Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

"Kā Starbucks izglāba manu dzīvi", M.G.Gills

Man ļoti garšo kafija. Īpaši garšīgas šķiet tās, kas tiek dzertas ārpus mājām, tāpēc nav pārsteidzoši tas, ka gribu zināt kā garšo Starbucks kafija. Iespēju redzēt Starbucks vaigā man šobrīd nav, tā vietā ķēros pie lasīšanas. Iepriecināju sevi ar mazumiņu, tā teikt. 

Maikls Geitss Gills ir kungs ap sešdesmit, kurš savu mūžu aizvadījis veiksmīgā reklāmas uzņēmumā, darba vārdā ziedojot kā savu ģimeni, tā arī personīgo izaugsmi. Taču pienāk diena, kad Maikls uzņēmumam vairāk nešķiet derīgs, tāpēc tiek atlaists. Kā jau lielākajā daļā gadījumu, veiksminiekiem šķiet, ka par nākotni domāt nav nepieciešams, jo tagadne sniedz visu nepieciešamo piepildījumu, arī Maikls par nākotni un iekrājumu veidošanu domājis nav, paļaujoties vien uz savu veiksmi. Līdz viņu atlaiž un nākas saprast, ka situācija ir diezgan padrūma. Arī attiecības ģimenē sašķobās, jo Maikls uzreiz pēc atlaišanas pamanās arī izveidot attiecības ar sporta zālē nejauši sastaptu sievieti. Tieši brīdī, kad viss šķiet bezgala depresīvi, pēkšņi rodas piedāvājums strādāt Starbucks .. 

Konkrētā brīža realitāte ar Starbucks tiek papildināta ar milzīgiem atmiņu stāstu kalniem no pagātnes. Šķietami interesanti, taču dažbrīd šo atmiņu stāstu ir pārlieku daudz un nomāc atainoto situāciju Starbucks. Joprojām nesaprotu, kāpēc bija jāpiemin saistība ar Hemingveju, Muhamedu Ali un Anglijas karalieni, jo tas viss bija kā izrauts no cita stāsta, parādot tikai autora vēlmi lielīties. Man būtu gribējies, kaut grāmatā būtu vairāk rakstīts par pašu Starbucks un visu to, kas tam raksturīgs, jo šobrīd šī grāmata ir vienkārši autobiogrāfiski piedzīvojumi dzīves garumā ar Starbucks iejaukšanos. 

Grāmatā Starbucks tiek atspoguļots kā visu darbavietu dievs ar visiem saviem brīnišķīgajiem principiem, noteikumiem un burvīgo cieņpilno attieksmi kā pret klientiem, tā darbiniekiem. Lasot man radās jautājums, vai grāmatā aprakstītās un Starbucks piedēvētās īpašības atbilst šobrīd esošajai realitātei un vai grāmatā attēlotais laipnais un izdarīgais Starbucks darbinieks ir tik slavējams arī ikdienas darbā. 

Pāris vārdos sakot, šis bija stāsts par to kā snobisks un uzpūtīgs bagātnieku kundziņš nokrīt no sava troņa, sasit pēcpusi un kļūst spiests nolaisties no saviem augstumiem, lai paskatītos uz ikdienu ar plaši atvērtām acīm. Dažbrīd viss šis stāsts izklausījās pēc utopijas, tāds liels "too good to be true". 

Noslēgumā autors ir mēģinājis iežēlināt lasītāju ar īpaši žēlabainu atvadu stāstījumu, laikam bija paredzēts no lasītāja izspiest pa asariņai, taču tas nav izdevies. Ja nav sanācis raudāt jau pašā grāmatas sākumā, kad tiek izziņots autora galvas audzējs, tad uz beigām asaras var negaidīt pavisam droši. 

"Man priekšā stāvēja atklājums, ka Starbucks galvenais neesmu es pats, bet gan citu apkalpošana."