24 augusts, 2017

Ekstazī stāsti, F. Beigbeders

Mani mēģinājumi sadraudzēties ar Frederika Beigbedera romāniem ir bijuši vairāki, taču lielākoties neesmu spējusi izprast viņa rakstības stilu un aplūkoto tematiku. Iespējams tāpēc, ka vienkārši nebija īstais brīdis. Viņa stāstu krājuma "Ekstazī stāsti" iznākšana apgādā Mansards man bija kā signāls, ka jāmēģina vēlreiz. Glītais un asprātīgais grāmatas vāks arī bija paildus motivācija grāmatas izlasīšanai.

Stāstu krājums "Ekstazī stāsti" sastāv no 14 dažādiem īsiem stāstiem, kas tapuši laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam. Stāstu tulkojumi tapuši jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas Grīnbergas vadībā. Šī iespēja lasīt viena autora tekstu dažādu tulkotāju interpretācijā jau vien bija tā vērta, pieļauju, ka darbiņš pie tulkojumiem nav bijis no vieglajiem. 

Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka ekstazī ir smaga narkotika "ar saviem kāpumiem un kritumiem [..]. Šīs grāmatas autors to vairs nelieto un arī lasītājam neiesaka pamēģināt: ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums, kas sarakstīts tā ietekmē. Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?"

Lasot šo stāstu krājumu, šķiet, ka ripa tomēr ir nepieciešama, lai kaut ko tik provokatīvu, skaļu un pat pretīgu uzrakstītu, taču nepamet doma, ka iespējams tāda ir arī patiesā Beigbedera kā rakstnieka daba - izaicinoša un absolūti atklāta. Beigbeders skaļi un drosmīgi runā par atkarībām, uzdzīvi, seksuālajām fantāzijām un vienlaikus mazliet smejas par sevi, dzīvi, literatūru un lasītāju. Un lai gan vietām stāsti balansē uz pretīguma robežas, tajos ir kas neaprakstāmi saistošs. Iespējams morāle, kura slēpjas tur, kur, šķiet, morāle ne tuvumā nav bijusi. 

Interesanti, ka katrs stāsts ir veidots savādākā formā, piemēram, pirmais stāsts "Splīns Šarla de Golla lidostā" sastāv tikai no jautājumiem, ar kuru palīdzību ir iespējams apzināt notikumu gaitu, lai gan atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas. Vairāki stāsti ir izteikti fragmentāri, kā puzles gabaliņi, kurus saliekot kopā iespējams izveidot veselu attēlu. Stāstos nav atrodamas klasiskā stāsta sižeta un atrisinājuma attiecības, tiem piemīt neparasts izpildījums, kas stāstus padara izteikti daudzveidīgus. Man šis bija pavisam noderīgs un interesants eksperiments, lai aplūkotu, ko iespējams izdarīt ar tekstu un ko iespējams tam nodarīt, tāds "kā rakstīt un kā pavisam noteikti nerakstīt" ceļvedis. 

Tieši tāpēc, ka stāstos ir ļoti daudz seksa, apreibinošu vielu, bezrūpības un absurda, ir grūti izšķirt, kur sākas iedomas un kur - realitāte, taču iespējams tas nav svarīgi. Būtiskākais, ka ikkatrs stāsts ir kā nebeidzama kulminācija. Kā ekstazī efekts - kaifs lietošanas brīdī, taču tukšums pēc tā. 

"Semikols ir ļoti erotiska padarīšana."

18 augusts, 2017

Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 
Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 


28 jūlijs, 2017

Ielu muzikanta dienasgrāmata, H. Vagrants

Latvijā, šķiet, ielu muzikantus sastapt var vien retu reizi, taču man vienmēr ir šķitis, ka zem nosaukuma "ielu muzikants" slēpjas kas daudz vairāk par tuneļos un ielās izskanējušu mīlestību pret mūziku. Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" likās kā visīstākā atslēga uz ielu muzikanta mūzikas un piedzīvojumu noslēpumu lādi. 
Jāatzīst, ka visvairāk par visu man interesēja uzzināt, vai apkārt notiekošajā dzīvē, kas slīd gar ielu muzikanta aizrautību ielās, ir iespaidu pārbagātība. Ir, pavisam noteikti.

