaisnot dzīvi. 

Ik pa laikam grāmata spēcīgi iesit pa pakrūti, atgādinot par cilvēka izdzīvošanas instinktu, par  sevis kā prioritātes izvirzīšanu, aiz muguras iespējams atstājot pat dzīvības. Lasot šķiet, ka būtu atbilstoši pārmest galvenajam varonim viņa necilvēcīgumu, taču stāsta gaitā nākas vien apstādināt savas domas, lai saprastu, ka grūtībās katrs redz tikai sava grūtuma smagumu. 

"Es taču viņu noliedzu, it kā būtu noliedzis visu pasauli, lai tikai ātrāk pats tiktu laukā no tumšajām dzīlēm."

Ļoti daudzšķautnaina, dziļa un brīnišķīga grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas spēcīgi turēties pie banālā teiciena - dzīvot katru dienu kā pēdējo. Dzīve ir jāsvin, jo neparedzami pavērsieni dzīvē tieši tāpēc arī ir neparedzami. Un tu, cilvēk, nekad nezini, kad šis noslēpumainais dzīves pagrieziens tuvosies. 

Vērtējums - 4,5/5. Vērtīga grāmata par parastā cilvēka centieniem iederēties pašam sevī un pasaulē, kas apkārt brūk, jūk un mainās. Vēsturisko romānu piekritēji būs sajūsmā!

"Svina garša", Māris Bērziņš

Foto no interneta plaši atvērtajām rokām.

Esmu  ļoti priecīga. Un lepna, ka esmu latviete. Kāpēc šāda pēkšņa patriotiskā laime? Jo esmu sev atklājusi latviešu literatūras burvību visā tās krāšņumā. 

Iepriekš ar latviešu literatūru biju cīnījusies kā ar zobu sāpēm līdz brīdim, kad pirms pāris gadiem burtiski ar visām sava ķermeņa šūnām vēlējos lasīt kaut ko, kas būtu no man saprotamas zemes nācis, tātad saucams par manu. Latvisks. 

Un tagad pateicoties Gundegas Repšes entuziasmam un rakstnieku atsaucībai un milzīgam darbam, mēs, latvieši, esam kļuvuši bagāti ar burvīgu un kvalitatīvu latviešu literatūru, turklāt nav nekā labāka kā vienlaikus iepazīt kā latviešu literatūru, tā arī latviešu tautas vēsturi caur to. 

Šoreiz, virtuāli izstāvot garum garu rindu, esmu tikusi klāt Māra Bērziņa romānam "Svina garša". Iepriekš no viņa darbiem biju lasījusi "Gūtenmorgens" un, jāatzīst, nebiju sajūsmā, tāpēc lasīt "Svina garšu" sāku ar vieglu piesardzību, kuru ātri vien atmetu, jo šis nu ir pavisam cits stāsts un, jāsaka, arī cits Māris Bērziņš. 

Matīss ir jauns vīrietis, kas cītīgi strādā un cenšas dzīvot tā, kā pienāktos jaunam cilvēkam - ar cerībām un alkām pēc laimes, mīlestības un vienkārši jaukas dzīves. Taču kara atnākšana ievieš savas korekcijas un Matīsam, parastajam pilsonim, nākas dzīvot, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem. Galu galā, ir jādzīvo arī tad, ja blakus tiek šauts un kāds mirst, jo pašam savu nāvi gaidīt nevienam negribas. 

Sen nebiju lasījusi vēsturisku romānu, kas būtu uzrakstīts tik vieglā un saprotamā valodā, bez liekiem izskaistinājumiem, taču tomēr ar plūstošu un burvīgu valodas lietojumu. Turklāt, liekas, ka Bērziņš bija ļoti cītīgi piestrādājis pie tā, lai lasītājam tiešām liktos, ka valodas lietojums ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam, vismaz man tā šķita un es biju par to sajūsmā. 

"Dalīta bēda pusbēda. Es tev savējo noklāju priekšā kā galdautu, tagad tava kārta."

