24 augusts, 2017

Ekstazī stāsti, F. Beigbeders

Mani mēģinājumi sadraudzēties ar Frederika Beigbedera romāniem ir bijuši vairāki, taču lielākoties neesmu spējusi izprast viņa rakstības stilu un aplūkoto tematiku. Iespējams tāpēc, ka vienkārši nebija īstais brīdis. Viņa stāstu krājuma "Ekstazī stāsti" iznākšana apgādā Mansards man bija kā signāls, ka jāmēģina vēlreiz. Glītais un asprātīgais grāmatas vāks arī bija paildus motivācija grāmatas izlasīšanai.

Stāstu krājums "Ekstazī stāsti" sastāv no 14 dažādiem īsiem stāstiem, kas tapuši laika posmā no 1990. līdz 1999. gadam. Stāstu tulkojumi tapuši jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas Grīnbergas vadībā. Šī iespēja lasīt viena autora tekstu dažādu tulkotāju interpretācijā jau vien bija tā vērta, pieļauju, ka darbiņš pie tulkojumiem nav bijis no vieglajiem. 

Grāmatas aizmugurējais vāks vēsta, ka ekstazī ir smaga narkotika "ar saviem kāpumiem un kritumiem [..]. Šīs grāmatas autors to vairs nelieto un arī lasītājam neiesaka pamēģināt: ekstazī ir ne vien nelegāls, bet arī sabeidz smadzenes, kā to pierāda šis tekstu krājums, kas sarakstīts tā ietekmē. Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?"

Lasot šo stāstu krājumu, šķiet, ka ripa tomēr ir nepieciešama, lai kaut ko tik provokatīvu, skaļu un pat pretīgu uzrakstītu, taču nepamet doma, ka iespējams tāda ir arī patiesā Beigbedera kā rakstnieka daba - izaicinoša un absolūti atklāta. Beigbeders skaļi un drosmīgi runā par atkarībām, uzdzīvi, seksuālajām fantāzijām un vienlaikus mazliet smejas par sevi, dzīvi, literatūru un lasītāju. Un lai gan vietām stāsti balansē uz pretīguma robežas, tajos ir kas neaprakstāmi saistošs. Iespējams morāle, kura slēpjas tur, kur, šķiet, morāle ne tuvumā nav bijusi. 

Interesanti, ka katrs stāsts ir veidots savādākā formā, piemēram, pirmais stāsts "Splīns Šarla de Golla lidostā" sastāv tikai no jautājumiem, ar kuru palīdzību ir iespējams apzināt notikumu gaitu, lai gan atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas. Vairāki stāsti ir izteikti fragmentāri, kā puzles gabaliņi, kurus saliekot kopā iespējams izveidot veselu attēlu. Stāstos nav atrodamas klasiskā stāsta sižeta un atrisinājuma attiecības, tiem piemīt neparasts izpildījums, kas stāstus padara izteikti daudzveidīgus. Man šis bija pavisam noderīgs un interesants eksperiments, lai aplūkotu, ko iespējams izdarīt ar tekstu un ko iespējams tam nodarīt, tāds "kā rakstīt un kā pavisam noteikti nerakstīt" ceļvedis. 

Tieši tāpēc, ka stāstos ir ļoti daudz seksa, apreibinošu vielu, bezrūpības un absurda, ir grūti izšķirt, kur sākas iedomas un kur - realitāte, taču iespējams tas nav svarīgi. Būtiskākais, ka ikkatrs stāsts ir kā nebeidzama kulminācija. Kā ekstazī efekts - kaifs lietošanas brīdī, taču tukšums pēc tā. 

"Semikols ir ļoti erotiska padarīšana."

18 augusts, 2017

Debesu dziesma, Paulīna Rauhala

Šķiet ir divas tēmas, par kurām runāt nevajadzētu. Mīlestība un reliģija. Reliģija un mīlestība. Kāpēc nevajadzētu? Jo šie abi temati vienmēr liek sastapties simtiem viedokļu, pārliecību un sajūtu, taču katram taču tā viena, savējā un vissvarīgākā. 

Mīlestība, tāpat kā reliģija, ir liela un spēcīga. Taču tāpat šie abi lielumi var piedzīvot arī vājumu, pat lūzumus. Somu rakstniece Paulīna Rauhala apņēmīgi tur savās rokās šīs divas lielās tēmas un cenšas tās atrisināt savā pirmajā romānā "Debesu dziesma". 

Vilja un Aleksis ir mīlestības apvīts un stingras reliģijas caurausts laulāts pāris, kuru ģimenē aug četri bērni. Mirklī, kad pāris uzzina, ka Vilja gaida dvīņus, viņiem nākas sastapties ar lielu pārbaudījumu kā ticībai, tā arī savstarpējām attiecībām. 
Romāns, kurš caur Alekša un Viljas pārdzīvojumiem ļauj iepazīt reliģiskas pārliecības gaišās un tumšās puses, mīlestības alku skaistumu un postu, kā arī ieved sievietes-mātes iekšējo pārdzīvojumu dziļumos. Šis meistarīgi un aizrautīgi uzrakstītais darbs liks pārdomāt nevien šodienas absurdās pasaules alkas un iegribas, bet arī sevī pašā mītošās sāpes un ilgas. Lēni lasāma un baudāma, ar ik katru vārdu romāna teksts palien arvien dziļāk zem ādas un urda. 

Iespējams, ka dažus lasītājus romāns var atbaidīt tieši reliģiskā satura dēļ (manī arī tas iesākumā raisīja vieglu skepsi), taču caur šo stingrās reliģijas skatījumu ir viegli ielūkoties dažādos jautājumos, kurus aplūkot ir nepieciešams, lai saprastu, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir veidojusies mazliet savādāka, nekā iesākumā iecerēts. Man šķiet, ka šajā gadījumā reliģija galvenokārt kalpo kā līdzeklis, lai paspilgtinātu romānā ietvertā stāsta nozīmīgumu un emocionalitāti. 

Šī pavisam noteikti ir pēdējā laikā visskaistāk uzrakstītā grāmata, kura nevien ir skaista ar vārdiem, bet arī ar to spēcīgo pamatu, kas zem tiem. Ārkārtīgi skaista proza, kura liks acu kaktiņos krāties asarām un vēlēties ar zīmuli izkrāsot romānā ik vārdu, teikumu, pat rindkopas. Lai saglabātu un atcerētos, ka mīlestība ir visa pamatā. 


28 jūlijs, 2017

Ielu muzikanta dienasgrāmata, H. Vagrants

Latvijā, šķiet, ielu muzikantus sastapt var vien retu reizi, taču man vienmēr ir šķitis, ka zem nosaukuma "ielu muzikants" slēpjas kas daudz vairāk par tuneļos un ielās izskanējušu mīlestību pret mūziku. Harija Vagranta grāmata "Ielu muzikanta dienasgrāmata" likās kā visīstākā atslēga uz ielu muzikanta mūzikas un piedzīvojumu noslēpumu lādi. 
Jāatzīst, ka visvairāk par visu man interesēja uzzināt, vai apkārt notiekošajā dzīvē, kas slīd gar ielu muzikanta aizrautību ielās, ir iespaidu pārbagātība. Ir, pavisam noteikti.