Dienasgrāmatas autors savus piedzīvojumus apkopojis īpaši nekoncentrējoties uz kādu konkrētu datumu un laiku piefiksēšanu, tā vietā savus iespaidus un pārdzīvojumus sadalot vairākās nodaļās, katra no tām vēsta par konkrētu galamērķi un tikpat konkrētiem notikumiem attiecīgajā vietā. Uzreiz gan jāsaka, ka grāmatas nosaukums ir ārkārtīgi šaurs priekš visa tā krāšņuma, kas dienasgrāmatā aprakstīts. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Nosaukums, kas sniedz ieskatu tikai niecīgā daļā no tā visa, par ko vēsta šī grāmata. Gan piedzīvojumi stopējot, gan aizraujoši stāsti no visu laiku vērienīgākā mēģinājuma atdzīvināt Vudstokas šarmu - festivāls Varavīksne. Protams, ka ir arī interesanti un ne tik interesanti notikumi no ielu muzikanta ikdienas. Atrodams arī pa kādai druskai informatīva rakstura teksts, ļaujot iepazīt arī ielu muzikantu nerakstītos likumus un citas interesantas, bet iespējams, citiem nezināmas detaļas. Grāmata nudien ir krāšņa kā no dažādiem audumu gabaliem austs lupatu deķis. Man gan mazliet žēl, ka stopēšanas piedzīvojumi aprakstīti plašāk par pašu ielu muzicēšanu, lai gan jāatzīst, ka stopēšana arī ir bagāta ar piedzīvojumiem. 

Tikpat raibs kā lupatu deķis ir arī autora valodas lietojums, kas man vietām traucēja visu šo piedzīvojumu dienasgrāmatu uztvert nopietni (taču varbūt mana nopietnība bija tas īstais traucēklis?!). Vietumis autors bija ļoti dabisks, dzirkstošs un absolūti bezrūpīgs valodas lietojumā, taču brīžiem autora valoda kļuva akadēmiska, pat didaktiska. Man mazliet traucēja šī nevienprātība, lai gan jāatzīst, ka autors lieliski spēja mainīt valodas lietojumu, tā īsti nemaz neradot aizas starp dažādiem valodas stiliem. 

Bezrūpīgiem jauniešiem un piedzīvojumu kāriem studentiem šī grāmata pilnīgi noteikti šķitīs aizraujoša un, iespējams, pat uz piedzīvojumiem mudinoša. Un kas zina, varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, kāds savā somā ieliks pārīti tīru zeķu, savu iekrāto kabatas naudu un dosies atlikušo vasaras daļu aizvadīt neprognozējamos piedzīvojumos. Kas zina. Vai vismaz ļaus jauki pasapņot atvērtām acīm par to, cik aizraujoši tas varētu būt, ja drosmes būtu mazliet vairāk .. 

24 jūlijs, 2017

Jūras sāļums, R.Šepetis

Cilvēku alkas pēc mīlestības, piederības un siltuma ir tik spēcīgas, ka tās spēj atrast ceļu pie cilvēka pat visgrūtākajos laikos. Un šķiet, ka lielās grūtībās, pat cīņā par dzīvību, šīs piederības alkas aug tikai arvien lielākas .. To pierāda Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums". 

Romāns ir samērā brīva interpretācija par vēsturisku notikumu - bēgļu evakuācijas kuģa “Vilhelms Gustlofs” bojāeju 1945. gada 30. janvārī, vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 
Otrais pasaules karš tuvojas tā beigām, tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi cenšas rast ceļu uz brīvību. Bēgļu vidū ir arī Emīlija, Joana un Florians. Liktenis savedis kopā šos trīs cilvēkus, katru ar saviem noslēpumiem un sāpēm, un par viņu vienīgo cerību kļūst bēgļu evakuācijas kuģis "Vilhelms Gustlofs". Taču iedomātā drošība nav ilga, trijotni gaida pārbaudījumi, kuri prasīs gan uzticēšanos, gan drosmi. 

