Marijas Parras vafeļu sirdis, vārtsargs un jūra

Laiku pa laikam atšķaidu savus lasīšanas piedzīvojumus ar tādu kārtīgu devu bezrūpības un bērnišķīga prieka. Un, manuprāt, nav labāka veida kā to iegūt par bērnu literatūru. Literatūra, kas domāta bērniem ir tieši par to, kas man visvairāk šobrīd kārojas – prieks un bērnības bezrūpība. 

Šoreiz manās rokās nonāca divas Marijas Parras, brīnišķīgas norvēģu rakstnieces, grāmatas – "Vafeļu sirdis" un "Vārtsargs un jūra". Abas grāmatas ir viena otras turpinājums, bērnība tās labākajās izpausmēs, tāpēc ir neiespējami runāt par vienu grāmatu, nepieminot otru. Šeit nu ir abas. 

Vafeļu sirdis, Marija Parra. 
Liels un mazs, 2016. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Grāmatas galvenie varoņi ir divi draugi, Trille un Lēna, kuri dzīvo kādā Norvēģijas ciematā ar pavisam neparastu nosaukumu – Satriektā Matilde. Absolūti utopiska, taču šķietami pazīstama, mājīga vieta, kurā aizvadīt patiesi piesātinātu bērnību. Un Trillem ar Lēnu tā tiešām tāda arī ir, piedzīvojumu, neprātīgu ideju un dullu izdarību bagāta vasara ir "Vafeļu sirds" centrā. Tāda bērnība! Katram tādu. Un bērnības piedzīvojumu sabiedrotais – Trilles vectēvs – tikpat piedzīvojumu kārs kā Trille un Lēna. Vectēva tēls, iespējams, bija vismīļākais mans šīs grāmatas tēls. 

Ārkārtīgi priecājos par Marijas Parras bezbailīgo mešanos bērnu piedzīvojumu aprakstīšanā, izvairoties no moralizēšanas un didaktikas. "Vafeļu sirds" ir par bērnības piedzīvojumiem, paralēli ļaujot apzināt arī bērnu attieksmi pret draudzību, ģimeni un tās vērtību. Neviļus tiek aizskarta arī tāda smaga tēma kā nāve, kas bērniem ir grūti apjaušama tēma, taču grāmatā tā tiek risināta tik viegli, ka šķiet šis ir vislabākais veids, kādā par to bērniem izstāstīt. 

"Ar nāvi ir gandrīz tāpat kā ar sniegu, neviens nezina, kad tas būs klāt, lai gan vizbiežāk tas notiek ziemā." /127. 

Vārtsargs un jūra, Marija Parra.

Liels un mazs, 2019. Tulk. Jolanta Pētersone. 

Trille un Lēna ir mazliet paaugušies, pamazām tuvojas pusaudžu vecumam un šajā laikā par vasaras piedzīvojumiem svarīgākas kļūst skolā aizvadītās dienas. "Vārtsargs un jūra" mazliet pieskaras vasaras piedzīvojumiem, taču vairāk koncentrējas uz skolas laiku. Un nav nemaz vajadzīga vasara, lai izdomātu visādas everģēlības. 