Dienasgrāmatas autors savus piedzīvojumus apkopojis īpaši nekoncentrējoties uz kādu konkrētu datumu un laiku piefiksēšanu, tā vietā savus iespaidus un pārdzīvojumus sadalot vairākās nodaļās, katra no tām vēsta par konkrētu galamērķi un tikpat konkrētiem notikumiem attiecīgajā vietā. Uzreiz gan jāsaka, ka grāmatas nosaukums ir ārkārtīgi šaurs priekš visa tā krāšņuma, kas dienasgrāmatā aprakstīts. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Nosaukums, kas sniedz ieskatu tikai niecīgā daļā no tā visa, par ko vēsta šī grāmata. Gan piedzīvojumi stopējot, gan aizraujoši stāsti no visu laiku vērienīgākā mēģinājuma atdzīvināt Vudstokas šarmu - festivāls Varavīksne. Protams, ka ir arī interesanti un ne tik interesanti notikumi no ielu muzikanta ikdienas. Atrodams arī pa kādai druskai informatīva rakstura teksts, ļaujot iepazīt arī ielu muzikantu nerakstītos likumus un citas interesantas, bet iespējams, citiem nezināmas detaļas. Grāmata nudien ir krāšņa kā no dažādiem audumu gabaliem austs lupatu deķis. Man gan mazliet žēl, ka stopēšanas piedzīvojumi aprakstīti plašāk par pašu ielu muzicēšanu, lai gan jāatzīst, ka stopēšana arī ir bagāta ar piedzīvojumiem. 

Tikpat raibs kā lupatu deķis ir arī autora valodas lietojums, kas man vietām traucēja visu šo piedzīvojumu dienasgrāmatu uztvert nopietni (taču varbūt mana nopietnība bija tas īstais traucēklis?!). Vietumis autors bija ļoti dabisks, dzirkstošs un absolūti bezrūpīgs valodas lietojumā, taču brīžiem autora valoda kļuva akadēmiska, pat didaktiska. Man mazliet traucēja šī nevienprātība, lai gan jāatzīst, ka autors lieliski spēja mainīt valodas lietojumu, tā īsti nemaz neradot aizas starp dažādiem valodas stiliem. 

Bezrūpīgiem jauniešiem un piedzīvojumu kāriem studentiem šī grāmata pilnīgi noteikti šķitīs aizraujoša un, iespējams, pat uz piedzīvojumiem mudinoša. Un kas zina, varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas, kāds savā somā ieliks pārīti tīru zeķu, savu iekrāto kabatas naudu un dosies atlikušo vasaras daļu aizvadīt neprognozējamos piedzīvojumos. Kas zina. Vai vismaz ļaus jauki pasapņot atvērtām acīm par to, cik aizraujoši tas varētu būt, ja drosmes būtu mazliet vairāk .. 

24 jūlijs, 2017

Jūras sāļums, R.Šepetis

Cilvēku alkas pēc mīlestības, piederības un siltuma ir tik spēcīgas, ka tās spēj atrast ceļu pie cilvēka pat visgrūtākajos laikos. Un šķiet, ka lielās grūtībās, pat cīņā par dzīvību, šīs piederības alkas aug tikai arvien lielākas .. To pierāda Rūtas Šepetis romāns "Jūras sāļums". 

Romāns ir samērā brīva interpretācija par vēsturisku notikumu - bēgļu evakuācijas kuģa “Vilhelms Gustlofs” bojāeju 1945. gada 30. janvārī, vēsturē lielāko kuģa katastrofu. 
Otrais pasaules karš tuvojas tā beigām, tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi cenšas rast ceļu uz brīvību. Bēgļu vidū ir arī Emīlija, Joana un Florians. Liktenis savedis kopā šos trīs cilvēkus, katru ar saviem noslēpumiem un sāpēm, un par viņu vienīgo cerību kļūst bēgļu evakuācijas kuģis "Vilhelms Gustlofs". Taču iedomātā drošība nav ilga, trijotni gaida pārbaudījumi, kuri prasīs gan uzticēšanos, gan drosmi. 

Rūta Šepetis, šķiet, ir īsta stāstniece. Viņas romāns vēsta par šausminošiem vēsturiskiem notikumiem, taču meistarīgi veidojot tekstu, viņa ir ļāvusi šiem iepriekš nezināmajiem notikumiem līdz lasītājam nonākt absolūti siltā, raitā vēstījumā. Ir sajūta, ka autore jebkuram vēstures un vēsturiskās literatūras noliedzējam spēs sniegt būtiskus vēsturiskus faktus, lasītājam pašam to nemaz nenojaušot un tieši tas, manuprāt, ir pats foršākais. Romānu lasīt ir viegli, aizraujoši, pat neskatoties uz sāpīgajiem jautājumiem, kas tajā aplūkoti. 
Lielu lomu romāna uzbūvē spēlē romāna galvenie varoņi, kuri ir patīkami, turklāt ārkārtīgi cilvēcīgi, viņu noslēpumi ir tie, kas spēj ievainot visvairāk. Romāna vēstījums līdz lasītājam nonāk caur galveno varoņu stāstījumu, individuālo skatījumu uz tā brīža notikumiem. Šāds stāstījums tekstam piešķir papildus emocionalitāti un spriedzi.

"Tieši tad, kad tu nodomā, ka šis karš ir atņēmis visu, ko esi mīlējis, tu sastopi kādu un atskārsti, ka brīnumianā kārtā tev vēl ir atlicis, ko dot."

Pirmo reizi grāmatas lasīšanas laikā mani pārņēma bailes un apziņa, ka autors ir romāna virzītājspēks, kļuva īsta. Šis romāns ļauj saskatīt autores varu pār tekstu. 
Apbrīnojami, kā ar pāris vienkāršiem vārdiem un dramatisku situāciju autore ir spējusi radīt tik dzīvu, šausminošu un piesātinātu darbu, kura radītās emocijas liek tirpt ādai un noskumt uz pāris dienām.  
"Līķi bija izkaisīti kā konfeti."
Rūta Šepetis prot ar vienkāršu tekstu lasītājā aizskart vistālāko sirds nostūri un tas laikam literatūrā arī ir visbūtiskāk. Spēt pieskarties. 

Vērtējums: 4/5.


