"Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī", R. Puertolā

Faķīrs no Indijas pārliecinājis vietējos iedzīvotājus, lai tie kopīgi samet naudu lidmašīnas biļetei uz Parīzi, lai faķīrs varētu iegādāties naglu gultu vistuvāk esošajā Ikea veikalā. Faķīrs ir pārliecināts, ka viss izdosies liekot lietā savu viltību, viltotu 100 eiro banknoti, kas nodrukāta tikai uz vienas puses un zīda uzvalku, kas viņam mugurā, lai radītu svarīga cilvēka iespaidu. Faķīram liekas, ka viņš ir visviltīgākais cilvēks visā pasaulē, bet kā izrādīsies grāmatas gaitā, ne viņā vienā slēpjas asprātīga attapība .. 

Grāmatas "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" autors ir spāņu izcelsmes franču rakstnieks Romēns Puertolā. Man nav lielas pieredzes ar franču literatūru, taču lasot šo grāmatu radās iespaids, ka man turpmāk radīsies problēmas ar franču humoru. Grāmata tiek pasludināta kā brīnišķīga un smieties mudinoša, taču manī neradās sajūta, ka grāmatā kaut uz mirkli kāds būtu jokojis. Iespējams pie vainas ir tulkojums, taču neesmu pārliecināta. 

Sižetiski grāmata raisa atmiņas par Jūnasona grāmatu "Analfabēte, kas prata rēķināt", iespējams tāpēc, ka šīs grāmatas nosaukums ir asprātīgs, turklāt grāmatas stāstu ir mēģināts veidot kā asprātīgu notikumu pavērsienu virkni. Jāsaka, ka zviedra versija par asprātīgiem piedzīvojumiem man patika daudzreiz labāk. 

Taču grāmatai "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" ir arī labas kvalitātes, kā piemēram, viss tas trakais ārprāts, kas risināts grāmatas stāstā - vienam notikumam seko nākamais, ne mazāk pārsteidzošs, Šie patstāvīgi notiekošie notikumi uztur vēlmi turpināt lasīšanu, lai gan dažubrīd notikumu gaita kļūst mazliet paredzama. Jāpiekrīt daudzajiem lasītāju viedokļiem, ka grāmatas beigas ir pārlieku saldas, lai būtu patiesība, taču jau grāmatas sākumā tapa skaidrs, ka autora galvenā vēlme ir strauji mainīt faķīra viltīgo un egocentrisko dabu pret iejūtīgu un patīkamu. 

Vērtējums - 3/5. Man nepatika, jo gaidīju tiešām asprātīgus piedzīvojumus, taču, kas vienam nesaprotams, otram mīlams. Nesteidzīgai lasīšanai pludmalē der ideāli. 

dzeja grāmatu nosaukumos

Pa dažādiem blogiem klejo brīnišķīga Ingas Pizānes - Dilbas uzsākta akcija, kas rosina cilvēkus ar patiku uz lasīšanu, izveidot pašiem savu dzejas darbu, veidotu no grāmatu nosaukumiem. 

Skatienu sava grāmatu plaukta virzienā raidīju vairākkārt, līdz iedvesmas pilna devos pie tā, lai pārcilājot savas grāmatas, arī tiku pie trim jaukiem haikām radniecīgiem pantiņiem. 

Nāve- tās nav beigas

Tās dienas acīm.

Viņpus stikla

Četri pēc pusnakts.

Esiet sveicinātas, skumjas

Elpas šūpoles.

Apskāviens - 

Putekļi smilšu pulkstenī.

Sods par klusēšanu

Šeit biju es.

Sarkanie bērni -

Kartona kareivji.

Skaisti, vai ne? Un līdzi nāk nevien secinājums, ka dzeja rodas mums visapkārt, bet arī tas, cik tomēr daudz jauku neizlasītu darbu guļ manā grāmatu plauktā. Lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt.

101. kilometrs, Guna Roze

Šādas grāmatas mūsu tautai ir nepieciešamas kā pusdienas un svaigs gaiss. Kāds varbūt liegsies, ka nepieciešamība nav nemaz tik liela, jo brokastis paēstas kārtīgas un svaigo gaisu jau ar kādā jaukā dienā var arī nesaņemt, nav jau mirstama vaina, tā teikt. Nav, taču tas viss dod piepildījumu. Īpaši skaidrības ieviešana par dažādiem vēsturiskiem momentiem Latvijas vēsturē. 

Pēdējā laikā ļoti priecājos un novērtēju, ka arvien vairāk parādās grāmatas ar vēsturisku fonu, kurš lielākoties pat nav tikai fons, bet gan grāmatas centrālais tēls.

Iepriekš es biju pazīstama ar informāciju, ka Padomju savienībā par nestrādāšanu varēja ielikt cietumā, tāpēc ļaudis, kuriem strādāšana nešķita kā vistīkamākā nodarbe, mēdza ik pa laikam kaut kur izkārtot pierakstu, ka ir strādātāji un viss kārtībā. Taču šī grāmata sniedz daudz plašāku informāciju par padomju laiku tradīcijām cilvēku pāraudzināšanā un nosacītas kārtības ieviešanā. 