Šoreiz Trilles un Lēnas draudzībai nākas piedzīvot dažādus pārdzīvojumus, ir pirmā iemīlēšanās, skolasbiedru apvainojumi un citi izaicinājumi, ar kuriem bieži nākas saskarties pusaudžu vecumā. "Vārtsargs un jūra" bez liekas moralizēšanas iepazīstina ar atbildību pret ģimeni, vides saudzēšanu, attiecībām ar skolasbiedriem, nedaudz tiek aizskarta arī mobinga un veģetārisma tēma. Grāmatā aplūkoto tematu spektrs ir ārkārtīgi plašs, taču tas viss organiski iekļaujas grāmatas stāstā. Šādu tēmu ietveršana ceļ grāmatas vērtību, jo pavisam nejauši mudina bērnu palūkoties mazliet tālāk par sevi pašu, domāt par lieliem jautājumiem, par pasauli sev apkārt.
Vēl absolūti uzteicams ir Lēnas tēls. Mani sajūsmina autores centieni atkāpties no ierastā meiteņu raksturojuma, ļaujot Lēnai būt tādai meitenei, kāda vien tā vēlas būt. Lēna ir mazliet kareivīga, mazliet bezkaunīga un pilna dullu ideju. Priecājos, ka Marija Parra nav gājusi drošo un klišejisko ceļu Lēnas tēla veidošanā. Tas dod iespēju lasītājam (šobrīd ar to domājot grāmatas tiešo mērķauditoriju – bērnam) saprast, ka arī meitenes var kāpt kokos, būvēt plostus, makšķerēt un blēņoties. Pat spēlēt futbolu un būt futbola komandas vārtsargs. Meitenes drīkst visu, ja vien to vēlas. Un šis vēstījums man šīs grāmatas kontekstā tomēr šķiet visbūtiskākais.

"Lieta tāda, Trille, ka būtu taču jāvar iemīlēties, tai pašā laikā nepaliekot uzreiz par idiotu." /251.

"Visu mūžu man bija licies, ka vecāki spēj visu. Taču tagad es sāku šaubīties. Mājās vairs nebija nekādas kārtības. Tur bija sarauktas pieres, juceklis, gulēšana un strīdēšanās." /176.

Smilšuvīrs, Lārs Keplers

Karstām vasarām piestāv kriminālromāni, īpaši ar tik tematisku nosaukumu kāds ir Lārsa Keplera "Smilšuvīrs". 

Mikaels ar māsu pazuda pirms trīspadsmit gadiem un tika pasludināti par mirušiem, taču nu viņš pēkšņi tiek atrasts klīstot pa sliežu ceļu uz dzelzceļa tilta. Mikaels apgalvo, ka aizbēdzis no kāda, kura vārds ir Smilšuvīrs un viņa māsa joprojām ir dzīva .. Izmeklētājs Jona Linna uzskatīja, ka Mikaela un viņa māsas pazušanā vainojams sērijveida slepkava Jureks Valters, kurš nu ir uz mūžu ieslodzīts īpaši stingra režīma psihiatriskajā slimnīcā. 

Mikaela parādīšanās izgaismo senos notikumus un lai izglābtu viņa māsu, nepieciešams noskaidrot kādu lomu šajā noziegumā ieņem sērijveida slepkava Jureks Valters. Lai to izdarītu pēc iespējas nemanāmāk, psihiatriskajā slimnīcā slepeni tiek iesūtīta izmeklētāja Jona Linnas kolēģe Sāga Baurere. Un šeit arī sākas visaizraujošākā grāmatas daļa.

Lai gan "Smilšuvīrs" ir daļa no veselas romānu sērijas par Jonu Linnu, tas tomēr ir ļoti patstāvīgs romāns. Jāatzīst, ka par iepriekšējiem šīs sērijas romāniem man nav nekāda iespaida, taču noteikti varu ieteikt lasīt "Smilšuvīru" arī tad, ja nekas iepriekš no Lārsa Keplera nav lasīts. Teksts ir viegli uztverams arī bez iepazīšanās ar iepriekšējiem sērijas romāniem un tas, manuprāt, ir ļoti veiksmīga romāna priekšnoteikums. 

Romāns kaut kādā ziņā mazliet atgādināja par Hanibālu Lekteru, kurš, tāpat kā grāmatas galvenais šausmu elements Jureks Valters, bija sabiedrībai bīstams, ar neizmērojamu ietekmi uz cilvēka psihi un kas tik vēl ne. Romānā ir visnotaļ daudz dramatizētu emociju Jureka Valtera sakarā, šķiet autoram būtu labpaticis iebaidīt savu lasītāju, tādējādi pastiprinot romānā notiekošās darbības spriedzi. Patiesība gan ir mazāk bīstama, taču tikpat interesanta. Kāda tā ir teikt nevaru citādi nolaupīšu daļu no visa grāmatas lasīšanas prieka, bet to nedrīkst. 