13 jūlijs, 2017

Vongezers, J. Vagnere

Iedomājies, ka visu valsti ir pārņēmusi nāvējoša epidēmija. Rodas sajūta, ka nepieciešams bēgt, doties labi tālu, lai pasargātu sevi un savu ģimeni. Jūtot epidēmijas straujo izplatīšanos, tiek slēgtas pilsētas, ieviests stingrs aizliegums doties uz slimības skartajām vietām. Cilvēku lielākā vēlēšanās ir bēgt. Arī Aņka vēlas bēgt. Bēgt no Maskavā uzliesmojušās epidēmijas, kura pamazām pārvēršas par pandēmiju. 
Tiek izlemts par labu vietai, kura atrodas pietiekami tālu no epidēmijas skartās Maskavas, - Vongezers. Pārtikas krājumi, medikamenti un pat ieroči tiek salikti mašīnā un ceļš var sākties. 
Liktenis nav lēmis Aņkai doties ceļā ar savu ģimeni vien, viņiem pievienojas vairāki šķietami zināmi un tomēr bezgala sveši cilvēki. Ceļā dodas vienpadsmit cilvēki, kuros visos mīt alkas izglābties pašiem un glābt savus mīļos. Kāda ir šī bēgšana no epidēmijas, to ļauj uzzināt Jana Vagnere savā romānā "Vongezers". 

Kā jau tas labi zināms, grūtības ļauj iepazīt cilvēku īsto dabu. Un kur gan lielākas grūtības par valsts mēroga epidēmiju, kura nesaudzē nevienu, kurš bijis ar to saskarē? Nezinu vai tāds ir bijis autores mērķis, taču visvairāk savu īsto dabu parāda romāna galvenā varone Aņka, kura ceļam kļūstot arvien grūtākam, arī lasītāja virzienā raida arvien vairāk sava rakstura "nesmukumus" - lasītājs tiek apgrūtināts ar viņas kaprīzēm, pārlieku sakāpināto emocionalitāti un savdabīgu apkārtējo teroru. 

Romāna sižets ir nudien aizraujošs, taču tā pasniegšanas veids manu interesi nemitīgi iznīcināja. Mēģinājums vārdos aprakstīt cilvēku izjūtas un pārdzīvojumus jūtot nāves tuvošanos ir ļoti apsveicams, taču, manuprāt, autore pārcentās. Romānu lasīt ir īpaši aizraujoši, ja tas ir pārbagāts ar spriedzi, kuras šajā romānā netrūkst, taču vietām būtiski traucē autores vēlme pateikt vairāk nekā nepieciešams, atkārtot un uzsvērt kādas autoresprāt ļoti būtiskas lietas, laupot lasītājam iespēju pašam veikt kādus secinājumus par izlasīto. Brīžiem šķita, ka autore savu lasītāju vienkārši uzskata par neizglītotu un neattapīgu, tas man ļoti traucēja, bet ko nu tur daudz. Sižets visus manus pārdzīvojumus par teksta kvalitāti izlīdzināja. 

Tekstā manāma autores interese par dažādiem teksta veidošanas elementiem, nezinu, vai tas bija apzināti, taču bija interesanti vērot autores mēģinājumus galvenās varones iekšējās pārdomas atspoguļot ar apziņas plūsmas palīdzību. Vietām bija vērojamas mazliet vienkāršākas spēles ar tekstu, piemēram, supergari (nu tiešām ļoti gari) teikumi, kurus izlasot līdz beigām, aizmirsās teikuma sākumā notiekošais. 

Grāmata kopumā bija aizraujoša. Šis bija mans pirmais krievu autores romāns, kas ļāva nevien iepazīt mūsdienu krievu romānu, bet radīja arī plašāku interesi par krievu literatūru kopumā. Iespējams, ka tas, ko novēroju kā sev nepatīkamu, ir tas, kāda krievu literatūra ir savā būtībā, bet šīs tāds bezgala pāragrs secinājums. Lasīšu un vērošu, kas krievu literatūrai "vēderā". 

Vērtējums: 3/5

02 jūnijs, 2017

Billes skaistā jaunība, V. Belševica

Plaukstošu ziedu piesātināts un koši zaļi iekrāsots, maijs ir Vizmas Belševicas jubilejas mēnesis. Jau vairākus gadus šī talantīgā rakstniece nav starp dzīvajiem, taču viņas darbi joprojām ir dzīvi un lasītāju iemīļoti. 
Šis ir rakstnieces 85. jubilejas gads, kuru apgāds Mansards nolēma atzīmēt ar V. Belševicas triloģijas "Bille" atkārtotu izdošanu. Triloģija sastāv no grāmatām "Bille", "Bille un karš" un "Billes skaistā jaunība". 

"Billes skaistā jaunība" ir triloģijas noslēdzošā grāmata, kurā ir iespējams dzīvot līdzi Sibillas Gūtmanes jaunības dienu pārdzīvojumiem, priekiem un piedzīvotajam pēckara Rīgā. 
Bille ir nenoteikta kā pati jaunība, kad gribas te dzirkstīt, te liet gaužas asaras. V. Belševica jūt jaunības duālismu un parāda to visā tās krāšņumā - te pirmajā skūpstā, kas gluži vai neskaitās, te sirdssāpēs un vēlmē iederēties gan pasaulē, gan sevī pašā.  

Jāsaka gan, ka vietumis uz Billi rodas tādas kā dusmas, niknums par viņas neapdomību, augstprātību un varbūt pat - vīzdegunību. Brīžiem viņa šķiet tuva kā labākā draudzene, kā kaut kas silts un sirdij pazīstams un citkārt uznāk dusmas, kuras liek gribēt uzgriezt muguru un aizmirst. Tik cilvēcīga un dažkārt vāja ir Bille. Iespējams, ka tas ir laiks, kurš liek viņai tādai būt vai mūžīgā izsalkumā gurkstošais vēders, taču tieši tāda ir tā skaistā jaunība, kad cilvēks aug un ar acs kaktiņu lūkojas nākotnes virzienā ar siltu cerību, īpaši laikā, kad cerība jāmeklē ikvienā sīkā lietā un notikumā. 

Kaut kas Vizmas Belševicas tekstos ir bezgala mīļš un pazīstams. Burtiski sajūtams uz pašas ādas. Rakstniece vērpj tekstu ar naivu un bērnišķīgu prieku, pārlieku to nepušķojot, taču darot bagātu ar mūsdienās jau sen aizmirstiem vārdiem un izteikumiem.  "Billes skaistā jaunība" pavisam noteikti ir darbs, kurš nekoncentrējas uz pēckara grūtībām,  uzsvaru liekot uz Billes pieaugšanu un ikkatra viena cilvēka ilgām pēc siltuma un piederības. Un ir tik mierinoši apzināties, ka V. Belševicas talantīgi veidotajā tekstā ir iespējams atrast ko pazīstamu no pašas agrās jaunības sajūtām. Tas tik pierāda vienu - jaunība ir skaista jebkurā laikā un vietā! 

