Ciema centrā kā sirds pukst stikla fabrika, kas nosaka kopējo ciema ritmu, tās tikumus un vērtības. Tīneļu ģimenes bērnu – Jusi, Helmija un Railija – dzīve aizritējusi stikla fabrikas ēnā. Jusi ir garīgi atpalicis, skatās uz pasauli dziļi un asi, vienlaikus piedzīvojot ciema iedzīvotāju vīpsnāšanu. Helmija piedzīvo zaudējumu un nespēj atrast ceļu atpakaļ pie sevis un atgriezties dzīvē, lai audzinātu meitiņu Sāru. Savukārt Railija ir šķietami aptraipījusi savu godu, kas viņai liek nemitīgi cīnīties par savu vietu ciemā, kur aizspriedumi, noslēgtība un noteikta lietu kārtība tiek likta pirmajā vietā, par cilvēku pašu aizmirstot.
Jāsaka, ka ģimenes attiecību un katra individuālo noslēpumu šķetināšanu saredzu kā Tommi Kinnunena tuvu tēmu. Autors caur trīs ģimenes locekļu sirdīm izstāsta stāstu par noslēpumiem, alkām, ilgām, sapņiem, sāpēm un gaidām, par to, kas citu acīm paliek neredzams. Šķiet, ka viņš redz dziļāk nekā ierasts lūkoties, redz cilvēka dzīles un par šīm dzīlēm raksta. Ļoti skaisti un vērīgi, turklāt.
Kā atsevišķu un neatkarīgu romāna daļu jūtu arī stikla fabriku un tās procesus. Stikla fabrika nosaka ciema iedzīvotāju dzīvju ritmu, pat kārtību, ap stikla fabriku apvijušās ļaužu domas, ģimenes un tradīcijas. Un neizbēgami turpat ir arī pats stikls, kura radīšanas procesa aprakstus autors nav taupījis. Iepazīstot stikla veidošanas noslēpumus, šķietami rodas sajūta, ka caur stikla trauslumu ir iespēja iepazīt arī paša cilvēka trauslo dabu.
Kinnunens jau savā pirmajā romānā “Četru ceļu krustojums” vērīgi lūkojās cilvēka un tā dvēseles dziļumos un turpina to darīt arī romānā “Stikla upe”. Viņš atkal un atkal atgādina par to, kā cilvēki dzīvo viens otram garām .. un kādu postu tas nodara.
“Ziemas aukstums no fabrikas ir atkāpies, un tumstošajā vakarā trīsuļo bērzu maigi zaļās lapas. Helmija jūt, kā šajā siltumā pavisam tuvu ir Rego. Viņš atdalās no mirušā mākslinieka un nostājas viņai aiz muguras. Viņa jūt vīrieša pieskārienu pie muguras, pirksti starp viņas lāpstiņām zīmē putna ligzdu no filigrāna stienīšiem. Viņa atceras, kā smaržo vasara, kā – silta upe.” (185.)
-
Tommi Kinnunens ir somu rakstnieks, kurš latviešu lasītājus pirmoreiz sastapa caur romāna “Četru ceļu krustojums” lapaspusēm. “Četru ceļu krustojums” ir viņa debijas romāns, kas iekarojis kā Somijas, tā Latvijas lasītāju sirdis. Vairāku Somijas literatūras balvu nominants un ieguvējs.
Grāmatu izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2021. Tulkojums no somu valodas – Maima Grīnberga.