19 februāris, 2018

Kāpņu pilsēta, R.Dž.Benets

Labs nāk ar gaidīšanu. Tā tas vienkārši ir. Un to noteikti var attiecināt arī uz šīs grāmatas izlasīšanu, kura man, skumjā kārtā, prasīja teju gadu (!). Taču skumji ir tikai tas, ka dzīve iejaucās manā lasīšanas ritmā un es nespēju rast pietiekami daudz laika un enerģijas, lai pilntiesīgi lasītu Roberta Džeksona Beneta grāmatu "Kāpņu pilsēta", jo grāmata ir tiešām lieliska. Šķiet visu laiku, ko autors aizvadīja grāmatas sarakstīšanai, es veltīju tās izlasīšanai, bet ko nu par to. Izlasīju un sajūsmā laužu krēslus! Un klusībā sev jautāju – "kur es biju agrāk?".

Es varu tikai iztēloties, cik milzīgu darbu grāmatas "Kāpņu pilsēta" autors ir ieguldījis grāmatas rakstīšanā, jo tā sevī ietver veselu jaunu pasauli – Bulikovu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī šķiet. Bulikovu savulaik pārvaldīja dažādas dievības, katrai no tām bija savi sekotāji un savi likumi, taču sākoties dievību karam, tās nevien aizgāja bojā, bet arī sašķela valsti un tās iedzīvotājus. Bulikovas krāšņoun noslēpumiem apvīto vēsturi izpētīja aizrautīgs profesors Efrems Pangjui, līdz kādā dienā viņš tiek atrasts miris .. Pie viņa slepkavības izpētes ķeras tikpat aizrautīga Bulikovas vēstures entuziaste Šara. Un kā jau tas paredzams, ar to tikai visi piedzīvojumi sākas. 
Jāsaka gan, ka tas ir tikai tāds vienkāršs ieskats "Kāpņu pilsētas" brīnišķīgajā pasaulē, jo tur paralēli notiek tik ārkārtīgi daudz dažādu notikumu un tiek vērpti tādi noslēpumi, kurus atstāstīt būtu nevien neiespējami, bet arī nepieklājīgi. Šī grāmata ir jāizlasa un jāpiedzīvo uz paša ādas! Tas ir tā vērts.

Vārdu pa vārdam uzbūvēta pasaule ar aizraujošu vēsturi, mirušo dievību nostāstiem un neizdibinātiem noslēpumiem, kas ievelk sevī lapas pusi pēc lapas puses. Bija vajadzīga liela pacietība un rūpība, lai spētu izsekot daudzajiem tēliem, kuri grāmatas sākumā gāzās pāri ar vērienu, bet līdzko autora radītā pasaule ar tās sarežģīto vēsturi bija iepazīta, grāmatas lasīšana kļuva par aizraujošu piedzīvojumu. Vēl iepriekš manā raženas lasītājas mūžā nebija gadījusies tik piesātināta grāmata, kurā it viss būtu radīts ar tik lielu rūpību, pat autora uzbūvētās pasaules vēsture! Visnotaļ apbrīnojami. Tieši tāpēc šo grāmatu ir vērts ņemt par piemēru tam, ko spēj rakstnieks - radīt, postīt un veidot no jauna, pat izcelt no pelniem aizgājušo, ja nepieciešams, taču bez liela darba neiztikt.

Un tas tulkojums! Man šķiet, ka puse no manas sajūsmas par šo grāmatu pieder tieši tulkojumam, par kuru atbildīgs Vilis Kasims. Pavisam droši varu teikt, ka tulkotājs ir pastrādājis godam, tik aizraujoša un dzīva valoda, turklāt nepavisam ne vienkāršā pasaulē. 

Runā, ka grāmata "Kāpņu pilsēta" ir tikai tāda neliela daļa no R.Dž.Beneta radītās grāmatu sērijas "The Divine Cities". Es tiešām ļoti ceru, ka Vilis Kasims ir ķēries pie nākamās šīs grāmatu sērijas darba tulkošanas, šis piedzīvojums ir pelnījis turpināties!

