"Stouners", Džons Viljams

Literatūra tieši tāpēc ir tik brīnumaina, ka caur to var izdzīvot dažādas dzīves. Līdz vājprātam izfantazētas, brīnumainas un tādas, kas radītas no īstās. Turklāt, neticēsiet, bet tā īstā mēdz būt tik pārsteidzoša. 

Laikam tieši tāpēc es arī neesmu tā kvēlākā fantāzijas un fantastikas literatūras cienītāja, mani var aizraut un ieinteresēt visparastākā dzīve, jo nemanot tajā notiek tik daudz .. Un, pat ja nenotiek, ir iespējams nenotiekošo ietērpt burvīgos vārdos un meistarīgi izvirpotos teikumos. Džona Viljama grāmata "Stouners" ir tieši šāda.

Pirmoreiz grāmata ir tikusi izdota 1965. gadā, taču tad neieguva nepieciešamo atbalstu, jo autors grāmatā it nemaz nepievēršas Amerikas sapņa sludināšanai. 2013. grāmatu iztulko populāra franču rakstniece Anna Gavalda un, izmantojot savu popularitāti, iepazīstina Eiropu ar šo grāmatu. Un uzmini nu? Eiropa tajā iemīlas.

Būtībā galvenais grāmatas vēstījums ir par to, kā cilvēks dzīvo savu dzīvi, neapzinoties savu dažādo lēmumu tālākejošās sekas. Dažkārt izrādās, ka šīs sekas ir viena vienīga skumja dzīvošana. Tāda nu gadās Stouneram.

Neskatoties uz to, ka grāmatas stāsts ir manāmi sērīgs un jau pašā sākumā bija nojauta, ka viss grāmatas stāsts ved uz bēdīgu dzīves noslēgumu, šī grāmata tik un tā bija pārsteidzoši aizraujoša lasāmviela. Stāsta notikumi slīd šķietami gausi, taču laiku pa laikam pārklājas viens ar otru un lasītājam sniedz negaidītus pavērsienus. Interesanta ir viegli depresīvā gaisotne, kas caurvij pat šķietami priecīgus mirkļus, tādējādi paspilgtinot stāsta drūmo noskaņojumu. 

Ļoti simpatizēja arī maniere, kādā tiek attēloti stāsta personāži - it kā attālināti un samērā bezjūtīgi. Man ļoti patīk šādas galējības personāžu attēlojumā, jo mīlu vai nu detalizētus un emocionāli raksturotus tēlus, vai tādus, kas raksturoti vairāk bezjūtīgi un vienaldzīgi. Vidusceļš nav interesants.

Grāmata, kuru lasīju vasaras plaukumā, taču patiesībā tā vairāk piestāvētu rudens vēsajiem vakariem, siltai segai un krūzei ar paša lasītu zāļu tēju. Tāda brīnišķīga noskaņu grāmata, jo, manuprāt, tieši noskaņas dēļ šo grāmatu ir vērts izlasīt un lasīt arī atkārtoti. 

Vērtējums: 5/5.

"Māja pasaules malā", M. Kaningems

Var rakstīt par netradicionālu mīlestību, vientulību un narkotikām un var saprast, ja tas viss nepatīk un to lasīt negribas. Taču par to var rakstīt kā Maikls Kaningems - bezgala detalizēti, izjusti un brīnišķīgi, un tad pat vislielākie dzīves nesmukumi var šķist pat kaut kādā veidā neparasti un skaisti. 

Mirklī, kad atvēru grāmatas vākus un uzsāku lasīšanu, es zināju, ka nespēšu apstāties un lasīšu, kamēr mani no grāmatas atraut spēs vien fiziska noguruma un miega maģija. Es sen nebiju piedzīvojusi tik milzīgu kāri lasīt un nepārstāt. 

Kaningems ir liels talants, viņam piemīt brīnišķīgas stāstnieka prasmes, viņš spēj vienkāršu cilvēku likteņus ietīt brīnišķīgās vārdu mežģīnēs. Turklāt burtiski ievijot lasītāju stāstā, piepildot to kā milzīgu kausu ar dusmām, empātiju, prieku un pat pārpasaulīgām skumjām. 

Un tie dialogi - apbrīnojami. Jebkurš rakstošs cilvēks zina, cik grūti ir veidot labus, vieglus un saprotamus dialogus. Kaningems to nevien zina, bet arī lieliski to pierāda praksē. Šis noteikti ir no autoriem, kurš mani iedvesmo rakstīt un mācīties to darīt kvalitatīvi.

Grāmata ir piesātināta ar septiņdesmito gadu gaisotni un dažādiem tā laika mūzikas varoņiem, kurus ir vērts piefiksēt un uzlikt paklausīties, tas tikai pastiprinās Kaningema veidoto laikmeta noskaņu. Taču pat neskatoties uz to, ka mērķtiecīgi radīta konkrēta laikmeta noskaņa kā tēlos, tā apkārtējā vidē, man ļoti patīk, ka "Māja pasaules malā" tik ļoti iederas jebkurā laika posmā, jo laika un gadsmita apraksti tomēr ir tāds viegls fons, vairāk autors koncentrējas tieši uz personību un to savstarpējo attiecību portretēšanu. Izdzīvotais laika posms un iespējamā vēsture ir iepīta sīkās, šķietami pat maznozīmīgās detaļās, kā piemēram, muzikālajos izpildītājos, nepiešķirot šiem sīkumiem pārlieku lielu nozīmi. 

Nevēlos atstāstīt grāmatas saturu, taču varu pateikt pavisam droši, ka Kaningems neraksta ne par ko citu, kā vien par dzīvi un neparastu draudzību. Bobijs, Džonatans un Klēra ir ikviens no mums, cilvēks, kas ir "pilnīgi neatkarīgi cilvēcisks, piedzīvojis gan zaudējumus, gan lielas cerības", turklāt ar lielām bailēm mīlēt un pieprasīt daļu mīlestības arī sev. Spītējot bailēm, viņi dara to, kas mums, ikdienas cilvēkiem, nav pa spēkam - mīl, turklāt ignorējot sabiedrības nospraustos standartus. Šis mīlestības trijstūris ir īpašs un to savstarpēji sasaista kā atmiņas par pagātni un cerības par nākotni, tā arī tagadnes esamība. Kaningems meistarīgi ļauj lasītājam būt šai mīlestībai blakus un izdzīvot to no paša sākuma līdz par mirklim, kad paši stāsta galvenie varoņi apjauš, cik liela ir šīs mīlestības vara. 

Man pavisam noteikti šķita, ka saprotu Klēru, Bobiju un Džonatanu, ka kopā ar viņiem elpoju vienu gaisu, taču ritot lapas pusēm uz priekšu nākas pēkšņi atskārst, ka viņi ir tikpat neprognozējami kā pati dzīve. Par to tad arī grāmata - par dzīvi!

Vērtējums: 5/5. Vairāk šādu stāstu par dzīvi, kas mums tepat blakus. Brīnišķīgi.