17 novembris, 2017

Skugabaldrs/ Ēnu lapsa, Sjouns

Man šķiet, ka dažkārt grāmatas iesākumā savaldzina ar savu vizuālo izskatu un tikai pēc tam pamazām ļaujot novērtēt arī tās saturiskās kvalitātes. Jau tad, kad ieraudzīju Sjouna grāmatas "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" reklāmfotogrāfijas, sapratu, ka šis būs kaut kas brīnišķīgs. Un tad, kad beidzot turēju šo islandieša tekstu rokās, man atlika tikai labpatikā nopūsties no tā skaistuma. Šai grāmatai tiešām ir trakoti glīts noformējums.

Bet nu par pašu grāmatu "Skugabaldrs/ Ēnu lapsa". Tā ir patiešām neliela, taču ārkārtīgi piesātināta lasāmviela, kurā mijas Islandes mežonīgā daba (ak, cik Sjouns niansēti un detalizēti to apraksta) ar cilvēka alkām gūt varu pār dabu un līdzcilvēkiem .. un to neiegūt.

Sjouns vienā pavisam nelielā grāmatā ir pamanījies prasmīgi apvienot divus paralēlus sižetus, kuri veiksmīgi sevī ietver arī mazliet eksistenciālu un filozofisku pārdomu.
Mācītājs Baldrs 1883. gada ziemas spelgonī dodas lapsas medībās ar neatlaidīgu mērķi iegūt tās kažoku. Tikmēr Fridriks prāto par nākotnes plāniem un nejaušā meitenes Abas sastapšana nes viņam pārliecību, ka uz dzīvi ir iespējams skatīties arī neparastāk. Katrs no šiem notikumiem tiek aprakstīti absolūti atšķirīgā stilā, ne jau velti šī grāmata ir dēvējama par tautas pasaku. Šajā pasakā satiekas mītiskais un mistiskais ar cilvēcisko. Un ir tik pārsteidzoši, ka tulkotājam Denam Dimiņam izdevies nevien saglabāt teksta dziļumu un pamatīgumu, bet arī radīt islandisko sajūtu tajā.

"Skugabaldrs/ Ēnu lapsa" ir brīnišķīga lasāmviela, kura nevien aizved uz 19. gadsimta Islandi, bet ieved arī piesātinātas un niansētas literatūras pasaulē. Pat ja lasot pirmos grāmatas teikumus ir sajūta, ka tas būs kas neizprotams un pārlieku mistisks, teikumu pa teikumam teksts ļauj acu priekšā radīt neaizmirstamu un piesātinātu ainavu.

13 novembris, 2017

Viss, ko es neatceros, Jūnass H. Khemiri

Ir tādas grāmatas, kuras atstāj dziļus nospiedumus kā prātā, tā sirdī un rada pat kādu savādu apjukumu. Visbiežāk šādas grāmatas paliek prātā vairāku dienu garumā un liek nenogurstoši vērpt un šķetināt to, kas nupat izlasīts. Man šāda grāmata noteikti bija Jūnasa Hasena Khemiri grāmata "Viss, ko es neatceros".

Jūnass Hasens Khemiri ir diezgan ievērojams zviedru prozaiķis, kurš, izrādās, raksta nevien prozu, bet arī dramaturģiju. Interesanti, ka Jūnasa māte ir zviedriete, taču tēvs - tunisietis. Iespējams tāpēc arī grāmatā sastopamo varoņu dzīvesstils, pārliecības un personības ir tik daudzveidīgas,  neaizmirstot arī par to izcelsmes nozīmību. 

Lai gan grāmatu izlasīju jau pirms kāda laika, manī ļoti ilgi urda domas par to un tikpat ilgi biju neizpratnē, ko lai pasaka par grāmatu, kurā bija tik daudz būtisku detaļu, sākot no teksta formas līdz pat pašam tā saturam. 