31 decembris, 2017

Lielā burvība, Elizabete Gilberta

Dažreiz ir grāmatas, kuras vienkārši vajag izlasīt, īpaši, ja to tematika ir tieši tam brīdim visaktuālākā. Kādu laiku atpakaļ piedzīvoju tiešām lielu radošu krīzi, kuras laikā šķita, ka neesmu spējīga radīt neko radošu, kur nu vēl vispār radīt. Un tad, kā saukta nāca grāmata par radošumu. Krāšņa un skatienu saistoša, tieši tāda ir izdevniecībā Zvaigzne ABC nesen izdotā grāmata "Lielā burvība". Grāmatas autore ir Elizabete Gilberta, kuras vārds daudziem jau ir pazīstams, galvenokārt, grāmatas "Ēd, lūdzies, mīli" sakarā. Es savu iepazīšanos ar Elizabetes Gilbertas grāmatām sāku ar "Lielā burvība" un šķiet, ka tā ir bijusi vispareizākā izvēle. 

Kas tad ir "Lielā burvība"? Šķiet ar lielo burvību var apzīmēt to brīnišķīgo brīdi, kad jūti sevi pieplūstam ar idejām un radošu enerģiju. Vienkāršā, bet nenoliedzami entuziastiskā manierē Elizabete Gilberta iepazīstina gan ar grūto radošuma piesaistīšanas procesu, gan iedvesmo tālākām radošām idejām. 

Autores idejas ir visnotaļ iedrošinošas un iedvesmojošas, taču kaut kādā savādā kārtā šīs brīnišķīgās domas ietītas pavisam neērta un mazliet pat ērmota pašpalīdzības teksta mētelītī. Pacietīgi lobot nost liekos teksta slāņus, ir iespējams iegūt ļoti vērtīgu palīdzību un uzmundrinājumu sava radošuma atdzīvināšanai. Tieši šo lieko tekstu dēļ man šķita pareizi grāmatu lasīt lēnām, nesteidzoties. Taču pat šādi izgaršojot un izlobot svarīgāko, grāmata ir ļoti ātri izlasāma.

Grāmata "Lielā burvība" piedāvā dažādas radošas idejas, kuras, manuprāt, vietām pasniegtas bez iedziļināšanās. Iespējams, ja kādām no idejām tiktu piedāvāts plašāks tās iztirzājums un vērtējums, grāmata nebūtu vairs tik viegla un visiem izprotama, taču šī papļāpāšana par radošuma tēmu tomēr ir gana simpātiska, lai grāmatu gribētos izlasīt, tajā atzīmēt vērtīgākās rindas un ik pa brīdim prātā tās pārcilāt. 

Šī noteikti ir grāmata, kuru ir vērts paņemt rokās tajās reizēs, kad viss radošais spars ir apsīcis. Un iespējams dažreiz pietiks vien paskatīties uz eksplozīvi košo vāku, lai raisītos kāda radoša doma. 

17 novembris, 2017

Skugabaldrs/ Ēnu lapsa, Sjouns

Man šķiet, ka dažkārt grāmatas iesākumā savaldzina ar savu vizuālo izskatu un tikai pēc tam pamazām ļaujot novērtēt arī tās saturiskās kvalitātes. Jau tad, kad ieraudzīju Sjouna grāmatas "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" reklāmfotogrāfijas, sapratu, ka šis būs kaut kas brīnišķīgs. Un tad, kad beidzot turēju šo islandieša tekstu rokās, man atlika tikai labpatikā nopūsties no tā skaistuma. Šai grāmatai tiešām ir trakoti glīts noformējums.

Bet nu par pašu grāmatu "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa". Tā ir patiešām neliela, taču ārkārtīgi piesātināta lasāmviela, kurā mijas Islandes mežonīgā daba (ak, cik Sjouns niansēti un detalizēti to apraksta) ar cilvēka alkām gūt varu pār dabu un līdzcilvēkiem .. un to neiegūt.