Pats būtiskākais, manuprāt, ka romāns "Svina garša" nav izskaistināts, atspoguļojot, piemēram, vēsturiskajiem romāniem tik raksturīgos varoņus, bet gan ļaujot izjust laikmetu caur parastā iedzīvotāja pārdzīvojumiem un mēģinājumiem pielāgoties attiecīgajai situācijai. Romānā nebija mākslīgu varoņu, savus varoņus varēja veidot katrs lasītājs pats, kas grāmatai piešķir papildus burvību.  

Lasot grāmatu var just rakstnieka ieguldīto darbu, kas noteikti nav tas mazākais, jo laikmeta apraksts un lasītājā radītā sajūta ir ļoti autentiska, turklāt lai to pastiprinātu, katra nodaļa iesākas ar tai atbilstošiem izrakstiem no avīzēm un fragmenti no attiecīgā laika dzejnieku/rakstnieku daiļdarbiem. Šie izraksti lieliski papildina romānu, tie palīdz papildus izjust apskatīto laiku un notikumus, sniedzot pamatotu vēsturisko ieskatu attiecīgajos notikumos. Protams, ka lielākajā daļā šo izrakstu var just propagandas ietekmi, taču arī tas palīdz labāk izprast to, kā veidojās parasto iedzīvotāju viedokļi un attieksmes par attiecīgiem notikumiem/pasākumiem. 

Grāmatas stāsts pilnīgi noteikti uzbūra man vēsturisku ainu par aizgājušajiem sāpīgajiem notikumiem mūsu vēsturē, bija sāpīgi, taču tik un tā vērtīgi uzzināt vēsturiski svarīgas detaļas. 

Mēs nevaram aizmirst to, kas mēs bijām, ja gribam nākotnē izaugt vērtīgi kā tauta.

Vērtējums: 4.5/5.

"Dancis uz virves", Juris Zvirgzdiņš

Iepriekš Juri Zvirgzdiņu zināju kā autoru, kurš aizrautīgi pievērsies bērnu literatūrai, starplaikos nedaudz pievēršoties arī pieaugušajiem, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraugot bibliotēkas plauktā grāmatu "Dancis uz virves" sapratu, ka tā nu dien nav paredzēta bērniem, bet gan pieaugušajiem. 

"Dancis uz virves" ir stāsts, kas aptver laika posmu no 1939. gada līdz 1944. gadam, vieglā un dzirkstošā manierē sniedzot ieskatu par parastiem tā laika ļaudīm, kuriem dzīvē pienāca brīdis, kad ierastās raizes un rūpes nomainīja Otrā Pasaules kara ieviestās pasaules kārtība. 

Grāmata ir sadalīta nodaļās un katra nodaļa tiek aplūkota no kāda cita varoņa skatpunkta, caur kāda cita varoņa dzīves notikumiem, kas piedzīvoti. Taču grāmatas stāstījumā nerodas pārrāvumi, jo visu nodaļu galvenie varoņi patstāvīgi atrodas stāstā, sastopoties dažādās situācijās un notikumos. 

Jāpiemin, ka dažbrīd stāstījumā rodas nelieli "caurumi", traucējot izprast, vai mainās notikumu vieta/laiks, taču var noprast, ka ar šiem nelielajiem teksta robiem autors cenšas paust, ka galvenajiem notikumiem starplaikā notiekošais nav pieminēšanas vērts.

Grāmatā netrūka viegluma un dzīvespriecīga humora, tieši šī vieglā rakstīšanas maniere un gaisīgā valoda ļauj ar vieglumu izdzīvot "Dancis uz virves" aplūkotos notikumus. Pats autors šo savu izvēlēto grāmatas veidošanas manieri raksturo kā nepieciešamu, jo visiem tāpat jau labi zināms, cik ciešanu un sāpju pilns ir bijis šis laiks, kāpēc gan to būtu nepieciešams vēl uzsvērt?!