Samuels mirst. Viņa nāve mudina kādu rakstnieku tuvāk izzināt šī jaunā vīrieša personību un piedzīvoto, cenšoties rast arī kādus iemeslus viņa nāvei. Šis rakstnieks tiekas ar Samuelam tuviem cilvēkiem, uzklausot dažādus viedokļus un domas par Samuelu un viņa dzīvi. Viedokļi par Samuela un viņa dzīvi ir vairāki, līdz grāmatas gaitā tie izkristalizējas līdz divu Samuela dzīvē būtisku personu - dzīvokļa biedra un mīļotās meitenes - pārdomām. Tieši šie viedokļi arī ir tie, kas veido pašu grāmatas saturu, tiem mijoties veidojas arī kopēja aina par Samuela dzīvi un viņa nāves iespējamiem iemesliem .. Un šeit arī ir galvenā grāmatas atslēga - jo vairāk personu, jo daudzveidīgāks skatījums uz vienu un to pašu lietu un notikumu. To pilnā apjomā pierāda šī brīnišķīgā grāmata.

Iesākumā teksts virzās uz priekšu pavisam nesteidzīgi, taču, jo tālāk virzās notikumi, jo dinamiskāks kļūst arī pats teksts. Notikumi savijas viens ar otru, tāpat arī dažādie skatījumi uz notikumiem, pamazām mazos mozaīkas gabaliņus lasītāja prātā pārvēršot par lielu un skaidru vēstījumu.
Grāmatā tiek aplūkota nevien Samuela personiskā dzīve un daudzveidīgie skatījumi uz Samuela personību, bet netieši un neuzbāzīgi tiek risināts arī Zviedrijā (un ne tikai) tik aktuālais ieceļotāju jautājums, ļaujot netieši domāt arī par paša autora personisko pieredzi šīs tēmas sakarībā.

"Viss, ko es neatceros" ir ideāli piemērota lasāmviela šim drēgnajam laikam, kad gribas meklēt patvērumu zem siltas segas. Šī grāmata spēj atstāt uz tiešām ilgas pārdomu pauzes, jaudīga lasāmviela, kura nevien pārsteidz ar savu neparasto teksta formu, bet arī ar teksta garšu. Iegrimšana aizraujoša teksta līkločos ir garantēta.

24 augusts, 2017

Ekstazī stāsti, F. Beigbeders

Mani mēģinājumi sadraudzēties ar Frederika Beigbedera romāniem ir bijuši vairāki, taču lielākoties neesmu spējusi izprast viņa rakstības stilu un aplūkoto tematiku. Iespējams tāpēc, ka vienkārši nebija īstais brīdis. Viņa stāstu krājuma "Ekstazī stāsti" iznākšana apgādā Mansards man bija kā signāls, ka jāmēģina vēlreiz. Glītais un asprātīgais grāmatas vāks arī bija paildus motivācija grāmatas izlasīšanai.

Stāstu krājums "Ekstazī stāsti" sastāv no 14 dažādiem īsiem stāstiem, kas tapuši laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam. Stāstu tulkojumi tapuši jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas Grīnbergas vadībā. Šī iespēja lasīt viena autora tekstu dažādu tulkotāju interpretācijā jau vien bija tā vērta, pieļauju, ka darbiņš pie tulkojumiem nav bijis no vieglajiem. 

Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka ekstazī ir smaga narkotika "ar saviem kāpumiem un kritumiem [..]. Šīs grāmatas autors to vairs nelieto un arī lasītājam neiesaka pamēģināt: ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums, kas sarakstīts tā ietekmē. Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?"

Lasot šo stāstu krājumu, šķiet, ka ripa tomēr ir nepieciešama, lai kaut ko tik provokatīvu, skaļu un pat pretīgu uzrakstītu, taču nepamet doma, ka iespējams tāda ir arī patiesā Beigbedera kā rakstnieka daba - izaicinoša un absolūti atklāta. Beigbeders skaļi un drosmīgi runā par atkarībām, uzdzīvi, seksuālajām fantāzijām un vienlaikus mazliet smejas par sevi, dzīvi, literatūru un lasītāju. Un lai gan vietām stāsti balansē uz pretīguma robežas, tajos ir kas neaprakstāmi saistošs. Iespējams morāle, kura slēpjas tur, kur, šķiet, morāle ne tuvumā nav bijusi. 