Sjouns vienā pavisam nelielā grāmatā ir pamanījies prasmīgi apvienot divus paralēlus sižetus, kuri veiksmīgi sevī ietver arī mazliet eksistenciālu un filozofisku pārdomu.
Mācītājs Baldrs 1883. gada ziemas spelgonī dodas lapsas medībās ar neatlaidīgu mērķi iegūt tās kažoku. Tikmēr Fridriks prāto par nākotnes plāniem un nejaušā meitenes Abas sastapšana nes viņam pārliecību, ka uz dzīvi ir iespējams skatīties arī neparastāk. Katrs no šiem notikumiem tiek aprakstīti absolūti atšķirīgā stilā, ne jau velti šī grāmata ir dēvējama par tautas pasaku. Šajā pasakā satiekas mītiskais un mistiskais ar cilvēcisko. Un ir tik pārsteidzoši, ka tulkotājam Denam Dimiņam izdevies nevien saglabāt teksta dziļumu un pamatīgumu, bet arī radīt islandisko sajūtu tajā.

"Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" ir brīnišķīga lasāmviela, kura nevien aizved uz 19. gadsimta Islandi, bet ieved arī piesātinātas un niansētas literatūras pasaulē. Pat ja lasot pirmos grāmatas teikumus ir sajūta, ka tas būs kas neizprotams un pārlieku mistisks, teikumu pa teikumam teksts ļauj acu priekšā radīt neaizmirstamu un piesātinātu ainavu.

13 novembris, 2017

Viss, ko es neatceros, Jūnass H. Khemiri

Ir tādas grāmatas, kuras atstāj dziļus nospiedumus kā prātā, tā sirdī un rada pat kādu savādu apjukumu. Visbiežāk šādas grāmatas paliek prātā vairāku dienu garumā un liek nenogurstoši vērpt un šķetināt to, kas nupat izlasīts. Man šāda grāmata noteikti bija Jūnasa Hasena Khemiri grāmata "Viss, ko es neatceros".

Jūnass Hasens Khemiri ir diezgan ievērojams zviedru prozaiķis, kurš, izrādās, raksta nevien prozu, bet arī dramaturģiju. Interesanti, ka Jūnasa māte ir zviedriete, taču tēvs - tunisietis. Iespējams tāpēc arī grāmatā sastopamo varoņu dzīvesstils, pārliecības un personības ir tik daudzveidīgas,  neaizmirstot arī par to izcelsmes nozīmību. 

Lai gan grāmatu izlasīju jau pirms kāda laika, manī ļoti ilgi urda domas par to un tikpat ilgi biju neizpratnē, ko lai pasaka par grāmatu, kurā bija tik daudz būtisku detaļu, sākot no teksta formas līdz pat pašam tā saturam. 

Samuels mirst. Viņa nāve mudina kādu rakstnieku tuvāk izzināt šī jaunā vīrieša personību un piedzīvoto, cenšoties rast arī kādus iemeslus viņa nāvei. Šis rakstnieks tiekas ar Samuelam tuviem cilvēkiem, uzklausot dažādus viedokļus un domas par Samuelu un viņa dzīvi. Viedokļi par Samuela un viņa dzīvi ir vairāki, līdz grāmatas gaitā tie izkristalizējas līdz divu Samuela dzīvē būtisku personu - dzīvokļa biedra un mīļotās meitenes - pārdomām. Tieši šie viedokļi arī ir tie, kas veido pašu grāmatas saturu, tiem mijoties veidojas arī kopēja aina par Samuela dzīvi un viņa nāves iespējamiem iemesliem .. Un šeit arī ir galvenā grāmatas atslēga - jo vairāk personu, jo daudzveidīgāks skatījums uz vienu un to pašu lietu un notikumu. To pilnā apjomā pierāda šī brīnišķīgā grāmata.

