Vongezers, J. Vagnere

Iedomājies, ka visu valsti ir pārņēmusi nāvējoša epidēmija. Rodas sajūta, ka nepieciešams bēgt, doties labi tālu, lai pasargātu sevi un savu ģimeni. Jūtot epidēmijas straujo izplatīšanos, tiek slēgtas pilsētas, ieviests stingrs aizliegums doties uz slimības skartajām vietām. Cilvēku lielākā vēlēšanās ir bēgt. Arī Aņka vēlas bēgt. Bēgt no Maskavā uzliesmojušās epidēmijas, kura pamazām pārvēršas par pandēmiju. 

Tiek izlemts par labu vietai, kura atrodas pietiekami tālu no epidēmijas skartās Maskavas, - Vongezers. Pārtikas krājumi, medikamenti un pat ieroči tiek salikti mašīnā un ceļš var sākties. 

Liktenis nav lēmis Aņkai doties ceļā ar savu ģimeni vien, viņiem pievienojas vairāki šķietami zināmi un tomēr bezgala sveši cilvēki. Ceļā dodas vienpadsmit cilvēki, kuros visos mīt alkas izglābties pašiem un glābt savus mīļos. Kāda ir šī bēgšana no epidēmijas, to ļauj uzzināt Jana Vagnere savā romānā "Vongezers". 

Kā jau tas labi zināms, grūtības ļauj iepazīt cilvēku īsto dabu. Un kur gan lielākas grūtības par valsts mēroga epidēmiju, kura nesaudzē nevienu, kurš bijis ar to saskarē? Nezinu vai tāds ir bijis autores mērķis, taču visvairāk savu īsto dabu parāda romāna galvenā varone Aņka, kura ceļam kļūstot arvien grūtākam, arī lasītāja virzienā raida arvien vairāk sava rakstura "nesmukumus" - lasītājs tiek apgrūtināts ar viņas kaprīzēm, pārlieku sakāpināto emocionalitāti un savdabīgu apkārtējo teroru. 

Romāna sižets ir nudien aizraujošs, taču tā pasniegšanas veids manu interesi nemitīgi iznīcināja. Mēģinājums vārdos aprakstīt cilvēku izjūtas un pārdzīvojumus jūtot nāves tuvošanos ir ļoti apsveicams, taču, manuprāt, autore pārcentās. Romānu lasīt ir īpaši aizraujoši, ja tas ir pārbagāts ar spriedzi, kuras šajā romānā netrūkst, taču vietām būtiski traucē autores vēlme pateikt vairāk nekā nepieciešams, atkārtot un uzsvērt kādas autoresprāt ļoti būtiskas lietas, laupot lasītājam iespēju pašam veikt kādus secinājumus par izlasīto. Brīžiem šķita, ka autore savu lasītāju vienkārši uzskata par neizglītotu un neattapīgu, tas man ļoti traucēja, bet ko nu tur daudz. Sižets visus manus pārdzīvojumus par teksta kvalitāti izlīdzināja. 

Tekstā manāma autores interese par dažādiem teksta veidošanas elementiem, nezinu, vai tas bija apzināti, taču bija interesanti vērot autores mēģinājumus galvenās varones iekšējās pārdomas atspoguļot ar apziņas plūsmas palīdzību. Vietām bija vērojamas mazliet vienkāršākas spēles ar tekstu, piemēram, supergari (nu tiešām ļoti gari) teikumi, kurus izlasot līdz beigām, aizmirsās teikuma sākumā notiekošais. 

Grāmata kopumā bija aizraujoša. Šis bija mans pirmais krievu autores romāns, kas ļāva nevien iepazīt mūsdienu krievu romānu, bet radīja arī plašāku interesi par krievu literatūru kopumā. Iespējams, ka tas, ko novēroju kā sev nepatīkamu, ir tas, kāda krievu literatūra ir savā būtībā, bet šīs tāds bezgala pāragrs secinājums. Lasīšu un vērošu, kas krievu literatūrai "vēderā". 