Tādu visnotaļ lielu prieku par šo romānu izraisa tā uzbūve. Man patīk, ka romānā paralēli tiek atspoguļota kā Mikaela parādīšanās atpakaļ civilizācijā, tā izmeklēšanas gaita, Mikaela tēva centieni aprast ar pagātnes kļūdām, kā arī Sāgas Baueres riskantā un aizraujošā uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Nu, tur tiešām viss notiek daudz un paralēli, kas šo romānu arī padara tik aizraujošu, ka nolikt malā to ir tiešām grūti. 

"Smilšuvīrs" ir visnotaļ interesants, spriedzes pilns romāns, kuru ir vērts izlasīt. Mazliet pārspīlētas galveno varoņu emocijas, mazliet par daudz paskaidrojumu, tādējādi laupot lasītāja pašpārliecību, mazliet slikts tulkojums, taču sižeta līkloči un notikumu raitais ritējums notur interesi par romānu līdz pēdējai lapaspusei. 

Bārā ienāk zirgs, Dāvids Grosmans

"[..] vislabākais veids, kā kaut kur tikt novērtētam, ir būt kaut kur citur, pareizi?" /26. lpp.

Šis citāts mani noķēra un pieturēja visu grāmatas lasīšanas laiku, jo tik ļoti sasaucās ar manu šī brīža sajūtu par pašas ikdienu, tāpat kā tas sasaucas ar grāmatas sajūtu. Ir sajūta, ka šī grāmata "Bārā ienāk zirgs" ir par centieniem būt kaut kur citur, neesot tur, kur konkrētais mirklis liek atrasties, un par to netveramo vēlmi būt novērtētam, lai kādus līdzekļus tas arī prasītu. 

Komiķis Dovs Grinšteins iecerējis īpašu priekšnesumu, kurš atšķirtos no ierastās stand-up pieredzes. Uz šo pasākumu uzaicinājis arī savu bērnības draugu .. Priekšnesumam ritot uz priekšu, pamazām kā skatītāji, tā lasītāji tiek ievikti arvien dziļāk komiķa atmiņu plašumos, kas arvien vairāk liek apjaust savu klātbūtni lielā notikumā. 

"Bārā ienāk zirgs" iesākās kā jau ikviens stand-up priekšnesums, ar skatītāju iesildīšanu, joku plēšanu un ķircināšanu, taču jau pašā sākumā nepameta sajūta, ka šis stand-up būs atšķirīgs no ierastā. Man vajadzēja patiešām daudz pacietības un pārliecības, ka tas ir tā laika vērts, lai "Bārā ienāk zirgs" turpinātu lasīt, dusmās nenometot to malā. 

Man personīgi nekad nav bijusi tāda baigā patikšana pret stand-up priekšnesumiem un jau grāmatu paņemot rokās, zināju, ka šī grāmata man būs izaicinājums. Jo stand-up. Taču patiesībā tas pat nebija nekāds izaicinājums, īstais pārbaudījums sākās tikai tad, kad "jautrā daļa" bija beigusies. Lasītāju acu priekšā komiķis Dovs izvērš sevi otrādi, burtiski uzplēš, vienlaikus šajās sāpēs raujot līdzi ikvienu, kurš ir klātesošs.  