Iesākumā teksts virzās uz priekšu pavisam nesteidzīgi, taču, jo tālāk virzās notikumi, jo dinamiskāks kļūst arī pats teksts. Notikumi savijas viens ar otru, tāpat arī dažādie skatījumi uz notikumiem, pamazām mazos mozaīkas gabaliņus lasītāja prātā pārvēršot par lielu un skaidru vēstījumu.
Grāmatā tiek aplūkota nevien Samuela personiskā dzīve un daudzveidīgie skatījumi uz Samuela personību, bet netieši un neuzbāzīgi tiek risināts arī Zviedrijā (un ne tikai) tik aktuālais ieceļotāju jautājums, ļaujot netieši domāt arī par paša autora personisko pieredzi šīs tēmas sakarībā.

"Viss, ko es neatceros" ir ideāli piemērota lasāmviela šim drēgnajam laikam, kad gribas meklēt patvērumu zem siltas segas. Šī grāmata spēj atstāt uz tiešām ilgas pārdomu pauzes, jaudīga lasāmviela, kura nevien pārsteidz ar savu neparasto teksta formu, bet arī ar teksta garšu. Iegrimšana aizraujoša teksta līkločos ir garantēta.

24 augusts, 2017

Ekstazī stāsti, F. Beigbeders

Mani mēģinājumi sadraudzēties ar Frederika Beigbedera romāniem ir bijuši vairāki, taču lielākoties neesmu spējusi izprast viņa rakstības stilu un aplūkoto tematiku. Iespējams tāpēc, ka vienkārši nebija īstais brīdis. Viņa stāstu krājuma "Ekstazī stāsti" iznākšana apgādā Mansards man bija kā signāls, ka jāmēģina vēlreiz. Glītais un asprātīgais grāmatas vāks arī bija paildus motivācija grāmatas izlasīšanai.

Stāstu krājums "Ekstazī stāsti" sastāv no 14 dažādiem īsiem stāstiem, kas tapuši laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam. Stāstu tulkojumi tapuši jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas Grīnbergas vadībā. Šī iespēja lasīt viena autora tekstu dažādu tulkotāju interpretācijā jau vien bija tā vērta, pieļauju, ka darbiņš pie tulkojumiem nav bijis no vieglajiem. 

Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka ekstazī ir smaga narkotika "ar saviem kāpumiem un kritumiem [..]. Šīs grāmatas autors to vairs nelieto un arī lasītājam neiesaka pamēģināt: ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums, kas sarakstīts tā ietekmē. Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?"

Lasot šo stāstu krājumu, šķiet, ka ripa tomēr ir nepieciešama, lai kaut ko tik provokatīvu, skaļu un pat pretīgu uzrakstītu, taču nepamet doma, ka iespējams tāda ir arī patiesā Beigbedera kā rakstnieka daba - izaicinoša un absolūti atklāta. Beigbeders skaļi un drosmīgi runā par atkarībām, uzdzīvi, seksuālajām fantāzijām un vienlaikus mazliet smejas par sevi, dzīvi, literatūru un lasītāju. Un lai gan vietām stāsti balansē uz pretīguma robežas, tajos ir kas neaprakstāmi saistošs. Iespējams morāle, kura slēpjas tur, kur, šķiet, morāle ne tuvumā nav bijusi. 

Interesanti, ka katrs stāsts ir veidots savādākā formā, piemēram, pirmais stāsts "Splīns Šarla de Golla lidostā" sastāv tikai no jautājumiem, ar kuru palīdzību ir iespējams apzināt notikumu gaitu, lai gan atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas. Vairāki stāsti ir izteikti fragmentāri, kā puzles gabaliņi, kurus saliekot kopā iespējams izveidot veselu attēlu. Stāstos nav atrodamas klasiskā stāsta sižeta un atrisinājuma attiecības, tiem piemīt neparasts izpildījums, kas stāstus padara izteikti daudzveidīgus. Man šis bija pavisam noderīgs un interesants eksperiments, lai aplūkotu, ko iespējams izdarīt ar tekstu un ko iespējams tam nodarīt, tāds "kā rakstīt un kā pavisam noteikti nerakstīt" ceļvedis. 