Vērtējums: 3/5. 

"Melnā rītausma", S. & R. Berjlindi

Kāda nama pagalma smilšu kastē tiek atrasta nogalināta trīsgadīga meitenīte, dažas dienas vēlāk tiek noslepkavots septiņus gadus vecs zēns. Aizdomas krīt uz rasistiski noskaņotu ļaužu grupām, kas izteikušas draudus bērnu vecākiem. 

Ar Olīviju, kas uz laiku norīkota darbā ārpus Stokholmas, sazinās kriminālkomisāre Mete, kura vada šo slepkavību izmeklēšanu. Abas sievietes apvieno spēkus, lai notvertu slepkavu.

Savukārt bijušā kriminālkomisāra Toma Stiltona rokās nonāk grāmata, kurā ielikti avīžu izgriezumi, kas vēsta par neatklāto eskorta meitenes Jillas slepkavību. Tieši no šīs slepkavības izmeklēšanas Stiltons savulaik atstādināts, un viņš nav spējis to aizmirst.

Kad gan Jillas, gan bērnu slepkavību izmeklēšanā iegūto DNS rezultāti sakrīt, notikumi iegūst jaunu pavērsienu, atkal savedot kopā Stiltonu, Olīviju un Meti. 

Šī ir trešā Berjlindu pāra grāmata, kurā Toms un Olīvija sastopas noziegumu krustcelēs, un jāsaka, ka šī ir ne mazāk iespaidīga par iepriekšējām divām - "Pilnmēness paisums" un "Trešā balss". Tas ir apbrīnojami, cik daudzveidīgi, pārsteidzoši un piesātināti šie autori raksta. Šoreiz viņu sadarbības rezultātā ir radies meistarīgi veidots romāns par Zviedrijā aktuāliem jautājumiem - rasismu. Notikumi savijas viens ar otru vienmērīgā saiknē, lasītājam sniedzot kā jautājumus, tā atbildes, turklāt pārsteidzošā meistarībā ievijot arī pirmo grāmatu noslēpumus. Varu likt galvu ķīlā, ka autori visas trīs grāmatas ir rakstījuši vienlaikus, jo lasot "Melno rītausmu", nepamet sajūta, ka viss šis bija jau zināms pirms tapa pirmā no viņu grāmatām "Pilnmēness paisums". 

Galvenie tēli, manuprāt, ir īsti skandināviski (nevienu nepazīstu, bet viedoklis ir, kā smejies) - savrupi, vienatību mīloši un pašpietiekami. Dažbrīd mazliet kaitinoša ir Olīvijas spraukšanās visur pa vidu kā vieglprātīgai pusaudzei, taču kaut kā jau viņa ir jāiesaista notikumos, vai ne tā?! Tēli savstarpēji ir ļoti dažādi, viens par otru interesantāki, aizraujoši ir nevien notikumi kriminālajā pasaulē, bet arī tas, kas tiek risināts katra varoņa personīgajā dzīvē. 
Šo grāmatu pilnīgi noteikti var lasīt neatkarīgi no tā vai iepriekš ir lasīts kāds no Sillas un Rolfa Berjlindu darbiem, jo grāmata sniedz ieskatu ne vien konkrētajos notikumos, bet nedaudz ieskicē arī būtiskākās nianses no pirmajām grāmatām. Lasītājam, kurš ir lasījis visas grāmatas no Olīvijas un Toma Stiltona sērijas, šie jau iepriekš pieminētie sīkumi varētu likties traucējoši, taču tie iespējams ir nepieciešami, lai lasītājs iegūtu pilnīgāku priekšstatu par galveno varoņu - Toma, Metes un Olīvijas - pagātnes pārdzīvojumiem.   

Vērtējums - 5/5. Grāmata ir tiešām veiksmīga, meistardarbs ne detektīvs.