Rūta Šepetis, šķiet, ir īsta stāstniece. Viņas romāns vēsta par šausminošiem vēsturiskiem notikumiem, taču meistarīgi veidojot tekstu, viņa ir ļāvusi šiem iepriekš nezināmajiem notikumiem līdz lasītājam nonākt absolūti siltā, raitā vēstījumā. Ir sajūta, ka autore jebkuram vēstures un vēsturiskās literatūras noliedzējam spēs sniegt būtiskus vēsturiskus faktus, lasītājam pašam to nemaz nenojaušot un tieši tas, manuprāt, ir pats foršākais. Romānu lasīt ir viegli, aizraujoši, pat neskatoties uz sāpīgajiem jautājumiem, kas tajā aplūkoti. 
Lielu lomu romāna uzbūvē spēlē romāna galvenie varoņi, kuri ir patīkami, turklāt ārkārtīgi cilvēcīgi, viņu noslēpumi ir tie, kas spēj ievainot visvairāk. Romāna vēstījums līdz lasītājam nonāk caur galveno varoņu stāstījumu, individuālo skatījumu uz tā brīža notikumiem. Šāds stāstījums tekstam piešķir papildus emocionalitāti un spriedzi.

"Tieši tad, kad tu nodomā, ka šis karš ir atņēmis visu, ko esi mīlējis, tu sastopi kādu un atskārsti, ka brīnumianā kārtā tev vēl ir atlicis, ko dot."

Pirmo reizi grāmatas lasīšanas laikā mani pārņēma bailes un apziņa, ka autors ir romāna virzītājspēks, kļuva īsta. Šis romāns ļauj saskatīt autores varu pār tekstu. 
Apbrīnojami, kā ar pāris vienkāršiem vārdiem un dramatisku situāciju autore ir spējusi radīt tik dzīvu, šausminošu un piesātinātu darbu, kura radītās emocijas liek tirpt ādai un noskumt uz pāris dienām.  
"Līķi bija izkaisīti kā konfeti."
Rūta Šepetis prot ar vienkāršu tekstu lasītājā aizskart vistālāko sirds nostūri un tas laikam literatūrā arī ir visbūtiskāk. Spēt pieskarties. 

Vērtējums: 4/5.


13 jūlijs, 2017

Vongezers, J. Vagnere

Iedomājies, ka visu valsti ir pārņēmusi nāvējoša epidēmija. Rodas sajūta, ka nepieciešams bēgt, doties labi tālu, lai pasargātu sevi un savu ģimeni. Jūtot epidēmijas straujo izplatīšanos, tiek slēgtas pilsētas, ieviests stingrs aizliegums doties uz slimības skartajām vietām. Cilvēku lielākā vēlēšanās ir bēgt. Arī Aņka vēlas bēgt. Bēgt no Maskavā uzliesmojušās epidēmijas, kura pamazām pārvēršas par pandēmiju. 
Tiek izlemts par labu vietai, kura atrodas pietiekami tālu no epidēmijas skartās Maskavas, - Vongezers. Pārtikas krājumi, medikamenti un pat ieroči tiek salikti mašīnā un ceļš var sākties. 
Liktenis nav lēmis Aņkai doties ceļā ar savu ģimeni vien, viņiem pievienojas vairāki šķietami zināmi un tomēr bezgala sveši cilvēki. Ceļā dodas vienpadsmit cilvēki, kuros visos mīt alkas izglābties pašiem un glābt savus mīļos. Kāda ir šī bēgšana no epidēmijas, to ļauj uzzināt Jana Vagnere savā romānā "Vongezers". 