18 maijs, 2017

Sirds mirst pēdējā, M. Atvuda

Ir grāmatas, kuru "firmas zīme" ir tās nosaukums un tad ir tādas grāmatas, par kuru kvalitāti vēsta tās autora vārds. Mārgareta Atvuda ir vairāku nozīmīgu literatūras balvu īpašniece, sarakstījusi vairāk nekā četrdesmit prozas, dzejas un eseju grāmatu. Aizrautīgiem lasītājiem Latvijā ir pazīstama ar Zvaigznes ABC izdoto grāmatu "Kalpones stāsts". Un nu pie lasītājiem ir nonākusi viņas jaunākais romāns - "Sirds mirst pēdējā", brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā. 

Šarmeina un Stens ir precēts pāris, kurš cenšas izdzīvot vidē, kur valda sabrukums, kā ekonomisks, tā sociāls. Viņi abi mitinās savā automašīnā, pārtiek no Šarmeinas dzeramnaudas, kas nopelnīta strādājot bārā un dienas aizvada nemitīgās bailēs un izmisumā. Tāpēc uzzinot par "Pozitrona projektu" - sociālu eksperimentu, kas piedāvā dzīvesvietu Saderības pilsētā un patstāvīgu darbu - viņi nedomājot tajā piesakās. Vienīgais noteikums, lai varētu dzīvot šādā paradīzē, ir katru otro mēnesi pavadīt cietuma kamerā.

Sākumā dzīve šķiet lieliska, taču nekas mākslīgi radīts nevar būt lielisks ilgstoši. Tā tas ir arī ar Stena un Šarmeinas šķietami bezrūpīgo dzīvi "Pozitrona projektā". Daudz aizraujošu notikumu, interesantu notikumu pavērsienu un mazliet vieglas ironijas par mūsdienu sabiedrību. Mārgareta Atvuda ir lieliska rakstniece, apveltīta ar aizrautību un nerimtīgu fantāziju, kas lieliski novērojama viņas romānā "Sirds mirst pēdējā". Grāmata tiešām ir brīnišķīga, šķiet rakstniece jau no pirmās lapas puses satvēra manu interesi dzelžainā tvērienā un neatlaida to līdz pat pēdējai lapas pusei. Grāmatas sižets ir bezgala intensīvs un piesātināts, turklāt, kas ne mazāk svarīgi, lasīšanas laikā prātā nerimstoša ir doma par grāmatas šķietami izfantazētā sižeta iespējamību arī mūsdienu pasaulē. 

22 aprīlis, 2017

"Nebaidies / Don`t be scared", Āris Birze

Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku vēlme doties svešumā, lai meklētu sevi. Tikpat interesanta ir likusies Indijas kā galapunkta izvēle šādiem meklējumiem. Man vislabāk šādās reizēs prāts un sirds attīrās esot dabas tuvumā, mežā vai pie jūras, dodoties garās un enerģiskās pastaigās, kuru laikā iespējams nevien sevi izjaukt, bet arī salikt atpakaļ, nu jau jaunā kārtībā. Taču kā saprotu, ir cilvēki, kuriem ar Latvijas dabas spēku vien ir par maz, tāpēc nepieciešamas svešas valstis un tikpat svešas kultūras, lai atjaunotos un atrastu ceļu pie sevis.  

Sevis meklējumos devās arī grāmatas "Nebaidies / Don`t be scared" autors Āris Birze.  Viņš ir jauns vīrietis, kuru nodarbina dažādi jautājumi par pasauli, tās kārtību un sevi pašu. Atbildes uz sevī rastajām neskaidrībām viņš cenšas atrast Rišikešā, Indijā, meditējot, esot klusās pārdomās ar sevi un šīs pārdomas piefiksējot, lai vēlāk tās apkopotu grāmatā  "Nebaidies / Don`t be scared". 

"Nebaidies / Don`t be scared" ir izlasāma paralēli divās valodās, angļu un latviešu, jo tās autors savas piezīmes reizumis veicis kā vienā, tā otrā valodā (visas piezīmes iekļautas pilnā apjomā kā latviski, tā angliski). Grāmata veidota kā dienasgrāmata, taču vietumis dienasgrāmatas rimto ritmu pārtrauc pašpalīdzības grāmatām raksturīgi teksti. Jāsaka, ka grāmata noteikti nav nekas literāri izcils, bet pavisam noteikti tāds arī nav šīs grāmatas mērķis. Autors vienkārši vēlas ar savu piemēru iedrošināt citus jaunus cilvēkus nepieņemt pasauli tāda kāda tā ir, bet veidot to pašiem. Mazliet žēl, ka grāmatā ir absolūti maz informācijas par pašu Indiju, kas mani būtu interesējusi stipri vairāk par autora sniegtajiem pašizaugsmes manifestiem, taču arī tos lasīt bija interesanti. Dažas no grāmatā iekļautajām domām vedināja arī mani pašu uz pārdomām, kas, pieļauju, ir vistiešākais grāmatas mērķis. Nevis tikai izlasīt par kāda jauna cilvēka centieniem izmainīt sevi, lai pārveidotu pasauli par labāku vietu, bet rosināt arī pašiem rīkoties! Lai izdodas!

02 aprīlis, 2017

Slepkavnieks Anderss un viņa draugi, J. Jūnasons

Dažkārt ļoti simpatizē nopietnu un literāri glītu literatūru atšķaidīt ar kaut ko mazāk nopietnu, pat absurdu. Jūnass Jūnasons šādam mērķim ir absolūti pateicīgs autors. Ar viņa asprātībām un mīlestību uz absurdumu iepazinos jau labu laiku atpakaļ, kad latviski iznāca viņa grāmatas "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" un "Analfabēte, kas prata rēķināt", tāpēc biju patīkami iepriecināta, kad tiku pie viņa trešās asprātības "Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)". 

Absolūti nav nepieciešams paskaidrot, par ko ir pati grāmata, jo Jūnasa Jūnasona grāmatu nosaukumi runā paši par sevi un šī grāmata nav izņēmums. Taču šoreiz šķiet, ka grāmatas sižets ir mazliet samocīts, vietām pat sasteigts, taču joprojām asprātībām un absurdām situācijām pārsātināts. 
Viena no šādām lietām, kas pārpilda grāmatas saturu ir kristietība, jo Slepkavnieks Anderss atklājis, ka slepkavošana nedod dzīvei tādu piepildījumu kā to spēj kristietība, taču uzreiz jāsaka, ka Slepkavnieka Andersa izpratne par kristietību ir stipri ačgārna. Grāmata ir caurausta ar pamatīgu ironiju, raidītu tieši kristietības virzienā, lai gan šī ironija un daudzās asprātības ir siltas un draudzīgas. Arī domāt rosinošas. 

