"Kalpones stāsts", M. Atvuda

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda atceras arī agrāko laiku, kad viņai bija vīrs un meita, kuru viņa ļoti mīlēja. 

Šis ir Zemfredas stāsts par to, kā ir būt Kalponei, paralēli prātā un atmiņu dziļākajos nostūros risinot ainas no pagātnes un iedomātas nākotnes. Autorei piemīt talants rotaļāties ar vārdiem, teikumu pa teikumam lasītāja prātā radot košas un interesantas mozaīkas. Vienmēr esmu spējusi novērtēt nesteidzīgi un spēcīgi veidotus teikumus, pārpasaulīgi vienkāršus salīdzinājumus, kuri turpina virpināties pa prāta nostūriem. Grāmata lasās raiti un viegli, maz pamazām ievedot Gileādas republikas notikumos, noteiktajā kārtībā un Zemfredas pārdomās. Turklāt, lasot šo grāmatu, tā nepamet prātu pat tad, kad grāmatas vāki tiek aizvērti.

Pat neskatoties uz to, ka šī grāmata pirmoreiz pasauli ieraudzīja jau 1985. gadā, man jāpiekrīt jau izskanējušiem viedokļiem, ka šis mirklis ir vislabākais, kad "Kalpones stāstam" nonākt pie latviešu lasītājiem. 

Bez nodaļas - Vēsturiskās piezīmes - grāmatas beigās droši varēja iztikt, tādējādi ļaujot pašam grāmatas lasītājam pēc izlasīšanas galvā risināt dažādas teorijas par iespējamajām stāsta beigām un iespējamo Zemfredas tālāko likteni. 

"Es alkstu pieskarties kaut kam citam, ne tikai audumam un kokam. Es alkstu izdarīt pieskaršanās aktu."

Vērtējums - 5/5. Tas bija izcili! Kad prātā atstātās pēdas būs kļuvušas mazliet bālākas, lasīšu vēl Atvudas darbus. Šobrīd mazliet bail, ka varētu būt par smagu, ja neieturētu vieglu pauzi. 

Alise Manro "Dārgā dzīve"

Ir iespējams, ka stāsti, kas bija ietverti Alises Manro grāmatā “ Dārgā dzīve” ir tieši tādi stāsti, kādus es lasu labprāt, jo stāstus vispār kā tādus es nevēlos lasīt tieši tā iemesla dēļ, ka kaut kas liels tiek ielikts pāris rindkopās. Protams, nevar nepieminēt reizes, kad nekas arī tiek ielikts pāris rindkopās un nosaukts par stāstu. Tad ir pavisam bēdīgi. Taču šoreiz bēdīgi nebija nemaz, jo “Dārgā dzīve” bija pilna ar stāstiem par visvērtīgāko, kas mums ir – dzīvi.

Grāmata,  kura sniedz ieskatu vairākās dzīvēs, kas ir vārdiem neaprakstāmi dažādas, pilnas sāpju, prieku, sapņu un lēmumu. Dažbrīd, lasot šos stāstus, radās sajūta, kā lūkojoties daudzstāvu namu logos. Arī šie logi un katra dzīvokļa sienas slēpj sevī kādu stāstu, cilvēcīgu un īstu. Tieši tas ir grāmatas lielākais trumpis – tā ir par patiesību, pat ja arī izdomātu.

Galvenokārt grāmatas stāstiem vijas cauri it kā šķietami nenozīmīgs, taču svarīgs motīvs, manuprāt, - viss ir neparedzams, kā dzīve, tā pieņemto lēmumu sekas.

Jāuzteic arī Silvijas Brices burvīgais tulkotājas darbs, kas ir tiešām mākslas darbs pats par sevi, grāmatas pievienotā vērtība. Un vēl, laikam ritot esmu atklājusi, ka Zvaigzne ABC sākusi izdot tiešām foršas grāmatas, tā tik turpināt!

“Cilvēkiem ir domas, kuras viņi negribētu domāt. Tā dzīvē notiek.”