Kā jau tas labi zināms, grūtības ļauj iepazīt cilvēku īsto dabu. Un kur gan lielākas grūtības par valsts mēroga epidēmiju, kura nesaudzē nevienu, kurš bijis ar to saskarē? Nezinu vai tāds ir bijis autores mērķis, taču visvairāk savu īsto dabu parāda romāna galvenā varone Aņka, kura ceļam kļūstot arvien grūtākam, arī lasītāja virzienā raida arvien vairāk sava rakstura "nesmukumus" - lasītājs tiek apgrūtināts ar viņas kaprīzēm, pārlieku sakāpināto emocionalitāti un savdabīgu apkārtējo teroru. 

Romāna sižets ir nudien aizraujošs, taču tā pasniegšanas veids manu interesi nemitīgi iznīcināja. Mēģinājums vārdos aprakstīt cilvēku izjūtas un pārdzīvojumus jūtot nāves tuvošanos ir ļoti apsveicams, taču, manuprāt, autore pārcentās. Romānu lasīt ir īpaši aizraujoši, ja tas ir pārbagāts ar spriedzi, kuras šajā romānā netrūkst, taču vietām būtiski traucē autores vēlme pateikt vairāk nekā nepieciešams, atkārtot un uzsvērt kādas autoresprāt ļoti būtiskas lietas, laupot lasītājam iespēju pašam veikt kādus secinājumus par izlasīto. Brīžiem šķita, ka autore savu lasītāju vienkārši uzskata par neizglītotu un neattapīgu, tas man ļoti traucēja, bet ko nu tur daudz. Sižets visus manus pārdzīvojumus par teksta kvalitāti izlīdzināja. 

Tekstā manāma autores interese par dažādiem teksta veidošanas elementiem, nezinu, vai tas bija apzināti, taču bija interesanti vērot autores mēģinājumus galvenās varones iekšējās pārdomas atspoguļot ar apziņas plūsmas palīdzību. Vietām bija vērojamas mazliet vienkāršākas spēles ar tekstu, piemēram, supergari (nu tiešām ļoti gari) teikumi, kurus izlasot līdz beigām, aizmirsās teikuma sākumā notiekošais. 

Grāmata kopumā bija aizraujoša. Šis bija mans pirmais krievu autores romāns, kas ļāva nevien iepazīt mūsdienu krievu romānu, bet radīja arī plašāku interesi par krievu literatūru kopumā. Iespējams, ka tas, ko novēroju kā sev nepatīkamu, ir tas, kāda krievu literatūra ir savā būtībā, bet šīs tāds bezgala pāragrs secinājums. Lasīšu un vērošu, kas krievu literatūrai "vēderā". 

Vērtējums: 3/5

02 jūnijs, 2017

Billes skaistā jaunība, V. Belševica

Plaukstošu ziedu piesātināts un koši zaļi iekrāsots, maijs ir Vizmas Belševicas jubilejas mēnesis. Jau vairākus gadus šī talantīgā rakstniece nav starp dzīvajiem, taču viņas darbi joprojām ir dzīvi un lasītāju iemīļoti. 
Šis ir rakstnieces 85. jubilejas gads, kuru apgāds Mansards nolēma atzīmēt ar V. Belševicas triloģijas "Bille" atkārtotu izdošanu. Triloģija sastāv no grāmatām "Bille", "Bille un karš" un "Billes skaistā jaunība". 

"Billes skaistā jaunība" ir triloģijas noslēdzošā grāmata, kurā ir iespējams dzīvot līdzi Sibillas Gūtmanes jaunības dienu pārdzīvojumiem, priekiem un piedzīvotajam pēckara Rīgā. 
Bille ir nenoteikta kā pati jaunība, kad gribas te dzirkstīt, te liet gaužas asaras. V. Belševica jūt jaunības duālismu un parāda to visā tās krāšņumā - te pirmajā skūpstā, kas gluži vai neskaitās, te sirdssāpēs un vēlmē iederēties gan pasaulē, gan sevī pašā.  