Lasot vietām smējos, vietām raucu degunu nesapratnē, taču grāmata bija pietiekami sirsnīga, lai es gūtu vairāk prieka nekā dusmu. Lai gan jāsaka, ka šī pavisam noteikti nav Jūnasa Jūnasona labākā grāmata, iepriekšējās ir bijušas daudz interesantākas un arī asprātīgākas. 
"Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)" ir jauka lasāmviela, lai pakavētu laiku kāda garāka pārbrauciena laikā, īpaši brīnišķīga vieglai izklaidei baudot pirmos pavasara saules starus parkā, taču nekas izcils. 

Vērtējums: 3/5



30 marts, 2017

Problēma? Nieki!

Starp grāmatu blogeriem jau kādu laiku klīst interesanta stafete, kuras mērķis ir noskaidrot lasītāju potenciālo problēmu risinājumus. Jāsaka gan, ka daļu no šīm 11 problēmām, nemaz īsti neuzskatu par problēmām, taču šķita gaužām interesanti palūkot, kas tad man ir sakāms visa šī sakarā ..


1. Tavā nelasīto grāmatu sarakstā ir apmēram 2000 grāmatu. Kā tu spēj izlemt, ko lasīt nākamo?

Mans lasāmo grāmatu saraksts tiešām ir garš, taču es ticu, ka izlasīt visu, ko es vēlos, vienas dzīves laikā ir neiespējami, tāpēc diži par savu lasāmo grāmatu sarakstu neraizējos. Visbiežāk izvēlos to, kas izraisījis interesi, piemēram, bibliotēkas jaunumu plauktā vai nolūkots grāmatnīcas plauktos.


2. Tu esi grāmatu izlasījis līdz pusei, taču jūti, ka tev tā nepatīk. Metīsi mieru vai pabeigsi līdz galam?
Man laiku pa laikam gadās tikt pie grāmatas, kura pieviļ visas manas gaidas, taču visbiežāk lasīšanu turpinu, līdz tieku ar to galā. Taču ir arī tādas grāmatas, kuras ir tik negaršīgas, valodiski nebaudāmas, ka pārstāju to lasīšanu jau tad, ja neesmu tikusi ne pusē. Nav vērts mocīties, ja var izzināt arvien jaunu un jaunu lasāmvielu. 
3. Tuvojas gada beigas un tu esi tik tuvu, bet tomēr tik tālu no sava Goodreads izaicinājuma sasniegšanas. Vai tu mēģināsi to sasniegt; ja atbilde ir jā, tad kā?
Goodreads izaicinājums man ir aktuāls tikai tik daudz, lai piefiksētu, cik daudz grāmatu spēju izlasīt gada laikā. Man patīk salīdzināt izlasīto grāmatu skaitu un dažkārt pat pēc grāmatu daudzuma nosakāms, cik labs vai slikts man ir bijis konkrētais gads dzīvē vispār. Formula vienkārša - jo labāk jūtos, jo vairāk lasu. Ja mokos ar sirdssāpēm vai nebūšanām dzīvē, lasīšana nav produktīva.
Īpaši uz izaicinājuma sasniegšanu neiespringstu, visbiežāk tāpat izlasu vairāk, nekā esmu atzīmējusi Goodreads izaicinājumā.


4. Grāmatu vāki sērijai, kura tev ļoti patīk, nesaskan savā starpā. Kā tu tiec ar to galā?

Grāmatu sērijas lasu reti, jo vienmēr pēc brīnišķīgas pirmās grāmatas seko nākamā, kas ir mazāk laba, kas samazina manu interesi par visu sēriju kopumā. Turklāt, vēl līdz šim neviena grāmatu sērija man nav piederējusi, tāpēc nesaskaņas to vāku starpā mani absolūti nesatrauc.
Taču man patīk skaisti grāmatu vāki, tos skaistākos eksemplārus es turu sev tuvāk, lai var aplūkot un papriecāties ik pa laikam, savukārt grāmatas ar netīkamiem vākiem es ielieku grāmatplauktā tā, lai neglītums nav samanāms. Tas grāmatplauktu raibums ir TIK skaists!
5. Visa pasaule ir sajūsmā par kādu grāmatu, kura tev patiesi nepatīk. Kurš būs tas cilvēks, ar kuru sakritīs tavas domas par to?
Oj, tā ir diezgan bieži, tāpēc es par to diži nesatraucos. Un ņemot vērā, ka man apkārt ir ārprātā maz lasošu cilvēku, savu nepatiku par kādu grāmatu visbiežāk vienkārši paturu pie sevis. Galvenais ir ik pa laikam atcerēties, ka lasītāju gaumes ir bezgala dažādas. 
6. Tu lasi kādu grāmatu un jūti, ka sāksi raudāt publiskā vietā. Ko tu darīsi?
Tad tai ir jābūt absolūti pārpasaulīgai grāmatai! Es ļoti bieži lasu ārpus mājas, parkā, sabiedriskajā transportā, taču šādās vietās agri vai vēlu rodas kas tāds, kas novērš uzmanību, līdz ar to iejušanās grāmatas lapaspusēs ir tikai aptuvena. Raudāšanai ir nepieciešams pilnīgs aizkustinājums, kuru sasniegt ir pagrūti, ja apkārt notiek dzīve.


7. Grāmatas, kura tev patīk, turpinājums tikko iznācis, taču tu esi aizmirsis, kas notika iepriekšējā grāmatā. Vai tu pārlasīsi iepriekšējo grāmatu? Izlaidīsi turpinājuma lasīšanu? Mēģināsi atrast anotāciju Goodreads? Raudāsi izmisumā?
Noteikti nepārlasīšu. Taču pavisam noteikti palasīšu kādu anotāciju vai pacentīšos atrast savās pierakstu kladēs pašas pārdomas par grāmatu, tās parasti lieliski atgriež grāmatas lasīšanas sajūtās. Ja tiek lasīts daudz un dikti, tad ir pavisam loģiski, ka kaut kas izkrīt no prāta, pašas pieraksti ir otra atmiņa :)


8. Tu negribi nevienam aizdot savas grāmatas. Kā tu laipni atteiksi cilvēkiem, kad viņi tev palūgs kādu grāmatu?
Es tiešām ļoti reti aizdodu savas grāmatas un pat ja aizdodu, tad ļoti uzticamai personai. Tas nav tādēļ, ka man būtu žēl vai baidītos, ka potenciālais lasītājs uz manas grāmatas atstātu svētdienas pankūku nospiedumus, bet gan tāpēc, ka baidos grāmatu pazaudēt pavisam. Ja aizdodu, tad cītīgi sekoju līdzi, lai grāmata pie manis atgrieztos. 