Jo vairāk lasīju, jo vairāk šķita, ka piedzīvoju kaut ko neaprakstāmu, vārdos neizstāstāmu. Šķita, ka šī nav vienkārši literatūra, bet pieredze. Tāda sāpīga, līdz kaulam apjaušama. Vēl neviena grāmata līdz šim mani nebija izmētājusi pa tik vērienīgiem emociju kalniņiem. Augšā un lejā, riebums un prieks, dusmas un visdziļākās skumjas, vienaldzība un līdzpārdzīvojums .. tik daudz vienā pavisam nelielā grāmatā. "Bārā ienāk zirgs" nav vienkārša grāmata. Sākumā gribas, lai tā ātrāk beidzas, taču tai tiešām piedzīvojot pēdējo lapas pusi, ir tik ļoti žēl, ka nav vēl, pat neskatoties uz to, cik emocionāli grūti brīžiem ir dzīvot līdzi visam notiekošajam. 

Emocionālais uzslāņojums šajā darbā ir iespaidīgs, īsts pārbaudījums, taču ļoti vērtīgs. Gan galvenā varoņa, gan sevis paša dēļ. Jo par to jau arī ir stand-up, manuprāt. Par spēju dzirdēt pateikto, iznest sev cauri un spēt uz to paraudzīties ar mazliet gaišāku, jau atvieglotāku skatu. 

P.S. Esmu neizsakāmi priecīga par to, ka "Bārā ienāk zirgs" ir pārtulkots latviski un, pateicoties Mārai Poļakovai, ieguvis iespēju nokļūt Latvijas lasītāju rokās. Taču vēl priecīgāka esmu par to, ka Māras Poļakovas tulkojums nominēts Latvijas Literatūras Gada balvai 2019. Tā ir iespēja vērtīgai literatūrai piedzīvot sastapšanos ar savu lasītāju, kā tas notika ar mani. Sastapos ar "Bārā ienāk zirgs" un jau nedēļu aizvadu mēmā sajūsmā par šo darbu. Lasiet! 

Piezīmes #1

Pēdējā laikā dzīve ņem virsroku un ierakstiem par izlasīto neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Dažbrīd izbeidzas nevien laiks, bet arī aizrautība, tāpēc, lai atgrieztu sevī aizrautību, vai vismaz kaut nelielu pienākuma apziņu pašai pret sevi, esmu apņēmusies sākt rakstīt piezīmes par izlasīto. Nelielas piezīmes par grāmatām, kuras izlasītas. Lasu daudz, taču ne vienmēr izdodas veltīt katrai grāmatai tik daudz laika, lai radītu veselu ierakstu. Tāpēc turpmāk, pieļauju, ka ne biežāk kā reizi mēnesī, starp citiem grāmatu ierakstiem pavīdēs ieraksts ar piezīmēm. Šis – pirmais. 

Stikla bērns, Mārja Kangro.

Izdevniecība J.Rozes apgāds, 2018. Tulk. Maima Grīnberga. 

"Stikla bērni" ir autobiogrāfisks stāsts. Mārja Kangro ir izdarījusi, manuprāt, neiespējamo – pierakstījusi sevi, savas domas, emocijas un turpat līdzās notiekošo laikā, kad uzzinājusi par sava ilgi gaidītā pēcnācēja nedziedināmo slimību.

Eksistenciālu jautājumu un emociju pilna ir šī grāmata. Tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs baidāmies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos – autores prātojumi ir arī manējie. Ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. Brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. Taču sāp tik un tā.

"Nāves bailēs apkakājies karavīrs izsaka cilvēces traģiku, bet kas īsti ir sieviete, kura dzemdējusi vai abortējusi bērnu ar attīstības traucējumiem?" /170.

Es biju tikai sekretāre, Brunhilde Pomsela.

Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2018. Tulk. Silvija Brice. 

Kā šodien, tā arī tolaik, 2 Pasaules kara laikā liela nozīme egoismam, Katrs dzīvo, vai vismaz cenšas to darīt tā, kā prot vislabāk, par spīti apstākļiem un pilnīgi pretējai politiskajai pārliecībai (vai pat tās trūkumam). Arī jaunības naivums šajā visā spēlē būtisku lomu. To savā biogrāfijā pauž Brunhilde Pomsela, taču es tam nenoticu, ne līdz galam. Brunhilde – Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre. Daļa no iznīcības. 