Jāsaka gan, ka vietumis uz Billi rodas tādas kā dusmas, niknums par viņas neapdomību, augstprātību un varbūt pat - vīzdegunību. Brīžiem viņa šķiet tuva kā labākā draudzene, kā kaut kas silts un sirdij pazīstams un citkārt uznāk dusmas, kuras liek gribēt uzgriezt muguru un aizmirst. Tik cilvēcīga un dažkārt vāja ir Bille. Iespējams, ka tas ir laiks, kurš liek viņai tādai būt vai mūžīgā izsalkumā gurkstošais vēders, taču tieši tāda ir tā skaistā jaunība, kad cilvēks aug un ar acs kaktiņu lūkojas nākotnes virzienā ar siltu cerību, īpaši laikā, kad cerība jāmeklē ikvienā sīkā lietā un notikumā. 

Kaut kas Vizmas Belševicas tekstos ir bezgala mīļš un pazīstams. Burtiski sajūtams uz pašas ādas. Rakstniece vērpj tekstu ar naivu un bērnišķīgu prieku, pārlieku to nepušķojot, taču darot bagātu ar mūsdienās jau sen aizmirstiem vārdiem un izteikumiem.  "Billes skaistā jaunība" pavisam noteikti ir darbs, kurš nekoncentrējas uz pēckara grūtībām,  uzsvaru liekot uz Billes pieaugšanu un ikkatra viena cilvēka ilgām pēc siltuma un piederības. Un ir tik mierinoši apzināties, ka V. Belševicas talantīgi veidotajā tekstā ir iespējams atrast ko pazīstamu no pašas agrās jaunības sajūtām. Tas tik pierāda vienu - jaunība ir skaista jebkurā laikā un vietā! 

18 maijs, 2017

Sirds mirst pēdējā, M. Atvuda

Ir grāmatas, kuru "firmas zīme" ir tās nosaukums un tad ir tādas grāmatas, par kuru kvalitāti vēsta tās autora vārds. Mārgareta Atvuda ir vairāku nozīmīgu literatūras balvu īpašniece, sarakstījusi vairāk nekā četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Aizrautīgiem lasītājiem Latvijā ir pazīstama ar Zvaigznes ABC izdoto grāmatu "Kalpones stāsts". Un nu pie lasītājiem ir nonākusi viņas jaunākais romāns - "Sirds mirst pēdējā", brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā. 

Šarmeina un Stens ir precēts pāris, kurš cenšas izdzīvot vidē, kur valda sabrukums, kā ekonomisks, tā sociāls. Viņi abi mitinās savā automašīnā, pārtiek no Šarmeinas dzeramnaudas, kas nopelnīta strādājot bārā un dienas aizvada nemitīgās bailēs un izmisumā. Tāpēc uzzinot par "Pozitrona projektu" - sociālu eksperimentu, kas piedāvā dzīvesvietu Saderības pilsētā un patstāvīgu darbu - viņi nedomājot tajā piesakās. Vienīgais noteikums, lai varētu dzīvot šādā paradīzē, ir katru otro mēnesi pavadīt cietuma kamerā.

Sākumā dzīve šķiet lieliska, taču nekas mākslīgi radīts nevar būt lielisks ilgstoši. Tā tas ir arī ar Stena un Šarmeinas šķietami bezrūpīgo dzīvi "Pozitrona projektā". Daudz aizraujošu notikumu, interesantu notikumu pavērsienu un mazliet vieglas ironijas par mūsdienu sabiedrību. Mārgareta Atvuda ir lieliska rakstniece, apveltīta ar aizrautību un nerimtīgu fantāziju, kas lieliski novērojama viņas romānā "Sirds mirst pēdējā". Grāmata tiešām ir brīnišķīga, šķiet rakstniece jau no pirmās lapas puses satvēra manu interesi dzelžainā tvērienā un neatlaida to līdz pat pēdējai lapas pusei. Grāmatas sižets ir bezgala intensīvs un piesātināts, turklāt, kas ne mazāk svarīgi, lasīšanas laikā prātā nerimstoša ir doma par grāmatas šķietami izfantazētā sižeta iespējamību arī mūsdienu pasaulē.