9. Tu esi iesācis un pametis novārtā 5 grāmatas pēdējā mēneša laikā. Kā tu tiksi galā ar šo negribēšanu lasīt? 
Lielākoties tā nav negribēšana lasīt, bet gan nepatika pret lasīto. Dažkārt es dikti saskumstu, ja tiešām gadās vairākas grāmatas pēc kārtas, kuras man liek piedzīvot vilšanos, taču tādos brīžos es ķeros klāt kaut kam jau zināmi kvalitatīvam, piemēram, sava mīļākā rakstnieka jaunākajai grāmatai. Jau zināms rakstības stils un valodas maniere iepriecina! 


10. Drīzumā iznāks tik daudz jaunu grāmatu, kuras tu ļoti gribi izlasīt. Cik no tām tu nopirksi?
Tādos brīžos es lepni paceltu galvu dodos bibliotēkas virzienā un klusi sirdī ceru, ka kāds man dzimšanas dienā uzdāvinās dāvanu karti grāmatnīcas apmeklējumam. Un ja neviens nedāvinās gājienu uz grāmatnīcu, tad es turpināšu pacietīgi gaidīt grāmatu bibliotēkas lasītāju rindās :) 


11. Pēc tam, kad esi nopircis jaunas grāmatas, kurām tu ar nepacietību gribi ķerties klāt, cik ilgi tās stāv plauktā, līdz tu patiešām sāc tās lasīt?
Oj, tie var būt pat gadi, jo dažkārt mani grāmatu pirkumi ir tikai tādas iegribas, lielākoties radušās grandiozu atlaižu iespaidā. Taču es par to nesatraucos, jo, ja kaut kas man pieder, es to varu izlasīt jebkurā laikā.


Vai arī tev  kāds no šiem jautājumiem ir aktuāls? 

29 marts, 2017

Istaba, Laima Kota

Astoņdesmitie, komunālais dzīvoklis, pārmaiņu laiks jeb perestroika. Viss tas, kas mani mūžam interesējis, taču līdz šim bijis neaizsniedzams, līdz brīdim, kad vēsturisko grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" ietvaros iznāca Laimas Kotas grāmata "Istaba". 

Esmu tik bezgala priecīga par to, ka šī vēsturisko grāmatu sērija pastāv, tā sniedz neatsveramu iespaidu uz manām līdzšinējām vēstures zināšanām, ieviešot tajās kā kārtību, tā aizkrāsojot tur esošos robus. Labākais veids, kādā iepazīt Latvijas raibo vēsturi. 

Taču nu gan par pašu "Istabu".  Laima Kota grāmatas pēcvārdā saka, ka nav vēlējusies romānā notiekošo turēt stingros laika grožos, cenšoties pieskarties laikam nenoteiktā kārtībā, būtiskāko uzsvaru liekot uz spilgtām konkrētajam laika posmam raksturīgām detaļām. Iespējams, ka šī autores vēlme nepierakstīt vēsturiskus faktus, bet gan konkrētā laika sajūtas, ir iemesls, kāpēc šī grāmata tik viegli, gaisīgi un aizrautīgi izlasījās divos elpas vilcienos. Jau no pirmajām grāmatas rindām bija jūtama vēstures un rakstnieces bagātās valodas un fantāzijas sastapšanās. Gaisā burtiski jūtama krāsu smarža, iztālēm sadzirdama otu švirkstoņa un visam pa vidu dažādo komunālā dzīvokļa kaimiņu soļu švīksti garajā gaitenī .. Laima Kota romānu veido krāšņiem otas triepieniem, vietām sniedzot apbrīnojami sulīgas iztēles gleznas, neaizmirstot arī par vēsturisko faktu nepieciešamību. Brīžiem teksts ir pārsātināts ar iespaidiem un enciklopēdiskiem faktiem, taču tas nekādi nebojā teksta kvalitāti. Autore ir negausīga stāstniece, un, ak, cik šis viss ir krāšņi un brīnišķīgi!  

Vienmēr licies interesanti kā vairākas ģimenes un vairāku cilvēku likteņi spējuši dalīt kopīgu ikdienu vienā dzīvoklī, katrs lietojot tikai savu elektrības slēdzi, vārot ūdeni vien savā kanniņā un aizvadot mūžu nemitīgā kopmītnēm raksturīgā ritmā. Grāmatas autorei izdevies nevien raibs ikdienas apraksts, bet arī katra komunālā dzīvokļa iemītnieka sapņu, alku un dziļāko pārdomu mozaīkas veidošana.
"Viņa tomēr gribētu durvis, kuras aizverot viņai nebūtu jādala sava dzīve, nebūtu jāsamierinās, jāpiemērojas. Viņa gribētu dzīvot savā dzīvoklī. Lai nav jāpaskaidro nevienam, kāpēc viņa dara tieši tā, kā vēlas."

Vērtējums: 4,5/5.

04 marts, 2017

"Dzimtenīte", A.Manfelde

Šobrīd lasu tik daudz, ka dažbrīd piemirstas piefiksēt domas un idejas, kur nu vēl radīt veselu ierakstu par tām. Liekas, dažbrīd no sirds apmaldos savā lasāmajā, kur nu vēl rakstāmajā .. Iespējams tikpat liela maldīšanās notikusi arī Andras Manfeldes "Dzimtenīte" galvenajai varonei. Taču, ne jau papīru un domu jūklī viņa maldās, bet dzīvē. Savā un mazliet arī citu.

Rokās turot, šķiet, grāmata būs viegla un ātra, taču, pieķeroties pirmajām rindkopām, top skaidrs, ka ilūzijas par vieglumu jāatmet. Grāmata - tik liela kā pati dzīve. Par laiku un apstākļiem, kādi pienāca un dažkārt joprojām pienāk vai ikvienā ģimenē - brauciens uz svešu zemi laimes vai vismaz biezāka maka meklējumos. Taču, kā rāda Manfeldes talantīgi savītais grāmatas vēstījums - ne jau svešums sniedz laimi. Cilvēka alkas pēc piederības palielinās pa mirklim vien, kas aizvadīts fabrikās, pieputējušu istabu kaktos un krēslas apvītos krogos. Pazaudēto sevi neatrast ne tur, kur lielāka alga, ne tur, kur vissiltākais klēpis .. Taču ceļš pie sevis ir smags un grūts, vēl grūtāks nekā maldīšanās ilūzijās par gaišo un skaisto nākotni.

Grāmata, kuru absolūti nemaz nav viegli lasīt, jo tā ir par izvēlēm, bieži vien tik ļoti nepareizām, par alkām iederēties, nezinot, ko tas īsti nozīmē, par sevis paša meklēšanu klīstot starp svešām dzīvēm, svešām izvēlēm. Dažbrīd es ļoti dusmojos uz grāmatas varoni, nespējot saprast viņas izvēles, viņas dusmas pret dzimteni, nespēju paskatīties pašai uz sevi. Bet dažbrīd es vienkārši jutu sāpes. Iespējams viņas, taču visticamāk pati savas.

Vērtējums: 4/5

Es ļoti priecājos, ka izlasīju šo grāmatu, tāpat arī priecājos, ka darīju to ar tik lielu novēlošanos. Laiks mazina dusmas.