Interesanti, ka katrs stāsts ir veidots savādākā formā, piemēram, pirmais stāsts "Splīns Šarla de Golla lidostā" sastāv tikai no jautājumiem, ar kuru palīdzību ir iespējams apzināt notikumu gaitu, lai gan atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas. Vairāki stāsti ir izteikti fragmentāri, kā puzles gabaliņi, kurus saliekot kopā iespējams izveidot veselu attēlu. Stāstos nav atrodamas klasiskā stāsta sižeta un atrisinājuma attiecības, tiem piemīt neparasts izpildījums, kas stāstus padara izteikti daudzveidīgus. Man šis bija pavisam noderīgs un interesants eksperiments, lai aplūkotu, ko iespējams izdarīt ar tekstu un ko iespējams tam nodarīt, tāds "kā rakstīt un kā pavisam noteikti nerakstīt" ceļvedis. 

Tieši tāpēc, ka stāstos ir ļoti daudz seksa, apreibinošu vielu, bezrūpības un absurda, ir grūti izšķirt, kur sākas iedomas un kur - realitāte, taču iespējams tas nav svarīgi. Būtiskākais, ka ikkatrs stāsts ir kā nebeidzama kulminācija. Kā ekstazī efekts - kaifs lietošanas brīdī, taču tukšums pēc tā. 

"Semikols ir ļoti erotiska padarīšana."

18 augusts, 2017

Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 
Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 


28 jūlijs, 2017

Ielu muzikanta dienasgrāmata, H. Vagrants

Latvijā, šķiet, ielu muzikantus sastapt var vien retu reizi, taču man vienmēr ir šķitis, ka zem nosaukuma "ielu muzikants" slēpjas kas daudz vairāk par tuneļos un ielās izskanējušu mīlestību pret mūziku. Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" likās kā visīstākā atslēga uz ielu muzikanta mūzikas un piedzīvojumu noslēpumu lādi. 
Jāatzīst, ka visvairāk par visu man interesēja uzzināt, vai apkārt notiekošajā dzīvē, kas slīd gar ielu muzikanta aizrautību ielās, ir iespaidu pārbagātība. Ir, pavisam noteikti.

Dienasgrāmatas autors savus piedzīvojumus apkopojis īpaši nekoncentrējoties uz kādu konkrētu datumu un laiku piefiksēšanu, tā vietā savus iespaidus un pārdzīvojumus sadalot vairākās nodaļās, katra no tām vēsta par konkrētu galamērķi un tikpat konkrētiem notikumiem attiecīgajā vietā. Uzreiz gan jāsaka, ka grāmatas nosaukums ir ārkārtīgi šaurs priekš visa tā krāšņuma, kas dienasgrāmatā aprakstīts. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Nosaukums, kas sniedz ieskatu tikai niecīgā daļā no tā visa, par ko vēsta šī grāmata. Gan piedzīvojumi stopējot, gan aizraujoši stāsti no visu laiku vērienīgākā mēģinājuma atdzīvināt Vudstokas šarmu - festivāls Varavīksne. Protams, ka ir arī interesanti un ne tik interesanti notikumi no ielu muzikanta ikdienas. Atrodams arī pa kādai druskai informatīva rakstura teksts, ļaujot iepazīt arī ielu muzikantu nerakstītos likumus un citas interesantas, bet iespējams, citiem nezināmas detaļas. Grāmata nudien ir krāšņa kā no dažādiem audumu gabaliem austs lupatu deķis. Man gan mazliet žēl, ka stopēšanas piedzīvojumi aprakstīti plašāk par pašu ielu muzicēšanu, lai gan jāatzīst, ka stopēšana arī ir bagāta ar piedzīvojumiem. 

Tikpat raibs kā lupatu deķis ir arī autora valodas lietojums, kas man vietām traucēja visu šo piedzīvojumu dienasgrāmatu uztvert nopietni (taču varbūt mana nopietnība bija tas īstais traucēklis?!). Vietumis autors bija ļoti dabisks, dzirkstošs un absolūti bezrūpīgs valodas lietojumā, taču brīžiem autora valoda kļuva akadēmiska, pat didaktiska. Man mazliet traucēja šī nevienprātība, lai gan jāatzīst, ka autors lieliski spēja mainīt valodas lietojumu, tā īsti nemaz neradot aizas starp dažādiem valodas stiliem. 