Padomju Savienībā nebija padibeņu un dīkdieņu, tā vismaz visiem labpatika domāt. Patiesībā cilvēku dažādība bija vislielākā kā šodien, tā tolaik, Taču ir viena būtiska atšķirība - Padomju Savienības vara cītīgi piestrādāja, lai atbrīvotos no varai netīkamiem "elementiem" - ubagiem, dīkdieņiem, invalīdiem, dzērājiem, ielasmeitām un pārlieku brīvdomīgajiem. Ja neizdevās ļaudis vest pie prāta ar miermīlīgiem paņēmieniem, tad šādās situācijās labi noderēja tiesas lēmums "par parazītisku dzīvesveidu", lai izolētu viņus no komunisma cēlāju saimes un izraidītu labi tālu no PSRS galvaspilsētām. Par šīm vietām tolaik skaļi nerunāja, tās dēvēja lakoniski, bet ietilpīgi - 101. kilometrs. 

"101. kilometrs" ir brīnišķīgi veidots, dokumentālām detaļām un fotoliecībām piesātināts darbs, kas sniedz pamatīgu ieskatu cilvēku dzīvēs, ikdienas notikumos un laikmetam atbilstošās detaļās. Grāmata nevien ļauj palūkoties uz konkrētu vēsturisku posmu, bet arī sniedz apziņu, ka laiks kādā dzīvojam šobrīd ir īsta medusmaize. Visvairāk novērtēju tieši to, ka grāmata ir prozas darbs, iztiekot bez vēsturiskajām grāmatām ierastās faktu pārpilnības, tā vietā dabiski sapludinot vēsturisko patiesību ar autores fantāziju un burvīgo rakstītprasmi. 

Būtiskākais, ko šī grāmata ļauj atkārtoti apjaust - cilvēks ir tikai cilvēks, lai arī kādas varas censtos sagūstīt to dzīves, sapņus un mīlestības. Mīlestība un sapņi ir dzīvi arī visbaisākajās vēstures lapaspusēs.

Vērtējums - 5/5. Vērtīga lasāmviela kā vēstures mīļotājam, tā lasītājam parastajam.

"Melnā rītausma", S. & R. Berjlindi

Kāda nama pagalma smilšu kastē tiek atrasta nogalināta trīsgadīga meitenīte, dažas dienas vēlāk tiek noslepkavots septiņus gadus vecs zēns. Aizdomas krīt uz rasistiski noskaņotu ļaužu grupām, kas izteikušas draudus bērnu vecākiem. 

Ar Olīviju, kas uz laiku norīkota darbā ārpus Stokholmas, sazinās kriminālkomisāre Mete, kura vada šo slepkavību izmeklēšanu. Abas sievietes apvieno spēkus, lai notvertu slepkavu.

Savukārt bijušā kriminālkomisāra Toma Stiltona rokās nonāk grāmata, kurā ielikti avīžu izgriezumi, kas vēsta par neatklāto eskorta meitenes Jillas slepkavību. Tieši no šīs slepkavības izmeklēšanas Stiltons savulaik atstādināts, un viņš nav spējis to aizmirst.

Kad gan Jillas, gan bērnu slepkavību izmeklēšanā iegūto DNS rezultāti sakrīt, notikumi iegūst jaunu pavērsienu, atkal savedot kopā Stiltonu, Olīviju un Meti. 

Šī ir trešā Berjlindu pāra grāmata, kurā Toms un Olīvija sastopas noziegumu krustcelēs, un jāsaka, ka šī ir ne mazāk iespaidīga par iepriekšējām divām - "Pilnmēness paisums" un "Trešā balss". Tas ir apbrīnojami, cik daudzveidīgi, pārsteidzoši un piesātināti šie autori raksta. Šoreiz viņu sadarbības rezultātā ir radies meistarīgi veidots romāns par Zviedrijā aktuāliem jautājumiem - rasismu. Notikumi savijas viens ar otru vienmērīgā saiknē, lasītājam sniedzot kā jautājumus, tā atbildes, turklāt pārsteidzošā meistarībā ievijot arī pirmo grāmatu noslēpumus. Varu likt galvu ķīlā, ka autori visas trīs grāmatas ir rakstījuši vienlaikus, jo lasot "Melno rītausmu", nepamet sajūta, ka viss šis bija jau zināms pirms tapa pirmā no viņu grāmatām "Pilnmēness paisums". 

Galvenie tēli, manuprāt, ir īsti skandināviski (nevienu nepazīstu, bet viedoklis ir, kā smejies) - savrupi, vienatību mīloši un pašpietiekami. Dažbrīd mazliet kaitinoša ir Olīvijas spraukšanās visur pa vidu kā vieglprātīgai pusaudzei, taču kaut kā jau viņa ir jāiesaista notikumos, vai ne tā?! Tēli savstarpēji ir ļoti dažādi, viens par otru interesantāki, aizraujoši ir nevien notikumi kriminālajā pasaulē, bet arī tas, kas tiek risināts katra varoņa personīgajā dzīvē. 
Šo grāmatu pilnīgi noteikti var lasīt neatkarīgi no tā vai iepriekš ir lasīts kāds no Sillas un Rolfa Berjlindu darbiem, jo grāmata sniedz ieskatu ne vien konkrētajos notikumos, bet nedaudz ieskicē arī būtiskākās nianses no pirmajām grāmatām. Lasītājam, kurš ir lasījis visas grāmatas no Olīvijas un Toma Stiltona sērijas, šie jau iepriekš pieminētie sīkumi varētu likties traucējoši, taču tie iespējams ir nepieciešami, lai lasītājs iegūtu pilnīgāku priekšstatu par galveno varoņu - Toma, Metes un Olīvijas - pagātnes pārdzīvojumiem.   

Vērtējums - 5/5. Grāmata ir tiešām veiksmīga, meistardarbs ne detektīvs.