12 februāris, 2017

"Viena taisnība visiem", D. Leona

Nekad iepriekš nebiju dzirdējusi Donnas Leonas vārdu, tāpēc mirklī, kad izdevniecība Zvaigzne ABC izdeva atkārtoto izdevumu viņas grāmatai "Viena taisnība visiem", biju pārsteigta par šo jauno vārdu savā redzeslokā. Taču izrādās, ka amerikāņu rakstniece Donna Leona ir īsta kriminālromānu rakstīšanas eksperte. Šī kundze savu 74 gadu ilgā mūža laikā paguvusi izdot 25 (!) romānus, turklāt joprojām turpina rakstīt, viņas jaunākais romāns iznāks jau šogad! Satriecoša kundzīte, vai ne? 

"Viena taisnība visiem" ir grāmata, kuras centrālie tēli ir komisārs Gvido Bruneti un noslēpumiem apvītā un skaistā pilsēta Venēcija. Saprotams, ka kriminālromānam neiztikt arī bez nozieguma. "Viena taisnība visiem" vēsta par noziegumu, kurš noticis prestižā militārā akadēmijā - atrasts miris Venēcijā ietekmīga cilvēka dēls Ernesto Moro. Puiša vecāki ir šķīrušies, taču Bruneti atsakās pieļaut domu, ka puisis būtu veicis pašnāvību. Bruneti ķeras pie notikumu izmeklēšanas un jo tālāk viņš virzās notikumu izpētē, jo neapmierinātāki un noraidošāki kļūst militārās skolas studenti un mācībspēki. 

Venēcijas skaistums un kanāli padara romānu nesteidzīgu, mierīgu, autore detalizēti apraksta katru komisāra Bruneti soli, ļaujot pārcelties te uz militāro akadēmiju, te uz policijas pārvaldi. Lieki piebilst, ka policijas kuteris ir būtiskākais pārvietošanās līdzeklis. Dažbrīd romāna nesteidzīgums rada sajūtu, ka teksts nevirzās uz priekšu, notiek tāda mīņāšanās uz vietas, kas garlaiko un novērš uzmanību no paša nozieguma izmeklēšanas. Vietām autore sniedz paskaidrojumus par Itālijas un īpaši pašas Venēcijas politisko situāciju, dažādām ar to saistītām situācijām, tajā pat laikā neaizmirstot atzīmēt, ka uz Bruneti tas ne mazākajā mērā neattiecas, uzsverot Bruneti izredzētību, taču šādas epizodes ir pietiekami reti, lai mazāk piekasīgam lasītājam nešķistu ievērības cienīgas. Tāpat arī jāsaka, ka romāns ir diezgan politisks, tāpēc, tiem, kas ar politiku nedraudzējas, romāns varētu arī nepatikt. 

Iespējams, skandināvu kriminālromāni mani ir izlutinājuši, jo šo nesajutu kā neko īpašu, taču vienu gan šī grāmata ir izdarījusi - radījusi vēlmi kaut reizi uz savas ādas piedzīvot un izdzīvot Venēciju!

Vērtējums: 3/5



01 februāris, 2017

"Purvs", Arnaldur Indridason

Kad pirmoreiz ieraudzīju paziņojumu par grāmatas "Purvs" iznākšanu dienasgaismā, biju pilna neapslāpējamas intereses tieši divu iemeslu dēļ - iepriekš nebiju sastapusies ar islandiešu literatūru un "Purvs" ir kriminālromāns. Tieši tik vienkārši. 

Ak, ja vien jūsos mīt vēlme lasīt kriminālromānu un ir klusa interese par islandiešu rimto dzīvi, kurā ielaužas slepkavība, šī grāmata ir īstā! 

Romāna "Purvs" darbība norit Ziemeļpurvā, Reikjavīkas rajonā, kur kādā pagraba dzīvoklī atrasts padzīvojuša vīrieša līķis. Viņa rakstāmgalda atviktnē tiek atrasta kāda kapa pieminekļa fotouzņēmums, tāpat arī zīmīte ar savādu vēstījumu .. Izmeklētājs Erlends nojauš, ka šī slepkavība iespējams nav tipiska islandiešu slepkavība un izrādās, ka viņam ir taisnība. Atrastā fotogrāfija izmeklētāju Erlendu ved arvien dziļāk pagātnē, kura glabā biedējošus noslēpumus un ģimenes traģēdijas, liekot pašam Erlendam izsvērt arī savu dzīvi ..

Paralēli detalizētai un aizraujoši aprakstītai izmeklēšanas gaitai, pamazām atklājas arī noslepkavotās personas drūmie pagātnes noslēpumi, savstarpēji savijas vairāku cilvēku likteņi, ģimenes traģēdijas. Manuprāt, lielu lomu grāmatas noskaņā spēlē arī romāna notikumos visur klātesošais lietus, kurš te līst aumaļām, samērcējot visu savā ceļā, te viegli virmo gaisā, tikai ļaujot nojaust savu esamību. Ar to romāns iegūst drūmu, mazliet nospiedošu noskaņu, taču, ak, cik ļoti tas paspilgtina romānā notiekošo. 
Klasiski un ierasti, taču ne mazāk aizraujoši, autors risina notikumus arī paša izmeklētāja Erlenda dzīvē, kura, jāsaka, nav nekāds romantiskais kino. Romānā liels uzsvars likts uz Erlenda un viņa pieaugušās meitas savstarpējām attiecībām. Izmeklētājs un viņa meita narkomāne ir burvīga kombinācija, kas romānu tikai bagātina. 

"Purvs" lasās viegli, raiti, neļaujot no tā novērsties ne uz mirkli. Turklāt, romāns ir bagāts aizraujošām, pat izzinošām detaļām gan par Islandi pašu, gan par dažādām situācijām saistībā ar izmeklēšanu. Ir jūtams, ka autors pirms romāna rakstīšanas ir cītīgi nodevies dažādu jautājumu izpētei, par ko viņam milzīgs kompliments. Tāpat arī kompliments romāna tulkotājam Denam Dimiņam, iespējams tieši pateicoties viņa darbam šis romāns ir kļuvis par brīnišķīgu lasāmvielu, kuru var kāri izgaršot vien pāris vakaros.  

Vērtējums - 5/5. Nespēju neuzslavēt šo kriminālromānu par tā brīnišķīgo noskaņu, mūžīgajām lietavām un detaļām, kurās pamazām atklājās sāpīgas patiesības. Šo romānu ir vērts atcerēties! Un iespējams pat apsvērt domu par Islandes aplūkošanu savām acīm, jo uz to romāns iedvesmo ļoti! Pat ja nemitīgi līst. 