Bezrūpīgiem jauniešiem un piedzīvojumu kāriem studentiem šī grāmata pilnīgi noteikti šķitīs aizraujoša un, iespējams, pat uz piedzīvojumiem mudinoša. Un kas zina, varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, kāds savā somā ieliks pārīti tīru zeķu, savu iekrāto kabatas naudu un dosies atlikušo vasaras daļu aizvadīt neprognozējamos piedzīvojumos. Kas zina. Vai vismaz ļaus jauki pasapņot atvērtām acīm par to, cik aizraujoši tas varētu būt, ja drosmes būtu mazliet vairāk .. 

24 jūlijs, 2017

Jūras sāļums, R.Šepetis

Cilvēku alkas pēc mīlestības, piederības un siltuma ir tik spēcīgas, ka tās spēj atrast ceļu pie cilvēka pat visgrūtākajos laikos. Un šķiet, ka lielās grūtībās, pat cīņā par dzīvību, šīs piederības alkas aug tikai arvien lielākas .. To pierāda Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums". 

Romāns ir samērā brīva interpretācija par vēsturisku notikumu - bēgļu evakuācijas kuģa “Vilhelms Gustlofs” bojāeju 1945. gada 30. janvārī, vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 
Otrais pasaules karš tuvojas tā beigām, tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi cenšas rast ceļu uz brīvību. Bēgļu vidū ir arī Emīlija, Joana un Florians. Liktenis savedis kopā šos trīs cilvēkus, katru ar saviem noslēpumiem un sāpēm, un par viņu vienīgo cerību kļūst bēgļu evakuācijas kuģis "Vilhelms Gustlofs". Taču iedomātā drošība nav ilga, trijotni gaida pārbaudījumi, kuri prasīs gan uzticēšanos, gan drosmi. 

Rūta Šepetis, šķiet, ir īsta stāstniece. Viņas romāns vēsta par šausminošiem vēsturiskiem notikumiem, taču meistarīgi veidojot tekstu, viņa ir ļāvusi šiem iepriekš nezināmajiem notikumiem līdz lasītājam nonākt absolūti siltā, raitā vēstījumā. Ir sajūta, ka autore jebkuram vēstures un vēsturiskās literatūras noliedzējam spēs sniegt būtiskus vēsturiskus faktus, lasītājam pašam to nemaz nenojaušot un tieši tas, manuprāt, ir pats foršākais. Romānu lasīt ir viegli, aizraujoši, pat neskatoties uz sāpīgajiem jautājumiem, kas tajā aplūkoti. 
Lielu lomu romāna uzbūvē spēlē romāna galvenie varoņi, kuri ir patīkami, turklāt ārkārtīgi cilvēcīgi, viņu noslēpumi ir tie, kas spēj ievainot visvairāk. Romāna vēstījums līdz lasītājam nonāk caur galveno varoņu stāstījumu, individuālo skatījumu uz tā brīža notikumiem. Šāds stāstījums tekstam piešķir papildus emocionalitāti un spriedzi.

"Tieši tad, kad tu nodomā, ka šis karš ir atņēmis visu, ko esi mīlējis, tu sastopi kādu un atskārsti, ka brīnumianā kārtā tev vēl ir atlicis, ko dot."

Pirmo reizi grāmatas lasīšanas laikā mani pārņēma bailes un apziņa, ka autors ir romāna virzītājspēks, kļuva īsta. Šis romāns ļauj saskatīt autores varu pār tekstu. 
Apbrīnojami, kā ar pāris vienkāršiem vārdiem un dramatisku situāciju autore ir spējusi radīt tik dzīvu, šausminošu un piesātinātu darbu, kura radītās emocijas liek tirpt ādai un noskumt uz pāris dienām.  
"Līķi bija izkaisīti kā konfeti."
Rūta Šepetis prot ar vienkāršu tekstu lasītājā aizskart vistālāko sirds nostūri un tas laikam literatūrā arī ir visbūtiskāk. Spēt pieskarties. 