Autora vēlme neiedziļināties sāpīgās detaļās un vieglais valodas lietojums dažbrīd rada sajūtu par grāmatu kā  absolūtu izdomājumu. Izklaidējoša grāmata, kuru nav vēlams pārlieku analizēt no vēsturiskā viedokļa, lai gan grāmatas nobeigumā ir minēts, ka bez vēstures notikumu un tēlu izpētes grāmatas veidošanā nav varēts iztikt. Attieksmi pret grāmatu katrs lasītājs var veidot pats, bet manuprāt, tā ir gana izklaidējoša un aizraujoša, lai vēsturiskie notikumi paliktu otrā plānā. 

Uz grāmatas "Dancis uz virves" vāka, kurš, manuprāt, ir viens no glītākajiem pēdējā laikā redzētajiem grāmatu vākiem (ilustrācijas autors - Krišs Salmanis), ir neliela frāze: "Gadsimta skices", kas tiešām raksturo grāmatas saturu. Grāmata ir bagāta ar dažādām gadsimtam raksturīgām ainām, ieskicējot kā cilvēku, tā ierastās kārtības detaļas. 

Vērtējums: 5/5. Brīnišķīga grāmata, paredzēta kā vēstures interesentam, tā vienkārši aizraujošas un gardas literārās valodas piekritējam. 

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni", J.Riekstiņš

"Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni" stāsta par tiem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri aprūpēja 1944. gada oktobrī uz Vāciju aizvesto Valsts Rīgas zīdaiņu nama un Valsts Majoru bērnu nama iemītniekus. Grāmata balstīta uz daudziem līdz šim nepublicētiem dokumentiem, vēstulēm un bagātināta ar plašu fotoattēlu materiālu. 

Nebūtu kara, nebūtu arī tūkstošiem izpostītu ģimeņu, kā arī šo bāreņu, kuri kā izrādās, kara laikā kļuva par lielu nastu, īpaši tādās reizēs, ja tēvs bija devies karot un māte bija palikusi viena ar paprāvu bariņu bērnu. 

Interesanti, ka bērni nevien bija lieki saviem vecākiem, bet arī kļuva par sava veida marionetēm varas rokās, par ko ļoti daudz stāsta šajā grāmatā apkopotie dokumenti. Grāmatas sākumā, piemēram, tiek aplūkota nepārtraukta bērnu pārvietošana no vienas nožēlojamas un dzīvei nepiemērotas ēkas uz citu, dažbrīd bērnus izmitinot pat lielā aukstumā un nesniedzot regulāras ēdienreizes. Iespējams, ja nebūtu šo brīnišķīgo un pašaizliedzīgo aprūpētāju, daudzu bērnu likteņi būtu dramatiski noslēgušies ar bada un aukstuma atnestām šausmām. Protams, jāpiemin, ka daudzu bērnu dzīves noslēdzās pat īsti neiesākušās.

Grāmata sniedz ieskatu arī nemitīgos audžuģimeņu apsolījumos un bērnu vēlmē pēc mīlestības, emocionāla un fiziska siltuma un jebkādas piederības. Taču bieži bērniem drošas un ģimeniskas nākotnes vietā nācās samierināties tikai ar tukšiem solījumiem, jo nereti pat neatlaidīga bērnu namu darbinieku un institūciju cīņa par mazo cilvēkbērnu problēmu risināšanu beidzās ar sakāvi. Joprojām spilgti prātā stāv kādas darbinieces sarakste ar iespējamo audžuģimeni, kura nedrīkstēja uzņemties rūpes par mazo bāreni tikai tāpēc, ka audžuģimenes reliģiskā pārliecība neatbilda bārenes dokumentos norādītajai. 

Šī bija interesanta lasāmviela, kas sniedza ieskatu bērnu namu problēmās Otrā pasaules kara laikā, taču pietrūka vairāk atmiņu stāstu, bet par to nav jābēdā, jo autora iepriekšējā grāmata "Sauli dzīves pabērniem" (2012.) piedāvā tieši to, ko es meklēju - atmiņas. Domāju, ka tuvākajā laikā uzmeklēšu arī šo grāmatu.

Vērtējums - 4,5/5.