Tieši tāpēc, ka stāstos ir ļoti daudz seksa, apreibinošu vielu, bezrūpības un absurda, ir grūti izšķirt, kur sākas iedomas un kur - realitāte, taču iespējams tas nav svarīgi. Būtiskākais, ka ikkatrs stāsts ir kā nebeidzama kulminācija. Kā ekstazī efekts - kaifs lietošanas brīdī, taču tukšums pēc tā. 

"Semikols ir ļoti erotiska padarīšana."

18 augusts, 2017

Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 
Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 


28 jūlijs, 2017

Ielu muzikanta dienasgrāmata, H. Vagrants

Latvijā, šķiet, ielu muzikantus sastapt var vien retu reizi, taču man vienmēr ir šķitis, ka zem nosaukuma "ielu muzikants" slēpjas kas daudz vairāk par tuneļos un ielās izskanējušu mīlestību pret mūziku. Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" likās kā visīstākā atslēga uz ielu muzikanta mūzikas un piedzīvojumu noslēpumu lādi. 
Jāatzīst, ka visvairāk par visu man interesēja uzzināt, vai apkārt notiekošajā dzīvē, kas slīd gar ielu muzikanta aizrautību ielās, ir iespaidu pārbagātība. Ir, pavisam noteikti.

Dienasgrāmatas autors savus piedzīvojumus apkopojis īpaši nekoncentrējoties uz kādu konkrētu datumu un laiku piefiksēšanu, tā vietā savus iespaidus un pārdzīvojumus sadalot vairākās nodaļās, katra no tām vēsta par konkrētu galamērķi un tikpat konkrētiem notikumiem attiecīgajā vietā. Uzreiz gan jāsaka, ka grāmatas nosaukums ir ārkārtīgi šaurs priekš visa tā krāšņuma, kas dienasgrāmatā aprakstīts. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Nosaukums, kas sniedz ieskatu tikai niecīgā daļā no tā visa, par ko vēsta šī grāmata. Gan piedzīvojumi stopējot, gan aizraujoši stāsti no visu laiku vērienīgākā mēģinājuma atdzīvināt Vudstokas šarmu - festivāls Varavīksne. Protams, ka ir arī interesanti un ne tik interesanti notikumi no ielu muzikanta ikdienas. Atrodams arī pa kādai druskai informatīva rakstura teksts, ļaujot iepazīt arī ielu muzikantu nerakstītos likumus un citas interesantas, bet iespējams, citiem nezināmas detaļas. Grāmata nudien ir krāšņa kā no dažādiem audumu gabaliem austs lupatu deķis. Man gan mazliet žēl, ka stopēšanas piedzīvojumi aprakstīti plašāk par pašu ielu muzicēšanu, lai gan jāatzīst, ka stopēšana arī ir bagāta ar piedzīvojumiem. 

Tikpat raibs kā lupatu deķis ir arī autora valodas lietojums, kas man vietām traucēja visu šo piedzīvojumu dienasgrāmatu uztvert nopietni (taču varbūt mana nopietnība bija tas īstais traucēklis?!). Vietumis autors bija ļoti dabisks, dzirkstošs un absolūti bezrūpīgs valodas lietojumā, taču brīžiem autora valoda kļuva akadēmiska, pat didaktiska. Man mazliet traucēja šī nevienprātība, lai gan jāatzīst, ka autors lieliski spēja mainīt valodas lietojumu, tā īsti nemaz neradot aizas starp dažādiem valodas stiliem. 

Bezrūpīgiem jauniešiem un piedzīvojumu kāriem studentiem šī grāmata pilnīgi noteikti šķitīs aizraujoša un, iespējams, pat uz piedzīvojumiem mudinoša. Un kas zina, varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, kāds savā somā ieliks pārīti tīru zeķu, savu iekrāto kabatas naudu un dosies atlikušo vasaras daļu aizvadīt neprognozējamos piedzīvojumos. Kas zina. Vai vismaz ļaus jauki pasapņot atvērtām acīm par to, cik aizraujoši tas varētu būt, ja drosmes būtu mazliet vairāk ..