Vērtējums: 4/5.


13 jūlijs, 2017

Vongezers, J. Vagnere

Iedomājies, ka visu valsti ir pārņēmusi nāvējoša epidēmija. Rodas sajūta, ka nepieciešams bēgt, doties labi tālu, lai pasargātu sevi un savu ģimeni. Jūtot epidēmijas straujo izplatīšanos, tiek slēgtas pilsētas, ieviests stingrs aizliegums doties uz slimības skartajām vietām. Cilvēku lielākā vēlēšanās ir bēgt. Arī Aņka vēlas bēgt. Bēgt no Maskavā uzliesmojušās epidēmijas, kura pamazām pārvēršas par pandēmiju. 
Tiek izlemts par labu vietai, kura atrodas pietiekami tālu no epidēmijas skartās Maskavas, - Vongezers. Pārtikas krājumi, medikamenti un pat ieroči tiek salikti mašīnā un ceļš var sākties. 
Liktenis nav lēmis Aņkai doties ceļā ar savu ģimeni vien, viņiem pievienojas vairāki šķietami zināmi un tomēr bezgala sveši cilvēki. Ceļā dodas vienpadsmit cilvēki, kuros visos mīt alkas izglābties pašiem un glābt savus mīļos. Kāda ir šī bēgšana no epidēmijas, to ļauj uzzināt Jana Vagnere savā romānā "Vongezers". 

Kā jau tas labi zināms, grūtības ļauj iepazīt cilvēku īsto dabu. Un kur gan lielākas grūtības par valsts mēroga epidēmiju, kura nesaudzē nevienu, kurš bijis ar to saskarē? Nezinu vai tāds ir bijis autores mērķis, taču visvairāk savu īsto dabu parāda romāna galvenā varone Aņka, kura ceļam kļūstot arvien grūtākam, arī lasītāja virzienā raida arvien vairāk sava rakstura "nesmukumus" - lasītājs tiek apgrūtināts ar viņas kaprīzēm, pārlieku sakāpināto emocionalitāti un savdabīgu apkārtējo teroru. 

Romāna sižets ir nudien aizraujošs, taču tā pasniegšanas veids manu interesi nemitīgi iznīcināja. Mēģinājums vārdos aprakstīt cilvēku izjūtas un pārdzīvojumus jūtot nāves tuvošanos ir ļoti apsveicams, taču, manuprāt, autore pārcentās. Romānu lasīt ir īpaši aizraujoši, ja tas ir pārbagāts ar spriedzi, kuras šajā romānā netrūkst, taču vietām būtiski traucē autores vēlme pateikt vairāk nekā nepieciešams, atkārtot un uzsvērt kādas autoresprāt ļoti būtiskas lietas, laupot lasītājam iespēju pašam veikt kādus secinājumus par izlasīto. Brīžiem šķita, ka autore savu lasītāju vienkārši uzskata par neizglītotu un neattapīgu, tas man ļoti traucēja, bet ko nu tur daudz. Sižets visus manus pārdzīvojumus par teksta kvalitāti izlīdzināja. 

Tekstā manāma autores interese par dažādiem teksta veidošanas elementiem, nezinu, vai tas bija apzināti, taču bija interesanti vērot autores mēģinājumus galvenās varones iekšējās pārdomas atspoguļot ar apziņas plūsmas palīdzību. Vietām bija vērojamas mazliet vienkāršākas spēles ar tekstu, piemēram, supergari (nu tiešām ļoti gari) teikumi, kurus izlasot līdz beigām, aizmirsās teikuma sākumā notiekošais. 

Grāmata kopumā bija aizraujoša. Šis bija mans pirmais krievu autores romāns, kas ļāva nevien iepazīt mūsdienu krievu romānu, bet radīja arī plašāku interesi par krievu literatūru kopumā. Iespējams, ka tas, ko novēroju kā sev nepatīkamu, ir tas, kāda krievu literatūra ir savā būtībā, bet šīs tāds bezgala pāragrs secinājums. Lasīšu un vērošu, kas krievu literatūrai "vēderā". 

Vērtējums: 3/5