20 janvāris, 2017

"Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas", L. Voltone

Ir grāmatas, kuras iepriecina, ir grāmatas, kuras atstāj vienaldzīgu un tad ir tādas grāmatas, kā šī. Visu grāmatu grāmata! Izklausās bezgala skaļi un vareni, turklāt labi, ka tā, jo šī grāmata tiešām ir varena.

Eiva Lavendera ir meitene ar spārniem. Māte, cenšoties to sargāt no pasaules cietsirdības, liedz meitai pasaules iepazīšanu. Visa dzīve kā mātei, tā meitai aizrit mājā, kurā atrodas pašiem sava pasaule. Taču slēpjoties no nepazīstamā, alkas to iepazīt kļūst arvien lielākas. Eiva no visas sirds vēlas būt tāda pati meitene kā viņas vienaudzes, bet vai tas ir iespējams, ja vēnās rit savādas un skaistu skumju tirdītas ģimenes asinis?! 

Maģiskā reālisma piekritējiem šis būs saldais ēdiens, taču ir būtiski piebilst, ka maģija grāmatas stāstā ir ievīta neuzkrītoši, turklāt izmantojot maģiskos momentus kā organisku teksta sastāvdaļu necenšoties uzturēt lasītāja uzmanību ar pārspīlējumiem. Uz pūķiem cerēt nav vērts, šī vairāk ir viegla rotaļāšanās ar vārdiem un tēliem, nekā fantāzijas robežu atspoguļošana. 

Šī pavisam noteikti ir grāmata, kura ar bagātas un burvīgas valodas palīdzību ieved savādas un brīnišķīgas ģimenes vēsturē un šodienā. Tieši šī ģimenes vēstures izstāstīšana, turklāt caur Eivas pieredzi, ir tieši tas, kas piešķir grāmatai vislielāko šarmu. Savādās un skaistās skumjas, kā izrādās, nav tikai pusaugu meitenes Eivas sirdī vien, katrs ģimenes loceklis sevī nes kādu smagumu .. Trausli un viegli vienā stāstā sastopas cerības, neizdzīvotas mīlestības, ilgas, sapņi un alkas būt iederīgam. Un, pat neskatoties uz to, ka grāmatas centrā ir daudz pamatīgu notikumu, tās stāsts no pirmā vāka līdz pat pēdējam turpina būt viegls un gaišs. Brīžiem šķita, ka grāmata plēš un plosa, taču tajā pat laikā liekot piedzīvot milzīga siltuma un prieka ieplūšanu sevī caur vārdiem. 

"Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas" ir skaista un trausla proza, meistarīgi uzrakstīta un, šķiet, ne mazāk meistarīgi iztulkota. Turklāt, vienmēr ir patīkami, ja grāmata ir pārdomāta nevien saturiski, bet arī vizuāli. Šeit kompliments izdevniecībai Prometejs, jo grāmata tiešām ir ārkārtīgi skaista un vēl jo skaistāka, kad atvērta :) 

"Tāpēc vien, ka mīlestība neizskatās tā, kā tu domā, vēl nenozīmē, ka tev tās nav." 

10 janvāris, 2017

"Kārtības maģija", Marija Kondo

Man ar kārtības uzturēšanu šķiet problēmu īsti nekad nav bijis, taču esmu no tām, kas piešķir sentimentu dažādiem sīkiem niekiem, mīl kolekcionēt dažādus izgriezumus no žurnāliem un citus niekus, kuriem kļūstot par daudz, jāatzīst, kaut kāda nekārtība tomēr ieviešas. 
Pirmoreiz par šo grāmatu dzirdēju no draudzenes, kura bija izlasījusi tās anglisko versiju un teica, ka grāmata ir tiešām laba, ja ieviesusies neskaidrība savā iedzīvē un tās lielajos apjomos. 

Atkārtoti par grāmatu ieinteresējos, kad tā tika iztulkota uz latviešu valodu un izdota izdevniecībā Zvaigzne ABC. Toreiz nodomāju: “O, forši, kādreiz varbūt jāizlasa.” Un tā arī to atstāju, līdz brīdim, kad grasījos pārvākties, lai mainītu dzīvesvietu. Sēžot starp kartonu kastēm un lieliem maisu kalniem, sapratu, ka man apkārt ir pārāk daudz lietu, kurām neredzu pielietojumu un kuras vajadzētu vienkārši likvidēt. Toreiz ieviesu mazu revīziju un iestājos rindā uz šo grāmatu tuvējā bibliotēkā. 
Pagāja tieši un precīzi pus gads, līdz es beidzot biju “izstāvējusi” šo rindu uz grāmatu un beidzot varēju ķerties klāt pie lasīšanas (jāpiebilst, ka ir baisi stulbi, ka uz visu pilsētu ir tikai viens foršas grāmatas eksemplārs, dažkārt derētu vairāki)!

Jāsaka, ka šī grāmata ir viegli lasāma, turklāt, vietām to var pat nelasīt, tikai pārskatīt, jo autore sistemātiski atkārto vienu un to pašu informāciju, tikai dažādojot piemērus. Iespējams, ja grāmatā būtu iekļautas tikai būtiskākās idejas, tā būtu vien plāna brošūra. 
Galvenā autores ideja, veicot kārtošana, ir visas vienas grupas priekšmetus savākt vienkopus un tikai tad uzsākt attiecīgās priekšmetu grupas revīziju, tāpat arī vienmēr ir būtiski pajautāt sev, vai konkrētais priekšmets vairo prieku. Ja prieka nav, priekšmetu nepieciešams izmest. Tāpat arī nepieciešams katram priekšmetam atrast konkrētu vietu tās novietošanais un stingri arī turēties pie tās, regulāri nemainot priekšmeta atrašanās vietu.
Pieļauju, ka grāmata uz mani nav atstājusi nepieciešamo iespaidu, jo joprojām iebilstu M.Kondo ieteikumam no visa liekā un nevēlamā atbrīvoties, to vienkārši izmetot. Īpaši sāpīga man šī doma šķiet saistībā ar vēl neizlasītajām grāmatām. Jā, jāatzīst, ka daža laba grāmata neizlasīta manā plauktā stāv jau gadus piecus, iespējams to nepieciešams mainīt. 

Grāmata ir vienkārša, viegli uztverama un brīžiem sastopami arī tiešām labi padomi. Taču galvenais, ko grāmata manī rosināja, bija kārtības spars un apziņa, ka katrs papīra gals, ko esmu kādreiz saglabājusi, šobrīd man vairāk nav vajadzīgs. 

Tāpat arī šī grāmata palīdzēja radīt 2017. gada lasīšanas apņemšanos - mazāk apmeklēt bibliotēku un grāmatnīcu, vairāk lasīt to, kas pašas plauktā. Manuprāt, tas ir labs iesākums, lai apvienotu kā patīkamo, tā lietderīgo. Un Marija Kondo var neizteikt savus iebildumus, jo lasīšana man pavisam noteikti sagādās prieku! :)