Ir mazliet apbrīnojami, cik vienkārša šķiet Brunhildes attieksme pret savu pagātni, pret tām milzīgajām šausmām, kuras notikušas pašas degungalā. Taču vairāk par Brunhildes biogrāfiju un viņas centieniem noliegt savu klātesamību 2. Pasaules kara notikumos, mani aizrāva politologa un sociologa Tores D. Hansena pēcvārds, kurā viņš analizēja Brunhildes Pomselas rīcību vēsturisko notikumu laikā, papildus vēršot uzmanību uz vēsturisko notikumu saistību ar mūsdienās notiekošo. Ir apbrīnojami, cik daudz līdzību atrodamas starp 2. Pasaules kara laikā notikušo un mūsdienu pasauli. Grāmata sniedz daudz vielas pārdomām, arī par to, cik ļoti aktīvi vai tomēr neaktīvi mēs, šodienas cilvēki, iesaistāmies notiekošajos procesos un cik daudzi no mums ir kā Brunhilde, kura novērsās no tā, kas notika pašas acu priekšā. 

"Neviens nedomāja ne par vienu citu, katrs domāja tikai par sevi." /81.

 Jātiek vaļā no Edija, Eduārs Luī. 

Izdevniecība Mansards, 2018. Tulk. Nairi Balian. 

Mums jau patīk uz problēmām lūkoties tā mazliet attālināti, it kā tās uz mums neattiektos. To droši vien kāds mēģinās darīt arī šīs grāmatas lasīšanas laikā, taču man jau pie pirmajiem teikumiem ir skaidrs, ka Latvijā vai ik katrā pilsētā, vismazākajā ciematā ir pa kādam Edijam. 

Edijs neiekļaujas sabiedrības noteiktajā sociālajā kārtībā. Viņš ir citāds, atšķirīgs. Dzīve strādnieku ciemā Francijas ziemeļos ir vairāk stāsts par izdzīvošanu ne dzīvošanu. Un Edija centieni iekļauties šādos apstākļos ir vēl grūtāk īstenojami. Notiek nemitīga sabiedrības gaidu īstenošana, centieni iekļauties tur, kur nemaz nav iespējams iekļauties. 

Šis ir sarežģīts stāsts par bērnības ietekmi uz cilvēku, par ģimenes, nabadzības, sabiedrības, vardarbības un rasisma ietekmi uz cilvēka personību, veselīgu skatu uz rītdienu, nākotni. 

Ļoti vērtīga lasāmviela, lai ar plašāku skatu pavērtos visapkārt, uz sevi, saviem līdzcilvēkiem un attieksmēm. Katrā no mums ir šāds Edijs, no kura mēs gribam tikt vaļā, jo ir kaut kas nevēlams, neērts, taču varbūt ir vērts censties ar to sadzīvot, neskrienot līdzi mākslīgi radītai kārtībai par to, kā ir "pareizi". 

Ierakstam izmantotas fotogrāfijas no interneta plašajām ārēm. 

DNS, Irsa Sigurdardotira

Ja rokās nonāk skandināvu kriminālromāns, tad nešaubīgi var ķerties tā baudīšanai (jā, tieši baudīšanai, ne lasīšanai vien), jo skandināvu romāns ir kvalitātes zīme. Vismaz manās kriminālromānu mīlošā lasītāja acīs.

Irsa Sigurdardotira (Yrsa Sigurðardóttir, dz. 1963) ir pasaulē atzīta islandiešu kriminālromānu rakstniece, viņas darbi ir tulkoti un izdoti vairāk nekā 30 valodās. Pagaidām romāns "DNS" ir vienīgais viņas romāns, kas izdots latviešu valodā. To no islandiešu valodas tulkojusi Inga Bērziņa. 

Tieši tāpēc, ka iepriekš par Irsu Sigurdardotiru neko nebiju dzirdējusi, grāmata šķita bezgala intriģējoša, taču vēl interesantāku to padarīja arī tās vizuālais noformējums, kuram, kā vēlāk atklājās, ir zināma nozīme. Kāda, to var noskaidrot tikai izlasot pašu grāmatu. 

Kādā Reikjavīkas namā tiek atrasta nežēlīgi nogalināta sieviete. Šīs slepkavības lieciniece ir nogalinātās sievietes septiņgadīgā meita, kura atsakās runāt par redzēto. Slepkavības izmeklēšanā iesaistās izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija, abu sadarbība neizpaliek bez konfliktiem un aizdomām, kuras tiek raidītas vienam otra virzienā. Izmeklēšana kļūst arvien sarežģītāka, kad tiek ziņots par vēl kādu, ne mazāk nežēlīgu slepkavību. 

Psiholoģes neuzticība policijai, sarežģījumi policijas darbā un jau par kriminālromānu klasiku kļuvusī depresīvā izmeklētāja personība piešķir stāstam papildus slāņus jau tā sarežģītajām un šķietami nesaistītajām slepkavības izmeklēšanām. Nevar nepieminēt arī attiecības starp psiholoģi un izmeklētāju, jo izrādās abu tikšanās izmeklēšanas sakarā nebūt nebija pirmā, viņi jau izrādījās iepriekš pazīstami .. Romāns ir intrigu pilns, vienai aizraujoša detaļa seko nākamajai, savērpjot stāstu neticami aizraujošā piedzīvojumā, kurš, lai arī grāmata ir diezgan bieza, ir izlasāms necerēti ātri. Lūk, ko paveic aizraujošs sižets un plūstoša valoda (tur noteikti ir zināma pateicība tulkotājas darbam).

Kā jau to ļauj noprast grāmatas nosaukums, DNS ir galvenais grāmatas sižetu virzošais motīvs. Taču tas atklājas tikai pašā romāna noslēgumā, kur autore savelk kopā stāsta fragmentus vienotā veselumā, ļaujot lasītājam iegūt pilnu nozieguma gaitas un motīvu ainu. Rakstniece vairākkārt romānā iekļauj dažādas detaļas, kurām ir būtiska loma kā nozieguma atrisinājumā, tā slepkavas personības atklāšanā, taču tajā pašā laikā autore ar lielu aizrautību ved lasītāju pa dažādiem maldu ceļiem, atrisinājumu pataupot romāna noslēgumam. 

Romāns ar neatslābstošu tvērienu tur lasītāju pie sevis, ļaujot kvalitatīvi un aizrautīgi piedzīvot literatūru kā izklaidi. Ja nebaida asinis, noziegumi un tumši noslēpumi, šis ir vislabākais veids kā vienlaikus atpūsties un tajā pašā laikā mazliet piedzīvot aktīvu prāta darbību, cenšoties atrisināt noziegumu vēl pirms to paveicis izmeklētājs Huldars un psiholoģe Freija. Ne mirkli nebija jāpiedzīvo vilšanās, jo sižeta virzība, spriedze un nozieguma izmeklēšanas fons cieši turēja manu interesi no pirmās līdz pēdējai lapas pusei. Nu labi, pēdējās lapas pusēs sajutu autores vēlmi visu šo pasākumu noslēgt, neizbēgami, jo visam brīnišķīgajam reiz pienāk beigas.

Iegooglēju, rakstnieces darba spējas ir raženas, viņas pūrā ir vairāki kriminālromāni, kuri, ceru, kādreiz piedzīvos dienasgaismu arī šeit, Latvijā. Būtu forši, ja tulkotāja Inga Bērziņa jau būtu ķērusies klāt nākamajam tulkojumam. Jo, ja Irsa Sigurdardotira visus romānus attīsta tādā kvalitātē, kā "DNS", mums noteikti vajag vēl. Tieši tik aizraujošai jābūt izklaidei ar grāmatu.